Kadrs no Marijas Naumovas uzstāšanās Eirovīzijā
 
Raksti
23.12.2021

Latvijas mediju arheoloģija: treknie gadi

Komentē
1
Saglabā

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?

Šis ir piektais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstiem, kuros secīgi aplūkosim brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par Mariju Naumovu un viņas devumu Latvijas mediju attīstībā, sorosītu sazvērestību, 3 oligarhiem un sabiedriskā medija žurnālistikas līmeņa kāpumiem un kritumiem.

 

Treknie gadi – šis no Bībeles palienētais jēdziens Latvijā jau tiktāl folklorizējies, ka tam veltīts pat atsevišķs šķirklis "Vikipēdijā". Ar treknumu apzīmē Latvijas ekonomikas straujo izaugsmi pirms finanšu krīzes, un tas attiecināms arī uz mediju vidi. Pārfrāzējot Jāzepu, Latvijas mediju vidē bija daudz spēlētāju – "skaista izskata un jo treknām miesām" [1]. Reklāmas ieņēmumi bija stabili, kvalitatīvās preses ietekme uz politiskajiem procesiem – taustāma. Taču treknums tikai daļēji skāra sabiedriskos medijus, turklāt par to jāpateicas Marie N uzvarošajai dziesmai Eirovīzijā, nevis mērķtiecīgai mediju politikai. Savukārt kvalitatīvo mediju pieaugusī ietekme izraisīja pretsparu politiski iekrāsotos medijos, radot sadalīšanos "sorosītos" un pārējos – šis mākslīgi radītais dalījums izrādīsies ilgtspējīgāks par trekno gadu laikmetu.  

 

I Wanna

Baltā platmalē, androgīnā kostīmā, piecu lunkanu jauniešu pavadīta, Marija Naumova (skatuves vārds – Marie N) iznāca uz Eirovīzijas dziesmu konkursa skatuves Tallinā un ar vienkāršu, viegli dungojamu dziesmiņu par mīlestību saviļņoja skatītājus Eiropā. Dziesma "I Wanna" [2] kļuva par 2002. gada uzvarētāju, un tas nozīmēja, ka nākamajā gadā Eirovīzijas dziesmu konkursam jānotiek Latvijā. Tā bija laba ziņa valstij, bet biedējoša Latvijas Televīzijai (LTV). Visu pēcpadomju desmitgadi nodzīvojusi bada maizē, bez laikmetam atbilstošas tehnikas un pieredzes pasaules mēroga izklaides producēšanā, LTV pēkšņi tika iemesta Eiropas sabiedrisko televīziju augstākajā līgā.

Fons vērienīga šova producēšanai bija, no vienas puses, maksimāli nelabvēlīgs. LTV tā brīža finansējums no valsts budžeta bija ap 4 miljonu latu – tas tika piešķirs kā ikgadēja dotācija, nosedzot tikai pusi televīzijas budžeta, pārējā daļa bija jānopelna ar reklāmām. Reklāmdevēji LTV izvēlējās negribīgi, jo trūcīgais budžets neļāva televīzijai izplest spārnus un ražot daudzveidīgu, atraktīvu saturu, kas piesaistītu auditoriju. Hroniski zemās darbinieku algas un izdevumu samazināšana bija pastāvīgi dienas kārtības punkti gan LTV iekšējās sapulcēs, gan sarunās ar lēmumu pieņēmējiem uzraugošajā iestādē (tobrīd – Nacionālā radio un televīzijas padome jeb NRTP), valdībā un Saeimā. Latvijas Televīzija varbūt bija nobriedusi vēlmei – "I wanna be a European broadcaster" [3] – bet tai nebija resursu, lai šo vēlmi īstenotu. 

No otras puses, LTV bija notikusi vadītāja maiņa, un tas bija šovam labvēlīgs faktors. Konkursā uz LTV ģenerāldirektora amatu dažus mēnešus pirms Eirovīzijas bija uzvarējis Uldis Grava – trimdas sabiedriskais darbinieks, ilggadējais "Radio Brīvā Eiropa" (RBE) latviešu redakcijas vadītājs, vēlāk starptautiskās raidorganizācijas "Radio Free Europe/Radio Liberty" (RFE/RL) [4] mārketinga un attīstības daļas vadītājs. "RBE latviešu redakcijas izaudzinātais bijušais korespondents Jānis Domburs bija iemetis manu vārdu iespējamo kandidātu sarakstā, [..] jāpamēģina tak bija," [5] atceras Grava.

