Vai jūs pēdējo divu nedēļu laikā esat izjutis
pastiprinātu nogurumu vai enerģijas trūkumu,
grūtības koncentrēties,
nospiestību, nomāktību,
grūtības iemigt vai pārāk lielu miegainību,
sliktu apetīti vai pārlieku lielu apetīti,
pazeminātu interesi vai pazeminātu prieku par to, ko darāt ikdienā?
Vai izjutāt to dažas dienas (1 punkts), vairāk nekā pusi laika (2 punkti) vai gandrīz visu laiku (3 punkti)?
Un cik ļoti tas jūs apgrūtināja? Nemaz, nedaudz, samērā vai ļoti – attiecīgi no viena līdz četriem punktiem.
Šie ir daži jautājumi no depresijas testa PHQ–9. Tā ir populārākā aptauja, kuru psihiatri, ģimenes ārsti, psihologi, skolu medmāsas un citi līdzcilvēku aprūpē iesaistītie izmanto visā pasaulē, lai nošķirtu vienkārši skumjos, bēdīgos, trauksmainos no pa īstam depresīvajiem. Citiem vārdiem – normālību no… traucējumiem, slimības, klīniskām problēmām, viss viens, kā jūs to sauksiet, bet no stāvokļa, kurš ir pretstatā normālajam.
Teikšu uzreiz – robeža te ir plāna un būt normālam mūsdienās patiesībā ir ļoti grūti.
Atgriežamies pie minētās anketas. 5 punkti ir tas maģiskais skaitlis, kurš nošķir normālo no dažādu līmeņu un stipruma traucējumiem. Ja godīgi, 5 punktus varētu savākt katrs, kurš strādā pilnas slodzes darbu, mācās vispārizglītojošā skolā, iesaistās "Twitter" diskusijās vai vismaz reizi pēdējo divu nedēļu laikā ir izmantojis "Rīgas satiksmes" pakalpojumus. Es nupat aizpildīju šo anketu un dabūju 10–14 – vidēji izteiktu depresiju, lai arī šī man ir bijusi diezgan laba nedēļa, bet nu ar visu to: pazemināts prieks par to, ko darāt ikdienā? – pfff, es šonedēļ dabūju skaidroties dažādos medijos, kāpēc bērnu biedēšana ar suņiem nav labākā metode veipošanas apkarošanai, un tas, protams, galīgi neraisa prieku par dzīvi un darbu (2 punkti + 2 punkti).
Pārāk liela miegainība? O, jā, "Netflixā" sāku skatīties "Inside Man" ("I’m a fucking vicar!", diezgan muļķīgs seriāls, bet man ļoti patīk galvenais aktieris un stulbums reizēm ievelk), aizskatījos līdz diviem trijiem naktī, un tajās dienās bija miegainība pa dienu, un skaidrs, ka tas ļoti apgrūtināja dzīvi (1 punkts + 3 punkti).
Vai es izjutu nospiestību? Jūs jokojat?! Pagājušajā nedēļā man nācās saskarties ar vienu akūtu pašnāvības mēģinājumu (griezumi, dūrieni un draudi izlēkt pa mana kabineta logu, turēšana, sūtīšana uz slimnīcu, sūtīšana no slimnīcas atpakaļ, jo tur jau esot būts un viņiem neesot īsti vietas, vecāku izmisums un speciālista bezspēcība, atsitoties pret mūsu valstī vienkārši neesošo pakalpojumu sienu) un vienu seksuālās izmantošanas gadījumu – es ienīstu, ienīstu, ienīstu tās konsultācijas, kuras man jāsāk ar vārdiem: "Man jums jāpasaka kaut kas tāds, kas ir viena no briesmīgākajām lietām, kādu vecākiem var nākties dzirdēt par savu bērnu…" – 1 punkts par biežumu, 4 punkti par apgrūtinājumu. Lūk, 13 punkti (vidējā depresija), un esmu ticis tikai pie trešā no deviņiem jautājumiem.
