Autores foto
 
Sabiedrība
05.10.2022

Vispatiesākā patriotisma izpausme

Komentē
3

Tā sauc feminisma pētnieces Heloīzas Braunas grāmatu par pacifisma ietekmi uz feminismu Lielbritānijā no Viktorijas laikmeta. Tās pamatā ir iepriekš maz apzināti avoti par tā laika sieviešu organizācijām un personībām, kuras cīnījās par mieru un iekļāva pacifisma idejas savos rakstos par sievietēm, viņu darbu un pienākumiem. Grāmatas nosaukums ņemts no pazīstamās angļu kvēkeres Priscillas Pekoveres izteikuma: "Vispatiesākā patriotisma izpausme ir darīt visu iespējamo, lai glābtu savu valsti no netaisnīga kara noziegumiem un kauna." Kam gribētos piebilst – un no kauna pašiem kļūt par netaisnīgu kara noziegumu veicējiem.

"Vispatiesākā patriotisma izpausme" – ir tas, ko es domāju par daudzu savu kolēģu un kultūras darbinieku darbu, kas praktiski nekad nav naudas, bet pārliecības darbs – misijas darbs, empātiska rakstura, ideālu un pašaizliedzības darbs, kurā visbiežāk strādā sievietes. Tas ir mūsu mākslinieku, rakstnieku, mūziķu, ekrāna un skatuves cilvēku darbs, kas neatslābstoši turpina radīt latviski, Latvijai un pasaulei ar Latvijas vārdu. Pētnieciskās žurnālistikas, kritiķu un augstskolas pasniedzēju darbs, to politiķu darbs, kuri, par spīti grūtībām un pārmetumiem, turpina uzņemties šo pienākumu. Vispatiesākā patriotisma izpausme ir medicīnas, sociālo un izglītības darbinieku darbs, un ne jau tikai novembrī, kad jāpilda patriotiskās audzināšanas programma, bet katru dienu, meklējot atbildes uz audzēkņu uzdotajiem jautājumiem, mācot un mācoties sadzīvot, rūpēties, izprast sevi un apkārtējos.

Patriotisms ir radošs darbs, kas prasa spēju reaģēt uz vienmēr mainīgiem apstākļiem, strādāt ar visdažādākajiem indivīdiem, paaudzēm, tehnoloģijām un sabiedrības grupām. Strādāt ar sevi, lai neizdegtu un saglabātu motivāciju. Tā ir uzticēšanās un paļaušanās uz cilvēcību. Pacietība un pārliecība, ar kādu cilvēki paliek strādāt savā profesijā līdz absurdam neizdevīgos apstākļos, visbiežāk nav nekas cits kā mīlestības apliecinājums un vispatiesākā patriotisma izpausme.

Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Dr.soc.pol. Ieva Bērziņa raksta: "Patriotisms ir radošas jūtas," uzsverot, ka patriotismu veido emocionāla saikne ar valsti – mīlestība, lepnums un kauns par to. Jā, arī kritika un paškritika, kas cenšas mazināt nevienlīdzību un izskaust aizspriedumus, ir viens no veidiem, kā izpaužas patriotisms, iespējams, pat viens no kaismīgākajiem un atbildīgākajiem veidiem.

Neērts viedoklis un iešana pret straumi ir patriotisms, ja tas darīts sabiedrības labā un ar nolūku veicināt visdažādāko indivīdu kopējo labumu. Patriotisms ir aktīva līdzdalība savu iespēju un prasmju robežās, vienmēr paturot prātā plašāku grupu, jo no tās labklājības atkarīga arī personīgā labklājība un sirdsapziņas stāvoklis. Patriotisms ir prasības pret sevi un citiem – prasības pret valsts pārvaldi un rūpīga valsts vadītāju izvēle. Patiess patriotisms ir centieni pēc brīvības, cilvēktiesībām, vides ilgtspējas un sociālā taisnīguma.

Patriotisms nav etnonacionālisms, līdzīgi kā mīlestība nav kūka un greznas kāzas. Jūsmošana (sevis apjūsmošana) nav patriotisms – tas ir kaut kas tizls. Protams, reizēm ir vērts nosvinēt panākumus un atcerēties, kas mēs esam un kā esam tik tālu tikuši, bet ar pagātnes un dzimtās zemes skaistuma apdziedāšanu vien nepietiek. Dziesma var būt patriotisks žests, bet patriotisms ir darbs valsts labā un attieksme pret valsti kā kopīgu projektu. Kopīgā pagātne un morālās vērtības ietilpst patriotisma jēdzienā, tomēr patriotisma darbības joma ir tagadne un nākotne.