Biežas vadītāju maiņas piedzīvojusī LTV Gravu uzņēma ar piesardzīgu labvēlību. "Televīzijas darbiniekiem Grava patīk," [6] konstatēja "Diena". Grava labi apzinājās, ka pārņem institūciju ar smagnēju padomju parauga pārvaldi un pieticīgiem resursiem, neskaidru vīziju un nefunkcionējošu ētikas kodeksu. Televīziju, kas, paša vārdiem, turēta "kā ķēdes suns, kas vienmēr izsalcis" [7], un kuras ilgstoši nepietiekamais finansējums atspoguļojies neizteiksmīgā saturā un slēpto reklāmu problēmā (par slēpto reklāmu LTV un komerctelevīzijās lasiet iepriekšējā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā). Grava bija gatavs reformām un pat nakšņošanai uz kabinetā esošā dīvāna, lai, "no rīta celdamies, jau būtu dažu soļu attālumā no darba galda" [8].  "Viņš LTV gribēja padarīt par pilntiesīgu Eiropas līmeņa televīziju," saka Eirovīzijas-2003 izpilddirektore, tagadējā LTV stratēģisko projektu vadītāja Iveta Lepeško [9].

Eirovīzija kļuva par "īstu lūzuma punktu", saka televīzijas žurnālists un ilggadējais Eirovīzijas dziesmu konkursa komentētājs Kārlis Streips [10]. Straujā injekcija LTV kapacitātē nāca no divām pusēm – valdība ātri atrada septiņus miljonus latu, lai LTV varētu iegādāties jaunu tehniku un uz Rīgu darbam pie Eirovīzijas projekta atbrauca ap simts televīzijas profesionāļu no Eiropas raidorganizāciju apvienības (European Broadcasting Union, EBU) dalībvalstīm, lielākoties no Zviedrijas.

"Mums parādījās mazā pārvietojamā televīzijas stacija, saukta par "Astru" – mazs minibuss, kurā iekārtota televīzijas studija ar raidošo šķīvi," [11] stāsta Lepeško. Šī pārvietojamā televīzijas stacija (PTS) Latvijas Televīzijai kalpos vēl turpmākos divdesmit gadus, tā joprojām stāv novietota Zaķusalas pagalmā un, ja vajag, "var pacelt šķīvi un raidīt" [12]. Vēlāk "Astrai" pievienojās arī "Daugava" – daudz lielāka PTS, kura paredzēta lielo koncertu un šovu rādīšanai. Arī tā, kaut nedaudz sagurusi, joprojām ir lietošanas kārtībā. Modernizāciju piedzīvoja arī cita tehnika.

Darbaspēks no Zviedrijas nāca ar stingrām prasībām, kas "lika mainīties cilvēku domāšanai, tika atvērti citi apvāršņi" [13]. Grava atceras, ka "zviedri nekādi nesaprata" [14] Latvijas instinktu nepārtraukti taupīt, viņu uzstādījums bija, ka "jātaisa liels, globāls šovs" [15]. Latvijai nebija šāda līmeņa pasākumu pieredzes, bet bija jāpierāda, ka tā spēj šādu pasākumu producēt. Dažus mēnešus pirms Eirovīzijas šaubas par Latvijas varēšanu sasniedza kritisko punktu. "Radošā koncepcija viņus [EBU] nepārliecināja, un kuluāros runāja, ka šovu pārcels uz Zviedriju," atceras Lepeško. Krīzes sapulce Zaķusalā ilgusi teju diennakti, un tās dalībnieki ik pa laikam izšmaukuši uz kāpņutelpu ievilkt nervozu dūmu. Pret rītu abas puses vienojās, ka šovs paliks Latvijā, bet ar nosacījumu, ka radošajā komandā tiks veiktas būtiskas izmaiņas.