Ja es iesniegtu šo anketu savam ģimenes ārstam vai, teiksim, psihologam, tam būtu zināmas sekas. Protams, ja ārsts vai psihologs būtu labi apmācīts un viņam būtu pietiekami daudz laika, ko veltīt manas dzīves iepazīšanai (vismaz pāris stundas, kaut gan labāk, protams, dienas un nedēļas, jo es ne pārāk uzticos nezināmiem speciālistiem, ir tomēr pieredze…), tad varētu pagūt viņam izstāstīt arī par visām pozitīvajām emocijām, kuras mani piemeklējušas, par to, ka man apkārt ir daudz laba, kas palīdz mazināt negatīvo, un vispār, ka kopumā tieku galā – pats ar sevi, savu darbu un tiem, kuri man īpaši tuvi vai uzticēti. Sekojot Freida psihiskās veselības definīcijai: es spēju strādāt un mīlēt un jūtos tikai mēreni nelaimīgs, nevis izmisis, pārbijies vai pazaudējies. Bet pieņemsim, ka ārsts nav tik labi trenēts vai arī viņam nav tik daudz laika (tuvāk dzīves realitātei). Tad šī anketa kļūst par manas dzīves eksprestestu, par tādu kā endoskopiju, kas ietiecas manā prātā, lai uzrādītu čūlojošu novirzi no normālības.
Kas notiek tad?
Man varētu ieteikt apmeklēt psihologu vai izrakstītu medikamentus. Bet varbūt svarīgākā lieta – es iegūtu jaunu diagnozi, pārkāptu Stiksas upei, kas šķir normālību no traucējumiem, iegūtu vispāratzītu ciešanu zīmi, vārdā psihiskā diagnoze, un pievienotos strauji augošam skaitam Rietumu pasaules cilvēku: pēc dažām aplēsēm katram ceturtajam ir kāda diagnosticējama psihiskā saslimšana (World mental health report, 2022, PVO).
Viens no četriem ir ļoti, ļoti daudz. Tikai katrs desmitais no mums raksta ar kreiso roku. Visizplatītākā hroniskā saslimšana – koronārā sirds slimība – piemeklē aptuveni vienu no divpadsmit pieaugušajiem. Bet šeit – viens no četriem! Ko tas īsti nozīmē? Vai normālu cilvēku ir grūtāk sastapt nekā kreili? Vai mums apkārt plosās epidēmija, kas krietni pārsniedz jebkuru citu veselības problēmu? Vai mums šajos laikos vēl ir vērts runāt par psihiskiem traucējumiem, ja ir tik maz netraucēto? Kuram īsti visā šajā neprātā varam uzticēt autoritāti pateikt – kas ir normāli? Bet varbūt svarīgākais – kā mēs viņus visus tagad izārstēsim?
Mums nav pieejami sabiedrības veselības pētījumi no senākas pagātnes, bet viens gan ir skaidrs – jau antīkajos laikos nebija nekāds noslēpums, ka daži cilvēki, teiksim tā, nav gluži savā prātā. Hērodots (484–425 pr.Kr.) apraksta divus neprāta gadījumus starp valdniekiem, no kuriem viens, Spartas karalis Kleomīns (Cleomenes), sava neprāta dēļ tika piesiets pie gultas (ārstēšanas taktika, kas izrādījusies populāra viscaur mūsu vēsturei no antīkās Spartas līdz pavisam nesenai epizodei bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži"). Tad nu Kleomīns ar viltīgu runu un melu palīdzību (vēl viena literatūrā un diagnostiskajās norādēs noturīga neprāta iezīme) izmāna savam uzraugam nazi, lai dramatiskā epizodē ar to sagraizītu savu ķermeni un izdarītu pašnāvību.
Antīkās pasaules cilvēkiem arī bez visādām PHQ–9 aptaujām nebija šaubu, ka Kleomīnu bija pārņēmis neprāts. Bet, līdzīgi mūsdienām, arī toreiz dalījās domas par to, kas šo neprātu izsaucis. Hērodots (un, šķiet, tālaika publiskais vairākums) uzskatīja, ka tas noticis morālu iemeslu dēļ – viņa uzvedība bija tik neētiska, ka izraisījusi saprāta sabrukumu. Tikmēr paši spartieši pieturējās pie vairāk bioloģiska skaidrojuma – Kleomīns, viesojoties pie kolēģiem no blakus polisas, bija pārņēmis ieradumu dzert nešķaidītu vīnu, un spartieši norādīja uz pārāk stiprā alkohola lietošanu kā nelaimes cēloni.
"Pirms tu sāc kādu ārstēt, pajautā viņam, vai viņš ir gatavs atteikties no lietām, kuras padara viņu slimu." Hipokrats (varbūt).
