Foto: Ģirts Raģelis
 
Sarunas
24.03.2023

Igors Gubenko: Skaistums ļauj mums uz brīdi aizmirst domstarpības

Komentē
14

Igors Gubenko ir filozofs, pētnieks, pasniedzējs Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kas aprīlī sāks darbu kā redaktors jaunajā "Satori" komandas sastāvā. Redakcijas pārmaiņu procesā tapa šī saruna – par akadēmisko zināšanu neizmantoto potenciālu, estētikas nozīmi un dzīvi domstarpību un pretrunu pilnā pasaulē.

Henriks Eliass Zēgners: Vai es pareizi daru, piesakot tevi kā filozofu un pasniedzēju? Vai arī vēl kaut ko vajadzētu piebilst klāt?

Igors Gubenko: Tās ir centrālās, bet ne vienīgās lietas, ar ko nodarbojos. Man pašam ir interesanti vērot, kā mana filozofiskā aktivitāte izvēršas dažnedažādās jomās un formātos, bet akadēmiskā vide ir sākotnējā telpa, kur esmu profesionāli sevi pierādījis un turpinu to darīt.

Varētu teikt, ka trešdaļa manis ir pasniedzējs, bet divas trešdaļas – pētnieks. Iespējams, pētnieciskā aktivitāte nav tik uzskatāma, jo galvenokārt izpaužas publikācijās, kas nav populārzinātniskas. Rakstu arī plašākai sabiedrībai, bet primāri tie ir specializēti žurnāli, kuros tiek publicēti pētījumi par tēmām, ar kurām es, iespējams, arī primāri neasociējos. Zinātnes laukā ir zināma neparedzamība un projektu finansēšanas konkursi nereti ir kā loterija, tāpēc projektu pieteikumi tiek rakstīti par dažādām tēmām. Kādā brīdī tu attopies, pētot kaut ko, kas nav bijis tavs sākotnējais pētījumu objekts. Savukārt fakultātē tu pasniedz vēl kaut ko citu, jo tur ir studiju programmas vajadzības. Protams, ideālā pasaulē pētniecība un pasniegšana atrodas vienotā, jēgpilnā sistēmā – tu pasniedz to, ko pēti, iesaisti studentus pētniecības procesā. Gribas ticēt, ka tas ir modelis, uz ko mēs Latvijā ejam, taču vismaz manā gadījumā tas šobrīd īsti nestrādā.

Henriks: Ko tev nozīmē pasniedzēja darbs? Ko tas tev pašam ir iemācījis?

Igors: Šis darbs man ir iemācījis ļoti daudz – jāatsaucas uz manu kolēģi Arti Sveci, kurš ļoti bieži uzsver, ka pasniedzējs ir tas, kurš negrib pārtraukt mācīties. Mūsdienās vispār mūžizglītība, izglītošanās, mācīšanās mūža garumā ir kļuvusi vai kļūst par pašsaprotamu lietu. Mēs īsti vairs nevaram uztvert mācīšanos kā procesu, kas vienā brīdī, jaunībā, ir beidzies. Es teiktu, ka pasniedzēja darbs ir lieliska iespēja strukturēti un fokusēti turpināt mācīties. Mācīties, lai būtu, ko pasniegt, izstāstīt, bet, protams, mācīties arī no studentiem, pārsvarā gados jauniem cilvēkiem, ar kuriem katru gadu vecuma plaisa palielinās. Kad pirms deviņiem gadiem sāku pasniegt fakultātē, cilvēki, kas sēdēja auditorijā, bija piecus gadus jaunāki par mani. Tagad pirmā kursa studenti, ar kuriem tikāmies semiotikas lekcijās, varētu būt divreiz jaunāki par mani. No vienas puses, tas izklausās nedaudz biedējoši, bet īstenībā mani ļoti iedrošina tas, ka spēju ar viņiem atrast kontaktu. Saziņas pieredze ir ļoti patīkama. Viņi man tiešām iemāca vairāk, nekā paši nojauš.

Henriks: Tu pasniedz semiotiku, modernitāti, estētiku – vēl arī ko citu?

