Visjaunāko laiku vēsture

Kārsava ir neliela pilsētiņa pie pašas Krievijas robežas, kur es, rīdziniece, kas ne sūda nesaprot latgaliski, deviņdesmitajos nodzīvoju nepilnus divus gadus. Dziedāju Sv. Efrosīnijas pareizticīgo baznīcā un piekalpoju biežās bērēs, retās kāzās un gana daudzās kristībās.

Kārlis Vērdiņš

0

Dienasgrāmata 1991–1999

"Izlēkājos disenē un drusciņ iedzēru. Ja es iedzeru, tad jūtos labāk, un vispār man vajadzētu dzert augu dienu, lai labi justos," vēsta ieraksts 1995. gada 18. oktobrī, turpat arī teikts: "Pēdējā laikā arvien biežāk jūtos vientuļš" un "Vajadzētu uzrakstīt kādu literāru darbu."

Kārlis Streips

0

Vientuļš gejs Latvijā

Ja godīgi, politiskā nozīmē LGBT+ kopiena 2020. gadā ir apmēram tajā pašā vietā, kur tā atradās 90. gadu sākumā. Homoseksualitāte ir dekriminalizēta, tiesības darba tirgū pasargātas, bet ar to viss arī ir pateikts.

Māris Zanders

1

Garlaicīgi nebija

Lai gan jau krietnu laiku daudziem asociējos ar politisko notikumu komentēšanu, amizantā kārtā mana aktīvā interese un līdzdalība politiskajos procesos beidzās tieši deviņdesmito gadu sākumā. Tam bija savi iemesli.

Rita Ruduša

1

Sabiedriskie. Sākums

1991. gada janvārī, rāpjoties pāri svaigi uzslietai barikādei Zirgu ielā, lai tiktu uz darbu Latvijas Radio, man mugurā bija melns mētelis. Mantija aizķērās aiz barikādē iesprausta mieta, es paklupu un uzkritu sarullētai dzeloņstieplei. Bet stāsts, protams, nav par mēteli un pušumiem, stāsts ir par sabiedriskajiem medijiem.

Ieva Lešinska

3

Atpakaļ

Pēc nepilniem desmit gadiem Amerikā un nepilniem trim Stokholmā 1990. gada septembra beigās es nokļuvu Minhenē. Mani bija pieņēmusi darbā raidorganizācijas "Radio Brīvā Eiropa" (RBE) latviešu redakcija.

Vilnis Vējš

1

Gads pirms deviņdesmitajiem

Vairākas reizes dienā Brenčs ar svītu pa garajiem gaiteņiem devās uz kinostudijas kafejnīcu. Tā bija vesela ceremonija, kurā pa ceļam bija redzamas brīnumainas ainas. Lilita Ozoliņa, kas norūpējušos seju uzvelk dūmu pīpētavā.

Gundega Laiviņa

1

Pieaugšana ar teātri

Deviņdesmitajos es šajā zālē viesojos regulāri, bet manas pirmās atmiņas par to saistās ar laiku, kad man bija kādi četri pieci gadi. Rūtainu kleitu mugurā un zilo vizbulīšu pušķīti rokās es pārbijusies virzos gar tumši brūno sienu uz skatuves pusi, lai pēc Jaunatnes teātra izrādes "Sofijas nolaupīšana" iedotu puķes Gunta Skrastiņa spēlētajam lauvam.

Guntis Berelis

1

Manas mazās apokalipses

Joprojām gaišā atmiņā palikušas dažas tā laika izdevējdarbības specifiskās nianses. Teiksim, naktī pamostos – pie radiatoriem ar rokudzelžiem pieslēgts viens bandīts, viņu sargā čalis bruņuvestē un ar kalašņikovu.

Ivars Drulle

1

"ZB"

Tās bija trešdienas, es precīzi atceros – trešdienu pievakares ap sešiem, kad ēterā skanēja bērnu raidījumu redakcijas sagatavotais raidījums, ko pieteica džingls "Programma bērneļiem – jehehe – Zvaignīšu brīdis". Tas, ko viņi ierakstīja, bija mūsu laika sajūta – par to, ka neviens neko negaida un nezina, kas būs rīt.