Par lāpstām un trauksmi

nē, es domāju,ka problēma ir sabiedrības nespējā sarunāties, diskutēt. Otru nosaukt par muļķi - tas ir tik viegli, tik ērti un ļauj pašam justies tik gudram un pareizam. Seviški, ja runa ir par sabiedrības naudas apguvi.
Piemēram, kad Latvijas Radio bija diskusija par jauno skolu programmu pamatskolās - LRZM ierēdne pārmeta, ka sabiedrība spriežot par šo programmu, neko par to nezinot. Neko ne zin, ne saprot, bet tik kritizē. Žurnālists aicināja ministrijas ierēdni informēt sabiedrību, stāstīt, iepazīstināt kas ir kas jaunajā programmā. Ierēdne to solīja darīt - bet ...klusums. Nekādas sarunas, sabiedrības iesaistīšana būtībā mūsu nākotnes lemšanā.
Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir 101, nē miljoniem.



Dzejniece Zandere saka, ka jau agrā jaunībā sapratusi, ka visi cilvēki ir idioti. Ka pati arī - nez uzreiz to saprata, jeb tam bija vajadzīgs laiks.
Pār mums gāžas informācijas un notikumu cunami - mums visiem kopā un katram atsevišķi ir tajā jāizdzīvo. Es cenšos saprast - kā to izdarīt. Einšteins saka, ka vecas problēmas var atrisināt tikai ar jaunām metodēm, ar jaunu domāšanu. Man gribas viņam iebilst

Piekritīšu. Man personīgi trauksme ir nevis par to, ka kāds izrāda savu pilsonisko aktivitāti, bet par to, ka tā izskatās ļoti formāla. Manuprāt, šeit vienkārši ir ņemts no nepareizā gala. Stāvēt ar plakātu nav aktivitāte. Tā ir pasivitāte. Manā uztverē pilsoniskā aktivitāte ir nevis no citiem pieprasīt kādu rīcību, bet, pirmkārt rīkoties pašam atbilstoši savai pārliecībai. Vai tā būtu koku stādīšana vai automobiļa nomainīšana ar velosipēdu. Lūk, ja prese rakstītu par to, ko šī konkrētā meitene konkrēti savā ikdienā dara, lai mazinātu sasilšanu, lūk tas būtu interesanti, iedvesmojoši un aktīvi. Bet iziet gājienā ar plakātiem pret globālo sasilšanu, bet pēc tam turpinātu izmantot un darīt lietas, kas šo sasilšanu veicina, ir vismaz liekulīgi.