Par grāmatām
11.11.2022

Atbilstoši apzīmējumam "cerīgi"

Komentē
2

Man ir īpašas attiecības ar jaunu dzejnieču pirmajām grāmatām. It kā, domājot par tām, es nevarētu sev uzticēties. It kā pastāvētu iespēja, ka, iznākusi no cita laikmeta, vispār nesapratīšu, ko dzejniece grib pateikt, un redzēšu tikai burtus jaunas tendences vietā.

It kā pastāvētu iespēja, ka tās būs labas grāmatas, bet man tomēr nepatiks, jo es tur ieraudzīšu sevi jaunībā un joprojām nevarēšu sev patikt. Vai otrādi – būšu novecojušās, visu sapratušās un piedevušās sievietes lomā un gribēšu par jaunas sievietes grāmatu teikt tikai labus un uzmundrinošus vārdus.

Dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes pirmā grāmata "Nerealizēto potenciālu klubs" paredzami izraisīja līdzīgas pārdomas. Vēl nelasījusi grāmatu, zināju, ka neko kritizējošu par to rakstīt negribēšu. Lai attālinātu viedokļa izteikšanas brīdi, nolēmu pakāpties dažus soļus nostāk un palūkoties uz jaunu dzejnieču grāmatām no attāluma.

Statistika

Apskatījusi bibliotēkas katalogā kopš 1970. gadiem publicētos krājumus, atklāju, ka dzejnieču, kuras publicējušas grāmatu līdz 26 gadu vecumam, ir mazāk, nekā man šķita. No plašāk pazīstamām, kritiķu ievērotām dzejniecēm jaunībā grāmatas izdeva, piemēram, Māra Zālīte (1977), Amanda Aizpuriete (1980), Anna Rancāne (1982), Inese Zandere (1983), Anna Auziņa (1995), Inga Gaile (1999), Ingmāra Balode (2007), Agnese Krivade (2007), Katrīna Rudzīte (2014), tagad Marija Luīze Meļķe (2022). Ja uzticamies kataloga datiem, tad 20. gadsimta 70. un 80. gados debitanšu ir tik maz, ka viņas uzskatāmas par retiem dārgumiem (skat. diagrammu). Lielākā daļa no viņām ir jaunas. Savukārt, aplūkojot mūsdienu ainu, jāsecina, ka, pirmkārt, pirmo grāmatu ir daudz vairāk, otrkārt, tās tiek izdotas visos vecumos.

Sievietes vecums viņas pirmās dzejas grāmatas publicēšanas brīdī

Nav noslēpums, ka kopš 90. gadu vidus izdoto dzejas grāmatu skaits ir pieaudzis – tas tiek skaidrots gan ar iespēju katram pašam izdot savu grāmatu, gan ar dāvangrāmatu un praktiskās dzejas komercnozares attīstību. Skatot pēdējās desmitgades datus, rodas papildu jautājumi. Vai mums šeit ir darīšana ar tautas dzejas tradīcijas nostiprināšanos? Varbūt uzdarbojas plēsējizdevēji, kas uzmeklē visas dilles tantes un pierunā viņas izdot grāmatas? Faktiskais dzejnieču skaits ir vēl lielāks, nekā redzams diagrammā – nav atzīmētas tās vairāk nekā 130 autores, kurām bibliotēkas katalogā nav norādīts dzimšanas gads.

