Par grāmatām
10.01.2023

Kara mozaīka

Komentē
0

Par Ata Klimoviča grāmatu "Kara reportieris ceļā" (2022, izdevniecība "Dienas Grāmata").

Viņiem vienkārši patīk karš. Viņiem ir atkarība no briesmu radītā adrenalīna. Apmēram šādi varētu formulēt tradicionālo priekšstatu par kara žurnālistiem, kas ik reizi no jauna parādās sociālajos tīklos, sākoties bruņotam konfliktam, un Ukrainas karš nav izņēmums. It kā kara žurnālisti darītu to, ko dara, savu rakstura īpatnību dēļ, jo kādēļ gan lai kāds gribētu doties uz ekstrēmi bīstamu vietu, turklāt bruņojies nevis ar kalašņikovu, bet gan ar pildspalvu un mikrofonu. Mēs taču no viņiem to neprasām, mums to nevajag. Taču, aizņemoties metaforu no "Politico" komentētāja Džeka Šafera, – pārmest žurnālistiem, ka viņi mīl karu, ir tāpat, kā pārmest logu tīrītājiem, ka tie mīl lietu. Diemžēl karš, tāpat kā lietus, ir neizbēgams. Kara žurnālisti strādā, lai padarītu skaidrāku mūsu skatu uz pasauli, tāpat kā logu tīrītāju slotiņas strādā, lai padarītu skaidrāku skatu pa automašīnas logu. Un mēs no šīs skaidrās bildes nenoliedzami esam ieguvēji – arī tad, ja neesam aktīvi pieprasījuši, lai šāds darbs tiktu darīts.

Latvijas kara žurnālistikas celmlauža Ata Klimoviča grāmata "Kara reportieris ceļā" ir iznākusi laikā, kad mēs kara žurnālistu ziņas lasām, klausāmies un skatāmies katru dienu nu jau vairāk nekā 300 dienu garumā, un grāmata mums – kara žurnālistikas patērētājiem – piedāvā divus svarīgus domas priekšmetus. Pirmkārt, kara reportiera darba aizkulises (tulki, transports, sakari, naktsmājas, izdzīvošanas iemaņas, līdzcietības dilemmas, daudzu viesmīlība, dažu agresija), kuras ir svarīgi zināt, lai pārvarētu iepriekš minētos stereotipus un apzinātos mūsu informētības cenu, un, otrkārt, stāstu par konkrēta cilvēka pieredzi karā (kaujinieku komandieris, brīvprātīgais, vecmāmiņa), kuru ir svarīgi dzirdēt, jo kara troksnis un statistika bieži nomāc individuālās balsis, bez kurām kara aina nav pilnīga.

Klimoviča kara žurnālista rokraksts ir tieši šāds – karā iesprostoto cilvēku personiskie stāsti, viņu ikdiena, dusmas un cerības bezkompromisa šausmu apstākļos. Grāmata piedāvā pēdējo 30 gadu spilgtāko Klimoviča reportāžu izlasi par karadarbības vai nemieru piemeklētajiem reģioniem, kurus autors labi pārzina un kuros ir atgriezies vairākkārt – to vidū Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Afganistāna un Irāka, kā arī Ukraina. Katrā no valstīm autors ticies ar visdažādākajiem cilvēkiem – no ministra līdz armijas ierindniekam, no godalgota rakstnieka līdz lauku vīndarim –, un blīvais teksts skaidri parāda, ka sarunās ir ieguldīts laiks, iejūtība un pacietība. Tas jūtams no vaļsirdīgajām replikām un detaļu daudzveidības sarunu biedru citātos. Lasot stāstus no karstajiem punktiem – un grāmata aptver plašu ģeogrāfiju –, uzkrītoši ir līdzīgie motīvi, identiskā cena, kuru maksā karā ierautais cilvēks, lai kur viņš būtu. To redz arī autors. Traģēdijas atkārtošanās viņu nomāc, tomēr viņš turpina atgriezties, tikties un uzklausīt: "Man bieži nācies sarunāties ar cilvēkiem Kaukāza reģionā, drīzāk gan varētu teikt – uzklausīt bēgļus, karotājus, skumjus patriotus un citus daudz pārcietušus cilvēkus. Stāvot līdzās bēgļu pulciņam un klausoties stāstos, kuri dažādās valstīs ir vienādi, ātri vien sajūtos nomākts un it kā vainīgs par to, kas ar viņiem noticis. Esmu aprunājies un nofotografējis šos cilvēkus, atvadījies un iekāpis mašīnā, bet viņi atgriežas savās bēgļu būdiņās vai teltīs."

