Kara sākumā izbeidzās vārdi, iepletās acis mēmās šausmās: kas tagad būs?
Jau kādu laiku valoda mainās domāšanas/steigas/paviršības ziņā, bet nu arī, tikko es gribu kaut ko teikt par valodu, redzu, ka tā nav valodniecība, tā ir politika. Ko es no tās varu saprast?! Labie ir labi, sliktie ir slikti. Tā nu es turpinu strādāt par korektori, vērot un piedalīties izmaiņās, kas notiek ar valodu uz mana ekrāna – rakstītos tekstos.
Skarbi laiki pieprasa tiešu valodu.
"Rīgas Laiks" ņēma palīgā klasiku un 2022. gada marta numura 1. lappusē publicēja "Zaporižjas kozaku atbildi turku sultānam", kolektīvi uzrakstītu ap 1675. gadu. Kas lasa "Rīgas Laiku", var uzšķirt žurnālu ar zili dzeltenajiem logo burtiem: "Nebūs tev, kuņas dēls, kristiešu dēlus zem sevis turēt, tava karapulka mēs nebīstamies. Uz zemes un ūdens ar tevi kausimies, naidinieka tu nolādēts dēls! Pistin pist tavu māti! Bābeles tu ķēkša, Maķedonijas ratupakaļa, Jeruzālemes pūslis, Aleksandrijas kazujāklis…"
Tik daudz krāšņu apvainojumu reizē vēl nebiju lasījusi manā žurnālā – un arī tad vēl bija bažas, vai tie ir stipri diezgan. Ne jau īstais adresāts to lasīs latviešu tulkojumā. Šie vārdi, melns uz balta "Rīgas Laikā" februāra beigās, bija manu pārliecību apliecinoši un kaut kādā ziņā mierinoši – ukraiņi var un ir varējuši jau senatnē.
Un zīmīgi – redakcija šo tekstu iedeva tulkot dzejniekam Marianam Rižijam, senukraiņu valodas pratējam –, jo tikpat ekspresīvs un tāls no normālas valodas bija Zaporižjas kozaku vēstules stils, cik neticams un neiespējams bija reāla kara fakts Zaporižjas zemē 21. gadsimtā.
Bet dzīve tuvīna kara apstākļos turpinās. Redzu, ka arvien vairāk priekšā iznāk darītāji, kas īsi pasaka būtisko, bez ņemšanās. To jau kovida laikā redzēju mediķu intervijās, bet saistībā ar palīdzību Ukrainai – paklausieties, cik jēdzīgi runā, piemēram, Reinis Pozņaks no tviterkonvoja grupas. Arvien mazāk cienīta ir laipošana, izlikšanās, mānīšanās. Tā, ka, skatoties TV, reizēm gribas iesaukties: "Nemuldi! Runā par lietu!" Bet politiķi vēl laikam neizjūt situāciju tik asi. Arī pieklājības normas mainās lēnāk. Un, kad premjers Krišjānis Kariņš kovidkrīzē pateica: "Draugi, nav labi!", tas no viņa mutes izklausījās tik šokējoši, it kā viņš būtu rupji nolamājies.
Žurnālā runāt rupjības atļaujas gan sarunbiedri intervijās, gan autori savos rakstītajos tekstos. Pirms vairākiem gadiem sapratām, piebildīšu – man tas nācās diezgan grūti, bet, kā saka, tāds darbs –, ka "Rīgas Laikā" rupjus vārdus vairs nerakstīsim slēpti, ar pirmo burtu un daudzpunkti, bet kārtīgi. Daudz "sūdu" ir 2014. gada janvārī; "sūds" kā vārds ir arī 2013. gada maija un jūnija numuros. 2012. gada aprīlī ir "nācijas sūds". "Sūds jautājums" tekstā atradās 2014. gada aprīlī. "Dirst" un "dirsā" rakstījām 2012. gada aprīlī. 2012. gada novembra numura 14. lpp. lasījumā par Holivudas rupjībām ir "pisies dirst". 2007. gada februārī atradās "dirsas caurums" un "pisies dirst". 2007. gada martā ir bijis "pasūta dirst" un "izdirsis ananasu".
