Fragments no Rafaēla freskas "Atēnu skola"
 
Raksti
10.03.2023

Ko būtu vērts zināt, pabeidzot sociālās jomas studijas

Komentē
1

Sociālās zinātnes no eksaktajām atšķiras ar to, ka tu pavadi dažus gadus mācoties un tad – visu dzīvi, lai no galvas izmestu viltus skaidrību, feikus un bulšitu.

Provokatīvs apgalvojums? Jā, ar nolūku. Ne viss šeit lasāmajā tekstā rakstītais ir domāts pilnīgi nopietni, bet lielākā daļa tomēr ir. Katra no šīm atziņām man nāca pēc studijām, dažkārt ar lielām pūlēm "atmācoties" agrāk iegūto viltus pārliecību, ka viss jau ir skaidrs vai vismaz, atskaitot detaļas, nav nekā tāda, kas principiāli varētu mainīt pasaules skatu uz sociālo jomu.

Viltus skaidrība nav nekas specifisks Latvijas izglītības sistēmai: nav vēl man nācies sastapt tādu augstskolas absolventu, kam studijās nebūtu samācīts daudz apšaubāmu patiesību, no kurām nākas daudzus gadus atbrīvoties vai aizstāt tās ar citām apšaubāmām patiesībām.

Arī turpmāk lasāmais teksts noteikti kvalificējas kā "cita apšaubāma patiesība", galu galā tas ir balstīts personiskajā pieredzē. Mērķis droši vien ir vēlme relativizēt, manuprāt, aplamus pieņēmumus, daļēji – izraisīt polemiku.

Demokrātija un sabiedriskā doma

Cilvēki parasti nav pārliecināti par to, ko viņi paši domā, pat tad, ja viņi uz kādu jautājumu atbild ar "jā" vai "nē". Mūsu skatījums ir atkarīgs no konteksta. Tādēļ pārmaiņas sabiedriskajā domā var notikt ļoti ātri, ja sabiedrībai parāda citu veidu, kā uztvert kādus jautājumus un kā par tiem domāt. Tas nozīmē, ka jāuzmanās ar sabiedriskās domas aptauju rezultātu absolutizēšanu.

Tomēr sabiedriskā doma demokrātijās ir svarīga, it sevišķi emocionālas viļņošanās apstākļos. Pat tāda amatpersona, kas ir slinka, neefektīva, tirāniska un nevērīga, demokrātijās var būt ļoti populāra, ja spēj rezonēt ar tautas noskaņojumu, to izsakot vārdos. Populārākās amatpersonas bieži ir destruktīvi vai vienkārši vāji līderi. Viņi var atļauties tādi būt, jo politika demokrātijās ir daudz vairāk par to, kā lietas izskatās, nevis par to, kādas tās ir. Tas gan nav liels defekts, jo mūsdienu demokrātijās lielāko nastu uz sevis nes pārvalde (ierēdniecība), kura pēc inerces uzturēs noteiktu kvalitātes standartu pat pie slinka vai dumja politiskā līdera. Tas nav slikti arī tādēļ, ka sabiedriskā miera un pārmaiņu labad cilvēkiem (tautai) ir jābūt sajūtai, ka tomēr kāds izsaka viņu domas – pat ja šis kāds ir viduvējs vai pat ļoti vājš ministrs.

Jebkuram politiskam režīmam visbīstamākā emocija ir tautas sašutums. Cilvēki ilgi spēj paciest tiesību ierobežojumus, zemu labklājību, mazas iespējas, taču izies ielās, ja sajutīsies sašutuši, empatizējot ar kādu īpašu epizodi – vienalga, vai briesmīgu attieksmi pret kādu cilvēku, vai īpaši cinisku korupcijas epizodi, vai kāda demagoga radītu apdraudējuma sajūtu. Uz sašutuma bāzes vienojas cilvēku grupas, kuras ikdienā nekad pat nesatiekas. Sašutuma mobilizācija rada enerģiju, kas ir grūti kontrolējama. Bieži vien tā vispār nav kontrolējama.