Lielai daļai autoru iznācis tikai viens dzejas krājums. Bieži tās ir dzejnieces, kuras vairākus gadus publicējušās kopkrājumos un nu izdevušas savu grāmatu. Dažkārt redzams, ka apkopots kāda vecāka cilvēka mūža gājums – vienā gadā publicēts atmiņu krājums (fotoalbums ar aprakstiem vai atmiņas par pagasta cilvēkiem un notikumiem) un dzejoļu krājums. Iespējams, cilvēki, aizejot pensijā, atraduši laiku rakstīt vai sakārtot savu dzejoļu krājumu. Tā, piemēram, Lailas Ikases krājums "Zvaigznes un spārītes" katalogā seko izdevumiem ar tādiem nosaukumiem kā "Augļaugu šķirņu sortimenta izveide Latvijas dārziem" un "Plūmju, aprikožu, persiku avīze". Veneranda Andžāne sarakstījusi tādus darbus kā "Mazumtirdzniecības uzņēmumu peļņas krīze" un "Ilgtermiņa ieguldījumu uzskaite", bet te pēkšņi – "Sadegšana: dzeja". No kataloga ierakstiem redzams, ka dzejnieces strādājušas dažādās profesijās: bērnu grāmatu autores, redaktores, tulkotājas, mācību grāmatu autores, ķīmiķe…

Bez šaubām, bibliotēkas katalogs piedāvā noteiktu realitātes ainu, kas izriet no tā, kā informācija katalogā tiek strukturēta, kā arī no tā, kas bibliotēkā laika gaitā ir vai nav savākts. Kāds varētu iebilst, ka diagrammā redzamā iespaidīgā dzejas krājumu izdošanas inflācija ir maldinoša, jo netiek nošķirta īstā (mākslinieciskā) un neīstā (amatieriskā) dzeja. Ja neņem vērā to, ka praktiski šādu šķirošanu būtu grūti realizēt (jo, lai izvērtētu grāmatas, tās visas būtu arī jāpalasa), manuprāt, šajā gadījumā kataloga redzējums tomēr ir pārdomu vērts. 70. un 80. gadu dzejas lauka trūcīgums liek domāt ne vien par dzejas vētīšanas mehānismiem, kas neļāva pie lasītāja nonākt "mākslinieciski mazvērtīgiem" darbiem, bet arī par cilvēkiem, kuri jaunībā, iespējams, būtu gribējuši, bet netika pie savas grāmatas un var tādu izdot tikai tagad.

Tāpat jāņem vērā, ka attēlā redzam tikai Latvijā izdotās grāmatas – pievienojot datiem trimdas autores, 70. un 80. gadu ainava būtu divas reizes bagātīgāka. Savukārt, ja lūkotos tikai uz vīriešiem, tad 70. un 80. gados jauno censoņu būtu vairāk, savukārt 21. gadsimtā izdoto grāmatu pieaugums ne tuvu nebija tik liels, kā tas novērojams sieviešu vidū.

Recepcija

Joprojām cenšoties saglabāt distanci starp sevi un jaunu dzejnieču pirmajām grāmatām, es palūkojos uz vērtējumiem, kas laika gaitā par tām tikuši izteikti. Rakstīšana par jauniem autoriem nudien ir īpašs žanrs. Pieredzējuši literatūrzinātnieki un dzejas klasiķi paveic šo darbu, lieki neceremonējoties, jo ir taču zināms, ka pastumšana pareizajā virzienā šajā dzejnieka ceļa posmā ir ļoti svarīga, un, ja kritika kādā nogalina vēlmi rakstīt, tad tā arī bija jānotiek. Tāpat parasti tiek uzskatīts par nepieciešamu izteikt prognozi – vai dzejnieks ir vai nav cerīgs un daudzsološs; tiek uzskaitīti dažādi trūkumi, neaizmirstot piebilst, ka iesācējam dzejniekam to var piedot, tagad tikai jāstrādā pie sava rokraksta, kā arī vajag iepazīt sevi, pasauli un dzejpasauli. Vecs jaunais dzejnieks pārkāpj šīs spēles noteikumus – ar viņu neklājas runāt aizbildnieciskā tonī un arī novēlēt dziļāku dzīves iepazīšanu nav jēgas.

