Pagājušā gada nogalē sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju rīkojām eseju konkursu studentiem, atzīmējot 70 gadus, kopš dzimis filozofs Pēteris Laķis. Konkursā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties kādu Pētera Laķa citātu. Šajā nelielajā sērijā publicējam trīs no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija. Līgas Aijas Lagzdiņas esejas atslēga – "Pasaule klusē, bet tu gribi, lai tā kliedz".
Atceros savu septiņpadsmito vasaru. Piedalījos projektā, kur Rīgas ielās intervēju cilvēkus. Ar projekta vadītāju gāju pa aleju Esplanādē, bet mums pretī nāca noplucis iedzērušu vīreļu bariņš. Garāmejot viens no viņiem ieurbās manī ar acīm, un bezzobains smaids uzsauca draugiem: "Nu, vot, šitā tāda tievāka, bet pupi gan lieli!" Mani pārņēma kauns un dusmas. Sirds sāka gluži vai dauzīt caurumu krūtīs, un jutu vaigos karstumu. Pēc ieilguša klusuma mirkļa vadītāja pasmejoties sacīja: "Protams, nav pareizi tā teikt, bet to, ko pateica viņš, nepasaka citi. Kaut vai tie paši, kurus tikko intervējām." Vēlāk nāca nožēla un galvā veidojās dialogi, kuros kliedzu viņam pretī, izaicināju viņas viedoklī dziļi iesakņoto mizogīniju. Tomēr tajā brīdī apspiedu dusmas, kaunu un klusēju. Sirds dziļumos šķita, ka kaut kādā veidā tā ir mana vaina.
Šie sīkie noniecinājumi savēlās kopā un veidoja to, kā sevi redzēju, kā pret sevi izturējos un uztvēru. Vīriešu klātbūtnē jutos neērti, īpaši ja man mugurā bija īsi svārki, krekls ar dekoltē vai citādi "pavedinošs" apģērbs. Pat ja vīrieši neko neteica, viņi tāpat to nodomāja, vai ne? Man sāka likties, ka esmu problēma un jāmainās ir man. Pēkšņi mans smaids bija kļuvis par aicinājumu, mans apģērbs – par provokāciju un atsegtā miesa – par viņu īpašumu.
Es nebiju vienīgā. Vācu valodas skolotāja apstādina Zani pie klases durvīm: "Manā klasē ar šādu atkailinošu kreklu tu ienākt nedrīksti. Tu liec puišiem domāt par lietām, par kurām viņiem domāt nevajadzētu." Zanei atņem tiesības uz izglītību, jo pasaule ir tā iekārtota. Esejā "Sexualization, Sex Discrimination and Public School Dress-Codes" Meredita Harbača (Meredith. J. Harbach) min piemēru, kurā skolas dreskoda pārkāpuma dēļ meitenei liek pārģērbties "kauna drēbēs" – sarkanās treniņbiksēs un neona dzeltenā kreklā ar uzrakstu "Dreskoda pārkāpums". Šāda vērtēšana un nosodījums, kas balstīts uz "pārkāpumu", ko var veikt tikai viens dzimums – sieviete, diskriminē un seksualizē meiteni. Zane tiek pārvērsta par objektu. Tiek novilkta robeža starp to, kas ir acīm apskatāms un kas ir slēpjams, kas ir pavedinošs un kas nav. Protams, šī robeža nav sieviešu rokām vilkta. Meitenēm tiek iekalts, ka visi no vīriešiem saņemtie pāridarījumi ir tikai viņu pašu vaina. Tā vietā topošajiem vīriešiem vajadzētu mācīt pieņemt pretējā dzimuma ķermeni kā sev vienlīdzīgu, nevis objektu, kas jāiekaro, kas jāaplūko, kas jāvaino par to, ka "uzbudinājis" un tāpēc ticis neatļauti apgrābstīts – jo tā taču ir vīrieša daba. Vidē, kurā mums vajadzēja justies pasargātām, mēs tikām nosodītas. Kāpēc dzimumizglītības stundas par to, kā darbojas mūsu ķermenis, notika paralēli, tomēr kategoriski nodalīti? Ja meitenes netiktu nostādītas lomā, kurā tām jājūtas vainīgām un apkaunotām, bet puišiem skolā dotu iespēju izzināt ne tikai savu, bet arī sievietes ķermeni, tad varbūt krūtis un vagīna nebūtu noslēpums, kas tiek dzēsts no interneta meklētāja vēstures, un klasesbiedrenes atkailinātie pleci nebūtu traucēklis mācībās.