Tas ir mīts, ka demokrātijai (tāpat kā jebkuram citam režīmam) ir kaut kāda viena izcelsme. Amerikas pamatiedzīvotāji, islandieši, Karību jūras pirāti nebalstījās Seno Atēnu paraugos, organizējot savu dzīvi. Vienlaikus to pārvaldes sistēmas līdzinājās demokrātijai. Svarīgākais, kas jāzina par demokrātiju – tā pieņem, ka ikvienam cilvēkam (pilsonim) ir vienāda vērtība. Vēlēšanas – tas ir otršķirīgi. Demokrātija var iztikt arī bez vēlēšanām, ja tās aizstāj, teiksim, lozēti pārstāvji vai cita veida kolektīva lēmumu pieņemšana.

Cilvēku kolektīvais saprāts ir milzīgs spēks, kuram ir vērts uzticēties. It sevišķi tad, ja šis kolektīvais saprāts balstās divos priekšnoteikumos: 1) apvieno cilvēkus ar pēc iespējas atšķirīgu dzīves pieredzi; 2) šiem cilvēkiem ir iespēja daudzmaz racionāli organizētā procesā apmainīties ar šo pieredzi un kopā domāt par risinājumiem. Neviens eksperts nespēs labāk atbildēt uz ilgtermiņa politiskiem jautājumiem kā šāda "parastu cilvēku" minipublika.

Valsts pārvaldīšana mūsdienu demokrātijās

Politikā ir nozīme vīzijām – tās ļauj pacelties pāri ikdienai un orientēties uz ilgtermiņa mērķiem. Vienlaikus vēl svarīgāk ir spert kaut mazus, bet reālus un secīgus soļus daudzmaz pareizā virzienā. Bez vīzijām var iztikt, bet bez secīgiem soļiem viss sabrūk.

Kā noteikt pareizo virzienu? Varētu domāt, ka viedokļi šajā jautājumā fundamentāli atšķiras. Taču tā nav – mūsdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozīmē laba sabiedrība. Četri galvenie tās atribūti: 1) cilvēks jūtas cienīts; 2) cilvēks jūtas drošs gan par sevi, gan sev tuviem cilvēkiem; 3) pēc iespējas daudz pašrealizācijas iespēju; 4) vispārēja pārticība ar egalitāru raksturu (nav krasu atšķirību ar līdzcilvēkiem konkrētajā sabiedrībā un citās valstīs).

Attiecīgi svarīgākais uzdevums mūsdienu demokrātijām: uzbūvēt tādu politisko un pārvaldes sistēmu, kas secīgi, soli pa solim, ļauj doties daudzmaz pareizā virzienā (uz 4 mērķu sasniegšanu). Lai cik metodoloģiski apšaubāmi būtu dažādi starptautiskie reitingi vai citi salīdzinājumi, tie motivē tās valstis, kuru sabiedrības nevēlas atpalikt no citām, uzstādīt šādas politikas/pārvaldes sistēmas. Tas ir viens no lielākajiem Latvijas ieguvumiem, atrodoties Eiropas Savienībā un OECD – šīs organizācijas mūs mudina izvēlēties plus mīnus optimālu trajektoriju.

Tādēļ lielā mērā pārvalde (ierēdniecība) ir svarīgāka par politiku – tā notur kursu labākā trajektorijā pat apstākļos, kad politiķi vēlas eksperimentēt vai nevēlas neko. Bet arī ierēdniecībai ir raksturīgi sākt šaubīties par izvēlētā kursa pareizību un pārlieku aizrauties ar jaunām teorijām. Visādas jaunas, modīgas pieejas, "brīnumlīdzekļi" ātrai pārvaldes uzlabošanai, vienlaikus nenostiprinot fundamentus, parasti ir šarlatānisms.

Amatpersonas svarīgākā īpašība demokrātiskās sabiedrībās ir atbildības sajūta. Tas tādēļ, ka amatpersonām reti kad ir pilnīgi skaidri un nepārprotami rīcības trafareti. Amatpersona bez atbildības sajūtas būs labākajā gadījumā traucēklis strādāt tiem, kuriem tā ir. Sliktākajā gadījumā šāda amatpersona paralizēs normālu lēmumu pieņemšanu.

Politiķi un partijas

Politikā principiem un vērtībām ir daudz mazāka nozīme, nekā pieņemts teorijā, bet daudz lielāka, nekā uzskata ciniķi. Tādēļ demokrātijās ciniķi laiku pa laikam no politikas tiek izbalsoti.