Patriotisms ir laikmetīgs jeb, atsaucoties uz Godāru, "svarīgāk ir, nevis no kurienes jūs to esat ņēmis, bet ko jūs ar to izdarīsiet". Un tas attiecas gan uz kultūras un mākslas attīstību, gan uz valodu, kādā runājam. Tajā ziņā, ka veids, mēs runājam, ir svarīgāks par vārdiem, kurus sakām. Patriotisms ir spēja saprasties ar cilvēkiem, ar kuriem dalām kopīgu atbildību.

Kad rakstniece un feministe Tonija Morisone 1993. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, viņa savu runu veltīja valodai. Viņa minēja, ka visās kultūrās kopīga iezīme ir tā, ka mums piemīt valoda, neatkarīgi, kādā stadijā tā ir. Lai ilustrētu savu domu, viņa izstāstīja alegorisku stāstiņu par diviem bērniem, kuri grib izjokot aklu sievieti, – tie pienāk viņai klāt, turot rokās saķertu putnu, un liek uzminēt, vai putns ir dzīvs vai miris. Sieviete atbild, ka nezina, vai viņš ir dzīvs vai miris, bet, tā kā bērni putnu tur savās rokās, tad viņi arī ir atbildīgi par to, vai viņš dzīvos.

Morisones piemērā putns ir valoda, kas mums ir dota un kas līdzīgi kā putna dzīvība ir trausla un atrodas nenoteiktā stāvoklī. Mēs saņemam valodu jau ar vēsturisko mantojumu, tostarp ar mantotām traumām un vardarbīgiem mehānismiem, ko tā nes sev līdzi, bet valodas izdzīvošana un pilnveidošana ir atkarīga no mums – no tā, cik atbildīgi un rūpīgi ar to rīkosimies. Tāpat ir ar kultūru un tāpat ir ar valsti – mūsu pienākums ir apdomīgi rīkoties ar to, kas mums kopīgi ir dots, lai kļūtu, kādi mēs gribam būt, nevis atkārtot kļūdas, kuru dēļ "putns" jau reiz ir cietis.

Patriotisms nozīmē izturēties ar izpratni pret šo kopīgo mērķi. Turklāt putnu vai putniņu – kā šīgada laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit" devīzē "Putniņu vajag noķert" –, lai tas dzīvotu tālāk, vienmēr nāksies nodot jaunas paaudzes rokās, kam, saudzējot viņa dzīvību, būs atkal jāiztur gan iekšēja, gan ārēja neticība un uzbrukumi. Un te man gribas uzsvērt patriotisma izpausmi kultūras jomas nevalstiskajā sektorā, kas pie mums ir spēcīgākais jaunrades dzinējspēks, ļaujot stiprināt pašiniciatīvu, apvienoties ar domubiedriem vai atrast un īstenot kopīgus mērķus arī ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Tās ir kultūras organizācijas, izdevniecības un festivāli, kuri gadu desmitiem turpinājuši saskatīt sabiedrības nākotnes potenciālu, meklējuši izdzīvošanas stratēģijas vissmagākajās krīzēs, devuši drošu roku, lai kopīgi spertu soļus jaunās teritorijās, un palīdzējuši veidot to demokrātisko pasauli, kurā varējām uzaugt mēs un aug nākamās paaudzes.

Bet, runājot par dzimtās zemes skaistumu – ainava ir cilvēka darbības (vai bezdarbības) rezultāts. Mēs veidojam ainavu, un ainava pēc tam veido mūs, ietekmējot mūsu psiholoģisko un materiālo labklājību, patvērumu, fantāzijas un skatījuma plašumu. Es palieku pie pārliecības, ka cilvēks ir spējīgs dot tikai to, ko ir saņēmis no apkārtējiem, un izstarot ap sevi gaismu, kurā ir audzis, jeb kā ar baloniņu uzpūsts uz kādas pussagruvušas baznīcas sienas Ēģiptes ciemā, Medumu pagastā, pie pašas Lietuvas robežas: "Mīlestība nekad nebeidzas."

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!