Filmas "Mazā Vera" plakāts
 
Raksti
25.11.2021

Latvijas mediju arheoloģija: dumpis

Komentē
5
Saglabā

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?

Šis ir pirmais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstiem, kuros secīgi aplūkosim brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par tekstu, kas uzspridzināja Latviju un aizsāka atmodu, par baltajiem plankumiem laikrakstu lapās un par to, kā prese atklāja seksu un brīvību cenzūras apstākļos.

 

Iesākumā bija raksts. Latvijas neatkarība vēl nebija pasludināta, un PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova ieviestais jēdziens perestroika [1] tikai nesen bija kļuvis par jauno partijas virzienu. Laikraksta "Literatūra un Māksla" 10. lappusē tika publicēts teksts, kas izraisīja Padomju Latvijā nepiedzīvotu notikumu ķēdi – desmitiem tūkstošu cilvēku apvienojās kopīgai darbībai un panāca izmaiņas varas plānos. Teksti vai raidījumi, kas atklāja iepriekš slēptu informāciju un mudināja rīkoties vai pārvērtēt pasaules uztveri, ir raksturīgi posmam no perestroikas sākuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai 1990. gadā. Prese atklāti sacēlās pret varu, kuras paspārnē tā atradās, un sāka šūpot varas pamatus. Dumpis bija sācies.

 

HES un tu

Laikraksta "Literatūra un Māksla" [2] 1. lappusē 1986. gada 17. oktobrī nekas neliecināja, ka avīzē būs paslēpts spridzinošs raksts. Uz vāka bija publicēta fotoreportāža no Kalnu Altaja literatūras dienām Latvijas PSR – ziedu nolikšana pie Uzvaras pieminekļa, keramikas darbnīcas apmeklējums, altajiešu varoņeposa priekšnesums. Tālāk – Miervalda Birzes pārdomas par Čatokvas konferenci Jūrmalā [3], nekrologs rakstniekam Jūlijam Vanagam, bulgāru rakstnieka Nikolas Statkova stāsts, nedaudz dzejas, piezīmes par latviešu tautasdziesmu tulkojumu krievu valodā, kamermūzikas jaunumi, leļļu teātra festivāls un visbeidzot rubrikā "Pārrunu kārtā" – enerģētikas inženiera Artūra Snipa un literatūrkritiķa Daiņa Īvāna raksts "Par Daugavas likteni domājot".

Raksts ir pamatīgs – divi pilni avīzes atvērumi, teksts sadalīts numurētās, bet tematiski neidentificētās nodaļās, kurās ir gan pētnieciskās žurnālistikas elementi (šāda žanra tīru paraugu padomju presē, saprotams, nebija), gan liriska apraksta un publicistikas iezīmes. Autori bija nejauši iepazinušies Valsts bibliotēkas lasītavā un atklājuši, ka abus uztrauc viena tēma – komunisma jaunā "triecienceltne" Daugavpils HES un tās potenciāli postošās pēdas ekoloģijā, ainavā un kultūrā. Abi nolēma veikt izpēti un sagatavot publikāciju laikrakstā "Literatūra un Māksla", kura vadību tobrīd bija pārņēmis Jānis Škapars (pie viņa vēl atgriezīsimies turpmākajos sērijas rakstos).

Autoru atšķirīgā kompetence savij rakstā faktoloģisko un poētisko – Daugavpils HES plānotās enerģijas pašizmaksas, ar skaitļiem pamatotie aprēķini par to, ka "hidroresursu izmantošanas rādītājs Latvijas PSR [..] ir sasniedzis to robežu, kad tālākā hidroresursu izmantošanas lietderība kļūst gauži apšaubāma" [4], un turpat blakus:

"Bet mums, tāpat kā jums, vajadzīga arī dzīva, īsta Daugaviņa, māmulīte, Daugaviņa, melnacīte, mūsu likteņupe, republikas nacionālais lepnums, par kuru tik daudz dzeju un dainu, kas, iespējams, pēc gadiem, stāvot pie duļķainiem dambjiem, arī pārvērtīsies fikcijā."

Raksta efekts, pašu autoru vārdiem, bija "līdzīgs kodolreakcijai" [5]. Īsā laikā tika savākti 30 000 parakstu, pieprasot apturēt HES celtniecību – paraksti ar konkrētu cilvēku vārdiem un uzvārdiem bija kas nedzirdēts Padomju Latvijā, kur nu vēl tādos apmēros. Nomenklatūra sākumā reaģēja histēriski, mēģinot cenzēt vārdu "Daugava" no rakstiem, runām un vafeļu iepakojumiem. Bet kodolreakcija bija neapturama un Daugavpils HES tālāko celtniecību 1987. gadā pārtrauca, izglābjot Daugavas lokus no pārtapšanas gigantiskā ūdenskrātuvē.