Iedvesmojoties no gatavās dzejas tradīcijas, jūsu uzmanībai piedāvāju nenopietnu un nedaudz poētisku ieskatu recenzijās par piecām grāmatām (un vienā reportāžā no grāmatas atklāšanas). Lasot kopsavilkumus, aicinu iztēloties, ka jums ir nedaudz pāri divdesmit un šie vārdi tiek teikti par jūsu pirmo grāmatu.

Inese Zandere "Grāmatiņa" (1983) [1]

Viesturs Vecgrāvis [2] 

Agrīnajos dzejoļos neapšaubāmi īpatnēja, meitenīgi mīļa tēlainība.
Tādi satura slāņi kā realitātes un sapņa distancētība mākslinieciski daudzveidīgāk un spēcīgāk izteikti vidējās paaudzes dzejā.
Zanderei ir grūti konkurēt ar šo paaudzi,
Dzīves pieredzes un vispārinājuma elastības viņai vēl trūkst.

Zināma pozēšana ar sāpēm un likteni.
Dramatiska stilizēšana.
Maksimālistiska, neattaisnota ironizēšana,
Kas liecina par nepietiekamu dzejasdzīves apguvi.
Arī manierīgums.

Knutam Skujeniekam taisnība –
Saasināti meklē savu patiesību,
Taču šis saasinājums poētiski neiemiesojas,
Patiesīgums un godīgums lielākoties figurē tīri verbālā līmenī.
Katrā ziņā pasaules un sevis izpratne, adekvātas poētiskās reakcijas atrašana ir Zanderes lielākā rūpe.

Tie ir dzejoļi normas līmenī,
Ar savu poētisku atklāsmi, ar asāku iedrīkstēšanos, lirisku gaisotni.
Visumā atbilstoši apzīmējumam "cerīgi".

Klāvs Elsbergs [3] 

Trauslās japāņu vāzes plīst vai katrā "Grāmatiņas" lappusē.
Daudz rudens, daudz slapja sniega.
Nesaprašanās, vienmuļa ikdiena.
Iespējamais karš.

"Grāmatiņas" lielākais sasniegums ir tieši šī ilūziju nomaiņas demonstrācija.
Vairums agrīno dzejoļu arī tagad izskan labi.

Taču daži ("Jauneklis", "Kaija", "Zirņi", "Gailis") tomēr nepušķo "Grāmatiņu".
Īpaši vientiesīgs, manuprāt, izskatās "Gailis".
Kamingsa, Kalniņa u.c. formas meklējumu pablāvs atspīdums.
"Gailis", starp citu, veltīts Rīgai.
Rīga pieminēta vēl dažās citās krājuma lappusēs un – velti.

Bet "Grāmatiņa" tomēr ir izdevusies. 

Anna Auziņa "Atšķirtie dārzi" (1995) [4]

Inta Čaklā [5] 

Ļoti patīkama un svaiga juteklisko uztveru bagātība, dzejas tēla krāsainība.
Sensuālās rindas, kurās ir tik daudz redzes, dzirdes, garšas, taustes, smaržu līksmes.
Pasaule ir tik neizturami dzīves un nāves pilna.
Bieži viņas rindās ir meitenes, kas basām kājām šļakstās pa peļķēm,
Bet tad atkal grib būt lielas un mīlēt.
Nebūt nav nekāda sadzīves dzejniece.

Samulsināja dažas valodas konstrukcijas,
Citādi nekādu vēlmi deformēt latviešu valodu viņas dzejā nepamanīju.

Māris Krautmanis [6] 

Jau astoto gadu tiek piešķirtas traģiski bojā gājušā dzejnieka
Un savas paaudzes garīgā līdera Klāva Elsberga vārdā nosauktās prēmijas.
Prēmijas laureāte ir dzīvojusi zem viena jumta ar cilvēku, kura vārdā nosaukta prēmija.