Vairumam politiķu, līdzīgi kā parastiem pilsoņiem, nav daudz tādu uzskatu, ko nevarētu mainīt korekcijas situācijas aprakstā. Ja uzstādītu nedaudz citus situācijas parametrus, vieni un tie paši politiķi balsotu citādi nekā pirms gada. Cilvēks ir savā viedoklī elastīgāka (situatīvāka) būtne, nekā ierasts domāt.

Vispārējs princips ar retiem izņēmumiem: politikā pašpārliecinātība sarežģītos jautājumos liecina par zināšanu trūkumu vai paviršām, shematiskām zināšanām. Tie, kuri saprot sabiedrības un pārvaldes komplicētību, parasti šaubās. Bet vēlētājiem ir raksturīgi vairāk uzticēties tiem, kuri uzvedas pašpārliecināti – pašpārliecinātība rada augsni pieņēmumam, ka pašpārliecinātais zina, kurp valsti ved. Par laimi, ja atskaita krīzes situācijas, kad nav ieeļļotu pārvaldes/tiesu mehānismu un uzvedības trafaretu, mūsdienu sabiedrību pārvaldība ir veidota tā, ka šie pašpārliecinātie cilvēki reti kad uz ilgāku laiku spēj kaut ko būtiski "sačakarēt". Bet gadās ļoti skumji izņēmumi. Turklāt vilšanās daudzsolītājos ir pozitīvu pārmaiņu slepkava – apgrūtina ceļu pārmaiņām, jo cilvēki pārstāj ticēt to iespējamībai.

Parasti demokrātijās labi strukturēts process ir labāks pamats pozitīvām pārmaiņām nekā viens ģēnijs vai pat ģēniju komanda. Izglītība nav rādītājs. Cilvēkiem ar lielisku "statusa" izglītību bieži trūkst paškritikas. Vēlēšanu cena – valsti pārvalda tie, kuriem ir vispārliecinošākais tēls, pat ja praksē viņi nav efektīvākie. Vienlaikus vēlēšanas gandrīz vienmēr būs labāks variants par alternatīvām (autoritārisms, absolūtās monarhijas u.tml.).

Jāņem arī vērā, ka politika ir nodarbe, kas piesaista īpaši daudz sociopātu – ar pašpārliecinātību apveltītus, ambiciozus cilvēkus, kuriem slikti darbojas bremzes, bet rūpes par cilvēku likteni ir tikai retorisks instruments. Augsts sociopātu īpatsvars politikā pats par sevi nav ļauns. Dažkārt politikā jāpieņem lēmumi, kurus cilvēks ar normālu psihi pieņemt nespēj vai arī tie viņu traumēs uz mūžu. Bet tas var būt slikti, jo ne vienmēr ir nepieciešams iet pa taisnāko taciņu, bradājot pāri līķiem.

Mūsdienu demokrātijās partijas pagaidām ir nepieciešamas institūcijas. Jārēķinās gan, ka tīri strukturāli tās ir toksiskas institūcijas. Partijas biedrs tiek iespiests konkurences apstākļos ar citiem cilvēkiem (citu partiju biedriem), ar kuriem citā vēlēšanu sistēmā būtu jāmeklē kopīgais. Viņam rodas kopības sajūta ar saviem partijas biedriem, bet solidaritātes saites var noslāpēt paškritiku un spēju kritiski paskatīties uz partijas biedriem un partiju kopumā. Ļoti grūti izveidot tādu attiecību balansu, lai partija neatgādinātu ne nejauši sapulcētu cilvēku baru, ne reliģisku sektu. Ja tomēr jāizvēlas starp abām šīm galējībām, tad normālos apstākļos (kad nav krīzes) labāk, lai tas ir autonomu cilvēku bars, krīzes laikā – sekta.

Lielākie konflikti notiek ne starp tiem, kuri ir pilnīgi atšķirīgi (no šādām atšķirībām ir vieglāk emocionāli distancēties), bet starp tiem, kas ir līdzīgi, bet dod priekšroku citām metodēm vai prioritizē citu šķautni. Šādas atšķirības vairāk berž. Šī iemesla dēļ lielākie kašķi ir starp līdzīgām partijām, bet demokrātisku partiju iekšienē gandrīz vienmēr būs "karojošās frakcijas". Tas ir nepatīkami, bet normāli.