Agresorvalstī Krievijā gan 2014. gadā Krievijas Federācijas Administratīvo pārkāpumu kodekss ir papildināts ar pantiem, kas aizliedz par pastāvošo iekārtu lamāties ar rupjībām. Apmēram tā tas ir formulēts: "Neķītru valodu saturoša literatūras, mākslas vai tautas mākslas darba publiska izrādīšanas organizēšana, rīkojot teātra, izklaides, kultūras, izglītības vai izklaides pasākumus, tiks sodīta ar…" Un man bija patīkami uzzināt, ka Krievijas filologiem prasīts sagatavot pielikumu ar uzskaitījumu, kuri tieši vārdi būtu uzskatāmi par lamuvārdiem, bet viņi atteikušies sastādīt precīzu lamuvārdu sarakstu, tikai vienojušies par četriem vārdiem kopā ar visiem iespējamiem atvasinājumiem un variācijām: Х.., П…. , Е…., Б…., taču pēc tam nācis filoloģisks precizējums: vajag rakstīt pirmo burtu ar daudzpunkti, bet punktu skaits nedrīkst sakrist ar izlaisto burtu skaitu, lai grūtāk pazīt to vārdu.
Es arī nevarētu precīzi novilkt robežu starp lamuvārdiem un citiem – to aizvainojuma stiprums, protams, ir atkarīgs no situācijas. Vienreiz mani tik apvainojoši nosauca par korektori, ka vēl tagad to atceros. Savu niknumu toties varu labi izrādīt arī ar stāju, kustībām, sejas izteiksmi, intonāciju, pat klusēšanu.
Kolēģe tulkotāja Ieva Lešinska jau ir rakstījusi par rupjībām latviešu valodas pirmās slenga vārdnīcas sakarā: "Cik milzīgu proporciju latviešu slenga veido skolnieku (lielu tiesu pat bērnudārznieku) žargons, kam seko krievu zeku leksikas adaptācijas, tad angļu/amerikāņu aizguvumi un visbeidzot gaužām plāns latvisks slānītis. (Kā jebkurā valodā to lielā mērā veido garas sinonīmu virknes tādiem ikdienā lietojamiem vārdiem kā "meitene", "nauda", "dzert/dzērājs/piedzēries", "labs", "slikts" utt. Un nez kāpēc arī – galva. Jūs taču noteikti zināt, ka kuru katru brīdi varat dabūt pa mici/ķobi/ķirbi/maku/pāksti/šmauli/tango/tāsi/tauri/rīkli, vai ne?)"
Kad jau "Rīgas Laikā" latviešu lamuvārdus rakstījām pilnā vārdā, sāka tā kā pietrūkt ekspresijas un uz mani sāka attiekties arī angļu un krievu lamuvārdu pieraksts.
Koriģējamajos failos man jāseko īstu rupjību pareizrakstībai – gan latviešu, gan angļu, retāk vācu vai spāņu. Ja intervija bijusi mutiska, kā to žurnālā pierakstīt – "fāk" vai "fuck", "b…", "bļaģ", "bļeģ" vai "bļe"? Skaties avotos, skaties tēzaurā, skaties vārdnīcās – kā tad, smieklīgi! Nav padomu šajā ziņā. Jūtūbā redzu dzīvu lietotāju piemērus – grupas "MMMM" meitenes savā klipā ir pašas tikušas skaidrībā bez nekādiem priekšrakstiem: "Ko tu faking dari?"
*
Redaktors Uldis Tīrons par šīgada kara laika valodas izmaiņām saka: "Nu, rupja leksika no rupjas leksikas atšķiras. Jaunais lietojumā, manuprāt, ir tas, ka rupjība pēkšņi atkal atklājas kā psiholoģiskas bezspēcības indikators. Proti, iepriekš tā vairāk iederējās kā piederības apliecinājums noteiktai grupai, tagad – kā attieksme pret notikumiem, kas nepakļaujas racionālai attieksmei. Dīvaini ir tas, ka attiecībā uz karu latviešu lamu vārdi pierādīja, ka tie nevelk, un notika spontāna atgriešanās pie krievu pierastajiem, skaisti aizmirstot, ka tā ir okupantu valoda."
Par bezspēcības izmisumu pilnībā piekrītu, bet bieži rakstos redzētiem un joprojām apmulsumā pašai neizrunājamiem krievu lamuvārdiem iztēlojos dziļas saknes tepat Latvijā un neiedomājos tos saistīt ar tagadējo Krieviju. Lamuvārdi ir daļa no konkrētas valodas, konkrētas kultūras.