Viens no fascinējošākajiem aspektiem mentālās veselības vēsturē ir tas, ka šis antīkās pasaules disputs – par psihosociālo un bioloģisko ietekmi – ir saglabājies līdz šodienai, un, līdzīgi antīkajai pasaulei, ticība vienam vai otram virzienam piedzīvo te lielāku uzplaukumu, te norietu atkarībā no plašākiem sabiedrības trendiem. Hērodots rakstīja auditorijai, kurā reliģiskajiem rituāliem un morāli ētiskajai uzvedībai bija milzīga nozīme, tādēļ likās saprātīgi minēt, ka neprāts varētu būt sekas šo noteikumu pārkāpumiem (tas patiesībā nav nemaz tik neprātīgi – mūsdienās zinām, ka slikta, morāli neētiska vai traģiska pieredze, kā izvarošana vai kara trauma, var izraisīt psihiskas problēmas). Tikmēr pragmatiskāk noskaņotā Romas impērija sliecās interpretēt vājprātu kā bioloģisku saslimšanu, pārsvarā balstoties Hipokrata tekstos, kas melanholiju vai depresīvos stāvokļus saistīja ar noteiktu vielu disbalansu organismā (tradīcija, kas mūsdienu interpretācijā skaidro depresiju kā ķīmisku disbalansu smadzenēs).
Lai vai kādi iemesli, neprātīgie arī vēsturē bija, bet nebija visai daudz. Noteikti nav nekādu šaubu, ka daļai cilvēku psihiskās problēmas ir sagādājušas milzīgas ciešanas kā antīkajā, tā viduslaiku un modernajā pasaulē. Daļu no tām mēs atpazītu un līdzīgi identificētu jebkuros laikos. Nebūtu grūti vienoties, ka alkoholiķim Kleomīnam, kurš dzīvi beidza pašnāvībā, visticamāk bija psihiskas problēmas. Tāpat arī mūsdienās nopietns neprāts ir viegli atpazīstams bez kādām īpašām metodēm. Kad man kabinetā ienāk pusaudzis, kurš ar nazi izgriezis sev Džokera smaidu uz sejas vai meitene, kura skaļi kliedz uz balsīm savā galvā, lai tās beidzot liek viņu mierā, – tur nav jābūt speciālistam, lai atpazītu novirzi no normas. Šie cilvēki tiktu uztverti kā neprātīgi cietēji gan senajā Ēģiptē, gan Romā, gan mūsdienu pasaulē. Bet ko tad, ja ienāk kāds, kurš slikti uzvedas, veipo ar draugiem un neklausa vecākiem? Kuram grūti koncentrēties, sēžot nekustīgi skolas solā daudzas stundas pēc kārtas. Kam ir bail no publiskas uzstāšanās vai kuru moka nomāktība un bezmiegs, jo nav skaidrs, ko darīt ar savu dzīvi un nākotni. Viens no četriem nozīmē, ka pēdējā laikā esam krietni paplašinājuši savu skatījumu uz to, kas ir vai nav normāli.
"Ja tas viss ir tikai oksitocīna sprādziens, tad kādēļ tas ir tik sāpīgi, mammu?" Makss Koržs.
Es labi atceros to sajūtu, kad mani pirmo reizi piemeklēja panikas lēkme. Man bija 13 gadi. Pa vasaru strādāju kinoteātrī. Un tieši pirms seansa, brīdī, kad sāka nākt cilvēki, sapratu, ka es mirstu. Vispirms kļuva grūti elpot. Ne tā, ka nevar ievilkt elpu vai nāktu gārdzieni, vai kas tāds. Nē, vienkārši grūti ievilkt līdz galam, it kā nepietiek gaisa. Un tad sirds sāk dauzīties, vispirms jau krūtīs, bet tad var just to pulsu vēnās uz kakla, deniņos, pierē. Un tad auksti sviedri un viena doma: es mirstu. Un bailes, bailes, bailes. Tikai nevar saprast, no kā vairāk bail – no tā, ka tūlīt jāmirst, vai no tā, ka citi redz, cik ļoti es mokos. Bet interesantā kārtā neviens tam nepievērš uzmanību, iedod biļeti, noplēšu maliņu, paldies, jauku skatīšanos, un nemaz nenojauš, ka es pēdējiem spēkiem, jau ar pussolīti viņsaulē, vēl knapi, knapi turos pie trauslās dzīvības aukliņas, kamēr sirds mani dauza no iekšpuses, bet es vēl pēdējo biļeti noplēšu, pēdējo nokavējušos skatītāju ielaižu un tad pa taisno uz tualeti un aukstu ūdeni sev sejā, un… pēkšņi viss beidzas. Infarkts, sirdslēkme, vai kas nu tas bija, atkāpjas, es esmu dzīvs, apjucis, bet laimīgs un dzīvs. Varbūt tikai drusku nogurums no visas tās spriedzes, nedaudz tāds kā atslābums, ne gluži nepatīkams. Un es domāju – kas, pie velna, tas tāds bija? Un vai tā justies ir normāli?