 

Gandrīz sabiedriskie

Drukātajā presē, īpaši kultūras izdevumos, triecienceltņu drupināšana notika intensīvāk nekā raidošajos medijos, bet tas ir likumsakarīgi – nišā vieglāk būt par dumpinieku, jo tā sasniedz mazāku auditoriju un tāpēc mazāk satrauc varu. Taču arī radio un televīzijā astoņdesmito gadu beigās ar katru dienu aizvien vairāk "tika aizmirsts viss, kas sasniegts Padomju Savienības sastāvā", citējot kādu Latvijas Radio klausītāju, kurš bija sašutis par atkāpšanos no "partijas līnijas" [6].

Jāatgādina – Padomju Latvijā sabiedrisko mediju nebija. Bija valsts radio un valsts televīzija, kuru darba devējs bija nevis nodokļu maksātāji, bet kompartija. Bija nevis "sabiedriskais pasūtījums", bet partijas norādījumi, nevis Ziņu dienests, bet Propagandas redakcija. Katram raidījumam pirms ētera bija jāsaņem cenzora zīmogs. Taču bija iespējams to apiet, ja ģenerāldirektors ar savu parakstu apliecināja, ka uzņemas atbildību par saturu un raidījums ir pārraidāms. Tas nepasargāja no nepatikšanām, un parakstu likšanas biežums bija jādozē, citiem vārdiem – jāieslēdz iekšējais cenzors, kas nosaka, kurā brīdī, par kādu tēmu un cik bieži riskēt.

Tāds risks bija Latvijas Radio 1989. gada raidījums par Valmieras gaļas kombinātu, kurā žurnāliste Ingrīda Ābola klausītājiem atklāja, ka tepat Latvijā, izrādās, tiek ražoti cīsiņi, kurus Latvijas veikalos nav iespējams dabūt (katrā ziņā ne bez blata un ne tajos, kas pieejami ierindas pilsoņiem). Vai, piemēram, Latvijas Televīzijas raidījums par dzīvojamās platības pieejamības nevienlīdzību (četru rīdzinieku ģimene dzīvo vienā komunālā dzīvokļa istabā, kamēr līdzīga lieluma ģimenes no citām PSRS republikām varēja tikt pie vairāku istabu dzīvokļiem padomju blokmājās). Bija arī lielāki riski – 1988. gada 25. marta sižets populārajā raidījumā "Labvakar" par piemiņas pasākumu deportāciju upuriem vai stāsts tajā pašā raidījumā par 1939. gada Ziemas karu starp PSRS un Somiju.

Pie "Labvakar" vērts pakavēties ilgāk. Raidījums bija tapis pēc Krievijas televīzijas 1. kanāla pārraides "Vzgļad" ("Skatiens") parauga – tieši Krievijas mediji bija žurnālistikas flagmaņi perestroikas laikmetā un nereti ierosināja jaunas tēmas, kļūdami par perestroikas ideālu nesējiem. Lūdzu, nejaukt tos ar demokrātijas ideāliem – bija vairāk atklātības, pastāvēja varas kritika, pazuda agrākie tabu, taču joprojām eksistēja cenzūra un cilvēktiesību "griesti". Tāpat kā maskaviešiem, katram no trim "Labvakar" vadītājiem raidījumā bija sava loma – Edvīns Inkēns komentēja politiskos notikumus, Ojārs Rubenis atklāja nebūšanas padomju ikdienā, bet Jānis Šipkēvics bija rietumu populārās kultūras eksperts. Jaunais projekts iesākās maigi, un "pirmie raidījumi nemaz nebija politiski", kā Tautas frontes 25. gadadienai veltītā žurnāla "IR" speciālizlaidumā atceras Ojārs Rubenis. Neviens neaizliedza veidot sižetu "par sapuvušiem kartupeļiem", un "skatītāji pamazām tika pieradināti skatīties raidījumu, kurā stāsta to, par ko citur nerunā" [7]. Jaunatklāsme, uzdrošināšanās izzināt un atklāt iepriekš noklusēto radīja azartu arī pašiem raidījuma veidotājiem. "Kaifs pateikt to, ko pats nezināju," saka Rubenis [8].

