Rita Ruduša ir žurnāliste, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis, vājība uz lēno žurnālistiku un ticība argumentētas diskusijas spēkam.
Vai nu tu esi pazemīga māte tīrajam vīrietim un viņa bērniem, vai tu esi spītniece un nešķīstene, kura var vīrieti novest no taisnā ceļa.
Divdesmit gados – starp divām "Taliban" ērām – ir izaugusi tādu sieviešu paaudze, kuras nav piedzīvojušas "Taliban" deviņdesmitajos. Viņas ieguvušas izglītību, kļuvušas par dažādu jomu profesionālēm – ārstes, juristes, skolotājas, politiķes, žurnālistes un uzņēmējas. Kas ar viņām notiks?
Mans tēvs nomira nosmokot, paguvis atvadīties no ģimenes. Arī smago Covid pacientu nāve ir ļoti līdzīga – viņi nosmok. Taču viņi mirst vieni, tuviniekiem neesot klāt, un, atšķirībā no mana tēva, viņu nāvi var novērst.
Ja vien ukraiņi nebūtu tik spītīgi savās "es esmu ukrainis" izpausmēs, ja vien viņi neizdotu ukraiņu grāmatas, nemācītos lasīt, nekarotu pret padomju armiju, nedemonstrētu Maidanā un atmestu domu pievienoties NATO, tad viņi varētu harmoniski dzīvot ar Krieviju "vienotā garīgajā telpā".
Pārmest žurnālistiem, ka viņi mīl karu, ir tāpat, kā pārmest logu tīrītājiem, ka tie mīl lietu. Diemžēl karš, tāpat kā lietus, ir neizbēgams. Kara žurnālisti strādā, lai padarītu skaidrāku mūsu skatu uz pasauli, tāpat kā logu tīrītāju slotiņas strādā, lai padarītu skaidrāku skatu pa automašīnas logu.
Ja vien ukraiņi nebūtu tik spītīgi savās "es esmu ukrainis" izpausmēs, ja vien viņi neizdotu ukraiņu grāmatas, nemācītos lasīt, nekarotu pret padomju armiju, nedemonstrētu Maidanā un atmestu domu pievienoties NATO, tad viņi varētu harmoniski dzīvot ar Krieviju "vienotā garīgajā telpā".
Jaunie žurnālisti nebija trenējušies amatā padomju presē, stāstot par izslaukumiem un kompartijas plēnumiem, bet viņiem nebija arī skaidru rāmju, kādai jābūt atbildīgai žurnālistikai demokrātiskā valstī. Atbildības principi bija jāapgūst praksē un, tāpat kā atjaunotās valsts likumi, jāuzliek uz papīra.
Brīvajiem medijiem bija jāsāk darboties pēc brīvā tirgus principiem. Dažiem izdevumiem tas nozīmēja nāvi, bet citiem – iepriekš nepiedzīvotas iespējas. Pirmie brīvā tirgus gadi Latvijas mediju attīstībā bija skarbi, bet arī nepieredzēti bagātīgi.
Divdesmit gados – starp divām "Taliban" ērām – ir izaugusi tādu sieviešu paaudze, kuras nav piedzīvojušas "Taliban" deviņdesmitajos. Viņas ieguvušas izglītību, kļuvušas par dažādu jomu profesionālēm – ārstes, juristes, skolotājas, politiķes, žurnālistes un uzņēmējas. Kas ar viņām notiks?
1991. gada janvārī, rāpjoties pāri svaigi uzslietai barikādei Zirgu ielā, lai tiktu uz darbu Latvijas Radio, man mugurā bija melns mētelis. Mantija aizķērās aiz barikādē iesprausta mieta, es paklupu un uzkritu sarullētai dzeloņstieplei. Bet stāsts, protams, nav par mēteli un pušumiem, stāsts ir par sabiedriskajiem medijiem.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
