Laikraksta "Rīgas Balss" titullapa 1991. gada 20. augustā, dienu pēc augusta puča (autores arhīvs)
 
Visjaunāko laiku vēsture
30.09.2020

Sabiedriskie. Sākums

Komentē
1
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Detaļas, kuras atmiņa izvēlas fiksēt īpaši spilgti saistībā ar lieliem notikumiem, reizēm ir amizantas. Es, piemēram, ļoti detalizēti atceros to, ka 1991. gada janvārī, rāpjoties pāri svaigi uzslietai barikādei Zirgu ielā, lai tiktu uz darbu Latvijas Radio, man mugurā bija melns mētelis. "Mazlietots" Vācijā, skaists, bet nepraktisks – ar plīvojošu mantiju plecu daļā, pārāk īss janvāra salam. Un tajā rītā nepraktiskums sevi pierādīja dubultā – mantija aizķērās aiz barikādē iesprausta mieta, es paklupu un uzkritu sarullētai dzeloņstieplei, ne tikai saplēšot vienu no nedaudzajiem pieklājīgajiem zeķbikšu pāriem, bet arī savainojot ceļgalus.

Kad dramatiski asiņojošām kājām ienācu Radio mājā, kur dežurēja brīvprātīgie sargi un mediķi, sākās liela rosība. Ap mani sapulcējās vairākas medmāsas un paliels līdzjutēju pulciņš, medicīniskā palīdzība tika sniegta turpat Radio foajē. Māsiņas zibenīgi notīrīja ceļgalus, apsēja tos ar spoži baltu marles saiti un pat iedeva vienu rullīti rezervei, ar ko mājās pašai vēlāk pārsiet. Skats bija krāšņs un komisks – sniega balti pārsēji, asinis uz foajē flīzēm un zeķbikšu fragmenti kājās. Atmiņa to tik rūpīgi fiksējusi, iespējams, tieši komiskā faktora dēļ un, iespējams, arī tādēļ, ka barikāžu pirmās dienas Radio kopumā ritēja mierīgi un šī bija neliela drāma. Bet stāsts, protams, nav par mēteli un pušumiem, stāsts ir par sabiedriskajiem medijiem.

Es tanī laikā nerakstīju dienasgrāmatu (žēl – vajadzēja), tāpēc notikumu precīzā secība tagad jāatjauno, lasot to dienu ziņas un hronikas – tās gan esmu rūpīgi sakrājusi, dažām sānos uzšņāpjot īsas piezīmes. Grāmatu skapja arhīvu plauktā glabājas laikraksta "Diena" un citu avīžu numuri, fragmenti no teletaipa lentes, Radio "Brīvība/Brīvā Eiropa", "Amerikas balss" un BBC ziņu atšifrējumi – mašīnrakstā uz šobrīd jau nodzeltējušām A4 lapām. Ārzemju radio ziņas bija parocīgs izziņas materiāls ar pirātisma pazīmēm – atšifrējumus izmantoja Latvijas Radio Ziņu dienests, jo vienīgais pieejamais un oficiāli abonētais pasaules informācijas avots tobrīd bija Dienvidslāvijas valsts ziņu aģentūra "Tanjug", bet no tās bija relatīvi maz jēgas, katrā ziņā pasaules reakciju uz Baltijas notikumiem tajā neatrast nevarēja.

Autore 1991. gadā, pēc raidījuma filmēšanas LTV. Foto Jānis Banders

Tātad tas bija 13. janvāris – pēc armijas uzbrukuma Lietuvas Televīzijas aizstāvjiem Viļņā Latvijas Tautas frontes līderi Dainis Īvāns un Romualds Ražuks atnāca uz Latvijas Radio un tiešraidē no Radio studijas aicināja pulcēties uz tautas manifestāciju lietuviešu atbalstam. Daugavmalā saplūda simtiem tūkstošu cilvēku, un drīz pēc mītiņa sākās barikāžu būvniecība, liekot lietā visdažādākos materiālus – betona bluķus, baļķus, bruģi un dzeloņstieples, bet tajā barikādē, kurai es ik rītu rāpos pāri ceļā uz darbu, bija "iestrādāti" arī veci krēsli un sliežu gabali, kas bija palikuši pāri no prettanku "ežiem". Latvijas Radio un Latvijas Televīzija tajā brīdī juridiski joprojām bija valsts mediji, taču de facto jau pildīja sabiedrisko mediju funkciju – tieši tādēļ barikādes un neapbruņoti cilvēki tos sargāja pret iespējamiem uzbrukumiem līdzās valdības un parlamenta ēkām un tiltiem.