Par konstitūcijām, likumiem un definīcijām

Nav jēgas meklēt izpratni par sabiedrību dažādu vārdu definīcijās. Jebkurš vārds vai teikums – ir vai nav tas minēts konstitūcijā! – var tikt izprasts dažādi atkarībā no situācijas. Normatīva teksta pamatfunkcija ir ļaut laikabiedriem koordinēt savas darbības prognozējamā veidā. Šis ir iemesls, kādēļ pat gadsimtiem senas konstitūcijas bez īpašām izmaiņām spēj regulēt mūsdienu dzīvi. Lai kas arī uzrakstīts (konstitūcijā, normā, grāmatā), cilvēki šā vai tā to izlasīs tūkstoš dažādos veidos atkarībā no tā brīža situācijas. Lai no normatīvajiem tekstiem būtu jēga, svarīgi šīs interpretācijas tuvināt, bet izvairoties no kārdinājuma pieņemt, ka šādiem tekstiem ir FIKSĒTA jēga.

Nedaudz vienkāršojot, juristus var iedalīt ciniķos un apsēstajos. Ciniķi zina, ka tiesību normas var izlasīt un piemērot daudzos un dažādos veidos, tādēļ oportūniski izmanto to savām vajadzībām. Apsēstie skatās uz tiesību normām un halucinē, redzot tajās kādu Augstāku Jēgu (kas nav tikai nepilnīgu cilvēku, likumdevēju nepilnīgs mēģinājums vēstures procesa ietvaros dotajā laikā un situācijā izveidot aptuvenas vadlīnijas savstarpēji nepazīstamu cilvēku rīcības koordinācijai). Atšķirībā no ciniķiem viņi ne tikai tic šādas jēgas esamībai, bet arī savām spējām to izzināt – proti, uzskata, ka tā nav atkarīga no tā brīža situācijas un šo normu pielāgotāju vērtībām, pieredzes.

Apsēstie ir vajadzīgi, sevišķi tiesnešu un citu juridisko "sanitāru" amatos. Bez viņiem juridiskie teksti nespētu kalpot par labu cilvēku rīcības koordinatoru – viņi ir tie, kas nepilnīgu cilvēku nepilnīgā procesā pieņemtās nepilnīgās ieceres izsaka skaidrāk, racionālāk, izdomā normatīvajiem tekstiem sabiedrības pārmaiņām atbilstošu jēgu. Taču apsēstajiem ir raksturīgi tik ļoti ticēt likumu patstāvīgai, no sabiedrības norisēm atrautai jēgai, ka viņi kļūst par likuma priesteriem – veidojot dogmas un abstraktas teorijas, kas ir tālas no sabiedrības reālajām vajadzībām. Tādēļ tiesu sastāvos jāiekļauj arī pa kādam ciniķim.

Cilvēktiesības un cilvēka cieņa

Cilvēktiesības – ļoti nesens cilvēces sasniegums, kuram ir mākslīgi veidota senatnīguma aura, radot iespaidu, ka cilvēktiesībām ir dziļas saknes. Cilvēktiesību kvintesence ir pieņēmums par universālu cilvēka cieņu – ka pamatā (savā esencē) neviens nav labāks vai sliktāks par kādu citu. Universāla cilvēka cieņas aizstāvība (pat pret savu valsti) ir liels cilvēces sasniegums. Daudz trauslāks, nekā ierasts domāt.

Universālie principi, piemēram, taisnīgums, cilvēktiesības, gandrīz nekad neiztur pārbaudījumu, ko rada liela apdraudētības sajūta, sevišķi fobijas. Kad cilvēkam bail, šis cilvēks – pat valstī augstākās tiesas tiesnesis – nedomās par abstraktu taisnīgumu, bet pielāgos savu taisnīguma izpratni, lai mazinātu bailes. Neviena sabiedrība neredz, kad tā kļūst necilvēcīga, sāk dehumanizēt cilvēkus gan savās robežās, gan ārpus tām – parasti šādai rīcībai ir šķietami lielisks attaisnojums. Institūcijas vai individuālu cilvēku drosme ir vienīgā, kas var tam stāvēt pretī (diemžēl nereti tikai teorētiski).