Mūsu pusē joprojām ir saprotamas arī angļu literārās atsauces. RL maija numurā bija vesels raksts, kurā pētīts, kā "Gredzenu pavēlniekā" aprakstītajai Dalienai līdzīgā Ukraina aizstāvas pret tīro ļaunumu, Mordoras karapūļiem līdzīgo Krievijas armiju, ko no Maskavas vada Saurona līdzinieks Vladimirs Putins. "Marta pirmajās dienās liels ļaužu pulks Krievijas armijas okupētajā Melitopolē pauda savu nostāju pret "orku laupītājiem". Nedaudz vēlāk tajā pašā mēnesī Ukrainas aizsardzības ministrs oficiālā runā solīja, ka tās karavīri "izturēs Mordoras uzbrukumu". 8. aprīlī Sumu apgabala administrācijas vadītājs Dmitro Živickis ziņoja, ka apvidus pie robežas ar Krieviju ir "brīvs no orkiem". Nākamajā dienā netālu no Kijivas esošās Makarivas mērs uzrunā televīzijā paziņoja, ka pilsētā atrasti miruši 132 civiliedzīvotāji un ka tos "nogalinājuši krievu orki"."
*
LR4 raidījumā sociolingvists, konflikta lingvistikas pētnieks Maksims Krongauzs atgādina, ka vispār internets radījis tādu jēdzienu kā "rakstu sarunvaloda". Pirms tam bija stingrāks nodalījums – eksistēja rakstu valoda ar savām labajām manierēm un bija sarunvaloda. Tagad ar frāzēm "Stulbene!" – "Pati stulbene!" internetā var apmainīties rakstiski un saņemt atbildi stundas vai pat dienas laikā.
Lai gan – valoda manā atmiņā ļoti mainījās jau 90. gados reizē ar sabiedriskās iekārtas izmaiņām. Ja valoda nebūtu mainījusies, tās vienkārši vairs nebūtu – neviens no ārpuses nav to ietekmējis, tikai mēs paši, lietotāji. Angļu valodas ienākšana, datorterminu latviskošana – to visu darījuši dzīvi cilvēki. Datorterminu un vispār ar tehnoloģijām saistītā vārdu krājuma latviskošana ir valodas politikas jautājums – lai šī milzīgā joma netiktu bez cīņas atdota angļu valodai un latviešu valodā nekļūtu par aklo zonu.
Nekad par to iepriekš nebiju īpaši interesējusies, bet Krongauzs turpat LR4 teica, ka krievu valodai nekas tāds nedraud kaut vai tāpēc, ka Krievijā milzīgs skaits cilvēku neprot un netaisās mācīties angļu valodu, bet visus angļu valodas vārdus, ar ko apzīmēt jaunos jēdzienus, tikai pārliek kirilicā, apgādā ar atvasinājumiem un tādā veidā padara par saviem. Piemēram, krieviski sabiedrisko attiecību speciālists, izmantojot angļu saīsinājumu PR, ir piarščiks (пиарщик).
Aizrādīšanu uz valodas kļūdām strīda karstumā Krongauzs skaidro kā neprasmi risināt konfliktu, bet bezspēcīgu pāreju uz ad hominem – uz personīgiem apvainojumiem par sliktu valodu un tālāk jau vispār. Vai var būt labs cilvēks, kurš slikti raksta? Acīmredzami var – saka Krongauzs.
Lamuvārdi ar laiku kļūst par normu, un jāmeklē arvien stiprāki lamuvārdi. Tieši tagad mani sistēmiskāk sāk interesēt krievu valodas lamuvārdi, jo var gadīties, ka man nepietiks ar tiem dažiem, ko zinu.
Vēlreiz Maksims Krongauzs par rupju leksiku:
"– Kādēļ valoda tik viegli uzsūc arvien jaunus apvainojumus, aizvainojošus vārdus? Vai no tiem iespējams izvairīties?
– Ne jau valoda pati uzsūc vārdus vai likvidē agresiju. Mums, cilvēkiem, kas runā valodā, vajag aizvainojošus vārdus, neesam mēs nekādi labiņie. Visās lielajās valodās ir lamuvārdi, tie ir ļoti svarīga valodas sastāvdaļa, vēl vairāk – lingvisti ne reizi vien atzīmējuši, ka sliktajam valodā ir daudz vairāk vārdu nekā labajam. Ļaudīm tāda leksika ir nepieciešama: mēs paši arvien izdomājam un atjauninām aizvainojošos vārdus, lai saglabātos šo negatīvo vārdu iedarbības svaigums.