Vidusskolā man bija bioloģijas skolotāja gados, kuras uzskati vienmēr likās antīki un vērtības – vecmodīgas. Vecumā, kad neviens lāgā par abortu neinteresējas, bet prāts ir viegli iespaidojams un to var apstrādāt ar demagoģiskiem uzskatiem, mums rādīja prezentāciju. Kā ilustrācija skolotājas pārmēru dramatiskajam un nosodošajam stāstījumam par to, kāpēc veikt abortu ir grēks, tajā bija bilde ar embriju miskastē, kurš izņemts nevis pirmajās nedēļās, bet vēlākā grūtniecības posmā. Pie attēla tas netika norādīts. Bilde prezentācijai bija pievienota ne tāpēc, lai informētu par to, kā izskatās un notiek aborts, bet tāpēc, lai jaunās meitenēs radītu bažas, riebumu, bailes. Tas ir viens no daudzajiem veidiem, kā notiek sievietes tiesību apspiešana. Kāpēc mans ķermenis ir politiskā teritorija? Visvarenākās Rietumu valstis, kas sevi slavē kā progresīvas un demokrātiskas, ierobežo sievietes pamatvajadzības – viņas tiesības būt. Kāpēc izvēlē, kurai vajadzētu būt autonomai, tiek iesaistīti skatītāji, viedokļa paudēji un lēmumu pieņem visi, izņemot sievieti pašu? Cik amorāli ir dot zaļo gaismu abortam tikai tad, kad sievietes ķermenis jau ir ticis iekarots, viņas tiesības pārkāptas?
Una Feminiskaite rakstā par abortu un "pro-life" kustību min, ka aborta aizliegums nekad nav bijis par dzīvības saglabāšanu, bet tā ir vēršanās pret sievieti. Pūliņi atņemt tiesības sievietei lemt par savu grūtniecību nav saistīti tikai ar potenciālo dzīvību, bet ar reliģisku skatījumu, kurā embrijs ir līdzvērtīgs cilvēkam. Ir muļķīgi izlikties, ka šie pūliņi ir sievietes labā. Pēc ASV augstākās tiesas lēmuma atcelšanas lietā "Roe V. Wade", kas ļāva štatiem ierobežot pieeju abortam, podkāstā "Call Her Daddy" izskan doma, ka aborta aizliegums atņem pilnvērtīgas nākotnes un dzīves iespējas miljoniem sieviešu, tas kaitē ne tikai sievietei, bet arī pašam bērnam. Podkāstā triju bērnu māmiņa atzīst, ka jūtas atvieglota, ka varējusi veikt abortu, kad uzzinājusi par savu ceturto grūtniecību. Finansiāli viņa nebūtu spējusi parūpēties par bērnu. Aborta aizliegums nemazina pieprasījumu pēc abortiem, tikai palielina risku veselībai, abortu veicot pie kaktu dakteriem. Šis lēmums ASV ir milzīgs solis atpakaļ un pierādījums visām sievietēm, ka ideoloģijai, tieksmei pēc kontroles un reliģijai "progresīvā", "demokrātiskā" sabiedrībā ir lielāks svars par sievietes izvēli, vajadzībām un viņu pašu.
Seksisms un dzimumu diskriminācija skolās ir kā lipīga kaite. To nebūs viegli izskaust, ja skolu vadītāji un skolotāji nesaredz problēmu. Skolotājs ir tas, kurš ir atbildīgs par skolēna izaugsmi un personības veidošanos. Skolotājs kā skulptors pilnveido skolēna vērtību sistēmu, liek pamatus viņa viedoklim un domām. Ja skolēns jūt, ka skolotāja vērtības ir novecojušas, ka viņa taisnība tiek pasniegta kā dogma, tad šajās attiecībās, respektā un uztverē rodas plaisa. Lai gan saprotu, ka daudzi skolotāji ir dzīvojuši un auguši pilnīgi citā vērtību sistēmā, tāpat ar nepatiku atceros tos, kuri pārkāpa manas kā sievietes tiesības. Tos, kuri periodā, kad tikai sāku sevi izprast, lika manīt, ka rīkojos nepareizi un provocēju zēnus ar "pārāk" pieguļošām drēbēm. Laikā, kad apģērbs sāk kļūt par pašizpausmes veidu, šie skolotāji sagrozīja manus uzskatus par apģērbu, iedēstīja manī domas, kas vēlāk man lika apšaubīt savu ķermeni un nodomus. Šo skolotāju attieksme apdraud skolas kā drošu vidi meitenes dzīvē. Skola rāmē ne tikai pirmās idejas par seksualitāti un seksu, bet arī sapratni par savām vērtībām. Nepareiza, nosodoša informācija par abortu liek apšaubīt skolas vēlmi izveidot mani par patstāvīgu sievieti, kas līdzvērtīga "stiprajam" dzimumam. Par šiem jautājumiem ir svarīgi veidot sarunas, atvērtas un aktīvas diskusijas. Mazie jociņi, skolotāju izteikumi, nepareizi atainota realitāte – tas viss veido troksni. Troksni bez vēstījuma, kurā piedalos arī es, kad nepastāvu par savu brīvību un to, kas pieder man. Lai kliegtu pasaule, ir jākliedz arī man.
0