Igors: Jā, pasniedzu dažādus kursus, arī feminisma filozofiju un kopā ar kolēģiem Arti Sveci un Mārtiņu Mintauru – kultūras teorijas un prakses. Decembrī šis kurss nonāca publiskajā uzmanībā saistībā ar vienu no tajā aplūkotajām tēmām – dzimtes studijām. Pēc nodarbības viens students publiski izteicās, ka tā nav īstā tēma un tas nav īstais pasniegšanas veids. Garlaicīgi nav.

Henriks: Kā tu vispār redzi filozofijas nozīmi mūsdienās? Kāda, tavuprāt, ir filozofijas nozīme Latvijas kultūras telpā?

Igors: Es noteikti uzskatu, ka filozofijai ir lielāks potenciāls – tās nozīme varētu būt lielāka, nekā tā ir tagad. Iesaistoties dažnedažādos, arī neakadēmiskos projektos un sadarbojoties ar neakadēmiskiem filozofiem, esmu sapratis, ka īstenībā filozofi ir visur. Domāju, ka arī "Satori" un "Ascendum" kontekstā mēs varam runāt par filozofisko klātbūtni. Tas man vienmēr šķitis daudz svarīgāk par akadēmiskās filozofijas kvalitāti valstī. Svarīgi ir arī tas, ka cilvēki nepaliek akadēmijā, bet iziet plašajā pasaulē, kaut vai darba tirgū tepat Latvijā. Savas zināšanas un savu domāšanas veidu – ne tikai kritisku, analītisku, bet arī radošu un atvērtu – viņi pielieto ļoti daudzās jomās. Brīžiem ir prieks apzināties, ka daļa no viņu panākumiem ir saistīta ar to, ka viņi izvēlējušies studēt filozofiju.

Henriks: Vai akadēmiķu un pētnieku darbs Latvijā šobrīd ir pietiekami pārstāvēts un redzams publiskajā telpā? Vai, tavuprāt, tas, kas notiek pētniecībā, nokļūst līdz plašākām diskusijām un sabiedrības apziņai?

Igors: Akadēmiķi arvien vairāk cenšas panākt, lai sabiedrība ir informēta par pētījumiem un redz, ka pētījumi ir aktuāli. Jo aktuālāka ir tēma, ko piesaki, jo lielākas izredzes iegūt finansējumu. Gribētos domāt, ka sazobe starp plašo sabiedrību, sabiedrības kolektīvo apziņu un akadēmisko pasauli visu laiku uzlabojas, bet to neapšaubāmi varētu izvērst tālāk, padziļināt. Manuprāt, šajā ziņā "Satori" ir potenciāls. Akadēmiskajā pasaulē ir ļoti daudz kompetentu cilvēku ar lielu zināšanu bagāžu. Ir pārsteidzoši viņus sastapt, iepazīt un uzzināt, ka kaut kas tāds arī Latvijā tiek pētīts. Iespējams, ka viņiem nav pieejas šiem publiskajiem kanāliem, un tādā gadījumā var jautāt – kāpēc nav? Varbūt vienkārši tā sagadījies – viņi nepazīst cilvēkus, attiecīgie cilvēki nepazīst viņus. Man šķiet, ka būtu ļoti svētīgi atvērt iespēju akadēmiskajiem prātiem saistošā veidā stāstīt plašākai auditorijai par to, ko viņi īsti dara. Pastāv liela telpa produktīvam darbam un mijiedarbībai ar akadēmisko kopienu. Kādreiz tas nozīmēja, ka šiem cilvēkiem ir jāapgūst "jauna valoda" un jaunas rakstīšanas stratēģijas, jo akadēmiskā valoda nav tā, kas aizrauj un uzrunā visplašāko auditoriju, bet es esmu ļoti skeptisks pret šo klišeju – sausajiem, garlaicīgajiem akadēmiķiem. Tie bieži vien ir stereotipi – manuprāt, cilvēki ir ļoti daudzšķautņaini un ir svarīgi mācēt atrast pareizu rakursu, fokusu, tēmas, kurās viņi varētu izvērsties un uzspīdēt.