Mūsdienās, dzīvojot zinātnes un tajā balstītās medicīnas gaismā (lai ko tas arī reizēm nozīmētu), mēs arī par psihiskajām problēmām esam sākuši domāt tāpat kā par fiziskajām slimībām. Ideja par depresiju kā smadzeņu slimību ir viens no veiksmīgākajiem saukļiem, lai arī pētniekiem vismaz pagaidām nav izdevies tam atrast visaptverošus pierādījumus. Vēl viena spēcīga metafora, kas iegājusies gan populārajā, gan ārstu leksikā, ir mentālā saslimšana kā cukura diabēts. Ideja vienkārša – tāpat kā diabēta slimniekam trūkst insulīna, tā arī smadzenēs var pietrūkt noteiktas vielas, kuras deficīts izraisa mentālas problēmas. Šī ideja, kas mantota no Hipokrata, ļauj psihiatrijai – medicīnas nozarei, kas nodarbojas ar psihisko traucējumu diagnostiku un ārstēšanu – ieņemt savu vietu empīriskās medicīnas Olimpā. Taču šī vieta ir nākusi diezgan grūti, tā tikusi spēcīgi apšaubīta, un, lai arī mūsdienās mentālās veselības sfēras popularitāte un atpazīstamības kampaņas ļāvušas psihiatriem iegūt daudz lielāku prestižu, tomēr vienlaikus tie saskaras ar aizvien nopietnāku kritiku. Tik lielu, ka ir pat attīstījies vesels virziens – kritiskā psihiatrija. Mums taču nav kritiskās kardioloģijas vai kritiskās oftalmoloģijas. Tad kas tur īsti par problēmu ar to psihiatriju?
Nu, mums jau arī nav dažādu speciālistu, kuri, piemēram, varētu ārstēt sirds slimības. Jūs nevarat (vai vismaz nevajag) izvēlēties taisīt sirds operāciju pie ķirurga vai, teiksim, ķirurģijas speciālista, kurš nav mediķis. Bet psihiskajā veselībā ir tieši šāda situācija – psihiskos traucējumus līdzās ārstiem psihiatriem klasificē, diagnosticē un ārstē vēl vismaz divas nemediķu disciplīnas: klīniskā psiholoģija un psihoterapija. Turklāt katrā no šīm nozarēm ir daudzi viļņojumi, kuri uzskata, ka spēj sniegt labākas, efektīvākas un pacientam draudzīgākas atbildes uz psihiskās veselības problēmām nekā bioloģiskā psihiatrija. To reizēm var nemanīt Latvijā, kur padomju okupācijas vara, būdama ideoloģiski "antifreidiska", turēja psihisko veselību pilnīgā bioloģiskās psihiatrijas pakļautībā, tādēļ citas pieejas šeit sāka parādīties tikai vēlajos astoņdesmitajos un joprojām cīnās ar mazvērtības kompleksiem, mēģinot atrast savu vietu zem veselības aprūpes sistēmas saules (viena šīs skarbās pieredzes liecība ir diskusijas un pat Latvijas normatīvajos aktos kaut kādā veidā ierakstītais lokālais fenomens, ka psihoterapeiti drīkstētu būt tikai ārsti – ideja, kuru jau pie modernās psihoterapijas dzimšanas noraidīja tas pats Freids). Taču citviet mūsdienu Eiropā vai ASV, dodoties pie speciālista ar to pašu depresijas anketu, jūs varētu saņemt vismaz 3 dažādus sava stāvokļa skaidrojumus un ārstēšanas taktikas: disbalansu smadzeņu ķīmijā, ko izlīdzinās ārsta psihiatra izrakstīti medikamenti, destruktīvas domu shēmas vai nepalīdzošus ieradumus, ko atpazīs un koriģēs psihologs, vai agrīnās pieredzes gaitā veidojušos attiecību mehānismu ar pasauli, kuru izmainīs ilgtermiņa psihoterapija. Kas lietu padara vēl sarežģītāku: empīriskie pētījumi pārsvarā neapstiprina (un nenoliedz) kādas šīs pieejas lielāku pārsvaru pār citām.
Vēl viena problēma saistās ar robežas noteikšanu. Psihiatrijai ir deleģēta vara plūkt no normālā un nenormālā atzīšanas koka. Mēs varam saskarties ar dažādām slimībām, tostarp ļoti smagām vai grūti pārvaramām, taču neviena no tām neskar mūsu personību tādā veidā kā psihiskā saslimšana. Parastās slimības mūs padara slimus, vārgus vai mirstīgus, bet psihiskās var padarīt mūs kaut kādā ziņā neīstus, nepilnvērtīgus, nespējīgus lemt par savu dzīvi un izvēli. Psihiatra rokās ir vara, kādas nav nevienam citam ārstam, – noteikt piespiedu ārstēšanu, atņemt brīvību izdarīt izvēli par savu ķermeni vai īpašumu. Tādai varai noteikti jābūt balstītai ļoti skaidros kritērijos, vai ne? Taču te sākas zināmas problēmas.