"Tā bija reāla krīze. Bija sāpīgi un pamācoši. [..] Bet viss, kas mums bija jāizdara, lika palikt labākiem, gudrākiem, viedākiem, atvērt horizontu un spēt turēt līdzi. Konkursa dienās viss ritēja ļoti labi, organiski, un no šova viedokļa izskatījās labi. Tad bija gandarījums." [16]

Pēc EBU aplēsēm, koncertu, kurš notika "Skonto" hallē, noskatījās ap 200 miljonu skatītāju Eiropā un Austrālijā. "Tik daudz cilvēku nav par Latviju domājuši kopš pasaules sākuma!" Grava vēlāk teica intervijā trimdas presei [17].

 

Sargsuņa zobi

Šovs bija izdevies godam, un televīzijas muskuļi būtiski uzaudzēti lielu, daudzkameru režīmā rādāmu pasākumu producēšanā. Kapacitātes audzēšana un strukturālas reformas bija Gravas pasludinātais mērķis, bet tas īsti neskāra Ziņu dienestu – ziņas nebija Gravas prioritāte. Viņa vadībā tika veiktas iekšējas strukturālās reformas un pārveidots LTV otrais kanāls, veidojot to kā sporta un izglītojošās izklaides kanālu un nomainot nosaukumu no LTV2 uz LTV7 ("ar domu, ka LTV vēsta par skatītāju interesēm visas nedēļas garumā" [18]). Kanāla pārveidošanai, tāpat kā Eirovīzijas pieredzei, bija paliekoša iedarbība, taču Gravas mantojums ziņu un analītiskajā saturā galvenokārt bija divu spilgtu žurnālistu – populārā diskusiju raidījuma "Kas notiek Latvijā?" autora un vadītāja Jāņa Dombura un Ziņu dienesta galvenās redaktores Baibas Strautmanes – zaudēšana.

Pusgadu pēc Eirovīzijas Grava aizgāja no televīzijas arī pats un pievērsās politikai, par savu pēcteci amatā iesakot iecelt "jauno talantu ārpus LTV" Edgaru Kotu, kurš līdz tam bija vadījis radošo apvienību "Labvakar". Tāpat kā Kots, arī tā brīža NRTP priekšsēdētājs bija bijušais "labvakarietis" – Ojārs Rubenis. Ģenerāldirektora amatu tomēr nevarēja mantot kā karaļa troni, un NRTP izsludināja konkursu. Tajā uzvarēja LTV iekšējais kandidāts Jānis Holšteins, bet Edgars Kots kļuva par viņa vietnieku.

Un tieši Kotam bija izšķiroša nozīme Ziņu dienesta vājināšanā, kurai būs paliekoša ietekme uz sabiedriskās televīzijas spēku. 2006. gada februārī, kad Kots aizstāja Holšteinu atvaļinājuma laikā, pēkšņi tika izsludināts Ziņu dienesta (ZD) restrukturizācijas projekts. Ģenerāldirektora aizstājējs par projekta pamatojumu minēja "finanšu restrukturizāciju" un  uzskatīja, ka tas jāīsteno zibenīgi – mēneša laikā. Restrukturizācija paredzēja ZD sadalīšanu divās struktūrvienībās – ziņas un pētniecība, kurā ietilpa zīmola raidījums "De facto".

"De facto", kurš tika izveidots 2005. gadā, bija strauji kļuvis par ietekmīgu sargsuni un jau pirmajā darbības sezonā paguvis uzkāpt uz varžacīm trim ietekmīgiem vīriem – bijušajam premjerministram Andrim Šķēlem un Latvijas Pirmās partijas līderim Aināram Šleseram par Jūrmalas mēra vēlēšanām un balsu pirkšanu (tā saucamā Jūrmalgeita, kas valodā atstājusi divas frāzes – "lielākais kretīns" un "paņēma un uzmeta" [19]), kā arī Ventspils mēram Aivaram Lembergam par iespējamiem koruptīviem darījumiem ar viņu saistītos uzņēmumos.