Institūcijas

Līdzīgi kā stāstā par vardi, kas karstā ūdenī nelēks, bet līdz nāvei paliks remdenā ūdenī, kas pakāpeniski tiek uzkarsēts, arī cilvēki vāji fiksē pakāpeniskas pārmaiņas. Tādēļ rodas ilūzijas par institūciju mūžseno raksturu. Bet institūcijas mainās nemitīgi! Politiskās partijas šodien nav tas pats, kas 19. gadsimtā. Demokrātija šobrīd nav tas pats, kas Antīkajās Atēnās. Šķietamība par institūciju esenciālo dabu ir tikai šķietamība.

Institūcija nav nekas cits kā veids, kurā cilvēku grupas savstarpēji koordinē darbības tā, lai: a) šīs darbības būtu prognozējamas; b) varētu sasniegt kopējus mērķus. Institūciju uzdevums ir mazināt nenoteiktību cilvēku saskarsmē. Institūcijām nav savas patstāvīgas jēgas, bet to noturībai ir svarīgi, lai sabiedrībai un institūciju darbā iesaistītajiem šķistu, ka šāda jēga ir. Tādēļ institūcijas parasti pavada rituāli (piemēram, zvēresti, simboli) un mitoloģija, kas tās šķietami apvelta ar patstāvīgu, mītisku jēgu.

Institūcijas ir svarīgas dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, nav gudri pieņemt, ka politiķis uz sevi attiecinās tos pašus standartus, kurus izvirza saviem konkurentiem vai līdzgaitniekiem. Vienmēr atradīsies iegansts sev pieļaut izņēmumu. Homo sapiens vispār nav raksturīga paškritika, strukturālu iemeslu dēļ tā vēl mazāk ir raksturīga cilvēkiem politikā. Tādēļ tik svarīgas ir institūcijas un politiskās tradīcijas, kas spiež ievērot standartus, neatstājot īpašas manevra iespējas.

Vara rada tādu pašu atkarību kā alkohols, cigaretes vai narkotikas. Pat piezemētiem cilvēkiem ir raksturīgi palaist garām to brīdi, kad viņiem vajadzētu paiet malā. Tādēļ tik liela nozīme ir varas nomaiņas institucionalizēšanai un obligātumam.

Kā saprast politiku?

Politiku vislabāk var izzināt, esot daļa no tās, rūpīgi vērojot notikumus un lasot, klausoties, skatoties materiālus par konkrētiem notikumiem. Politiku nevar apgūt caur ideju vēsturi, ar zinātniskām metodēm vai analizējot institūcijas.

Ikdienā sekot līdzi politikas peripetijām gandrīz vienmēr nozīmē pārvērtēt sīku notikumu svarīgumu – tas, kas tobrīd šķiet svarīgs, pēc dažiem mēnešiem parasti ir aizmirsts, vienai ainai nomainot citu. Pie svarīgām, reālas pārmaiņas radošām lietām strādā institūcijas konstantā, publikai maz interesantā procesā (likumprojekti, ikdienas darba uzlabošana pārvaldē, jaunas iniciatīvas). Lielus pavērsienus vairāk nosaka nevis politiķi, bet strukturālas izmaiņas sabiedrībā (piemēram, paaudžu maiņas iedvesmota vērtību maiņa). Vienlaikus politiku diemžēl nevar saprast "no putna lidojuma", nesekojot līdzi tās ikdienai.

Pat visplašāk izvērstās un smalkākās teorijas par cilvēkiem un sabiedrībām parasti neiztur realitātes pārbaudi. Pārvaldē un politikā īpaši svarīga ir pieredze, jo tā iedod realitātē, ne teorijā balstītus modeļus par to, kā cilvēki rīkojas līdzīgās situācijās un ar ko tas parasti beidzas. Vienlaikus svarīgs ir svaigs skatījums, kas var pamanīt ceļu tur, kur tā agrāk nebija, – cilvēks ar pieredzi inerces dēļ tur iespēju var nesaskatīt. Spēcīgākās komandas ir tās, kuras apvieno ilgu pieredzi ar svaigu skatījumu, neļaujot dominēt vienam vai otram.