Ņemsim manu augstāk aprakstīto pieredzi. Panikas lēkmes ir diezgan viegli atpazīstamas pēc apraksta, un tās tiešām pamatīgi apgrūtina dzīvi. Bet kurā brīdī trauksme kļūst traucējoša? Vai vismaz tik ļoti traucējoša, lai mēs teiktu – tas nav vairs īsti normāli? Mums nav nekādu asins testu vai smadzeņu skenēšanas iespēju, lai ieskatītos cilvēka emocionālajā un prāta pasaulē. Patiesībā mums nav pat īsti skaidrs, kāda ir saikne starp to, kas notiek smadzenēs, un to, kas virmo mūsu prātā. Smadzeņu attēli ar krāsainajām lampiņām, kuras iedegas, aktivizējoties noteiktām emocijām, vai pop-psiholoģijas mācības par "laimes hormoniem" ir devušas vienkāršotu Hipokrata modeli – vairāk vielas, vairāk laimes, mazāk vielas, mazāk prieka. Taču tam ir maz sakara ar realitāti – starp paaugstinātu vai pazeminātu neirotransmiteru aktivitāti kādā smadzeņu reģionā un mūsu emocijām, priekiem un bēdām, darbiem un nedarbiem, domām un sapņiem ir tilts, kuru mūsu zināšanas un tehnoloģiju iespējas pagaidām nespēj pārkāpt.
Tad kā ievilkt to līniju vietā, kur normāla trauksme vai nomāktība kļūst par nenormālu? Kurā brīdī skumjas ir skumjas? Kurā brīdī skumjas kļūst slimas?
Populārā apziņā sēž doma, ka šķirtne starp mentāli veselo un neveselo ir kaut kas taustāms un noteikts. Ka pastāv skaidra robeža starp nomāktību un "īsto depresiju", uztraukumu un "trauksmes traucējumiem", sliktu uzvedību un "opozicionāriem uzvedības traucējumiem", citiem vārdiem – starp normālo un ārpus normām esošo. Līdzīgi kā mēs skaidri varam atšķirt veselu sirdi no bojātas vai identificēt insulīna trūkumu asinīs. Ar parastām bēdām mēs varētu tikt galā paši vai draugu un atbalstītāju spēkiem. Bet, nonākot traucējumu varā, mums jādodas pie speciālista līdzīgi kā gadījumā, ja būtu salauzuši roku vai analīzēs uzrādītos zems hemoglobīna rādītājs.
Mums ir bijušas veselas kampaņas, kas to mācījušas.
Mentālās saslimšanas ir tikpat reālas kā fiziskās!
Atpazīsti depresiju, meklē palīdzību!
Aizpildi testu un uzzini… jā, ko tad īsti tu uzzini?
Pastāv daudzi veidi, kā grupēt un klasificēt mentālās problēmas, bet populārākais no tiem ir DSM rokasgrāmatas (The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) klasifikators, kuru izdod Amerikas Psihiatrijas asociācija (Latvijā izmanto Pasaules slimību klasifikatoru, bet pēc būtības tie stipri neatšķiras). Kopš 1952. gada, kad iznāca pirmais izdevums – plāna grāmatiņa ar knapi 100 traucējumiem, mūsdienās tā ir izaugusi par kārtīgu rokasgrāmatu ar gandrīz 300 dažādām novirzēm no normas. Visu veidu cilvēciskās dzīves ciešanas sagrupētas viegli atķeksējamās kategorijās. Šī rokasgrāmata labi tiek galā ar uzdevumu, kam tā sākotnēji tika radīta, – ieviest veidu, lai apkopotu psihisko problēmu statistiku un notvertu apdrošināšanas kodos ko tik netveramu kā prāta zemestrīces un viļņojumi. Teorijā tā arī ļauj ātrāk un efektīvāk sadalīt pacientus pēc viņiem noderīgākās terapijas (realitātē tas gan īsti nestrādā, jo palīdzības veidi ir tik grūti pieejami, ka visi pārsvarā saņem to, kas ir ātrāks, lētāks vai vienkārši tobrīd pieejams). Taču līdzās ieguvumiem DSM arī radījis blakusefektu, kuru sākotnēji pat nevarēja paredzēt, – vienkāršotie termini kļuva par galveno leksiku, kādā mēs runājam un domājam par sarežģītām prāta pieredzēm. Problēmu apraksti vienā vai divos vārdos (no kuriem otrais parasti ir – traucējumi) sabiedrības prātā kļuva par sarežģītāko cilvēcisko pieredžu skaidrojumiem. Un šī valoda aizvien vairāk un vairāk paplašināja ārpusnormas robežas. Tik ļoti, ka sāka pārklāt laukus, kurus iepriekš mēs būtu aprakstījuši kā cilvēciskās dzīves raisītos stress vulgaris.