"Labvakar" tematiskā daudzveidība un vadītāju aizrautīgais stils bija svaigs gaiss Latvijas žurnālistikā un solis ceļā uz sabiedriskajiem medijiem, lai gan pats raidījums bija tapis kompartijas pasludinātās perestroikas garā un ar partijas svētību. Iespējams, ilustrācijai der incidents pēc jau minētā deportāciju piemiņas pasākuma. "Labvakar" komandu, kura pasākumā filmēja, arestēja milicija, taču, atklājot, ka tie ir "labvakarieši", ātri vien "noveda lejā un palaida" [9].

 

Biļetens ar šķērēm

Atskatoties uz dumpja posmu Latvijas mediju vēsturē, nevar nepieminēt laikrakstu "Atmoda", taču, citējot žurnālistu Kārli Streipu, "sāksim ar to, ka es to neuzskatu par avīzi" [10]. 1988. gada 7. oktobrī, dienu pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa, LTF koordinācijas centrs un LPSR Rakstnieku savienība izdeva četru lappušu informatīvo biļetenu "Atmoda", kurš pēc kongresa turpināja reizi nedēļā iznākt latviski un krieviski, bet reizi mēnesī – angļu valodā. Biļetena metiens bija šodienas apstākļos neiedomājams – pirmais numurs tika nodrukāts 60 000 eksemplāros, bet 1989. gadā, gatavojoties Augstākās Padomes vēlēšanām [11] – pat 165 000. ""Atmodas" mērķis bija bīdīt konkrētu politiku," saka Streips, kurš, tikko no Čikāgas uz Padomju Latviju pārcēlies, tolaik strādāja LTF informācijas centrā (pie Streipa vēl atgriezīsimies turpmākajos sērijas rakstos).

Saturiski "Atmoda" tika veidota kā klasisks propagandas izdevums – ziņas nebija atdalītas no viedokļiem ("Principā tā kārtība bija pārņemta no padomju preses,"  saka Askolds Rodins, kurš "Atmodā" sākotnēji strādāja par tulku [12]), daudz vietas tika atvēlēts LTF lēmumiem, sēžu atreferējumiem un gariem aprakstiem par vēsturi, īpaši par vēstures "baltajiem plankumiem", kuri bija svarīgi LTF politikas kontekstā. Arī "Atmoda" – kaut gan "informatīvs biļetens", nevis avīze – tika pakļauta cenzūrai, bet tas bija pirmais izdevums, kas nevis mēģināja cenzūru apvest ap stūri, bet izgaismoja tās iejaukšanos saturā, cenzēto materiālu vietā publicējot baltus plankumus ar mazām šķērītēm. Tādējādi tika aizpildīts arī šis baltais plankums – cenzūra, kas iepriekš bija anonīma un neredzama, tagad kļuva uzskatāma.

"Atmoda" atsedza cenzūru, pielika punktu komunistiskās partijas monopolam uz sabiedriski politiskās informācijas izplatīšanu un uzsāka kustību uz atvērtāku sabiedrību. Taču, gluži tāpat kā Gorbačova ēras ideālus nevajadzētu jaukt ar demokrātijas vērtībām, tāpat arī LTF un tās avīzei "Atmoda" nevajadzētu piedēvēt skaidru neatkarības vektoru no paša dibināšanas brīža.

LTF 1. Programmā [13] virzība uz demokrātiju un suverenitāti bija ieskicēta aplinkus, tāpēc arī "Atmodas" 1. numurā publicētajā uzsaukumā ar virsrakstu "Visiem Latvijas iedzīvotājiem" Marina Kosteņecka un Jānis Rukšāns aicināja "atdzīvināt sociālisma ļeņiniskās normas" un apvienot gaismas spēkus:

"Nākamo paaudžu vārdā, kosmiskā fenomena – planētas ZEME nākotnes vārdā, mūsu mazās Latvijas vārdā mēs griežamies pie Jums ar aicinājumu – apvienot visus gaismas spēkus vispārējas labklājības labā." [14]

Kas ir "visi gaismas spēki", uzsaukumā nav paskaidrots.

 

Mums – seksu?

Noklusētas informācijas, nepublicētas literatūras un neapgūto kultūras atsauču krājums padomju desmitgadēs bija izaudzis tādā apjomā, ka dumpinieciskie raksti "vecajos" medijos vai balto plankumu izrādīšana "Atmodas" slejās ar to netiktu galā. Gluži likumsakarīgi negausīgu, talantīgu domubiedru grupa sanāca kopā un nolēma izdot jaunu literāro žurnālu.

