Foto no 2022. gada "Satori" autoru nometnes Līču skolā.
 
Redakcijas sleja
04.07.2023

Piecarpus stundas ceļā

Komentē
1

Ātrākais veids, kā otrdienā ar sabiedrisko transportu nokļūt no Rīgas uz Upīti, ir plkst. 7.00 ar autobusu nr. 7911 braukt līdz Balvu autoostai, kur ierašanās paredzama plkst. 10.40. Tad plkst. 10.45 jāpārsēžas autobusā nr. 7766 un caur Bērzkalni, Brūklājiem, Ķīļiem, Osinovku un Egļuciemu jābrauc līdz Cērpenei, kur autobuss ieradīsies plkst. 11.16. No turienes jāiet 6,3 kilometri līdz Upītei, kur autobusi diemžēl nepietur, bet vispār pietura ir. Ja viss norit pēc plāna, ierašanās Upītē paredzama ap plkst. 12.35. Par laimi, ja autobusu gadās nokavēt, ir vēlāka alternatīva, kas ļauj izbraukt no Rīgas plkst. 10.50, bet tas arī viss. Teorētiski īsāku gabalu (4 km) līdz Upītei sanāktu iet no Čilipīnes, kas ir tuvākā pietura, kur reizi dienā piestāj autobuss no Balviem, tomēr uz to no Rīgas paspēt nav iespējams. "Upītes kultūrtelpa", kur augustā notiks "Satori" radošā nometne, atrodas turpat pie Upītes pieturas. Orientējoši: apmēram 3 kilometrus no Krievijas robežas. Esmu pilnīgi pārliecināts – lai izbrīvētu vasarā nedēļu rakstīšanai nekurienē blakus agresīvai kaimiņvalstij, ir jābūt apsēstam. Tomēr ne tuvu tik apsēstam kā tiem, kuri tur izveidojuši kultūrtelpu.

Šī būs vienpadsmitā "Satori" nometne un ceturtā, ko organizēju pats. Vienlaikus tā ir mūsu pirmā nometne Latgalē. Šeit, galvaspilsētā, Latgale lielākoties tiek piesaukta, neziņā raustot plecus vai skumji noplātot rokas – ģimenes problēmbērns un valsts drošības drauds, ar kuru kaut kas jādara, tikai neviens nezina, kas tieši. Labākajā gadījumā Latgale ir "īstenā latviskuma šūpulis" un "tradīciju glabātāja", tomēr vienlaikus pārāk sveša, neizprotama un spuraina. Varbūt to vajag integrēt un latviskot, varbūt iekonservēt. Te jūtama centra un perifērijas hierarhija, koloniālas intonācijas vai citādošana un eksotizācija. Mēs, "Satori", gribam veidot ciešāku dialogu starp "centru" un "nomali", tāpēc nometnē centīsimies iepludināt lokālo kontekstu, savukārt gada beigās un nākamā gada sākumā esam iecerējuši plašāku publikāciju un sarunu sēriju par Latvijas un Latgales attiecībām, ko veidosim kopā ar antropoloģi Daci Dzenovsku un latgaliešu kultūras ziņu portālu "Lakuga.lv". Man, Latvijas pretējā galā augušam, latgaliešu literatūra un kultūrvēsture ir kaunpilni svešas.

Apsēstību iepriekš piesaucu ne bez nolūka – tā ir šīgada "Satori" nometnes tēma, par kuru autoriem lūgsim reflektēt un rakstīt. Izsludinot pieteikšanos nometnei, izcēlām Sūzenas Sontāgas citātu, kur viņa par rakstnieku runā kā par apsēsto. Es tam piekrītu, lai gan šis skatījums man šķiet pārāk romantisks: Sontāgai bija 28, kad viņa to pierakstīja dienasgrāmatā. Pakāpeniski sabrūkot ideāliem un naivumam, esmu sapratis, ka rakstīšana ir tāds pats darbs kā jebkurš cits un nav taisnība tiem, kuri jauno autoru semināros citē Belševicu (vai tā tomēr bija Ezera?): "Ja varat nerakstīt, nerakstiet!" Kā liecina nometne un pieredze, teksts prasa mērķtiecību un rutīnu. Domāt par autoru kā ģēniju, kurš pieraksta Visuma diktēto, ir bīstami – visvairāk jau autoram pašam, jo ko gan darīt tad, ja Visums klusē; ja sanāk uzrakstīt vājāku tekstu par iepriekšējo; kā kritizēt ģēniju; kā ģēnijam runāt ar mirstīgajiem? Šogad nometnei pieteikušies sešdesmit cilvēki, kuri ir gatavi pie teksta strādāt un izkopt prasmes, bet uzņemt varēsim tikai aptuveni trešdaļu.

Arī es pēdējā nedēļā esmu domājis par apsēstību. Es redzu divus veidus, kā par to runāt, – pirmais un uzskatāmākais ir uzlūkot apsēstību vienkārši kā interesi vai raksturot to ar tādiem patosīgiem jēdzieniem kā mīlestība un misijas apziņa. Apsēsti ir tie, kuri vēlu vakarā zīmē plakātus un ceļas agri no rīta, lai stāvētu pie Saeimas, Upītē ir ierīkojuši kultūrtelpu, uztur dzīvu lībiešu valodu vai necilvēcīgi garas stundas piedalās Dziesmu svētku mēģinājumos. Otrs veids ir domāt par apsēstību kā par kaut ko drusku jocīgu un valdzinošu – piemēram, matemātiķe Daina Taimiņa sarežģītu telpisko ģeometriju skaidro caur tamborētiem modeļiem – vai pat kaunīgu un neveselīgu: es (ak vai!) jūtubē esmu noskatījies nejēdzīgi daudz vlogeru veidotā satura par realitātes šovu "RuPauls Drag Race" un piedzīvojis vairākus trauksmes viļņus, nesekmīgi mēģinot atrast perfekto veidu, kā plauktā sakārtot grāmatas. Tieši pēdējais skatījums uz apsēstību, kurā komiskais sajaucas ar biedējošo un absurdo, man šķiet visinteresantākais, jo tajā atklājas cilvēcība savā aklumā, sīkumainībā un, jā, traģiskumā – it kā apsēstība būtu kaut kas, ar ko mēģinām aizpildīt lielāku trūkumu. Manuprāt, tieši tādēļ vērts domāt un rakstīt par apsēstību – tā uzrāda vietas, kur nepieciešams ieguldīt darbu, un ļauj piedot sev trūkumus. Gan kolektīvi, gan individuāli. Gaidiet rudenī mūsu nometnē tapušos tekstus.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!