Vladimira Putina stāstā par Krieviju nav nākotnes. Ir tikai pagātne, spoža un mitoloģizēta. Un šajā mītiskajā pagātnē saskaņā ar Putina naratīvu pastāv "vienota vēsturiskā un garīgā telpa", kuru apdzīvo ukraiņu un krievu tauta. "Vienotās telpas" stāsts veido ideoloģisko oderi iebrukumam Ukrainā, un šī stāsta uzturēšanas labad Putins ir gatavs bombardēt neatkarīgo, demokrātisko Ukrainu, sadzenot tās civiliedzīvotājus metro stacijās un ziedojot savas valsts karavīru dzīvības.
Pagājušā gada jūlijā, kad pasaule priecājās par sezonālo Covid atkāpšanos un bezbēdīgi baudīja iespēju atkal pulcēties un kad Krievijas karavīru tūkstoši vēl nebija sapulcējušies pie Ukrainas robežas, Vladimirs Putins uzrakstīja eseju. Diezgan garu – ap 7000 vārdu – ar nosaukumu "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību" (es nelikšu atsauci uz šo dokumentu, lai tam nevairotu klikšķus, bet motivēti interesenti var to viegli atrast internetā, savukārt krieviski nelasošajiem pieejams arī angļu tulkojums). Šī eseja ar dažādu vēsturisko mītu palīdzību cenšas pierādīt, ka tās nosaukums atbilst patiesībai. Taču, kā norādīja vēsturnieks Timotijs Snaiders, viena no pasaules lielākajām autoritātēm Centrāleiropas vēsturē, "šīs esejas lielākā problēma ir tās nosaukuma pirmais vārds". [1] Ja teikumā lietojam prievārdu "par", tad saskaņā ar gramatisku aksiomu lietvārds, kas seko prievārdam, apzīmē reāli eksistējošu lietu vai parādību. Ja šī lieta neeksistē, tad prievārds izspēlē ar mūsu prātu veiklu triku – mēs izlasām teikumu un uztveram tā vēstījumu kā realitātē pastāvošu. Ja reiz eseja ir "par vēsturisko vienotību", no tā izriet, ka šāda vienotība pastāv. Taču Putina esejā prievārds paslēpj fikciju – tādas "vēsturiskās vienotības" nemaz nav, un eseja ir nevis stāsts par vēsturi, bet drīzāk par paša autora ticību.
Pie Putina ticības un tā, ko viņš ticības vārdā gatavs darīt, mēs vēl atgriezīsimies, bet iesākumā kontekstam pāris (īstās) vēstures faktu par ukraiņiem. Kijeva kā būtisks tirdzniecības centrs nostiprinājās 9. gadsimta vidū, kad varjagi (vikingi) sāka doties tālākos ceļojumos pa ūdensceļiem un no Baltijas uz Bizantiju attīstīja jauno Daugavas-Dņepras upes ceļu, kurā Kijeva atradās stratēģiski svarīgā vietā. Tirdzniecību pa šo ceļu kontrolēja varjagu tirgotāji-karotāji un tieši no viņu rindām nākuši Kijevas valdnieku ciltstēvi. Agrīnajās hronikās varjagus sauca par "rus", un šis kolektīvais apzīmējums kalpoja par pamatu Kijevas pārvaldīto teritoriju nosaukumam – Kijevskaja Rusj (Kijevas Krievzeme). Līdz 10. gadsimta beigām Kijevas pārvaldītās zemes aptvēra plašu teritoriju no tagadējās Ukrainas stepēm līdz pat Lādogas ezeram un Volgas augštecei tagadējā Krievijā. Kijevas valsts attīstījās līdzīgi citām viduslaiku valstīm Eiropā – to veidoja ekonomiski savā starpā saistītu, vienas ģimenes locekļu pārvaldītu zemju apvienība, tāds kā dinastijas kopuzņēmums. Kijevas zelta laikmets iestājās valdnieka Volodimira Lielā un viņa dēla Jaroslava Gudrā valdīšanas laikā. 988. gadā Volodimirs pieņēma kristietību kā valsts reliģiju un līdz ar to radās jaunas arhitektūras, mākslas un mūzikas formas, rakstu valoda un literārās kultūras aizmetņi. Pēc Jaroslava nāves Kijevā iestājās ilgstošs pagrimuma periods, pārmaiņas tirdzniecības ceļos iedragāja Kijevas ekonomisko ietekmi, augstmaņu sāncensība sašķobīja Kijevas politisko hegemoniju. Sākās reģionālā šķelšanās – gan ekonomiska, gan etniska –, kuru pastiprināja mongoļu-tatāru iebrukumi. Kijevas Krievzeme nonāca triju ārējo varu – Zelta ordas, Lietuvas lielhercogistes un Polijas karalistes – pakļautībā, un pakļautība svešām varām Ukrainā turpināsies gadsimtiem ilgi.