Henriks: Vienlaikus šķiet, ka problēmu tomēr netrūkst. Ineta Lipša nupat atteicās no "Gada vēsturnieces" titula, norādot uz finansējuma trūkumu pētniecības nozarei. Kā tu skaties uz šo soli? Kā tu vērtē viņas pozīciju?

Igors: Man šķiet ļoti simpātiski, ka dažādu nozaru cilvēki sāk aktīvāk un solidārāk paust savu pozīciju, kas bieži vien nesakrīt ar pārvaldes institūciju redzējumu vai faktisko politiku. Tas redzējums vienmēr ir pozitīvs, par visu labo un gaišo, bet realitāte bieži vien ir skarba. Jāatzīst, ka finansējuma trūkums zinātnē ir mūžīgs stāsts, kopš sevi atceros šajā jomā. Es sāku strādāt Filozofijas un socioloģijas institūtā un Latvijas Universitātē 2009. gada pavasarī, pēc tam kad mani uzrunāja profesore un institūta direktore Maija Kūle. Tas bija krīzes laiks, kad strauji tika nogriezts finansējums. Kopš tā laika vēl neesam līdz galam atkopušies. Ir skaidrs, ka runa nav tikai par kvantitatīvo finansējuma trūkumu, bet arī par tā sadales modeļiem un principiem.

Ja runājam par niansēm, tad akūtākā problēma ir bāzes finansējuma trūkums. Vajadzētu būt tā – ja tu strādā pētniecības iestādē, institūtā, tad vari rēķināties, ka tev būs reāls atalgojums arī brīžos, kad neesi iesaistīts projektos. Cilvēkiem ir jābūt motivētiem iesaistīties projektos un startēt konkursos, bet nav pareizi, ka situācijā, kad projekta pēkšņi nav, jo neesi vinnējis konkursā, tavs atalgojums ir simt piecdesmit eiro. Piedošanu, tas nav nopietni. Ikviens, kurš uzskata, ka tas ir pieņemami, ir vienkārši negodprātīgs cilvēks. Ilgtermiņā tā ir ļoti postoša sistēma – zinātnes prestižs strauji pazeminās, labākās smadzenes aizplūst uz citām nozarēm. Pētnieki nav gatavi pašaizliedzīgi veikt misionāru darbu.

Skaidrs, ka tas ir milzīgs robs, taču vērojama arī pozitīva dinamika. Es domāju, ka gan solidarizēšanās un pilsoniskās apziņas veidošanās kultūras nozarē, ko demonstrē Marijas Luīzes Meļķes atteikšanās no balvas, gan arī Inetas Lipšas žests palielinās spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem un viņi beidzot sapratīs, ka šis ir kolektīvs spēks, nevis impotenti, frustrēti cilvēki, kuri spēj tikai sūdzēties cits citam par to, cik slikti klājas. Tad mēs triju piecu gadu laikā varētu nonākt pie reālām pārmaiņām, ne tikai vīzijām uz papīra.

Henriks: Es ļoti ceru, ka tev ir taisnība. Pakāpjoties ārā no akadēmijas un pētniecības – tu esi aktīvi klātesošs Latvijas laikmetīgās kultūras telpā ne tikai strādājot ar dažādiem izstāžu tekstiem un komunikāciju, bet arī kā vērotājs. Kas tevi interesē laikmetīgajā kultūrā?

Igors: Ja runājam nozaru griezumā, tad skaidrs, ka pirmkārt tā ir vizuālā māksla, plašāk – vizuālā kultūra. Tā mani interesējusi kopš bērnības. Reiz Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra direktore un laikmetīgās kultūras aktīva vēstnese, ar ironiju man teica: "Lūk, tu esi nācis no akadēmiskās vides, bijis teorētiķis, pētnieks un vērotājs, bet tagad arvien vairāk dreifē uz radošu praksi." Tā tiešām notiek. Nedaudz precizēšu, ka, pirms iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē un sāku nodarboties ar filozofiju, kā pusaudzis aktīvi darbojos vizuālajā mākslā. Protams, tajā veidā un līmenī, kādā šāda vecuma cilvēki parasti to dara. Cita starpā pabeidzu Māras Muižnieces Rīgas mākslas skolu. Sveiciens visiem maniem kādreizējiem pasniedzējiem!

