Šis gads ir paņēmis daudz enerģijas. Tik daudz, ka lielāko daļu decembra esmu pavadījis slimojot un izlaidis gan savu draugu, gan "Ascendum" kolēģu Ziemassvētkus. Dienā, kad pēc nedēļu ilgas slimošanas pirmoreiz izgāju no mājas, es nopirku karstvīnu un vismazāko piparkūku mīklas sainīti, ko atradu. Sniegs bija jau gandrīz nokusis, un es mēģināju sev radīt vismaz nelielu Ziemassvētku sajūtu. Bet gājiens līdz veikalam mani nogurdināja tik ļoti, ka mazais piparkūku mīklas sainis tā arī stāv ledusskapī neatvērts. Tas mani sevišķi neuztrauc, jo zinu, ka svētku sajūta kādā brīdi atnāks un es izcepšu piparkūkas, pat ja tas notiks februāra vidū – Ziemassvētki mani nekad nepiemeklē tad, kad tiem pienāktos saskaņā ar kalendāru.
Ziemassvētki vispār ir nevienkārši par spīti adventes klusuma un pārdomu solījumam – un kas gan var būt vienkāršs šajā gada beigu tumsā ar haotisko pienākumu un pasākumu musturu, kurā pa vidu nemitīgam laika deficītam gribas gan saprast, kas īsti noticis iepriekšējos 12 mēnešos, gan sagatavoties svinībām, gan pievilkt visas gada astes glīti kā auklu ap dāvanu, ko pasniegt sev pašam. Pēdējos trīs Ziemassvētkus esam svinējuši it kā par spīti – vispirms divus gadus no vietas tiem ceļā bija pandēmija un nepieciešamība uzmundrināt sevi un atbalstīt citam citu no attāluma. Tolaik padomus tam, kā tikt galā ar vientulību ģimenes svētkos, "Satori" slejā deva Liene Linde. Ticu, ka tie kādam noderēs arī šogad. Pagājušā gada Ziemassvētkus apēnoja karš Ukrainā, vēl līdz galam nebija atkāpies šoks, un grauza apziņa par to, cik absurdas ir svinības uz kara zvērību fona.
Karš nekur nav pazudis, tā ir kļuvis pat vairāk, bet šķiet, ka šogad it kā beidzot varam svinēt pa īstam un atgriezties pie agrākā. Tomēr piektdien, stāvot tramvaja pieturā, pamanīju ziņu par kvīru kora apsveikumu Ziemassvētkos un sapratu, ka nekādas atgriešanās nav, kaut kas ir mainījies – cikliskais loks pārklājies pērnajam pāri, pa virsu, un esam atgriezušies turpat, bet citur, kur vientuļos kvīrus un citus (jo sevišķi kvīriem svinēt Ziemassvētkus ar ģimeni diemžēl nav vienkārši un pašsaprotami) sveic koris, kura pagājušajā gadā vēl nebija. Un pagājušajā gadā nebija arī Saeimas lēmuma par partnerības institūta izveidi, kas ļaus daļai kvīru tapt redzamiem un justies vairāk pieņemtiem.
Es rakstu šo sleju, sēžot pasažiera sēdeklī blakus savam dzīvesbiedram. Mēs braucam apciemot viņa vecākus. Šī ir pirmā reize, kad Ziemassvētkos apciemojam viens otra ģimeni, un tas ir satraucoši, tomēr sniedz prieku. Mēs to varētu darīt arī bez šī likuma, tomēr likums sniedz sajūtu, ka šogad mēs esam vairāk pa īstam. Un, par to domājot, es apzinos, ka visi tie aizvadīto gadu paraksti un piketi par nenotikušiem likumiem, lai arī šķituši velti, tādi nav. Kaut kādā ziņā tie bija kā mana piparkūku mīkla, kas noglabāta ledusskapī un gaida īsto brīdi ar svētku sajūtu. Paldies par šo dāvanu, ko šogad esam sev sarūpējuši, un priecīgus Ziemassvētkus arī tad, ja esat vieni vai bez svētku sajūtas – tā var atnākt pēkšņi un negaidīti.
0