Pateicās māsai Irēnai Auziņai, kas tobrīd mājās gulēja slima,
Mātei, kas tobrīd bija Jeruzalemē,
Un tēvam, kas, par laimi, tobrīd atradās Rakstnieku savienības zālē.
Tieši Anna ir pelnījusi prēmiju, un ģimeniskām saitēm šoreiz nav nekādas nozīmes.
Auziņas dzeja jau vairākus gadus "brēc" pēc izdošanas grāmatā.

Pēters Brūveris veltīja pateicības vārdus Ministru prezidentam un citiem prezidentiem, kā arī ministriem.
"Paldies, ka šajā sūda valstī es vēl neesmu nožņaugts,"
Teica dzejnieks.
Dzejnieks Andris Akmentiņš,
Kas kādu laiku strādājis Valsts reformu ministrijā,
Teica, ka ne jau no valsts
Jāgaida kāds atbalsts.

Piedzimt ģimenē,
Kurā tēvs ir dzejnieks Linards Zolnerovičs,
Bet māte ir dzejniece Žube,
Un nerakstīt dzejas
Tikpat kā nav iespējams.

Linards Zolnerovičs [7]

Mēģināt uzrakstīt kaut vai nelielu atsauksmi par šo grāmatu ir tāpat kā censties aprakstīt ezera viļņu ņirbu saulainā dienā. 

Varbūt tāda izskatās dzīve pati – bez aizspriedumiem un vienīgi intuīcijas vadīta,
Tikpat negaidīta un neparasta katrā dienā, lapā un notikumā kā Bredberija "Pieneņu vīnā", bet,
Būdama dzeja, uzputo kā pieneņu šampanietis.

Inga Gaile "Laiks bija iemīlējies" (1999) [8] 

Iveta Ratinīka [9] 

Uz sevi vērsts un pašapcerīgs.
Mazliet tāds, kuram gribas patīksmināties par savām rētām.
Jaunajiem pieder priekšrocība būt cerīgiem,
Cerības rosinošiem, nepiesaistītiem idejām un žanriem.
Iemīlējusies, iemīlējusies, smejoša, raudoša, traka.
Laimīga kā krabju nūjiņas mirguļojošā celofānā.
Skaista kā suns.
Koķetējoša ar ironisko tradīciju un tradicionāli netradicionālo dzejas formu.
Sieviete – bērns.
Sieviete – sieviete.
Sieviete – māte.
Nenāk ar globālu dzejas teritorijas transformāciju.

Anda Kubuliņa [10] 

Tā ir grāmata
Ar pārfrāzētu Ojāra Vācieša rindu
"Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams tevi, Gauja" virsrakstā.
Punktē pieredzes krāšanos,
Īstu iemīlēšanos un gaviļu deju,
Iniciāciju un pārtapšanu sievietē.
Iniciāciju var saukt par iemīļotu 90. gadu dzejnieču "poniju",
Taču Gailei par labu runā tas,
Ka viņa iniciācijas izteikšanai izmanto citus –
Ne vairs zivs, bites vai dārza mītiskos vispārinātājus.

Ja atceras Gastona Bašlāra tēzi,
Ka tieši starp uguni un ūdeni atrodas
Galvenā ontoloģiskā metamorfoze,
Tad virsrakstā liktā parafrāze parādās vēl apzinātāka;
O. Vācietis apgalvoja –
Uguns ir mans dievs.
Tas vienmēr par jaunu dzimst
No savas horizontālās nāves.

Pat pie stāvošiem ūdeņiem pārņem brīva, sapņaina un nepārvarama melanholija. 

Formulu jaunajā dzejniecē līdzējis rietināt
Vācieša dzejas vīrišķais maigums.
Gailes spēks slēpjas no dabas priekšstatiem ņemto
Metaforu dabiskumā,
Nesamākslotībā.

Dzejnieces vājums, turklāt liels:
Traumēta,
Slikta valodas locījumu saskaņošana,
Nevērība pret katru vārdu,
Kā arī ritma drupanums,
Kaut stingrs un daudzveidīgs ritms
Itin kā piederētos
Pie ūdens stihijas.
Pamatu pamatiem.