ZD vēl citu Kota ierosinātu "jauninājumu" rezultātā notika virkne pārmaiņu, kuras būtiski ietekmēja ZD kā sargsuņa zobu asumu. Vispirms Gundaru Rēderu ZD vadītāja amatā nomainīja agrākais portāla "Apollo" redaktors Mareks Gailītis, kuram vēlāk medijos pārmetīs satura ietekmēšanu, labvēlīgā gaismā priekšvēlēšanu periodā rādot Šlesera jauno (kārtējo) politisko projektu – partiju "Par labu Latviju" [20]. Tam sekoja vēl viens zobu asumam īpaši nelabvēlīgs notikums – "De facto" producentei Artai Ģigai tika piemērots baltiem diegiem šūts disciplinārsods par to, ka raidījumā izskanējis necenzēts vārds, un vēlāk viņai piedāvāja darbu LTV rīta programmā, nevis pētniecībā. Rezultātā spēcīgā "De facto" komanda aizgāja no LTV un pārcēlās uz komerciālo kanālu TV3, izveidojot pētniecisko raidījumu "Nekā personīga". Sabiedriskās politikas portāls "politika.lv" analīzē par ZD reformām rakstīja:

"LTV vadība paspējusi jau visai daudz — nomainījusi ziņu vadību, izjaukusi ZD juridisko struktūru un būtībā arī iznīcinājusi redakcijas autonomiju. A. Ģigas formālā pārcelšana darbā uz LTV rīta programmu, kas pēc būtības ir viņas atlaišana, iezīmē LTV vadības jau sen manāmo vēlmi atbrīvoties no neērtajiem ZD darbiniekiem, kas pretēji vadības centieniem padarīt ZD par valdošajai elitei "patīkamo ziņu" kanālu tomēr ir palikuši uzticīgi žurnālistikas būtībai — būt par demokrātijas sargsuni un kritisku skatu vērtēt amatpersonu darbību un politiskos procesus valstī." [21]

Kots 2008. gadā tomēr kļuva par ģenerāldirektoru, īstenojot Gravas vēlējumu. Viņa laikā spēcīgu žurnālistu aizplūšana no Ziņu dienesta turpinājās, un arī kopumā Eirovīzijas laikā iegūtais uzrāviens sāka izplēnēt. "LTV sāk atgādināt grimstošu kuģi, no kura bēg žurkas," konstatēja Kārlis Streips [22]. Viņa vārdiem, "Edgara Kota lielākais "nopelns" ģenerāldirektora amatā ir bijis nodrošināt, ka politiķiem Latvijas televīzijā neviens neuzdod īpaši smagus vai nepatīkamus jautājumus". Arī toreizējais Vidzemes Augstskolas lektors, vēlāk Tartu Universitātes mediju pētnieks Jānis Juzefovičs bija nesaudzīgs: "Man dažreiz liekas, ka LTV katrs savu raidījumu taisa sev, pats skatās un pats priecājas." [23] Jaunu spēku LTV iegūs tikai nākamajā desmitgadē, kad būs mainījies uzraugošās institūcijas sastāvs un sabiedrisko mediju pārvaldības struktūra (par sabiedrisko mediju tālāko attīstību lasiet nākamajā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā).

 

Hūte un Džordžs

"De facto" bija saniknojis arī Aivaru Lembergu, kurš tobrīd bija Ventspils mērs, bet patlaban izcieš cietumsodu par kukuļņemšanu, naudas atmazgāšanu un citiem noziegumiem [24]. Pretenzijas pret medijiem Lembergam bija jau sen, un viņš kritiķu publikācijas bija rūpīgi krājis, taču aktīvi uzbrukumi neatkarīgajai presei un birkas "sorosīti" piemērošana pieņēmās spēkā tieši divtūkstošo gadu sākumā jeb "treknajos gados", kad stabilie reklāmas ienākumi bija ļāvuši nostiprināties neatkarīgajai presei ar laikrakstu "Diena" priekšgalā un pavēra iespējas uzplaukt pētnieciskajai žurnālistikai.  

