Vēl līdz 28. maijam turpinās ziedošanas kampaņa Kaņepes kultūras centra pastāvēšanai. KKC bijusi un turpina būt nozīmīga vieta "Satori", tāpēc cerībā uz šīs draudzības turpinājumu aicinājām vairākus autorus uzrakstīt savus KKC stāstus. Šodien stafeti turpina Rita Ruduša.
Un tad es nometos ceļos un viņu bildināju. Jo viņš ir spridzinoši asprātīgs, neizmērojami gudrs, negausīgi zinātkārs un visādā citādā ziņā lielisks, un es nevaru iedomāties citu līdzautoru grāmatai, kuru vēlos uzrakstīt. Kaņepes kultūras centra (KKC) Zilajā zālē tanī brīdī valdīja līksma pirmspusnakts kņada, un neviens īpaši nepievērsa uzmanību maniem romantiski akrobātiskajiem vingrinājumiem, jo KKC ir piedzīvojis ne to vien. Bildinājuma saņēmējs neteica "nē", un es to uztvēru kā cerīgu zīmi, bet neteica arī "jā", un es sapratu, ka būs vēl jāveic pārliecināšanas darbi. Tāpēc man ir plāns mesties ceļos vēlreiz un vēlreiz teikt: "Lūdzu tavu roku un spalvu, rakstīsim kopā!" Bet to var darīt tikai un vienīgi KKC, kur radošais gars un uzdrīkstēšanās ir nobeicējusi katru terases dēli, padarot to par unikālu Rīgas kultūrvietu.
Leģenda vēsta, ka senajos deviņdesmitajos "Sorosa fonda-Latvija" izpilddirektore Vita Matīsa pārliecinājusi Atvērtās sabiedrības fonda lielo priekšniecību Ņujorkā, ka līdzekļu ieguldīšana restorānā palīdzēs izveidot Rīgā vietu, kurā saplūdīs valsts gaišākie prāti, iemācīsies ēst avokado un dzert atdzesētu baltvīnu, iesaistīsies kaislīgās diskusijās par būtisko un tādējādi palīdzēs Latvijā būvēt atvērtu sabiedrību. Restorāns, par kuru ir runa, saprotams, ir "Osiris", un tieši tā arī notika – tas kļuva par vietu, kur aizrautīgi diskutēt (tik aizrautīgi, ka iekarsuši diskutētāji reizēm iekrīt kamīnā vai appūš oponentu ar balto pulveri no ugunsdzēšamā aparāta – true stories) un kur dzima ne viena vien pilsoniska vai radoša ideja. Bet kāpēc es stāstu par "Osiris" rakstā, kas veltīts KKC? Manuprāt, saikne ir tieša un cieša – un ne tikai tāpēc, ka daži nu jau nosirmojušie "Osiris" agrīno dienu apmeklētāji labprāt iedzer abās vietās. Bet arī tāpēc, ka, gluži kā "Osiris" deviņdesmitajos, KKC pilda plašāku funkciju nekā tikai izklaides vieta.
Minētā epizode ar bildinājumu notika pēc "Satori" simpozija "Eiropas neirozes", kas norisinājās stāvu augstāk un kurā līdzās lielisko Igora Gubenko, Lindas Curikas un Sandras Mētras priekšlasījumiem par tēmu "Vai Eiropas vērtības ir pašsaprotamas?" notika arī diskusija ar aktīvu publikas piedalīšanos. Varētu šķist, ka tēma "Eiropas vērtības" var izraisīt vienīgi žāvas, vienaldzību vai – sliktākajā gadījumā – alerģiju, bet simpozijs šo pieņēmumu apgāza: tas bija aizraujošs, uz pārdomām mudinošs un jautrs. Un tāds tas varēja būt tikai KKC, jo tieši šeit diskusijas priekšmets, proti, Eiropas vērtības, ikdienā kļūst dzīvs. "Man Eiropas vērtības nozīmē, pirmkārt, to, ka mēs šovakar šeit varam pie smalkām uzkodiņām un vīna brīvi parunāt par Eiropas vērtībām. Tā ir ļoti patīkama blakne Eiropai," diskusijā teica Anete Konste.
Diskutēt, protams, var dažādās vietās – ir konferenču zāles un augstskolas, bibliotēkas un muzeji, galu galā arī citi klubi. Tomēr uzdrošināšos apgalvot, ka "patīkamā blakne" KKC versijā nozīmē esības vieglumu un drosmi, kāda citur sastopama retāk vai nekad – tāpēc tieši šeit 2015. gadā atklāja "Praida namu", paceļot varavīksnes karogu Rīgas centrā un piedāvājot drošu un radošu vidi "Euro Pride" organizatoriem un atbalstītājiem. Tāpēc tieši šeit trīs gadus vēlāk notika diskusija "Zilie pēc sarkanā: attieksme pret homoseksuāļiem postsociālisma sabiedrībās". Un tieši šeit ir notikušas vairākas sarunas par holokaustu un malā stāvētāju līdzatbildību (piemēram, "Ne mana druva"). KKC ir diskutēts arī par vēlēšanām, kino, mūsdienu maskulinitāti, pilsētvidi, vardarbību ģimenē, feminismu, valodu, laikmetīgo mākslu. Vai šīs sarunas pazudīs, ja solidaritātes akcijā #darikāklāra neizdosies savākt nepieciešamos līdzekļus KKC remontam? Domājams, ka ne. Taču katram procesam ir nepieciešams līderis – tāds, kurš dara pirmais vai dara citādi, drosmīgāk. Un KKC tāds ir.
Minu, ka 1994. gadā, iesniedzot restorāna atvēršanas projekta dokumentāciju Ņujorkas birojam, no "Sorosa fonda-Latvija" tika prasīts uzrādīt project outcomes jeb projekta taustāmos rezultātus. Un minu, ka tekstā varēja būt kaut kas par "radošā vidē notiekošu prāta vētru un diskusiju pienesumu demokrātijas attīstībai Latvijā". Sākotnējie projekta mērķi tika sasniegti ar uzviju, bet, lai tos uzturētu dzīvus un lai "Eiropas blakne" turpinātos vēl ilgi, jāturpinās arī "diskusijām radošā vidē". Mēs nevaram uzrakstīt projekta pieteikumu Ņujorkai, bet mēs varam darīt kā Klāra – patiesībā arī tas ir apliecinājums augšminētajiem project outcomes. Mēs esam izauguši tiktāl, ka demokrātijai svarīgu vidi esam gatavi atbalstīt, atverot maciņus.
Man, protams, ir arī privāta interese rakstīt šo publikāciju un tādējādi piedalīties #darikāklāra kampaņā. Esmu stingri apņēmusies otro reizi bildināt iekāroto grāmatas līdzautoru. Un es patiešām nespēju iedomāties tam piemērotāku vietu par KKC Zilo zāli.
60