Atšķirībā no Viļņas, tanki Rīgā neiebrauca vai, precīzāk, iebrauca, bet ne janvāra barikāžu dienās (par to vēlāk). Taču šāvieni skanēja gan. Un atkal atmiņas triki – no 20. janvāra nakts, kad padomju milicijas specvienība OMON rūpīgi izplānotā triecienā uzbruka Iekšlietu ministrijai, atmiņā palikuši trīs elementi. Es biju pabeigusi vakara maiņu, bet ārā no Radio mājas negāju – mēs, neliels darbinieku bariņš, sēdējām Aparātu centrālē, klausījāmies šāvienu skaņās aiz loga un gaidījām. Pirmkārt, atceros, ka šāvieni pa gabalu izklausījās pēc plaukšķenēm. Otrkārt, atceros, ka vienīgais pieejamais ēdiens garajā gaidīšanas naktī bija cepumi "Selga". Un, treškārt, atceros, ka no rīta, kad viss bija beidzies un varēju doties mājās, ārpus Vecrīgas un barikādēm pilsētā valdīja kapa klusums, bet uz ielas – nevienas dvēseles.

"Speciālās milicijas vienības uzbrukums Iekšlietu ministrijai Rīgā izsaucis tūlītēju reakciju pasaulē. Kā paziņoja Igaunijas premjerministrs Savisārs, acīmredzams ir tas, ka Maskava netaisās panākt kompromisu. Darbības plāns Latvijā, Savisāra vārdiem, bija tāds pats kā Lietuvā. Savisārs jautāja – "Kad pienāks Igaunijas kārta?" Lietuvas prezidents Landsberģis izteica cerību, ka latvieši izturēs šo pārbaudījumu. Dānijas ārlietu ministrs Jensens atkārtoti paziņojis, ka Eiropas Asociācija var pārtraukt palīdzības sniegšanu Padomju Savienībai. Lielbritānijas Ārlietu ministrija izplatījusi paziņojumu, kurā tiek nosodīta spēka lietošana Latvijā. Baltā nama pārstāvis izteicis lielas bažas sakarā ar militārā spēka lietošanu Rīgā. ASV Valsts departaments pieprasījis PSRS paskaidrojumus apšaudes sakarā."

Radio "Brīvība" 1991. gada 21. janvārī.

Barikādes vēlāk demontēja, uz darbu varēju iet pa ielu, bet lielo notikumu intensitāte 1991. gadā turpināja pieaugt – tautas nobalsošana vispirms notika Lietuvā, tad Latvijā un Igaunijā (uz jautājumu "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?" 73,6% Latvijas iedzīvotāju atbildēja apstiprinoši, Lietuvā neatkarības atbalstītāju skaits bija pāri 90%), Daugavmalā regulāri notika demonstrācijas, uz kurām es mēdzu ātri aizskriet no Radio mājas, un kopumā valdīja sajūta, ka Padomju Savienība plīst pa vīlēm. Padomju amatvīru retorika kļuva arvien histēriskāka. "Latvijas teritorijā nepieciešams nekavējoties ieviest prezidenta pārvaldi!" – paziņoja Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, brīdinot, ka tikai tādējādi izdotos izvairīties no asinsizliešanas. Rubiks un viņa biedri šķita groteski un nekaitīgi – sejas savilktas grimasē, rokas dūrē, bet dūrei vairs nebija seguma, tā mums šķita, un asinsizliešanas iespējai bija grūti noticēt.

"Šodien jau var runāt par tādas Savienības neiespējamību, kas tiek pakļauta stingram prezidenta režīmam. Šādu Savienību pēdējā laikā ļoti neatlaidīgi mēģināja radīt Gorbačovs, bet visi prezidenta centieni atjaunot PSRS kā vienotu veselumu bija pārāk vāji un arī pārāk vēlu prezidents uzsāka šos mēģinājumus."

"Daily Telegraph" analītiskais raksts "Agonizējošā Savienība", autors Marks Vorens, Radio "Brīvā Eiropa" Rietumu preses apskats, 1991. gada 14. februāris.

Tomēr mēs un "Daily Telegraph" komentētājs kļūdījāmies, un dūrē vēl bija palicis nedaudz spēka – tik daudz, lai organizētu puču, kurš, šodien atskatoties, arī šķiet grotesks. Augustā vairs nebija prettanku "ežu" un Vecrīgā varēja iebraukt bruņumašīnas un tanki. Es gāju pa Smilšu ielu, kad tajā iegriezās tanks – metāls pret bruģi bija iepriekš nepiedzīvota skaņa, negaidīti apdullinoša, jo šaurā iela darbojās kā skaņas pastiprinātājs. Radio kolēģi bija paguvuši no ēkas evakuēties, un tukšās telpas ieņēma specvienība – "melnās beretes".

Padzīts no Doma laukuma, Latvijas Radio sāka raidīt no slepena pazemes bunkura – rakstot šo teikumu, saprotu, cik ļoti tas atgādina piepušķotu mednieku stāstu. Bet slepenā studija bija un bija arī slepenās sanāksmes, jo sabiedriskajam medijam, ja tas gribēja turpināt būt sabiedriskais, bija jāturpina strādāt, lai nebūtu klusuma ēterā un iedzīvotāji varētu saņemt informāciju par notiekošo. Redakcijas sapulces un dežūru grafiks raidīšanai no pazemes notika konspiratīvā vietā – tagadējā Rīgas Avotu pamatskolā uz Avotu un Stabu ielas stūra, kur mēs sēdējām, iespiedušies bāli zaļos skolas solos, plānojot saturu un grafiku.