Henriks: Es nebiju lietas kursā par šādu tavas biogrāfijas faktu.

Igors: Nu lūk, tagad esmu iznācis no skapja! Vizuālā pieredze man vienmēr bijusi saistoša, tā ir būtiska dzīves sastāvdaļa tīri eksistenciāli. Tā mani visvairāk pievelk. Ja runājam nevis par virzieniem un nozarēm, bet vairāk par laikmetīgumu, tad, protams, man interesanta ir spēja sajust šodienas elpu. Kaut gan man negribas akadēmisko pasauli tik ļoti saistīt ar pagātni, ir skaidrs, ka tur pārsvarā tiek aprakstīts un pētīts tas, kas jau ir bijis vai nupat beidzies. Arī lekcijās es nevaru stāstīt tikai par laikmetīgo kultūru, bet cenšos pieminēt aktualitātes – jo vairāk, jo labāk. Piemēram, šodien semiotikā apspriedām 8. marta, Starptautiskās sieviešu dienas, svinību reprezentāciju – dažādas pieejas, tradīcijas, bet ir skaidrs, ka dažreiz jārunā arī par nosacīto Platonu. Savukārt laikmetīgā kultūra ļauj sajust šībrīža elpu, reflektēt par to, kas ir tagadne. Arī modernitātes kursā aplūkojam dažādas teorijas un pieejas tagadnei. Ļoti interesanti, ka, piemēram, modernitātes pašapziņas tapšanas brīdis faktiski ir 19. gadsimta vidus, kad franču valodā nostiprinās arī termins "modernité", kam Bodlērs piešķir jaunu svaru. Tagadnība kļūst par kaut ko valdzinošu, māksla sāk orientēties uz tagadnības, ikdienišķuma attēlojumu.

Tas ir process, kas mākslai nav bijis vēsturiski raksturīgs. Vēsturiski māksla orientējusies uz klasiskiem paraugiem, kamēr ikdiena klasiskajā mākslā bijusi klātesoša sporādiski. 19. gs. otrā puse nāk ar tagadnības apliecinājumu, vēlmi uz to fokusēties un notvert tās poētiskumu. Lūk, jautājums – kā mēs šodien, 21. gadsimtā, varam runāt par mūsdienīgumu, laikmetīgumu, ja par to ir runāts jau pusotra gadsimta garumā? Attiecīgi modernitāte pēcāk transformējas par postmodernitāti. Tagad varam jautāt – kur mēs esam? Kādā kultūras stāvoklī esam? Vai tā ir post-postmodernitāte? Vai tā ir metamodernitāte, kā daži teorētiķi piedāvājuši? Vai vēl kaut kas cits? Ja auditorijā par to runājam teorētiski, caur tekstiem, tad laikmetīgā kultūra, māksla sniedz lielisku iespēju šo tagadnīgumu piedzīvot nepastarpināti, jutekliski, nevis tikai tekstuālā, teorētiskā pastarpinājumā.

Henriks: Tevis piesauktās modernitātes un postpostmetamodernitātes sakarā – man brīžiem ir sajūta, ka pašlaik filozofijā un laikmetīgajā kultūrā ir pārāk daudz pretrunīgu skatījumu uz to, kas mēs esam un kā dzīvojam. Filozofiskais lauks šķiet pārblīvēts, tas mēdz radīt apjukumu par to, kā vispār domāt un kā būt. Vai tev ir kāds risinājums šai situācijai?

Igors: Tu šo situāciju redzi kā problēmu, kas būtu risināma? Varbūt tas vienkārši ir mūsu stāvoklis, kā to savā darbā "Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām" 70. gadu beigās formulējis Žans Fransuā Liotārs. Tur Liotārs saka, ka postmodernitāte, postmodernais stāvoklis nozīmē ticības zudumu lielajiem stāstiem. Attiecīgi viss sadrumstalojas, fragmentarizējas, eksistē dažādi paralēli konkurējoši mikronaratīvi, dažādas valodspēles. Tas ir tieši tas, par ko tu runā. Ļoti pārsātināta informācijas telpa. Nostalģija pēc vienas pareizas atbildes ir saprotama, no otras puses, ir plurālisms. Demokrātija kā tāda paredz, ka mēs spējam pieņemt dažādas versijas. Skaidrs, ka jāpieņem arī lēmumi, tie nevar būt plurāli. No šī viedokļa ir jāizšķiras par kādu versiju arī valsts mērogā. Es drīzāk cenšos samierināties ar to, ka mēs dzīvojam domstarpību un pretrunu pasaulē. Skaidrs, ka ir sarkanās līnijas un domstarpības, kas pāraug naidā un aicinājumos uz vardarbību. Tas nav pieņemami un ir sodāms.