Ata Klimoviča lielākais skolotājs bija pirmais Čečenijas karš deviņdesmito gadu vidū, kad, viņa vārdiem, "bija ideāli apstākļi, kur tā saucamajos lauka apstākļos varēja apgūt reportiera darba pamatlietas". Viņš kara žurnālistikā ienāca tajā žanra attīstības posmā, kad kara reportieri Eiropā un ASV vairs nebija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms privileģētu vīriešu klubs kā 20. gadsimta sākumā, bet gan plaša, dzimuma un vecuma ziņā daudzveidīga kopiena, kuru veido dažādu valstu vadošo mediju žurnālisti.

Atļaušos īsu atkāpi par agrīno kara žurnālistiku, jo vairāki tās pamatus veidojošie faktori ir spēkā vēl joprojām – klātbūtne, ātrums un konteksts. Kara žurnālistikas dzimšana ir cieši saistīta ar modernās sabiedrības attīstību – pirmās avīžu reportāžas no frontes parādījās Krimas kara laikā (1853–1856), un tās kļuva iespējamas, pateicoties dzelzceļam un telegrāfam, jo tehnoloģiskā attīstība ļāva ātrā tempā izplatīt informāciju. Ātrums kopš Krimas kara ir pieaudzis simtiem reižu, taču joprojām ir ārkārtīgi svarīgs – to mēs varam novērot arī Ukrainas kara laikā, kad dažādas informatīvās platformas pēc būtības piedāvā multimediālu tiešraidi no kara, atjaunojot informāciju ik stundu vai Ukrainas mediju gadījumā ik pēc pāris minūtēm.

Deviņpadsmitā gadsimta Eiropā kara reportieris bija arī daļa no tā brīža intelektuālās modes, kad īpašā vērtē turēja padziļinātu pētniecību un parādību plašāko kontekstu – tas izpaudās gan zinātnē, gan noziegumu izmeklēšanā, gan arī žurnālistikā. Kara žurnālists joprojām ir konteksta nesējs – nepārzinot politisko, ekonomisko, kultūras un valsts stratēģijas kontekstu, kara reportāžas riskē būt virspusējas. Tieši konteksts ļauj auditorijai saprast, kāda ir notiekošā priekšvēsture un iespējamā ietekme, tas kalpo gan kā zināšanu bagātinātājs, gan kā brīdinājums. Un visbeidzot klātbūtne. Diezin vai amerikāņu auditorija būtu ar aizrautību lasījusi reportāžas no Spānijas pilsoņu kara (1936–1939), ja tās nebūtu rakstījis Ernests Hemingvejs, bet tie būtu vienkārši īsi, telegrāfiski teksti no ziņu aģentūrām. Būtiskais žurnālistikas princips – klātbūtne – nozīmē, ka par kara notikumiem, kuri ir ģeogrāfiski attālināti, bet neizbēgami skar arī mūs, stāsta "mūsu acis un ausis" jeb žurnālists, kuru pazīstam, kuram uzticamies un kurš uz notiekošo skatās no mūsu skatpunkta.