"Avots" Latvijas mediju attīstībā bija dubults robežstabiņš. Pirmkārt, tas bija nevis tradīcijām bagāts padomju laika izdevums, kurā pakāpeniski parādās brīvdomības pazīmes, bet gan no nulles tapis kultūras žurnāls (joprojām padomju institūciju paspārnē [15], jo citu iespēju tobrīd nebija). Tajā nepastāvēja vertikāla vadības struktūra un neeksistēja "nekāds scenārijs" plānošanā [16]. Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs, Normunds Naumanis, Rudīte Kalpiņa, Aivars Kļavis un citi daudzu stundu garās redakcijas sapulcēs strīdējās un smējās, un, varētu teikt, plānoja, lai gan klasiska mediju satura plānošana tā noteikti nebija. "Drīzāk anarhistisks, nevis demokrātisks process," saka Tatjana Fasta, kura tobrīd bija žurnāla "Avots" māsas izdevuma krievu valodā "Rodņik" kultūras nodaļas redaktore [17].

Otrkārt, žurnāla redakcionālās politikas pamatā bija iepriekš aizliegtu tekstu un neaplūkotu tēmu atklāšana – "ko pirms tam lasīja pagaldē mašīnrakstā vai kā citādi pārkopētu" [18]. Vai nelasīja vispār. Tieši ar "Avota" starpniecību lasītājs tika pie Boba Dilana un Džona Lenona dziesmu tekstu tulkojumiem, varēja lasīt Kafku, Brodski, Nabokovu un Beketu. "Avots" lasītājiem atvēra arī tā saucamo "specfondu" jeb Galvenās literatūras pārvaldes (lasi: galvenā cenzora) uzraudzīto aizliegtās literatūras sarakstu, kurā bija tuvu pie 300 000 vienību – grāmatas vai atsevišķi darbi, preses izdevumi un citi teksti. Piemēram, šodienas blokbāsters – Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis" – arī bija šajā sarakstā, un "Avots" to publicēja turpinājumos, tāpat kā Džordža Orvela romānu "Dzīvnieku ferma", kura  publicēšana tā brīža apstākļos bija īpaši drosmīgs solis. Pret nopietnu totalitārisma kritiku (teiksim, Solžeņicina vai Nabokova personā) padomju vara bija relatīvi vienaldzīga, un Gorbačova atklātības politikas kontekstā tas bija pieļaujams. Bet "Dzīvnieku ferma" bija bīstamāka – šajā darbā vara bija padarīta smieklīga, un, ja par varu smejas, tad tās ilgtspēja patiešām ir apdraudēta.

Līdzās aizliegtajai literatūrai "Avota" lasītāji atklāja arī seksu. Padomju varai ar seksu bija pretrunīgas attiecības – no vienas puses, tas bija nepieciešams, lai tiktu pie jauniem padomju cilvēkiem, no otras – tas bija jāierobežo, lai neveicinātu brīvdomību gultā. Publiskajā telpā par to nerunāja, populārā kultūra uz to neatsaucās (1988. gada filma "Mazā Vera" kļuva fenomenāli slavena ar to, ka tajā pirmo reizi padomju kino vēsturē uz ekrāna tika parādīts dzimumakts), un visbeidzot – lielisks seksa kontroles mehānisms bija arī padomju cilvēka dzīves apstākļi. Krievu rakstniece Ludmila Petruševa "Avotā" pārpublicētajā rakstā par to ironizēja, jautājot:

"Mums seksu? Mums atbrīvotus, erotiskus pārdzīvojumus Bokačo stilā? Mums pilnvērtīgus priekus? Bet kur? Kur, pajautāsim, to visu piepildīt? "Podsobkās", starp spaiņiem un slotām? Atpūtas nama krūmos, kopmītnē, ja kaimiņi aizgriezīsies? Mājās, kamēr bērni skolā? Pie paziņām (kad iedod atslēgas)? Kāpņu telpās?" [19]

Un te pēkšņi, pēc vairāku gadu desmitu stigmatizētā seksa starp spaiņiem un slotām – brīvs libido. Zinot, ka pēckara Latvijā izdotas vien dažas grāmatas par dzimumdzīves jautājumiem un ka jau kurā paaudze cieš no informācijas trūkuma, "Avots" sāka lasītāju izglītošanu. Knuts Skujenieks rakstīja par nerātnajām dainām, Igors Šuvajevs – par "Kāmasūtru", tika pārpublicēts kāda anonīma autora teksts "Mīlas māksla" no 1949. gada [20]. Beidzot varējām izlasīt detalizētu aprakstu par 15 seksa pozām un uzzināt, ka "sievietei parasti patīk, ka akta laikā viņai zem krustiem ir spilvens, jo tad viņa tik stipri nenogurst" [21].