Neatkarīgā žurnālistika tieši un jūtami ietekmēja politiskos procesus. Te vietā ir bijušās laikraksta "Diena" galvenās redaktores replika par to, ka "Diena" lielā mērā ietekmēja to, kādi lēmumi tiek pieņemti valstī: "Bija tāds salīdzinājums – no rīta izlasi "Dienā" un pēc tam dzirdi no tribīnes." [25]  Šī ietekme sāka sarežģīt dzīvi dažiem procesos iesaistītajiem, jo neatkarīgā prese – gan "Diena", gan pētnieciskie žurnālisti televīzijā – zem palielināmā stikla bija nolikusi naudas un politikas attiecības (piemēram, minētā Jūrmalgeita). Vairākiem ietekmīgiem vienlaikus politikā un biznesā strādājošiem cilvēkiem tas bija neērts un dzīvi tiešā veidā ietekmējošs faktors, īpaši Lembergam. "Politika [arī mediju darbs] ir smaga urbšana cietos dēļos," [26] citējot Maksu Vēberu, saka Pauls Raudseps, bet šai urbšanai ir rezultāts, tāpēc arī netīrās politikas un naudas attiecībās iesaistītie satrūkās un bija jāmeklē diskvalificējošs naratīvs.  

No šodienas skatpunkta raugoties, grūti iedomāties, ka 1994. gadā bija iespējama laikraksta "Diena" redaktora vietnieka un Ventspils mēra lietišķa tikšanās aci pret aci un ka Lembergs bija vienkārši viens no lielo pilsētu vadītājiem, nevis smagos noziegumos aizdomās turēts oligarhs ar iesauku "Hūte". Taču šāda tikšanās notika, un tajā varēja novērot vēlākajos gados izkopto "mapīšu principu" darbībā – materiālu krāšanu par kritiku medijos. Pauls Raudseps atceras, ka viņa saruna ar Lembergu bijusi "diezgan interesanta":

"Viņam pie sienas bija tāds plaukts, kur bija milzīgi daudz visādu mapīšu, viņš izrauj mapīti no plaukta: "Tā! Diena!" Nomet mapīti uz galda, atver: "Šeit jūs uzrakstījāt – tā nav taisnība! Šeit jūs uzrakstījāt – tā nav taisnība!" Un tad viņš sāka man "braukt virsū", un man, protams, nepatika, un es sāku viņam dot pretī. Tā mēs kādu brīdi viens uz otru kliedzām un pēc tam atkal nomierinājāmies. Tad viņš mēģināja man iestāstīt, ka "jūs jau zināt, ka tie Bonnieri [27] tādi un šitādi "." [28]

Desmit gadus vēlāk līdzīgas mapītes kļūs par ikdienas darba instrumentu "Neatkarīgās Rīta Avīzes" (NRA) žurnālistiem Ritumam Rozenbergam un Uldim Dreiblatam. Tieši caur šo laikrakstu lielākoties notika naratīva veidošana par "sorosītu" ietekmi Latvijā, šajā grupā iekļaujot medijus, kas atklāti atbalstīja atvērtas demokrātiskas sabiedrības vērtības, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas saņēma finansējumu no Sorosa fonda-Latvija un citiem starptautiskajiem fondiem, kā arī jebkuru indivīdu, kas saņēma finansiālu vai cita veida (piemēram, mācību braucienu) atbalstu no Sorosa fonda. Jau rakstu nosaukumos bija ietverts brīdinājums, ka šis "tīkls" ir drauds Latvijai, – "Par cīņu ar ļaunumu", "Lobiju grupas NVO izskatā" un tamlīdzīgi.

Princips, pēc kura "NRA" veidoja stāstu par "Sorosa tīklu" bija līdzīgs Staļina laika kriminālkodeksa 58. pantam par "saitēm, kas rada aizdomas par spiegošanu". Saskaņā ar šo pantu jebkāda veida saikne – piemēram, sēdēšana pie viena mielasta galda ar kādu vai attāla radinieka pastarpināts sakars ar "pretvalstiskiem elementiem" – jau bija pietiekams pamats krimināla soda piemērošanai. "NRA" saturu būvēja līdzīgi: proti, jebkura tieša vai pastarpināta saikne ar atvērtās sabiedrības vērtībām un to atbalstītājiem apstiprināja piederību "tīklam", kura uzdevums, saskaņā ar "NRA" naratīvu, bija panākt maksimālu ietekmi Latvijā.