Ir ilūzija, ka daudz ko politikā var saprast, studējot psiholoģiju. Psiholoģija kā zinātne vēl nav attīstījusies tik tālu, lai tās atziņas būtu īpaši noderīgas. Psiholoģijas "laboratorijā" gūtās zināšanas nav vispārināmas uz reāliem cilvēkiem komplicētos sociālos kontekstos. Turklāt daudz kas no tā, kas laboratorijā šķiet izskaidrots, var izrādīties nejaušība, datu nevērīga interpretācija vai pētnieciska krāpšanās.

Uztvert politiku kā zinātni eksaktā nozīmē ir muļķīgi – šādām zināšanām ir pat negatīva pievienotā vērtība. Politoloģijā dabaszinātņu metožu pielietošana parasti nedod dzīvē derīgas zināšanas. Tās var dot pierādījumu, ka, piemēram, Lielbritānijā 1972.–1975. gadā kāds lokāli specifisks notikums ar 75% varbūtību nedaudz palielināja sabiedrības līdzdalību vēlēšanās (par nenosakāmu lielumu). Kāda ir šī atklājuma vērtība?

Dažādu iemeslu dēļ reti kurš sociālajās zinātnēs ir motivēts korekti izmantot dabaszinātņu metodes tā, lai rezultāts nebūtu maldinošs. Vēl retāk kāds prot izmantot šīs metodes nemaldinošā veidā. Pavisam reti pētnieks, interpretējot šādi iegūtus rezultātus, godīgi paliek atklātā ietvaros, nevis pasludina par zinātniski pierādītiem secinājumus, kas ir daudz par tālejošu izmantotajiem datiem un metodēm. Rezultāts ir sliktāks par nonsensu – tā ir auditorijas maldināšana par striktām zināšanām tur, kur ir tikai paša analītiskie pieņēmumi.

Arī vēstures zināšanas ne vienmēr palīdz izprast politiku. Vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta, mums to nemanot. Kaut kas izbalē no kolektīvās atmiņas, kaut kas tiek atmaskots kā nepareizs, nāk jauni fakti, katrs vēsturiskais pētījums koriģē interpretācijas. Visi naratīvi, ko vidējais pilsonis apgūst vēstures stundās, ir nepilnīgi un maldinoši, jo atspoguļo tikai daļu no komplicētas realitātes, turklāt parasti tikai no vienas perspektīvas (piemēram, no "putna lidojuma" noteiktā ģeogrāfiskā telpā, nevis no kādas grupas vai pat indivīda skatpunkta). Šie naratīvi ir saistviela, kas ļauj atcerēties un piešķirt jēgu secīgajiem faktiem. Fakti bez naratīviem neko nenozīmē. Turklāt naratīvi, ne fakti ir tie, kas iedvesmo un mobilizē! Cilvēks labāk atcerēsies nevis faktu, bet naratīvu, kas viņam ir emocionāli svarīgs, tādēļ savu nepilnīgo izpratni par vēsturi cilvēks ne tikai neatzīs, bet parasti arī sargās. Dažkārt izmisīgi un agresīvi.

Mūsdienu sociālo zinātņu un jurisprudences studijās par daudz tiek postulēti universāli principi, pārāk bieži tiek mācītas apšaubāmas teorijas (tās nerelativizējot) un kopumā ir daudz par daudz dogmatisma.

Politikas filozofija un politikas prakse

Politisko ideoloģiju apzīmējumiem (liberālisms, konservatīvisms, sociālisms, nacionālisms) nav vienotas, laika gaitā nemainīgas jēgas. Tādēļ, dzirdot, ka sabiedrībā eksistē kāda spektra partijas, vērts painteresēties, kā viņu konkrētajā kontekstā attiecīgā partija atšķiras no citām. Šīs praktiskās zināšanas nav aizstājamas ar politisko filozofu tekstiem par attiecīgajām ideoloģijām. Pat sliktāk: šie teksti drīzāk maldinās par to, kā notiek reālais politikas process dotajā laikā un sabiedrībā, nekā palīdzēs tajā orientēties.