Nevar cerēt, ka viss būs labi, ja mainīs valodu. Valoda ir tāda, kāda tā ir, tāpēc ka mēs tādi esam. Ideja vispirms mainīt valodu, bet pēc tam ar tās palīdzību realitāti tomēr nestrādā (vismaz ne bez pastāvīga spiediena): vispirms jāmaina dzīve, valoda pati sekojoši mainīsies."
Latviešu valodā, manuprāt, ir lielāka nozīme valodas kopējiem – mūsu ir mazāk, tepat vien radioviļņu sasniedzamības attālumā visi esam – vieglāk ietekmēt valodas lietotājus: gan paskaidrot kādu jaunu vārdu, gan ierosināt veiklāku izteiksmi. Ka tas tiešām darbojas, var pamanīt pēc valodas jokiem – cik ātri tie izplatās, un tad tos zina jau "visi", arī tie, kas "nesēž internetos".
*
Krievi agrāk esot lamājuši ukraiņus par hoholiem (хохол). Iepriekš man neiedziļinoties likās, ka tas ir sadzīvisks tautas nosaukums kā čangalis vai čiuls. Lasot "Rīgas Laika" novembra numuru, uzzinu, ka pat "Revidenta" autors Mihails Gogolis patiesībā ir "hohols" pēc uzvārda: "Tas pats Hohoļs, kāpēc "Mirušās dvēseles" tiek sauktas par poēmu? Arī tāpēc, ka tas viss ir ļoti metriski organizēts. (Šādi ieteicams latviskot krieviski rakstījušā ukraiņu rakstnieka Микола Гоголь uzvārdu. Sk. M. Poļakova, A. Hansons. Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Ieteikumi (manuskripts); Hohoļa identitāti apliecina, piemēram, ieraksts 1846. g. Almanach De Carlsbad: "Mr. Nicolas de Gogol, Ukrainien, établi à Moscou, auteur de quelques comédies russes", cit. pēc Маланюк Є. Гоголь-Ґоґоль. Книга спостережень: Статті про літературу. К., 1997. Redakcijas piezīme.)"
Un ukraiņi esot lamājuši krievu šovinistus par maskaļiem (москаль) – laikam no maskaviešiem, bet nekas, ja neuzzināšu, tas tagad kā lamuvārds vairs nedarbojoties, esot par vāju un par pierastu.
Vēl esmu dzirdējusi krievu vārdu vatņiks (ватник) – tā ir padomju domāšanas veida palieka vatelīna cietuma vai lēģera vamzī, un vate ir vēl tālāks nozīmes pārnesums. Višivatņiks (вышиватник ) esot jauns krievu apzīmējums ukraiņiem – jūs tādi paši padomju paliekas, tikai sarkanbalti izšūtajos kreklos, no vārda višivanka (вишиванка).
Rubrikā "Documenta" "Rīgas Laika" decembra numurā publicētas ukraiņu kareivju un mierīgo iedzīvotāju liecības par piedzīvoto pirmajā kara gadā, to nu nekādi nevar piegludināt drukāšanai, tad tie būtu klaji meli.
"Tanks darbojās ar kustību sensoriem, termovizoru. Trīs sekundes pielec kājās, trīs sekundes meties pie zemes. Plus līst lietus, tu esi viscaur slapjš, tev, bļaģ, ir bail, bet tu saproti, ja paliksi uz vietas, tad ir dirsā. Es krītu, man virsū mugursoma, iekšā tūkstoš patronu, es, muļķītis, paņēmu līdzi, domāju: šaušu pa tanku. Visbezjēdzīgākā lieta, te patronas neko neizšķir. Ar automātu šaut pa kājniekiem – vienalga netrāpīsi. Mest ar sūdiem pa cilvēkiem nav jēgas – uz rokām paliks, bet līdz viņiem neaizlidos. Bet tev kliedz: "Uz priekšu, uz priekšu!" Haoss, tu nesaproti, kur atrodies, mājas sprāgst, tu skrien uz pagrabu, ieskrien iekšā, domā: "Pizģec…" Desmit cilvēku skrējām, bet saprotam, ka iekšā esam deviņi."
Lamuvārdu spēks ir tad, ja tie ir aizliegti, bet īpašos gadījumos, kad tiešām vajag, kad ar tiem vārdiem, ar kuriem varēja savas jūtas izteikt, vairs nepietiek – jālieto. Ja tos lietotu visu laiku, tie arī zaudētu savu slēpto spēku.
1