Šim žurnālam, kuru pašlaik lasāt, aprit divdesmit gadu, un mēs gribam to svinēt. Patiesībā divdesmit apritēs 1. decembrī, bet tas ir slikts laiks lielām svinībām, tāpēc mēs tās rīkosim 18. augustā Dailes teātra Vasaras dārzā. Kultūras medijam Latvijā divdesmit gadi ir ilgs mūžs – esam vecākie aiz "Rīgas Laika" (un "Jaunās gaitas", ja pieskaitām to Latvijas medijiem). 2003. gada 1. decembrī, kad dzima "Satori", manās mājā pat nebija datora, bet liekas, ka tajā desmit gadu vecumā jau biju tēta darbā spēlējis "Solitaire" un peintā zīmējis mājas.
Domājot par šo sleju, pārlasīju agrākās "Satori" redaktores Elizabetes Lukšo-Ražinskas rakstu par žurnāla vēsturi un, spriežot pēc miglainām atmiņām un attēliem ar lapas dizainu, pats "Satori" atradu kaut kad ap 2010. gadu, bet regulāri sāku lasīt vēl pāris gadus vēlāk. "Satori" ir bijis nozīmīgākais medijs, kas veidojis manu domāšanu un izpratni par labu tekstu; manā atmiņā pat saglabājusies aina (neņemšos spriest, vai patiesa) no laika Kultūras akadēmijas pirmajā kursā, kad uz savas tagadējās kolēģes Diānas Kondrašas jautājumu par to, ko es gribētu darīt, kad izaugšu liels, kautrīgi atbildēju, ka gribētu būt tā kā "Satori".
Tagad apzinos, ka jau tolaik biju "tā kā "Satori"" – jo "Satori" nav saujiņa redaktoru, kas ikdienā plāno un veido žurnāla saturu. "Satori" ir cilvēki, kuri lasa mūsu publicētos rakstus, dalās ar tiem, raksta tos, "Satori" ir tie, kuri draugiem bārā aizrāda par seksistiskiem vai homofobiskiem jokiem, priecājas par daudzsološa dzejnieka pirmo publikāciju, apmeklē laikmetīgās mākslas izstādes un divos naktī, rakstot Kultūras akadēmijas referātu, mēģina pareizi sakārtot atsauces – pat tad, ja tas neizdodas. "Satori" esat jūs, un šis žurnāls sava divdesmit gadu ilgā mūža laikā ir atstājis paliekošu nospiedumu cilvēku prātos un Latvijas kultūrainā, un to saku, uzsverot daudzu agrāko žurnāla redaktoru darbu, kuru turpinām – aprīlī "Satori" redakcija sāka strādāt jaunā sastāvā, un ceru, ka esam ieguvuši jūsu uzticību. Pārmantojamība kultūras iestādēs ne vienmēr norit gludi (tā visdrīzāk ir citas slejas tēma), bet jūsu plecs ir tas, ar ko rēķināmies.
Tieši to gribam atzīmēt 18. augustā – izcelt kopienu, kas iemieso "Satori", izaugusi ap to un veidojusi to. Šajos svētkos gribam jūs aicināt svinēt savu ieguldījumu Latvijas kultūras un vides veidošanā, proti, pašiem sevi. Ja jums šķiet, ka tas neizklausās īsti patiesi un mums ir savtīgi nolūki, tā ir taisnība: izvēloties svētkus rīkot Dailes teātra atjaunotajā skvērā un Vasaras dārzā, mēs vēlamies vērst uzmanību uz pilsētvides pieejamību un apzaļumoto telpu, kurā vēl ir daudz vietas kultūrai – caur piemēru veidot Rīgu tādu, kāda ir ērta un patīkama mums pašiem.
Es svinīgi solu, ka šajos svētkos izvairīsimies no pārlieka patosa un nelūgsim no jums mīlestības apliecinājumus – esam ieplānojuši jums tīkamas atrakcijas, kuras protam rīkot: uzstāsies grupa "Alejas" un dziesminieks Siensliens, vairāki jums zināmi cilvēki jokos par savām nebūšanām, Inese Zandere, Aksels Hiršs, Jānis Joņevs un Daina Tabūna (kuras grāmatu drīzumā izdosim) lasīs savus darbus, bet Rvīns Varde gan lasīs, gan iztaujās arhitektus un urbāno biškopi Uģi Mālnieku par to, kā uz Dailes teātra jumta iespējams uzturēt bišu saimes. Bērni varēs piedalīties dzejas darbnīcās, būs laiks aizraujošām sarunām ar "Satori" autoriem un draugiem, bet vakara noslēgumā – dejām dzejnieku diskotēkā. Un man vienalga, ja jums ir kauns – es gribu redzēt, kā jūs dejojat un svinat.
0