16. un 17. gadsimtā liela daļa ukraiņu augstmaņu runāja poliski, jo tā bija valdošās šķiras valoda, bet vēlāk – Krievijas impērijas laikā – krieviski. Tikmēr ukraiņu valoda attīstījās Ukrainas laukos. "Teikt "es esmu ukrainis" tolaik bija ne tikai tautības, bet arī sociālā statusa apzīmējums," raksta vēsturniece un publiciste Anne Aplbauma. [2] Bet "es esmu ukrainis" nozīmēja arī to, ka "tu sevi nostādīji pret augstmaņiem, pret valdošo šķiru". Nespēdams izpausties caur valstiskumu un politiskām struktūrām, ukraiņu patriotisms nostiprinājās pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un kultūrā. Ukraiņi izdeva grāmatas, dibināja svētdienas skolas un mācīja zemniekiem rakstītprasmi. Uz masveida analfabētisma fona, kāds tobrīd valdīja Krievijas impērijā (1897. gadā Krievijas impērijā tikai 24 procenti iedzīvotāju mācēja rakstīt un lasīt [3] – izņēmums bija Baltijas guberņas, kurās rādītāji bija trīsreiz augstāki par impērijas vidējo), šī bija revolucionāra parādība, un impērija izglītojošo kustību uztvēra kā draudu. Divas reizes – 1863. un 1876. gadā – Krievija aizliedza grāmatu izdošanu ukraiņu valodā, pie reizes veicot represijas pret rakstniekiem, kuri tās rakstīja, un izdevējiem, kuri tās izdeva. Divdesmitajā gadsimtā "es esmu ukrainis" izpaudās kā aktīva pretestība Padomju Savienībai. Ukraiņu vienības cīnījās pret Sarkano armiju Neatkarības karā 1918. gadā, un ukraiņu partizāni pretojās padomju armijai pēc Otrā pasaules kara. Josifs Staļins neuzticējās ukraiņiem, baidoties, ka "pat ukraiņu komunisti negribēs pildīt viņa pavēles"[4]. Lai pakļautu neuzticamos, viņš kolektivizācijas laikā kā ieroci pielietoja politisku badu – masveidīgi konfiscējot zemniekiem pārtiku, tika mākslīgi izraisīts bads (pazīstams ar ukraiņu nosaukumu "holodomor"), kas laupīja dzīvību četriem miljoniem ukraiņu. Eiropas Parlaments 2008. gada rezolūcijā atzina, ka holodomors "ir šausminošs noziegums pret Ukrainas tautu un cilvēci". 21. gadsimta sākumā, nu jau neatkarīgajā Ukrainā, "es esmu ukrainis" pārauga pretestībā postpadomju kleptokrātijai. Divas reizes ukraiņi sacēlās pret Maskavai draudzīgo, korumpēto varu – 2004. gadā notika Oranžā revolūcija, protestējot pret vēlētāju iebiedēšanu un pārkāpumiem prezidenta vēlēšanās. Tautas protesti vainagojās ar jaunu vēlēšanu izsludināšanu un demokrātisko pārmaiņu atbalstītāja Viktora Juščenko uzvaru. Krievija atbildēja ar pretsitienu, mērķtiecīgi iejaucoties Ukrainas iekšpolitikā. 2010. gadā vara Ukrainā nonāca prokrieviska prezidenta rokās – Oranžās revolūcijas varonis Viktors Juščenko vēlēšanu kampaņas laikā neizskaidrojami saindējās ar dioksīnu, bet viņa konkurents Viktors Janukovičs tika ievēlēts par prezidentu. 