Parasti laba doma ir turēties pa gabalu no tiem, kuri domā, ka spēj izskaidrot visu sabiedrību – šādi vienkāršoti skaidrojumi ir ne tikai bīstami, jo rada maldīgu skaidrības ilūziju, bet tiem ir arī potenciāls izraisīt teju reliģiska rakstura fanātismu.

Politisko ideoloģiju loma ir pārvērtēta. Popkultūra mūsdienu demokrātijās daudz spēcīgāk nosaka vērtīborientāciju nekā jebkura ideoloģija. Ideoloģija ir teorijā vienkāršots skatījums uz sarežģītu realitāti, kas reti kad pilnībā iemiesojas dzīva cilvēka apziņā. Jebkuras ideoloģijas cilvēki atrod iemeslus būt brutāli pret citiem. Jebkuras ideoloģijas cilvēki atrod iemeslus būt labi, laipni pret citiem.

Ideoloģijas ir kā Bībeles dažādās interpretācijas vai sektas kristietībā – ja grib, var meklēt atšķirības un līdzības, bet tās: a) nebūs laika gaitā konstantas; b) no viena ideoloģiska skatpunkta var nonākt pie līdzīgiem secinājumiem nekā no citas ideoloģijas skatpunkta; c) pat šķietami vienas ideoloģijas ietvaros var būt nepārvaramas viedokļu atšķirības par to, kāda ir vajadzīgā rīcība specifiskā situācijā.

Vienlaikus idejas nevajag novērtēt par zemu. Idejas iedvesmo, rosina uz pārmaiņām. Bet jāatceras, ka tām ir tieksme kļūt par apziņas parazītiem – tās liek cilvēkiem kustēties "savā labā".

Cilvēku daba ar visiem tās gļukiem un politika

Cilvēki reti kad vēlas zināt to, kā ir patiesībā (lai ko tas arī nozīmētu). Parasti cilvēkam vajadzīgas vienkāršotas kategorijas, kas ļauj strukturēt un ievirzīt savas domas vienkāršās gultnēs, shematiskos un pliekanos naratīvos. Šo vienkāršoto kategoriju atlasē galvenais faktors ir rezonanse ar tā brīža cilvēka/sabiedrības noskaņojumu un tikpat vienkāršu alternatīvu kategoriju trūkums. Vienkāršots, pārliecinoši prezentēts, bet greizs naratīvs būs spēcīgāks par datiem un jautājumiem piesātinātu prezentāciju. Šī ir cilvēcei raksturīga vājība, ar kuru jārēķinās. Cilvēki mēdz atsvabināties no vienkāršotajām kategorijām tikai tad, kad tās reizi pēc reizes neiztur realitātes pārbaudi.

Emocionāli svarīgos jautājumos cilvēkiem nav raksturīgi pieņemt, ka viedokļi var LEĢITĪMI atšķirties. Tādēļ pirmā reakcija vienmēr būs nepatika, ja ne naids. Lai pieļautu, ka arī citiem skatījumiem var būt pamats, no sākuma jāiegūst iekšējais miers un stabils pašcentrējums.

Emocionāli, bet vienlaikus abstrakti vēsturisko notikumu apraksti liecina par vēsturiskām neirozēm. Precizitāti (detaļas, niansētību) aizstāj emocijas un abstrakcijām pildīti naratīvi. Šādos apstākļos nav prātīgi runāt par vēsturiskām neirozēm frontāli, jāgaida, kad tās pārvarēs akūto fāzi. Tikai pēc tam varēs pievērsties niansētībai un citām perspektīvām.

Tas, ko mēs ikdienā saucam par medijpratību, ir mazāk saistīts ar prasmēm, bet vairāk ar to, kam mēs uzticamies vai neuzticamies. Un ar pašdisciplīnu. Ir grūti nedalīties ar informāciju, kas glaimo tavai pašapziņai vai kura ar tevi emocionāli rezonē pat tad, ja avots ir šaubīgs. Ir grūti noticēt godprātīgam notiekošā izklāstam, ja nevēlies tam noticēt un ir kaut mazākais pamats apšaubīt avotu. Cilvēki ar vajadzīgo pašdisciplīnas līmeni ir ļoti reti – bet viņi ir ļoti vajadzīgi mediju redaktoru un žurnālistu pozīcijās.

Iveta Kažoka

Domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece, kura specializējas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrību. ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!