"Glābjot normālību". Tā sauc Djūka Universitātes Medicīnas skolas profesora, psihiatra Alena Franca populārāko grāmatu. "Normālība ir apdraudēta suga," raksta Francs, norādot, ka ar katru nākamo DSM izdevumu diagnožu robežas tiek paplašinātas, lai savos psihiskajos apskāvienos apņemtu aizvien vairāk nesen vēl pilnīgi normālo bērnu, pusaudžu un pieaugušo. Procesam nekādi nepalīdz arī tas, ka DSM veidošanas process ir ārkārtīgi politizēts un intrigu pārpilns. Mūsdienu normālības robežas ir vilktas drāmā, kas vairāk atgādina Sicīlijas mafijas karus vai barokālas galma intrigas nekā laboratorijas apstākļus. Francs izmanto savu pieredzi – viņš ir galvenais DSM–IV rokasgrāmatas autors. Un viens no lielākajiem šīs pieejas kritiķiem. Laiki mainās.
Ja mums ir sistēma, kurā vienīgais veids, kā leģitimizēt savas ciešanas vai saņemt cilvēcisku atbalstu, ir identificējoties ar nosaukumu statistikas rokasgrāmatā, tad pie vainas ir sistēma, nevis psihiskās problēmas. Diagnostiskais nosaukums jeb diagnoze ir atspēriena punkts, no kura sākt pavisam konkrēta cilvēka un viņa prāta iepazīšanu. Bet mūsdienu sistēmā tas ir kļuvis par fast-track vienas vizītes finišu, kur galā kā medaļu par aizpildīto anketu izsniedz recepti vai dažas psihologa konsultācijas.
"Es neteikšu tev neraudi, jo ne visas asaras ir sliktas." Dž. R. R. Tolkīns. "Gredzenu pavēlnieks".
Ārste man lika novilkt džemperi. Es tajā laikā kā daudzi deviņdesmito bērni biju aizrāvies ar "Nirvanu". Centrāltirgū par pusdienu naudu nopirku kreklu ar zilmatainu Kurtu Kobeinu apaļās saulesbrillēs.
"Ahā," ārste teica, "nu skaidrs."
"Kas skaidrs, dakterīt?" satraukta prasīja mana mamma, kura bija mani atvedusi pie ārstes, ne pirmās un noteikti ne pēdējās, lai beidzot kāds tiktu galā ar manām problēmām.
"Es šādus tagad ļoti daudz redzu," ārste teica, piebakstot pie Kurta uz manām krūtīm. "Tie, kas klausās šito mūziku, visi ar vienu problēmu nāk."
"Ar kādu, dakterīt?" mana mamma gribēja zināt.
Es arī gribēju zināt, ar ko viņi visi te nāk, jo līdz tam man ārste vēl nebija neko jautājusi.
"Pusaudžu depresija," daktere paziņoja.
"Pilnīgi stulba," es nodomāju pie sevis.
Tā nebija pirmā reize un noteikti arī ne pēdējā, kad man tika diagnosticētas kaut kādas problēmas, īsti pat neapspriežoties ar mani. Depresija vai ne depresija, man bija pilnīgi vienalga. Es gribēju tikai, lai kāds man pasaka, kādā sakarā man aptuveni trīs reizes dienā ir sajūta, ka es mirstu nost. Un ko man vispār ar to darīt? Bet tā vietā man iedeva diagnostisko nosaukumu, kurš man neko daudz neizteica (es klausos "Nirvanu", stulbene! Depresija ir mana dzīves izjūta, nevis diagnoze…), un tādu priekšstatu par mentālās veselības aprūpi, ka vajadzēja aptuveni 10 gadus, lai to mainītu. Un, protams, vēl arī zāles, kuras man parādīja, ka apziņa ir stāvoklis, kuru viegli mainīt, un nirvānas meklējumi var būt ne tikai muzikāli. Savā ziņā šī ārste palīdzēja tikt galā ar trauksmi – tādā veidā, ka pavisam drīz trauksme vairs galīgi nebija lielākā no manām problēmām.