Fakultātē ir gan progresīvi, liberāli, gan arī vairāk konservatīvi orientēti mācībspēki. Man šķiet, ka tas ir uz labu, ka mums nav vienas doktrīnas, ko mēs tur klāstām. Manis iepriekš piesauktais students Edvards Krusts man pārmeta, ka es kā poļitruks kaut ko dogmatiski klāstu. Pirmkārt, tā nav. Pat ja tā ir un es kļūdos, tad esmu viena no daudzajām un dažādajām balsīm šajā polifonijā, mikrokosmā, kas ir Vēstures un filozofijas fakultāte. Tas, manuprāt, ir lieliski. Varbūt slikti ir tas, ka nav vienas skolas – universitāte, fakultāte varētu būt pazīstama ar konkrētu virzienu. Pie mums tā ilgu laiku bijusi fenomenoloģija, jau kopš 80. gadiem, bet šodien tas vairs nav tik ļoti sajūtams. Varbūt varam cerēt uz kādas jaunas intelektuālas skolas vai pulciņu tapšanu. Kopumā ņemot, šī nesamierināmā dažādība ir vienkārši jāpieņem un godprātīgi jāatrod sava vieta šajā raibajā telpā. Ir svarīgi, ka esi nevis apjucis, bet mēģini savu pozīciju noformulēt. Ir svētīgi, ka arī "Satori" to dara un šī pozīcija nav ļoti izslēdzoša, dogmatiska, bet atvērta.

Henriks: Pakāpjoties atpakaļ pie laikmetīgās kultūras, gribu pajautāt par estētiku. Pirmkārt, tu to pasniedz, un otrkārt – jūti un meklē laikmetīgajā mākslā. Mani ir nodarbinājis jautājums par estētikas nozīmi ne tikai cilvēku individuālajā dzīvē, bet arī sabiedrībā. Kāpēc estētika ir svarīga gan plašākā mērogā, gan tev personīgi?

Igors: Par pirmo jautājumu man jau sen ir iecerēta publiska lekcija, ko Jesajas Berlina centrs plānoja rīkot pagājušā gada martā, bet ko saprotamu iemeslu dēļ atcēlām. Diemžēl karš turpinās, bet pārrunās ar biedrību esmu sapratis, ka varbūt pārskatāmā nākotnē šī lekcija varētu notikt. Tās fokusā būtu gaumes jēdziens, gaume kā spēja spriest par skaisto, izjust skaisto. Cita starpā biju paredzējis runāt par gaumes sociālo un politisko dimensiju. Cilvēki ir ķermeniskas būtnes, mēs esam iemiesoti – vismaz pagaidām, varbūt nākotnē kaut kas mainīsies, piemēram, cilvēks augšupielādēs savas smadzenes nebioloģiskā nesējā. Mēs par to varam domāt ne tikai kā par fantastiku vai murgiem, bet kā par iespējamo mākslīgā intelekta attīstības perspektīvu. Taču šajā vēstures posmā mēs esam ķermeniskas būtnes, būtībā dzīvnieki, jo neaizmirsīsim, ka dzīvnieks nav kaut kas atšķirīgs no cilvēka un cilvēks arī ir noteiktas sugas dzīvnieks. Protams, mēs esam primāti. Ko tas nozīmē? Ķermenis nozīmē, ka mums ir arī sajūtas, mēs esam sajūtoši. Estētika kā termins senajā Grieķijā rodas tieši saistībā ar jutekliski sajustu pieredzi. Aisthēsis ir sajušana. Estētika kā disciplīna rodas krietni vēlāk, 18. gadsimta apgaismības Eiropā. Estētikas pamatā ir ideja par sajūtamo pasauli, sajūtu juteklisko pieredzi. Kas vēl svarīgi – sajūtas nav tīri neitrālas. Vienas sajūtas mums var asociēties ar sāpēm, citas – ar baudu. Estētika runā par tāda veida juteklisko pieredzi, kas saistās ar īpaša veida patiku jeb estētisko baudu.