Lemberga ietekmi šī naratīva veidošanā varēja konstatēt divējādi. Pirmkārt, "NRA" īpašnieku sarakstā ir bijusi "Ventspils nafta" un "Latvijas kuģniecības" meitas uzņēmums "Lasco Investments". Un, otrkārt, Aivara Lemberga īpašais statuss avīzē bija redzams, veicot satura analīzi. Laikrakstā ne vien regulāri parādījās plašas intervijas ar Lembergu par valstiskas nozīmes jautājumiem, kam nebija tieša sakara ar Ventspili, bet arī "viedokļu sadaļā bieži lasāms termins "sorosīti", ko Ventspils mērs bieži lieto savās uzstāšanās reizēs, šādi apzīmējot pret sevi vērsto opozīciju" [29].  Stāstu par "sorosītiem" varēja uztvert ar smaidu, taču regulāra tā atkārtošana bija iedarbīga un ietekmēja daļu sabiedrības, liekot noticēt "tīkla" pastāvēšanai un audzējot šaubas, ka cilvēkus spēj vienot arī kopīgas vērtības un izpratne par to, kādu viņi vēlas redzēt Latvijas valsti.

"Es traki smējos par Gundara Bērziņa [30] interviju, kuras kulminācija bija apgalvojums, ka pie vainas valsts krīzē ir ASV vēstniece un "sorosīti", kuriem tad patiesībā pieder vara valstī. Viens no šīs varas uzurpācijas mēģinājumiem esot bijuši ASV vēstnieces centieni apturēt Bērziņa kunga lēmumu par neveselīgas pārtikas tirgošanas aizliegumu skolās. Tomēr es varu iedomāties cilvēkus, kuri šo un citus tekstus lasa un raksta ar pilnīgu nopietnību. Pārliecību par to man sniedza kāds cienījams vecākās paaudzes žurnālists, mūsu sarunas vidū līdzjūtīgi apjautājoties, vai es arī gadījumā neesmu "no tiem "sorosītiem""." [31]

"To sorosītu" stāsts šodien pierimis, Lembergs ir cietumā, un "De facto" savulaik atmaskotās politiķu-biznesmeņu trijotnes ietekme kopumā ir ievērojami sarāvusies. Jēdziens "sorosīts" šodien tiek piesaukts lielākoties ironiskā toņkārtā, piemēram, "Satori" 2020. gada ziedojumu kampaņas kontekstā.  Taču izpētes vērts temats ir tas, cik lielā mērā "treknajos gados" notikusī konsekventā šaubu sēšana par cilvēku spēju vienoties par kopīgiem ideāliem (bez naudas un privātu interešu dzinuļa) ir ietekmējusi Latvijas sabiedrības uzticību demokrātijai un tās struktūrām.


[1] Mozus grāmata, 41. nodaļa. Pilnais citāts skan šādi: "Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros."

[2] Marie N uzvaru nesušās dziesmas "I Wanna" ieraksts pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=_cCUrEIpSJQ

[3] Es gribētu kļūt par Eiropas raidorganizāciju (angļu val.).

[4] RFE/RL ir bezpeļņas starptautiska raidorganizācija, kura izveidota 1950. gadā, lai nodrošinātu ziņu un analītisko saturu totalitārās sabiedrībās dzīvojošiem klausītājiem viņu dzimtajā valodā – krievu, poļu, rumāņu, kazahu, tadžiku, serbu-horvātu un citās. Regulārus raidījumus latviešu valodā RFE/RL uzsāka 1975. gadā. Patlaban raidorganizācija raida 27 valodās.

[5] Grava, Uldis. Tālumā, ne svešumā. Rīga: Jumava, 2016, 249. lpp.

[6] Turpat, 250. lpp.