Alise Zariņa "Papjēmašē" (2009) [11]

Arvis Viguls [12]

Autores poētika ar visām četrām turas latviešu jaunākās dzejas procesā.
Notiek drāma, nevis traģēdija.
Es esmu jauna skaista pārliecināta 
Nu jā. un sieviete arī
Ārpasaule parādās kā disharmoniska,
Reizēm banāla, stulba.
Zariņai ir gan iekāres postošais spēks,
Gan tēvzemes džungļi,

Īsāk sakot,
Dzīvei ir potenciāls būt pietiekami sliktai,
Lai par to varētu uzrakstīt dzejoli.

Liekas, šos dzejoļus varētu būt uzrakstījis jaunietis,
Kurš dzīvo jebkurā pasaules malā,
Kur vien pieejams internets, televīzija un sabiedriskais transports.
Poētikai raksturīgs garāmskrienošs iespaids.
Vietām tas parādās kā fragmentārisms smalkākā veidā.
Taču šī paviršība ir autores stila īpatnība.

Par krājuma pērlēm var teikt –
Jums noteikti ellīgi gribēsies, lai to būtu pateicis jūs pats.

Anda Baklāne [13] 

Šajā gadījumā pat nav būtiski,
Ka formāli šāds izteikums var tikt skatīts arī kā problemātisks,
Jo, no vienas puses, reāli dabā nepastāv
Līdz pēdējam indivīdam precizējama "Rietumu cilvēku" kategorija
Un nav arī sastopams kāds ideāls, absolūti prototipisks Rietumu cilvēks,
Kas nevainojami pārstāvētu visus pārējos Rietumu cilvēkus.
Savukārt, no otras puses,
Jebkurš Rietumu cilvēks neizbēgami izsaka
Rietumu cilvēka pasaules izjūtu,
Pretējā gadījumā viņš vairs nav Rietumu cilvēks.

Zariņas dzejoļos sastopam arī
Jaunu cilvēku dzejoļiem raksturīgos neprecīzos tēlus,
Lakonisma, izteiksmes līdzekļu ekonomijas trūkumu,
Samudžinātu dzejoļa loģisko struktūru,
Veselas frāzes, ar kurām noteikti ir gribēts pateikt kaut ko ārkārtīgi dziļu,
Tikai nevar saprast – ko īsti.

Marija Luīze Meļķe "Nerealizēto potenciālu klubs" [14]

Kārlis Vērdiņš [15]

Mūsu jaunā talantīgo dzejnieku paaudze,
Kura jau kopš savām pirmajām izpausmēm
Valdzina ar savu jaunības enerģiju un atvērtību,
Dažādām rakstības un performances formām,
Tā paplašinot dzejas funkcijas un lomas.

Mēs šeit neesam sanākuši atgremot vecmodīgus uzskatus.

Viņas darbu centrā ir jauna cilvēka emocionālā pieredze,
Kuras dominante ir komunikatīvas situācijas ar citiem cilvēkiem.
Daži mazi dzejoļi šķiet kā neoliberālo ekonomiku izaicinoši manifesti,
Būtu ļoti svētīgi, lai Meļķes grāmatu izlasa nākamais finanšu ministrs.

Zibprozas gabali pievēršas pašrefleksijai.
Tos varētu dēvēt par reality check paraugiem.
Protams, iekļaujot šādus tekstus dzejoļu krājumā,
Mēs tajos, visticamāk, meklēsim kādas nebūt poētiskas kvalitātes,
Nevis drošu informāciju par autores personisko dzīvi.

Dzejolī "Es tikai pajautāju" puiša un meitenes attiecības
Neatgriezeniski šķērsojis kāds melnādains trompetists.
Autore tiecas izvairīties no tropiem,
Tā vietā uzsverot saraustīto apziņas procesu,
Kas reģistrē mīklainās draudzēšanās situācijas.
Mīlestība/draudzība līdzās pašrefleksijai un pārdomām par darba tikumu
Kļūst par vienu no trim galvenajām krājuma tēmām.

