Divdesmit afgāņu pusaudzes ar ķērienu uz robotiem bija pateicīgs Afganistānas cerību simbols. Fotogēniskas, smaidošas, pašpārliecinātas un nepiespiesti elegantas zilajos robotikas komandas tērpos, kas sasaucās ar viņu dzimtās Heratas pilsētas Lielās mošejas dzidri zilo toni. Meitenes, kuru vecums ir no 12 līdz 18, bija piedzimušas un uzaugušas bez "Taliban" likumiem un tādēļ varēja ne tikai mācīties skolā, bet arī pievienoties robotikas klubam un piedalīties starptautiskās sacensībās ārzemēs. "Taliban" spēkiem tuvojoties Kabulai, meitenes atkal nonāca lidostā – šoreiz, lai bēgtu. Taču lidmašīna, kurai robotikas komanda bija jāaizved drošībā, riņķojusi virs Kabulas teju stundu, nespēja nolaisties un meitenes palika, stāvot uz asfalta haosa pārņemtajā lidostā.
Nedēļas nogalē vairākas stundas šausmās klausījusies ziņas no Afganistānas, kurās bija pieminēts arī robotikas komandas liktenis, es aizrakstīju redaktoram īsziņu ar piedāvājumu uzrakstīt rakstu par afgāņu sievietēm. "Kāpēc tieši par sievietēm?" jautāja redaktors. Vardarbības draudi taču skar visus – vai ir pamats izcelt tikai sievietes? Mēģināšu noformulēt, kāpēc "Taliban" atgriešanās, kas patiešām ir bīstama daudziem, patiesi katastrofāla ir tieši sievietēm.
"Taliban" (puštu valodā 'skolnieki') saknes meklējamas Kandahārā – tas ir militārs grupējums, kurš cīnījās par kontroli pār Afganistānu pilsoņu karā, kas izcēlās pēc padomju karaspēka aiziešanas. Kontroli pār lielāko daļu teritorijas izdevās iegūt 1996. gadā, un "Taliban" valdīšanas periods ilga līdz 2001. gadam, kad ASV bruņoto spēku uzbrukumi piespieda talibus pamest Kabulu. "Taliban" valdīšanas laiks bija īss, bet efektīgs – nieka piecu gadu laikā viņiem izdevās pagriezt pulksteni aptuveni 17 gadsimtus atpakaļ ("4. gadsimta domāšana" ir amerikāņu žurnālista Dekstera Filkinsa terminoloģija), un īpaši skarbi atpakaļejošā pulksteņa pendele skāra sievietes.
Tiem, kas nav detalizēti pētījuši Afganistānas jaunāko laiku vēsturi, iespējams, palīdzēs salīdzinājums ar Mārgaretas Atvudas romānā aprakstīto un seriālā "Kalpones stāsts" atveidoto Gileādu – sievietes nedrīkst lasīt, nedrīkst pārvietoties vienas, viņām jāvalkā īpašs, "tikumīgs" apģērbs, kas nosedz ķermeni līdz potītēm, viņu vienīgā loma ir reproduktīva un apkalpojoša, un vīrieši lemj par to, ar kuru partneri reprodukcija būtu jāveic. Taču "Taliban" Gileāda nebija fiktīva un bija krietni skarbāka – afgāņu "zemfredas" pārvietojās ar aizsegtām sejām, nedrīkstēja krāsot nagus, valkāt baltas zeķes vai kurpes ar čīkstošām zolēm (jo sievietēm jāpārvietojas bez skaņas), uz ielas atrasties viņas drīkstēja tikai ar vīriešiem pavadoņiem, turklāt tikai ar savas ģimenes vīriešiem. Ja neprecētu sievieti pieķēra uz ielas ar vīrieti, kas nav tās radinieks, tad viņai labākajā gadījumā draudēja publisks pēriens – simts cirtienu. Precētām sievietēm par laulības pārkāpšanu – nāvessods, nomētājot ar akmeņiem. ASV Valsts departamenta 2001. gada ziņojumā "Taliban karš pret sievietēm" atzīmēts, ka sievietēm bija ļoti ierobežota piekļuve veselības aprūpei, lielākajā daļā slimnīcu ārstiem vīriešiem bija liegts izmeklēt pacienti bez apģērba, tādējādi maksimāli apgrūtinot diagnozes uzstādīšanu, un Afganistānā bija katastrofāli augsta mirstība dzemdībās – 1450 uz 100 000 dzemdību (2000), kas ir nokritusies līdz 638 uz 100 000 (2017), bet joprojām ir viena no augstākajām pasaulē. Neadekvātā veselības aprūpe nozīmēja arī neticami augstu bērnu mirstību – pēc UNICEF datiem, 165 no 1000 bērniem mira, nenodzīvojot līdz pirmajai dzimšanas dienai (2001), un šāda statistika, visticamāk, būtiski ietekmēja sieviešu garīgo veselību, lai gan empīriski dati par to saprotamu iemeslu dēļ nav pieejami.
Bija, protams, mēģinājumi striktos likumus apiet. Piemēram, tagadējā meiteņu internātskolas SOLA direktore Šabana Baskij-Rasiha stāsta, ka deviņdesmitajos gados vecāki viņu pārģērba par zēnu – tādējādi Šabana kļuva par vīrieti pavadoni savai māsai, kurai bija jāstaigā burkā, un abas varēja apmeklēt nelegālu skolu. Intervijā "The New Yorker" Šabana stāstīja, ka meitenēm katru dienu bijis jāmaina maršruts, lai talibi nepamanītu aizdomīgu pārvietošanos, un reizēm jāslēpjas kaimiņu garāžā, gaidot, kamēr garām aizies patruļa. Bet šādu gadījumu bija maz, jo par nelegālu izglītību draudēja bargs sods – līdz pat galvas nociršanai skolotājām un vecākiem.
Varētu iebilst, ka publiskajos nāvessodos, kuri Kabulas stadionā notika piektdienās, lielākā daļa nogalināto bija vīrieši. Turklāt arī uz vīriešiem attiecās dažādi ierobežojumi, piemēram, par bārdas garumu, un aizliegums klausīties mūziku. Taču vīrieši drīkstēja lasīt, mācīties, brīvi pārvietoties un rādīt ārstam rumpi. Viņi bija redzami.
Divdesmit gados – starp divām "Taliban" ērām – ir izaugusi tādu sieviešu paaudze, kuras nav piedzīvojušas "Taliban" deviņdesmitajos. Viņas ieguvušas izglītību skolās un augstskolās, kļuvušas par dažādu jomu profesionālēm – ārstes, juristes, skolotājas, politiķes, žurnālistes un tehnoloģiju uzņēmējas, tādas kā Roija Mahuba – meiteņu robotikas komandas dibinātāja. Kas ar viņām notiks? "Taliban" stīvie runasvīri apgalvo, ka sievietes drīkstēšot strādāt un mācīties. Bet pirmie darbi nesaskan ar vārdiem – vairākās provincēs jau ir slēgtas meiteņu skolas, bruņoti talibi patrulē pie universitāšu durvīm, nelaižot iekšā studentes, ir aizvērtas sieviešu klīnikas, no darba atlaistas žurnālistes. Un sievietes vairs nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa. "The Atlantic" ziņo, ka pēdējā laikā dubultojusies burku cena – sievietes gatavojas kļūt neredzamas.
Tādēļ, cienījamais redaktor, jāraksta tieši par sievietēm.
2