Saskaitīju, ka esmu uzrakstījis jau septiņas redakcijas slejas par kvīriem, un šī būs astotā. Nekad neesmu gribējis būt kvīru tiesību aktīvists, bet dažkārt īsti nav izvēles iespēju, jo pretējais nozīmētu samierināties ar otrās šķiras pilsoņa statusu vai pamest šo valsti.
Lietuvas Seims 23. maijā otrajā lasījumā atbalstīja civilās savienības likumprojektu. Likuma pieņemšanai nepieciešams vēl viens pozitīvs balsojums. Tajā pašā dienā Igaunijas Rīgikogu pirmajā lasījumā atbalstīja laulību vienlīdzības likumprojektu. Otrais lasījums paredzēts jūnija sākumā. Man ne sevišķi patīk salīdzināties, tomēr Daugavpilī 4. maijā (simboliski – Valsts neatkarības atjaunošanas gadadienā!) tika piekauti divi kvīri tāpēc vien, ka viņi tādi ir, bet citi aktīvisti 21. maijā no mastiem Rīgā un Cēsīs norāva praida karogus. Saeimā par civilās savienības likumu tā īsti vairs pat nerunā, jo, pirmkārt, tas it kā darītu gauži Latvijas demogrāfijai un, otrkārt, šajā sasaukumā trūkst balsu: gan kvīri pacietīsies, varbūt tā vajadzība pāries.
Un varbūt arī tā, ka no Baltijas kaimiņiem atpaliekam gan ekonomiski, gan cilvēktiesību ziņā, ir vienkārši sagadīšanās – nav ko salīdzināties un meklēt kopsakarības. (Kā "Satori" sarunā par pašvaldību finansētajām kultūras iestādēm norāda režisors Mārtiņš Eihe: "Mēs redzam igauņus, kuri tūliņ pieņems laulību vienlīdzības likumu, bet neredzam korelāciju starp brīvībām, domāšanu un ekonomisko izaugsmi, kas arī saistīta ar kultūras brīvību.") Varu vien līdzīgi Mārim Zanderam šodienas slejā novērtēt ironiju, ka esam kaimiņiem aizsteigušies priekšā, vismaz izvirzot prezidenta amatam atklāti homoseksuālu vīrieti: varēsim to izmantot starptautiskās sarunās, lai "pierādītu", cik iekļaujoši un kvīriem labvēlīgi esam arī bez visādām konvencijām un savienībām. Ar darbiem pierādīt Latvijas kvīriem, ka mūsu sabiedrībai viņi ir vajadzīgi un iekļauti, būtu pārāk neērti.
Piedodiet manu sarkasmu: es gribētu ar iedvesmojošiem vārdiem jūs aicināt 3. jūnijā kopā svinēt un atsaukties aicinājumam "Kultūra dodas praidā!", tomēr šobrīd manī ir palicis tikai spīts, kas ne sevišķi labi spēj šķīdināt dusmas. Svinēt šogad nav, ko, jo par Latvijas demokrātijas vājināšanos signalizē gan politiķu samiernieciskā attieksme pret kultūras institūciju mobingu reģionos, gan klajā Satversmes tiesas lēmuma ignorēšana (tā paša, jā) – es baidos, ka mēs nevis vienkārši stagnējam, bet gan kļūstam aizvien nevienlīdzīgāki un mazāk aizsargāti pret varas pozīcijās esošo patvaļu un demokrātijas principu imitēšanu (skatīt Zandera sleju).
"Salīdzinājumā ar Igauniju Latvijā cilvēkstāsti, dalīšanās ar pieredzi un nepieciešamība pēc atzīšanas ir redzama," par kvīriem "Satori" raksta Lelde Luika, analizējot Latvijas un Igaunijas atšķirīgo tempu, virzoties pretī laulību vienlīdzībai. Un es pateicos jums, ka runājat un nebaidāties to darīt, tomēr acīmredzot ar to ir par maz: starp vārdiem un darbiem mūsu politikā eksistē pārrāvums un valoda viena pati nav gana spēcīgs impulss. Tāpēc es jūs aicinu kārtējo reizi parakstīt iniciatīvu manabalss.lv un 3. jūnijā kopīgi iziet ielās – skaļi, nepiekāpīgi un dusmīgi parādot to, ka esam, mums ir nepieciešamas tiesības, politiķu atbildība un valsts atzīšana. Būšana par pilsoni ir darbs, kas mums kopīgi jādara – ne vien sevis, bet arī Latvijas demokrātijas dēļ.
3