Šī ir neparasta grāmata,
Kurā ir vairāki spoži dzejoļi, kas sniedz prieku,
Un zibproza var mulsināt un likt domāt.

Un, pats galvenais, šī ir grāmata, kas lasītāju spēj atvērt 

Un iztīt tā dvēseli
No rutīnas bruņām.

Anda Baklāne [16] 

Cik labi, ka nav retrospektīva grāmata,
Cik labi, ka nav par meitenes izaugšanas un iniciācijas posmiem.

Neapšaubāmi
Ir īpatnēji meitenīgi mīļa, sasniedzot meitenīgā mīļuma augstāko pakāpi –
Meļķe ir vienīgā visā dzejas vēsturē, kurai tas piestāv, tik šaura specializācija, tik labi izdodas, ka
Tas pat vairs nav meitenīgi.

Dažreiz mēs nonākam radikālā,
Tikai ar ļoti augsta jutīguma instrumentiem uztveramas domas-sajūtas
Vērojumā;
Īpaši padziļināti tiek pētītas neveiklas (?) situācijas,

Šādu Meļķi mēs jau pazinām. 

Bet vēl vairāk pārsteidza:
(1) Tas, cik ļoti labi varēja sajust, cik zīdains ir lauvas kažoks
Sapnī, kura darbība norisinājās cietuma pagalmā
(Protams, diez vai tā bija alegorija, bet atstāja tādu iespaidu
(Tāpat kā dažreiz Martam Pujātam));
(2) Cik reālistisks un iespaidīgs bija dzejolis,
Kurā meitene lidoja pāri pilsētai lidojošā šķīvīša gaismas strēlē.  

Protams,
Kārlim Vērdiņam vienmēr ir taisnība.


[1] Zandere, Inese. Grāmatiņa. Rīga: Liesma, 1983.
[2] Vecgrāvis, Viesturs. Sapni un realitāti sargājot. Padomju Jaunatne, 1983. g. 29. nov. Tiešsaiste.
[3] Elsbergs, Klāvs. Ilūziju nomaiņa. Padomju Jaunatne, 1983. g. 29. nov. Tiešsaiste.
[4] Auziņa, Anna. Atšķirtie dārzi. Rīga: Uguns, 1995.
[5] Čaklā, Inta. Vertikālās dimensijas atgriešanās. Karogs, Nr.7, 1995. Tiešsaiste.
[6] Krautmanis, Māris. Klāva Elsberga prēmija šogad Annai Auziņai. Vakara Ziņas, 1995, 12. apr.
[7] Zolnerovičs, Linards. Pieneņu šampanietis. Diena, 1995. g. 2. maijā.
[8] Gaile, Inga. Laiks bija iemīlējies. Rīga: Pētergailis, 1999.
[9] Ratinīka, Iveta. Par iemīlējušos dzeju. Īsi un prozaiski. Karogs, Nr.5, 2000.
[10] Kubuliņa, Anda. 1999. gada dzejas debijas. Karogs, Nr.3, 2000.
[11] Zariņa, Alise. Papjēmašē. Rīga: Neputns, 2009.
[12] Viguls, Arvis. No A līdz Z. Diena Piel. Kultūras Diena, Nr.3, Nr.19, 2010. g. 23. janv.
[13] Baklāne, Anda. Bēgot no meitenes. Satori, 18.01.2010. Tiešsaiste.
[14] Meļķe, Marija Luīze. Nerealizēto potenciālu klubs. Rīga: Orbīta, 2022.
[15] Vērdiņš, Kārlis. Meļķes komunikācija. Punctum, 10/10/2022. Tiešsaiste.
[16] Baklāne, Anda. Atbilstoši apzīmējumam "cerīgi". Satori.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!