Protams, estētika var runāt arī par pretējo: sāpēm, ciešanām, nepatiku, ko var raisīt noteikta pieredze, tostarp māksla. Māksla var būt arī neglīta, aizskaroša utt. Es neticu, ka tur ir vispārcilvēcisks pamats, bet ideja par to, ka mēs visi esam ķermeniskas, mirstīgas, galīgas būtnes. Mēs visi spējam ciest un esam nolemti ciešanām dzīves laikā. Reti kuram palaimējas no tām pilnībā izbēgt, bet mums ir arī iespēja sajust baudu. Baudas var būt dažādas, piemēram, kādam garšo labs vīns vai ēdiens. Man arī, bet ne tikai. Baudu var radīt ne tikai māksla, bet arī daba, jo galu galā estētika nav tikai par mākslu. Estētika ir arī par sadzīvi, dzīvi. Dzīve var kļūst par estētisku piedzīvojumu. Cilvēks pats var kļūt par mākslas darbu, dendiji 19. gadsimtā centās to iemiesot. Tas ir milzīgs dažādas dzīves pieredzes, dimensiju domēns. Man šķiet, ka tas bagātina dzīvi un arī padara to mazāk garlaicīgu, jo, kā Nīče teica, garlaicība ir tas, ar ko arī Dievi cīnās veltīgi. Iespēja izdzīvot vairāk nekā savu dzīvi, iespēja sastapties ar citu cilvēku pieredzi, tādu cilvēku pieredzi, kuri ir bijuši spējīgi radoši artikulēt pieredzi mākslas darba formā, ļoti bagātina manu ikdienu, tā ir būtiska dzīves pieredzes dimensija. Esmu pārliecināts, ka tas mūs satuvina. Tas, ka ir šī īpašas baudas iespēja, ko nevaram izpreparēt un konceptuāli aprakstīt, jo tā vienmēr izvairās. Nav iespējams definēt skaistuma algoritmu. Var, protams, mēģināt – mākslīgais intelekts spēj labāk izrēķināt, kas var izskatīties skaists, bet noslēpums paliek. Iespējams, tagad sapņoju, bet varbūt skaistums ir tas, kas ļauj mums uz brīdi aizmirst domstarpības, pārsātināto informatīvo telpu, to, ka pārstāvam nesavienojamas pozīcijas? Saplūst vismaz iluzorā veidā.

Henriks: Es ļoti gribēšu dzirdēt tavu lekciju. Par estētiku man cita starpā licis domāt tāds kā neliels iekšējs konflikts. Piemēram, par to, kādu literatūru vajadzētu publicēt "Satori". No vienas puses, man svarīga radikāli iekļaujoša skatiena integrēšana sevī – cilvēciski un politiski. No otras – estētikas augstvērtīgums. Respektīvi, man ir sajūta, ka ir vērts domāt un strādāt, lai dotu platformu pēc iespējas daudzveidīgākām balsīm, bet vienlaikus negribas pazaudēt estētiski augstvērtīgo faktoru.