"Šobrīd mums visiem katrā ziņā ir jāsaglabā miers un jāatturas no jebkādām akcijām, kas var izjaukt nestabilo miera stāvokli, jo laiks patlaban strādā mūsu labā – apvērsums ir iestrēdzis, un mūsu parlaments, valdība, Tautas fronte izvērš pretestības struktūras. Iziesim visi pie ugunskuriem 23. augustā un apliecināsim viens otram un visai pasaulei, ka mēs turpinām savu ceļu neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek Kremļa varas gaiteņos vai Rubika kunga kambarītī."

Viktora Daugmaļa komentārs "Savaldību un gatavību!", laikraksts "Diena", 1991. gada 20. augustā.

Pučs pārsprāga ātri – jau 21. augustā uz sēdi sanāca Latvijas Republikas Augstākā Padome, dažu minūšu laikā pieņēma Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", un Latvija kļuva par neatkarīgu, demokrātisku republiku. Specvienības karavīri gan mēģināja izklīdināt balsojuma laikā pie parlamenta sapulcējušos cilvēkus, liekot lietā stekus un dūmu sveces, bet mēģinājums izgāzās un "melnās beretes", svilpienu pavadīti, aizbrauca. Padomju Savienība bija pārstājusi eksistēt.

Teletaipa lentes fragments ar paziņojumu par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu 1991. gada 19. augustā – puča dienā (autores arhīvs).

Kamēr Jēkaba ielā notika sadursme, pie Latvijas Radio ēkas bija sapulcējies bariņš radiožurnālistu un klausītāju. Mēs jau atkal gaidījām, bet šī bija gluži cita gaidīšana nekā janvāra naktī. Tagad bija skaidrs, ka mēs sagaidīsim "melno berešu" aiziešanu un tiksim pie saviem mikrofoniem. Gaidīšanas ilgumu neatceros, bet atmiņas failos par šo dienu arī ir dažas spilgtas ainiņas. Kad specvienība bija prom, mēs ieskrējām Radio mājā, un acumirklī bija jāsāk raidīt. Es steidzos uz teletaipa telpu ēkas augšējā stāvā – mazs kambarītis, kur teletaipa mašīnas drukāja aģentūru ziņas. Tā kā telpā pāris dienas neviens nebija bijis, atverot durvis, pa tām izgāzās papīra strēmeļu jūra. Noplēsusi jaunāko ziņu galu, steidzos uz studiju – tur kopā ar kolēģi Jāni Podiņu, smiedamies un raudādami, nolasījām pirmās ziņas no jaunatgūtās ziņu studijas.

21. augusta ekstāzei sekoja daži nepatīkami brīži – bija jāsatīra "melno berešu" viesošanās sekas. Kabinetos bija izmētāti dokumenti, apgāzti puķu podi un dažviet kāds īpaši radošs specvienības karavīrs bija suvenīram atstājis arī fēču kaudzīti. Bet tie, lai gan atmiņas rūpīgi dokumentēti, tomēr bija nieki.

Kopumā šis stāsts, protams, nav par mēteļiem, cepumiem un nav arī par "berešu" uzvedību Radio kabinetos. Stāsts ir par sabiedrisko mediju dzimšanu – tieši tas brīdis, kad nevardarbīgas pretošanās akcija ieskāva Latvijas Radio un Televīzijas ēkas, manuprāt, ir "dzimšanas apliecība" sabiedriskajiem medijiem. Sargā (turklāt pret būtisku pārspēku, kas nevairās vardarbības) to, kas svarīgs un kam uzticas.

Visi šie notikumi un to amizantās detaļas īpaši spilgti sevi pieteica šonedēļ, daudzas stundas pavadot Saeimas Mediju policijas apakškomisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs, kur 3. lasījumam tiek gatavots "Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums". Ir labi, ka teju 30 gadus pēc dzimšanas sabiedriskie mediji tiek pie sava likuma, bet sentiments pēc valsts medijiem mūsos, acīm redzot, joprojām ir dzīvs. Lasu deputātu priekšlikumus likumam: "Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina bezmaksas raidlaiku valstiskas nozīmes un Satversmes pamatvērtību apliecinošiem sociāliem vēstījumiem. Šādu vēstījumu raidlaika nosacījumus, atbilstības kritērijus un atlases organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumos", "Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa galveno redaktoru uz pieciem gadiem ievēlē Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa padome [regulators]", šī pati padome "apstiprina sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksus". Būs vēl kāds ceļgals jānobrāž, kamēr sabiedriskie mediji būs patiešām aizgājuši no valsts.


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir latviešu žurnāliste, redaktore un tulkotāja, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis un vājība uz lēno žurnālistiku, nav partijas piederības.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!