[7] Arāja, Dita, Ēlerte, Sarmīte un Raudseps, Pauls. LTV – mērķis, ko uzvarēt. Intervija ar LTV ģenerāldirektoru Uldi Gravu. Diena, 2002. gada 17. maijs.

[8] Grava, Uldis. Tālumā, ne svešumā. Rīga: Jumava, 2016, 254. lpp.

[9] Ivetas Lepeško intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada decembris.

[10] Kārļa Streipa intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.

[11] Ivetas Lepeško intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada decembris.

[12] Turpat.

[13] Turpat.

[14] Grava, Uldis. Tālumā, ne svešumā. Rīga: Jumava, 2016, 263. lpp.

[15] Ivetas Lepeško intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada decembris.

[16] Turpat.

[17] Uldis Grava par Eirovīziju. Austrālijas Latvietis, 2003. gada 4. jūnijs.

[18] Grava, Uldis. Tālumā, ne svešumā. Rīga: Jumava, 2016, 257. lpp.

[19] Jūrmalgeita – 2005. gada skandāls, kas saistīts ar 20 000 eiro liela kukuļa piedāvāšanu Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam, lai viņš atbalstītu Jura Hlevicka kandidatūru pilsētas mēra amatam. Ančāns par notikušo ziņoja KNAB, kas arestēja vairākas iesaistītās personas. Jūrmalgeita ieguva plašu rezonansi, tieši pateicoties LTV raidījumam "De facto", kurā tika atskaņotas lietā iesaistīto personu, to vidū Aināra Šlesera un Andra Šķēles, telefonsarunas. Pēc telefonsarunu publiskošanas folklorizējās divas frāzes. Pirmā bija "paņēma un uzmeta", kas aprakstīja situāciju pēc balsojuma, kurā Ančāns nenobalsoja par vēlamo kandidātu. Šī frāze tika atzīta par 2006. gada spārnoto izteicienu. Otrā frāze bija "lielākais kretīns", ko izteica Šķēle. Pēc tam, kad Hlevickim nebija izdevies kļūt par mēru, Šķēle rosināja vietnieka amatā ielikt "lielāko kretīnu".

[20] Brasliņš, Oskars. Bijušais Ziņu dienesta vadītājs Gailītis izaugsmi meklē pie Amerika. Ir, 2012. gada 1. augusts; arī Juzefovičs, Jānis. Latvijas digitālo mediju karte. Open Society Institute, 2011.

[21] Arāja, Dita. Ziņu iznīcināšana de facto. politika.lv, 2007. gada 19. jūnijs.

[22] Streips, Kārlis. Grimstošais kuģis. politika.lv, 2012. gada 4. decembris.

[23] Arāja, Dita. Nu kur tu ar visiem vadiem aiziesi? politika.lv, 2008. gada 19. februāris.

[24] Sīkāk par Aivaram Lembergam piespriesto sodu: LSM redakcija. Pirmās instances tiesa Lembergam piespriež 5 gadus cietumā un apcietina tiesas zālē: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pirmas-instances-tiesa-lembergam-piespriez-5-gadus-cietuma-un-apcietina-tiesas-zale.a393831/

[25] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.

[26] Paula Raudsepa inervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.

[27] "Bonnier AB", Zviedrijas mediju uzņēmums, kas 1993. gadā pēc "Dienas" privatizācijas kļuva par 49% akciju īpašnieku.

[28] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.

[29] Dagilis, Kārlis. Nacionālie komerciālie mediji. No: Latvijas mediju vides daudzveidība. LU Akadēmiskais apgāds, 2018. https://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/Latvijas-mediju-vides-daudzveidiba-small.pdf

[30] Gundars Bērziņš – tobrīd veselības ministrs, Zaļo un zemnieku savienības biedrs (ZZS vēlēšanās startēja kopā ar partiju "Latvijai un Ventspilij", un tās premjera kandidāts ilgstoši bija Aivars Lembergs). 

[31] Putniņa, Aivita. Ļaunuma apturēšana. politika.lv, 2007. gada 6. novembris. https://providus.lv/raksti/launuma-apturesana/

Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir žurnāliste, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis, vājība uz lēno žurnālistiku un ticība argumentētas diskusijas spēkam.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!