Igors: Jā, es saprotu šo dilemmu, bet vai nav tā, ka teksti mēdz būt ļoti atšķirīgi žanra, poētikas ziņā? Šie dažādie teksti var būt labāki vai sliktāki, saturiskā dažādība ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir labs un kaut kas – a priori slikts. Manuprāt, ideālā daudzveidība ir tad, kad tu paņem augstvērtīgus paraugus no dažādiem avotiem, kā arī nemeklē tikai vienu estētiska absolūta paveidu. No šī viedokļa es laikam nevaru piekrist modernisma estētikas pārstāvjiem, kuri ticēja, ka mākslai jātiecas pēc absolūta, tā ir jau romantiķu aizsāktā ideja par mākslas pārjuteklisko sūtību. Es drīzāk turu aizdomās tādu mākslu, kas pretendē uz pārākumu pār visiem citiem izpausmes veidiem un kas sevi pozicionē kā tīru mantu. Man šķiet, ka mēs nedzīvojam augstās un zemās mākslas laikmetā. Teorētiski jebkas var atrast sev vietu muzejā. Es tagad piedalos vienā interesantā projektā, kas tiks atklāts nākamā gada aprīlī. Ja manas atbildes šajā brīdī izklausās pārāk abstraktas, nekonkrētas, tad tajā mākslas izstādē tās iegūs konkrētību. Tad varēs spriest un vērtēt, vai ir iespējams apvienot dažādību, nekompromitējot kvalitāti.

Henriks: Kas šobrīd ir laba kritika kultūrā? Kas ir labas kritikas principi?

Igors: Kritikas jomā ir iespējamas dažādas pieejas. Ja māksla, literatūra vai kultūra var būt daudzveidīga, tad skaidrs, ka kritikai arī tādai ir jābūt. Es arī akadēmiski mācu par poststrukturālismu kā teorētisku perspektīvu, caur kuru var kritiski raudzīties uz jebko – mākslas darbiem, kultūras artefaktiem. Domāju, ka mūsdienās kritika, kura paliek tikai imanenta, iekšēja, skata savu objektu atrautībā no konteksta, nevar būt laba. Kādreiz tas bija modē, piemēram, strukturālajā literatūrzinātnē. Uzlūkot darbu kā autonomu objektu, kā struktūru. Tu apzinies, ka līdzīgas struktūras ir manifestējušās citos darbos, bet pamatā tver to kā veselumu, kuru tu apraksti iekšēji, neizejot uz ārēju kontekstu. Konteksts ir ļoti svarīgs, tēze par autora nāvi, kas tika izteikta 60. gados, ir ļoti problemātiska. Autors nav miris, mums ir jāspēj autoru kritiski ieraudzīt un varbūt arī uzklausīt. Es tiešām uzskatu, ka ļoti laba prakse, rakstot kritiku par jebkura veida darbu, ir censties noskaidrot vairāk par autora perspektīvu. Tas nenozīmē, ka tā jāpieņem par pēdējo patiesību, bet neinteresēties par to, ko saka autors, manuprāt, nav labas kritikas un kritiķa pazīme. Tomēr diezgan bieži tā notiek. Cik bieži cilvēki, kuri raksta recenzijas, aprunājas ar komandu, autoriem, māksliniekiem? Nešaubos, ka reizēm tā notiek, bet zinu, ka arī pats kādreiz esmu rakstījis, īpaši neiedziļinoties autora perspektīvā.

Laba kritika, protams, ir laikmetīga. Tā ir kritika, kas spēj saprast darba aktualitāti. Tvert darbu tā daudzveidīgajā kontekstā. Labai kritikai jābūt atvērtai pārsteigumam. Skaidrs, ka no kritiķa sagaida verdiktu, bet svarīga ir ļaušanās pārsteigumam un arī atklātība par to, ka šis darbs ir spējis tevi pārsteigt vai, tieši otrādi, saikne nav izveidojusies. Man imponē sirsnīga kritika, kura var paša kritiķa personu padarīt par dalībnieku šajā kritikas procesā. Skaidrs, ka kritiķa skatiens vienmēr ir noteicošs spriedumā. Uzskatu, ka jābūt saudzīgākiem pret autoriem. Aizvainot autoru ir tik viegli, vai ne? To nevajag darīt. Vienlaikus, protams, Latvijā trūkst nevis negatīvu, bet stingru vērtējumu.

Henriks: Un ļoti godīgu vērtējumu.