"Pārāk daudz ārstēšanas tiek veltīts "veseliem, bet satrauktajiem", kuriem šī ārstēšana kaitē. Daudz par maz palīdzības nonāk pie tiem, kuri ir patiesi slimi un kam tā ir izmisīgi nepieciešama." Alans Francs.
Mentālās veselības kampaņām, nenoliedzami, ir bijuši svarīgi ieguvumi. Problēmu nosaukšana diagnostiskā vārdā rada skaidrojošu stāstu. Mēs it kā padarām saprotamu to, ko īstenībā nevaram īsti labi saprast. Medikalizācija var arī atbrīvot cietējus no vainas, neziņas vai pārmetumiem, ar ko bieži saistītas psihiskās problēmas. Prāta raisīto ciešanu deleģēšana medicīnai ir ļāvusi tās nopietnāk pētīt un izvērtēt dažādus ārstēšanas veidus.
Tomēr mūsdienu mentālās veselības aktivitātes vienlaikus radījušas sabiedrību, kurā gandrīz katrs no mums kaut kādā ziņā ir nenormāls. Katram ceturtajam varam piemērot diagnozi. Un nešaubīgi pēc nākamās DSM rokasgrāmatas iznākšanas tādas derēs jau pusei no mums. Tur nav nekā laba. Tas nozīmē, ka daudzi saņems medikamentus, kas viņiem nav vajadzīgi, nosūtījumus pie psihologiem, kas viņiem nepalīdz, un identitāti, kas liek sevi redzēt kā traucējumu skartu, nevis nogurušu un noskumušu, nabadzīgu, netaisni apspiestu, nelabi audzinātu vai citādi dzīves uz brīdi sabrucinātu.
Psihiatriskās identitātes īpaši populāras kļuvušas starp tīņiem, kuri tieši meklē savu identitāti. Viņi ir loģiski secinājuši, ka nevajag diži daudz prāta, lai atķeksētu piecus no septiņiem simptomiem, un to pašu, ko ārsts dara savā vizītē, var izdarīt arī pāris minūšu video mobilajā telefonā. Tur ir savi trendi un modes tendences. "TikTokā" vispopulārākie šobrīd ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi – gan tādēļ, ka ļauj viegli izskaidrot problēmas ar mācībām un istabas kārtošanu (tīņu dzīves klasiskie cīņu un izmisuma lauki), gan arī ļauj cerēt uz legālu piekļuvi amfetamīniem vai citiem stimulantiem (vēl viens vēsturisks pusaudžu pastiprinātas intereses objekts).
Heyyy….
Vai tev ir grūti koncentrēties?
Vai tu bieži aizmirsti lietas?
Vai tev ir 6 vai vairāk no šiem simptomiem…
Psihiatrijas rokasgrāmatu tehnokrātiskā un aukstā valoda nav labākais veids, kā aprakstīt vairumu dzīves neatņemamo ciešanu. Ne arī kā uz tām atbildēt. Tur labāk der māksla, mūzika, filmas, filozofiskās sistēmas, reliģiska vai psihedēliska pieredze, labi draugi, dzeja un mīlestība vai jebkas, ko cilvēki gadu tūkstošiem ir radījuši un izmantojuši, lai kaut kādā veidā tiktu galā ar dzīvi.
Turklāt DSM katalogs, šķiet, ir aprijis tādas kategorijas kā "dīvains", "ekscentrisks", "savāds" vai pat "īgns", vai "reālistisks". (Diezgan daudzi pusaudži nonāk pie speciālistiem, jo sākuši runāt par savu mirstību un dzīves bezjēdzīgumu – manuprāt, absolūti reālām eksistences problēmām.) Paradoksāli arī, ka vienā dzīves sfērā – seksualitātē – mēs leģitimizējam aizvien vairāk dažādības, savukārt prāta dzīvē nepieļaujam tikpat kā nekādas novirzes no iedomātās normas, klasificējot katru mazāko savādību kā "traucējumu".
Traki un lepni par to. Aizvien pieaugošā neirodažādības kustība ir kritiska atbilde šīm tendencēm, tāpat kā "trako lepnums" (Mad Pride) un psihiatrijas pacientu grupas, kuras apvienojušās zem nosaukuma "izdzīvotāji" (Psychiatric Survivors Movement), lai uzsvērtu zāļu, psihoterapijas vai vienkārši sistēmas attieksmes dēļ piedzīvoto kaitējumu. Šīs kustības cita starpā apšauba psihiatrijas tiesības vai pamatu patoloģizēt cilvēku identitātes, īpaši, ja paši cilvēki nevēlas ar šādām identitātēm saistīties. Sistēma, kas daudziem palīdz, dažus arī traumē un tiem kaitē.