2013. gadā tauta sacēlās atkal – Kijevas Maidana laukumā pulcējās tūkstošiem cilvēku, iebilstot pret valdības lēmumu atcelt Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līguma ratificēšanu. Janukoviču gāza, un viņš aizbēga uz Krieviju, kur dzīvo joprojām. Gadu vēlāk Krievija iebruka Krimas pussalā un sāka aktīvi atbalstīt separātistu kaujiniekus Donbasa reģionā. Konflikts Austrumukrainā prasījis 14 000 dzīvību. Un šobrīd raķetes jau krīt Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, jo Krievija iebrukusi no jauna – šoreiz, reaģējot uz Ukrainas politisko virzību pretī integrācijai Eiropā un NATO aliansē. "Ukrainas apņēmība kļūt par demokrātiju ir patiess izaicinājums Putina nostalģiskajam politiskajam projektam – autokrātiskas kleptokrātijas radīšanai pēc aptuvena padomju impērijas parauga, kurā viņš ir visvarens," saka Aplbauma.
Un te mēs atgriežamies pie Putina ticības apliecības – esejas par "vēsturisko vienotību". "Mēs esam viens veselums," raksta Putins, "es tam dziļi ticu." Un tas, ka šajā veselumā "izveidojies mūris", ir dažu kļūdu un dažādu spēku apzinātu centienu rezultāts, "kuri vienmēr ir mēģinājuši graut mūsu vienotību". Kādu spēku centieni? To, kuri "spēlē nacionālo kārti", un viņu draugu rietumos. Kādu kļūdu? Kļūda ir viena – Putins savā hrestomātiskajā citātā par "20. gadsimta lielāko traģēdiju" nosaucis Padomju Savienības sabrukumu. Tātad, ja vien ukraiņi nebūtu tik spītīgi savās "es esmu ukrainis" izpausmēs, ja vien viņi neizdotu ukraiņu grāmatas, nemācītos lasīt, nekarotu pret padomju armiju, nedemonstrētu Maidanā un atmestu domu pievienoties NATO, tad viņi varētu harmoniski dzīvot ar Krieviju "vienotā garīgajā telpā". "Es esmu pārliecināts, ka patiesa Ukrainas suverenitāte ir iespējama tikai partnerībā ar Krieviju. [..] Kopā mēs esam daudz stiprāki, jo mēs esam viena tauta," raksta Putins.
Bet, ja jau Putina iedomās pastāv šī "viena tauta", tad, iebrūkot Ukrainā, Krievija karo pati ar sevi. Iespējams, tieši šajā apstāklī ir meklējams izskaidrojums viņa rīcībai. Ar ieročiem vēršoties pret Ukrainas centieniem veidot demokrātisku valsti, kas tic likuma varai un godīgai politikai, Putins dod triecienu demokrātijas dzirkstelēm paša zemē. Jo novecojošu despotu no troņa var gāzt tikai paša tauta, un tautai jāatņem iespēja aizrauties ar kaimiņu iedvesmotām bīstamām idejām, kas pie šāda iznākuma var novest.
[1] Petryshyn Lecture: Timothy Snyder, https://www.youtube.com/watch?v=5oRUfQA6efY
[2] Applebaum, Anne. Calamity Again. The Atlantic, 24.02.2022., https://www.theatlantic.com/ideas/archive/2022/02/ukraine-identity-russia-patriotism/622902/
[3] Encyclopedia Britannia, "Revolutionary patterns of education", https://www.britannica.com/topic/education/Revolutionary-patterns-of-education
[4] Applebaum, Anne. Calamity Again. The Atlantic, 24.02.2022.
4