"Avots" mums atklāja aizmirsto latviešu literatūru, nezināmo laikmetīgo mākslu un neredzētu kino, izglītoja par rietumu kultūras atsaucēm un, jā, arī par seksa pozām. Protams, katram no šeit pieminētajiem izdevumiem bija nozīme Ojāra Rubeņa minētā "jaunatklāsmes kaifa" radīšanā. Tomēr tieši "Avots" mums palīdzēja domāt par brīvību dažādās tās izpausmēs, palīdzēja būt brīviem lasot, klausoties, smejoties, raudot, strīdoties un skūpstoties. Atļaušos izteikt hipotēzi, ka bez "Avota" ceļš uz brīvību būtu bijis garāks.

 

Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

 

[1] Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв) 23.04.1985. PSKP CK plēnumā runāja par nepieciešamību veikt ekonomikas vadības “pārkārtošanu” (perestroiku), taču par lozungu, lai apzīmētu reformu procesu kopumā, jēdziens kļuva 1986. gadā  (Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/3859).

[2] Latvijas PSR rakstnieku, komponistu, mākslinieku, arhitektu un kinematogrāfistu savienību un Latvijas PSR Teātra biedrības laikraksts.

[3] 1986. gadā no 15. līdz 20. septembrim Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, notika ASV un PSRS tuvināšanās konference jeb tā saucamā Čatokvas konference.

[4] Īvāns, Dainis, Snips, Artūrs. Par Daugavas likteni domājot. Literatūra un Māksla, 1986, 17. oktobris, 10. lpp.

[5] Kušķe, Baiba. Raksts, kas 1986. gadā apturēja Daugavpils HES celtniecību. Latvijas Radio, 2020. gada 4. marts. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/raksts-kas-1986-gada-aptureja-daugavpils-hes-celtniecibu.a350470/

[6] Rozenberga, Māra. Cīsiņu skandāls, Ēzopa valoda un intelektuāļu nozīme Latvijas Radio Atmodas laika darbā. Latvijas Radio, 2020. gada 18. marts. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/cisinu-skandals-ezopa-valoda-un-intelektualu-nozime-latvijas-radio-atmodas-laika-darba.a352168/

[7] Labvakar, laiks mosties! IR speciālizlaidums, 2013. gads. https://ir.lv/2013/10/07/labvakar-laiks-mosties-2/

[8] Turpat.

[9] Ambote, Sintija. Televīzijas raidījums "Labvakar" – viens no neatkarības atgūšanas virzītājiem. Latvijas Radio, 2020. gada 11.marts. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/televizijas-raidijums-labvakar-viens-no-neatkaribas-atgusanas-virzitajiem.a351276/

[10] Intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.

[11] 1990. gada 18. marta vēlēšanas notika vēl padomju varas apstākļos, bet tās kopš 1940. gada bija pirmās vēlēšanas, kurās bija iespēja izvēlēties no vairākiem kandidātiem. Vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 80% balsstiesīgo,  un ar pārliecinošu balsu vairākumu tajās uzvarēja LTF.

[12] Intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija". Rīga, 2021. gada septembris.

[13] Latvijas Tautas frontes programmā bija definēti kustības pamata principi sekojošos sabiedrībai svarīgos jautājumos – 1. Valsts un sabiedrības demokratizācija, 2. Nacionālais jautājums, 3. Ētika, 4. Sociālais taisnīgums, 5. Ekonomika, 6. Ekoloģija, 7. Veselības aizsardzība un sports. LTF programmai kustības pastāvēšanas laikā bija vairākas redakcijas. Pirmā publicēta 1988. gadā. Pilnu 1.programmas tekstu var izlasīt šeit: https://www.barikadopedija.lv/raksti/387753

[14] Kosteņecka, Marina, Rukšāns, Jānis. Visiem Latvijas iedzīvotājiem. Atmoda, 1988. gada 7. oktobris.

[15] Izdevējs – Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālā Komiteja un Latvijas PSR Rakstnieku savienība.

[16] Kļavis, Aivars. Avota laiks, fragments no topošās grāmatas. Domuzīme, 2021. gada 6. augusts.

[17] Turpat.

[18] Turpat, "Avota" prozas nodaļas redaktores Evas Rubenes (Gustavsson) citāts.

[19] Petruševa, Ludmila. Mums – seksu? Avots, 1989. gada septembris.

[20] Anonīms. Mīlas māksla. Avots, 1989. gada septembris.

[21] Turpat.

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir žurnāliste, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis, vājība uz lēno žurnālistiku un ticība argumentētas diskusijas spēkam.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!