Pamata principi tātad ir palikuši nemainīgi, bet kopš Hemingveja laikiem būtiski – un uz slikto pusi – mainījusies žurnālista drošība karā. Tradicionālā un nosacīti drošā pieeja, kad žurnālists pārvietojas kopā ar vienu no karojošajām armijām un cieši sadarbojas ar militārpersonām, ir arvien retāk sastopama, biežāk žurnālists strādā solo režīmā, pārvietojoties starp dažādiem konfliktā iesaistītajiem grupējumiem. Arī Klimovičs ir bijis gan pie talibiem, gan modžahediem, gan pie azerbaidžāņiem, gan armēņiem. Tas nozīmē labāku, daudzpusīgāku stāstu, bet arī lielākus riskus. Franču fotogrāfe Remī Olčika 2012. gadā gāja bojā, kad Krievijas atbalstīto Sīrijas valdības spēku raķete trāpīja improvizētajā preses centrā sīriešu opozīcijas kontrolētajā Homsā, un intensīvās apšaudes dēļ viņas mirstīgās atliekas nebija iespējams evakuēt vairākas dienas. Solo režīmā darbojās arī daudzi no Ukrainā 2022. gadā nogalinātajiem žurnālistiem, to vidū lietuviešu dokumentālists Mants Kvedaravičs, kura automašīnu apšaudīja Krievijas armija. Šodien žurnālisti bieži ir nevis nejauši apšaudes upuri, bet apzināti izvēlēti mērķi, īpaši konfliktos, kuros piedalās Krievija. "Atceros, kā mūsu mašīnu centās sašaut krievu mīnmetējnieki, bet pēc tam, kad nākamajā dienā ar viņiem satikāmies, jo braucām pa citu ceļu, viņi ļoti nožēloja, ka nav izdevies sašaut. Gluži kā mednieki," grāmatā stāsta Klimoviča kolēģis, radio "Svoboda" žurnālists Andrejs Babickis.

Bet kāpēc tad riskēt, braukt uz karadarbības zonu, kur var nākties šķērsot snaiperu apšaudītu ielu, kad "jāskrien, cik ātri vien iespējams"; kur var gadīties nokļūt nolaupītāju darbības zonā, kad visu laiku jāmaina automašīnas un jāslēpj identitāte; kur var sajust kāda īpaši uzvilkta robežsarga izrēķināšanās draudus vai īpaši uzvilkta kaujinieka aukstā revolvera stobru pie deniņiem? Klimovičs tiešu atbildi nepiedāvā, vien piemin vārdus "solidaritāte" un "līdzjūtība", taču netieši no viņa reportāžām var izsecināt – tu nevari stāvēt malā, kad notiek netaisnība, barbarisms, tavs darbs ir par to pastāstīt, atklāt lielās politikas reālo cenu. Kā grāmatā saka vēl viens Klimoviča kolēģis no Čečenijas kara laikiem Aleksandrs Jevtušenko: "Lielo politiku taisa kuluāros, kabinetos, taču rezultāti redzami šeit."

Un rezultāts ir Krievijas aviācijas uzbrukumā nogalinātie civiliedzīvotāji Gori, ASV apšaudē ievainotā meitenīte Nedžefā, vecmāmiņa un vectētiņš Mariupolē, kuru veselība neizturēja nerimstošās apšaudes un kuri nomira nepilnus divus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma. Atis Klimovičs ļauj piekļūt tuvu katram no šiem stāstiem – lai tie būtu civiliedzīvotāji, "noguris ministrs" vai "skumjš patriots". "Reportāžā ir iespējams izmantot cilvēku izteiktus viedokļus, no redzētā un dzirdētā veidot mozaīku, kurā lasītājs varēs saskatīt patiesību," intervijā grāmatas epilogā saka Klimovičs. Skaidrais skats uz patiesību – lūk, tādēļ mums ir vajadzīga kara žurnālistika, un Ata Klimoviča grāmata tam ir trāpīgs atgādinājums.

Tēmas

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir žurnāliste, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis, vājība uz lēno žurnālistiku un ticība argumentētas diskusijas spēkam.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!