Nedēļas nogalē pabeidzu lasīt Agneses Krivades latviskoto Krisas Krausas (sauksim to par) romānu "Es mīlu Diku". Tas ir blīvs un neērts teksts, kas iezīmē ceļu uz jaunu patību, valodu, estētiku (un politiku), un es zinu, ka to pārlasīšu. Pagaidām nevaru atrast trāpīgākus vārdus tā raksturošanai, nekā intervijā jau iespējusi Agnese, bet vēlos no grāmatas aizņemties jautājumu, lai mēģinātu artikulēt to šaudīgo pusdomu spietu, kas mani ielenc, stāvot uz "Satori" redakcijas pārmaiņu sliekšņa: KURŠ IR TIESĪGS IZTEIKTIES UN KĀPĒC? Manuprāt, šis ir pats būtiskākais jautājums redakcijas darbā, kur pastāvīgi jāpieņem lēmumi par to, kurus autorus aicināt rakstīt, kurus tekstus publicēt; visi pārējie jautājumi ir no šī atvasināmi un mazāki.
Kā "Satori" galveno uzdevumu es redzu nepieciešamību uzturēt tādu publisko sarunu, kurai ir potenciāls mūs padarīt par labākiem cilvēkiem. (Tas, protams, nozīmē arī to, ka jābūt apjausmai par to, kas ir "labāks cilvēks", un šī apjausma regulāri jāiztaujā.) Dažkārt tas nozīmē klausīties neērtās balsīs, kas runā par mūsu sabiedrībai neglaimojošām parādībām kā, piemēram, vardarbību dzemdībās. Dažkārt tas nozīmē emocionālas, dusmīgas un trigerējošas balsis, kas no pieredzes stāsta par jaunas sievietes seksualizēšanu un objektificēšanu. Tās var būt arī nobriedušas, bet apzināti provokatīvas balsis, kas izaicina pamatus, uz kuriem būvēta paša autora pārstāvētā nozare – vai tās būtu sociālās zinātnes, vai garīgā veselība.
Mēs allaž meklējam jaunus autorus, kuri dedzīgi rakstītu par to, kas ir uzmanības vērts vai uzlabojams. Tā pagājušajā nedēļā publicējām trīs dumpinieciskas studentu esejas, kas izaicina status quo un bija iesūtītas mūsu un Latvijas Kultūras akadēmijas kopīgi rīkotajā konkursā. Tomēr vēlme klausīties jaunos autoros un perspektīvās nenozīmē, ka esam gatavi publicēt katru tekstu, kas piedāvā ko jaunu, jo līdzās visam iepriekšminētajam tikpat būtisks "Satori" uzdevums ir uzturēt augstu literārās kvalitātes līmeni, kopjot valodu un gaumi, proti, labs teksts mums ir pašvērtība.
Šī ir strīdīgākā un savā ziņā arī netaisnīgākā no manām šaudīgajām pusdomām. Pirmkārt, var uzdot jautājumu – kurš un kā nosaka "laba teksta" standartu? Otrkārt, var norādīt – jaunas/marginalizētas balsis un idejas nereti vērtējamas pēc jauniem kritērijiem (izlasiet taču "Es mīlu Diku"!). Treškārt, var iebilst, ka tā ir divkosība – jūs gribat ko jaunu, bet tādu, kas jums ir baudāms, saprotams, tātad pieradināts un īstenībā nekas radikāli jauns. Ceturtkārt, var runāt par sava veida diskrimināciju, jo cilvēkiem no marginalizētām grupām, kuras ir būtiski uzklausīt, nav bijusi iespēja attīstīt konkrēto izteiksmes veidu un tāpēc marginalizācija turpinās. Piektkārt, var norādīt, ka jauni autori ir pelnījuši pielaidīgāku attieksmi, lai dotā platforma būtu iespēja attīstīties. Pavisam noteikti ir arī sestkārt un septītkārt.
Es pagaidām neesmu sapratis, kā sevī samierināt šos divus pretrunīgos uzskatus – pārliecību, ka publiskā sarunā ir tiesīgi piedalīties visi, un pārliecību, ka "Satori" nozīmē augstu kvalitātes standartu – jo sevišķi attiecībā uz literatūru. Visdrīzāk, ka šīs pretrunas nemaz nav pilnībā samierināmas (mazliet par to arī sarunā ar jauno redaktoru Igoru Gubenko), tāpēc gribu noslēgt šo sleju bez morāles, bet ar atzīšanos, ka es tās apzinos. Un arī turpmāk, tāpat kā līdz šim, mēs uzdosim virsrakstā ietverto jautājumu pie katra jauna teksta.
3