Igors: Arī. Ir kultūras nozares, par kurām saka – mēs nevaram vietējo produktu vērtēt ar mērauklu, kurā skatām ārvalstu produktu. Ja runājam par laikmetīgo vizuālo mākslu, manuprāt, nevajadzētu mūsu māksliniekiem dot atlaides, jo viņi ir gana spēcīgi. Domāju, ka arī par literatūru varam teikt to pašu. Tajās nozarēs, kur ražošanas process ir laikietilpīgs, darbīgs, dārgs, varbūt ir grūtāk konkurēt ar ārzemju spilgtajiem paraugiem, bet, manuprāt, arī tajā jomā ejam uz labākiem rezultātiem. Es dzirdu cilvēkus, kas no sirds atzīst, ka viņiem ir interesanti skatīties Latvijas kino. Tas ir kaut kas jauns, agrāk tā nebija.

Henriks: Igor, man ļoti patīk tevī klausīties, un es tiešām priecājos, ka tu tagad pievienojies "Satori" komandai. Es ļoti apbrīnoju tavu domas skaidrību un dzidrumu. Tuvojoties nobeigumam – kā tu redzi "Satori" nozīmi Latvijas kultūras ainavā? Kāds ir žurnāla potenciāls?

Igors: "Satori", manuprāt, ir svarīgākais kultūras medijs Latvijā. Es nerunāju par statistiku, cipariem, bet par savu uztveri. Manuprāt, potenciāls ir izaugsme – ja tu pārstāj augt, tu sāc stagnēt, bet man šķiet, ka šos divdesmit gadus žurnāls tiešām ir virzījies uz pārliecinošām līderpozīcijām. Man ļoti patīk, ka saturā tiek iztirzāti ne tikai kultūras jautājumi un tēmas. Manuprāt, dažādība, atvērtība, uzticēšanās autoriem noteikti būtu jāpatur arī turpmāk. Es neredzu vajadzību pēc vērienīgām pārmaiņām. Tavs termiņš galvenā redaktora amatā bija četri gadi, pareizi? Tie tiešām bijuši ļoti veiksmīgi visos aspektos, un no ārpuses neredzu vajadzību kaut ko steidzami risināt un uzlabot. Skaidrs, ienākot jauniem cilvēkiem, saturs mainīsies, bet ideālā gadījumā tie lasītāji, kuri personālijām neseko, nepamana, ka kaut kas ir mainījies, jo viss ir bijis tik labi. Es no sirds tam ticu.

Henriks: Kā tev Latvijas publiskajā telpā pietrūkst, ko tu gribētu redzēt vairāk?

Igors: Mana kolēģe un tuva draudzene Olga Procevska nesen, reaģējot uz viena cita medija publicētu rakstu sēriju par nabadzību, izteicās, ka Latvijas žurnālistika bieži vien nespēj pacelties pāri cilvēkstāstiem, atsevišķu pieredzi, skatīt un analizēt kopsakarības, likumsakarības, tendences. Mēs visu laiku paliekam atsevišķo stāstu līmenī, nespējam atvasināt abstraktākas teorijas, modeļus no tiem konkrētajiem stāstiem. Varbūt šāda problēma atsevišķos medijos vai apakšnozarēs eksistē, bet vienlaikus man šķiet, ka cilvēkstāsti arī ir nepārprotami vērtīgi. Tie varētu būt dažādāki. Piemēram, man būtu nežēlīgi interesanti lasīt par grafiti māksliniekiem. Skaidrs, ka tie pārsvarā ir cilvēki, kas saprotamu iemeslu dēļ neatklāj savu identitāti, bet man būtu ļoti interesanti uzzināt vairāk par šo kultūru, kuras izpausmes mums visiem ir redzamas pilsētvidē, bet kā kultūra tā vairumam no mums ir absolūti nezināma. Šādi stāsti man būtu ļoti interesanti – negaidītas nišas, kurās gribētos ieiet un tās izgaismot plašākai auditorijai. Vienlaikus es uzskatu, ka analītiskais tvērums, spēja no atsevišķiem gadījumiem atvasināt likumsakarības arī ir ļoti būtiska un veicināma. Domāju, ka šī roba aizpildīšanu mūsu mediju telpā varētu veicināt jaunos veidos, iesaistot akadēmiskos prātus. Akadēmiska ekspertīze tiek likta lietā, lai palīdzētu starp kokiem saskatīt mežu.

Henriks: Es domāju – tas ir labs nobeigums šai sarunai. Citas sarunas gaidīsim nākotnē.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!