Ja speciālistiem ir jāapkalpo aizvien pieaugošais satraukto, bet normālo leģions, tad pa īstam vājprāta māktie bieži paliek bez palīdzības. Viņi parasti nav tie, kuriem ir iespēja vai vēlme publiski stāstīt par savu pieredzi, un viņi nav starp tiem, kuri soctīklos saņem uzmundrinājumus par drosmi, jo aizgājuši pie psihiatra vai uzsākuši terapiju. Visbiežāk viņiem nav līdzekļu, lai cerētu uz jebko vairāk par 15 minūšu vizīti pie poliklīnikas ārsta, vai arī ir tādas traumas no iepriekšējās sadarbības pieredzes, ka terapeita kabinetā viņus varētu dabūt vienīgi rokudzelžos. Vai arī viņi vienkārši netiek pie palīdzības milzīgo rindu dēļ. Vai arī pārdozē narkotikas, kļūst par bezpajumtniekiem un nonāk psihiatrisko slimnīcu slēgtajās nodaļās vai cietumos. Sabiedrībā veidojas milzīgas šķēres, kur visvairāk palīdzības tiek tiem, kuriem šāda veida palīdzība būtu vismazāk noderīga. Un otrādi.
Mentālās veselības popularitāte nozīmē, ka tā pieprasa aizvien vairāk speciālistu, kas apkalpotu šo sfēru. Tas nozīmē, ka samazinās vidējās speciālistu prasmes, izglītība, pieredze un arī personiskās kvalitātes. Tāpat, fokusam aizplūstot no "pa īstam trakajiem" uz "praktiski visiem dzīvajiem", zūd motivācija specializēties ilgajā un grūtajā darbā ar smagiem traucējumiem. Finansiāli izdevīgāk, ērtāk un, neslēpsim, cilvēciski vieglāk ir strādāt ar "veselajiem, bet satrauktajiem". Šķiet, visur šobrīd piedāvā runāt un palīdzēt biroja darbā izdegušajiem vai attiecību robežas meklējošajiem. Bet pamēģiniet atrast psihoterapeitu cilvēkam ar šizofrēniju vai kaut nopietniem personības traucējumiem.
Mums ir valsts mēroga programmas pusaudžiem, kuri pārāk daudz lieto mobilo telefonu. Mums nav nevienas programmas pusaudžiem, kuri dzird balsis. Mums ir desmitiem, ja ne simtiem psihologu kabinetu. Bet jauniešiem, kuri drīzāk būtu gatavi izlēkt pa šo kabinetu logu, vienīgā iespēja ir uz neilgu brīdi tikt ieliktiem psihiatriskajā slimnīcā, jo mums valstī tā arī nav izveidota neviena ilgtermiņa terapeitiskā iestāde, kur jauniešiem ar smagām problēmām dzīvot drošā vidē un dziedēties.
Tas nenozīmē, ka izdegušajiem un attiecībās pazudušajiem nevajadzētu atbalstu un palīdzību. Bet noteikti nevajag medikalizēt visas dzīves grūtības, piešķirot tām DSM kodus un veltot psihiskās veselības sistēmas rezerves – tās labāk atvēlēt tiem, kas ir tiešām neveseli. Ir svarīgi saglabāt skaidru nošķīrumu starp normālo un psihiski neveselo, "paglābt normālību". Gan tāpēc, lai paši varētu saglabāt veselo saprātu un nepadarīt par slimību visu, kas dzīvē ir smags, grūts vai sāpīgs, gan tāpēc, lai saglabātu pienācīgu cieņu un nopietnību pret ciešanām, kuras ir tajā otrā pusē – tostarp veltot tām visu uzmanību, resursus un specializēto palīdzību, kas mūsu sabiedrībā ir pieejama.
Psihiskā veselība galīgi nav tāda pati kā fiziskā. Domas par dzīves bezjēdzību, neizturama trauksme, balsis galvā vai izmisīga vēlme nomirt ir fundamentāli atšķirīgas problēmas no sirdskaites vai cukura diabēta. Ķermeņa slimības notiek ar mums. Prāts esam mēs paši.
Cilvēka dzīvi nevar ietvert anketās. Un ne vienmēr, lai palīdzētu tikt galā ar dzīvi, vajag kaut ko ļoti sarežģītu. Reizēm pietiek uzlikt roku otram uz galvas, samīļot un pateikt: "Maziņais, vismaz šodien tu nemirsti."
2