Raksti
16.12.2021

Latvijas mediju arheoloģija: atbildība

Komentē
0
Saglabā

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?

Šis ir ceturtais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstiem, kuros secīgi aplūkosim brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par žurnālista 12 baušļiem, par to, cik maksā intervija, un to, kā vienmēr, bet ne vienmēr, būt ētiskam.

 

Neatkarīgo mediju vadītāju izvēle – ņemt darbā nepieredzējušus žurnālistus – bija koks ar diviem galiem. No vienas puses, jaunie žurnālisti nebija trenējušies amatā padomju presē, stāstot par izslaukumiem un kompartijas plēnumiem, bet no otras – viņiem nebija arī skaidru rāmju, kādai jābūt atbildīgai žurnālistikai demokrātiskā valstī, orientieris bija vienīgi paša godaprāts. Atbildības principi bija jāapgūst praksē un, tāpat kā atjaunotās valsts likumi, jāuzliek uz papīra. Žurnālistu rīcības un ētikas noteikumu definēšana 90. gadu vidū iezīmēja gan jauna posma sākumu Latvijas mediju attīstībā, gan dalījumu divās žurnālistikas nometnēs, kas turpinājās vēl daudzus gadus.

 

Aitas nauda

Žurnālistikas vide 90. gados strauji kļuva "šausmīgi netīra" [1], atceras Sarmīte Ēlerte, kura 1992. gadā bija kļuvusi par laikraksta "Diena" galveno redaktori. Un tā brīža avīžu redaktori to pamanīja ar novēlošanos. "Mēs bijām jauni, naivi, ideālistiski, un mūs ļoti pārsteidza, ka tā var būt – mēs veidojam neatkarīgu, brīvu un godīgu presi, bet kāds ņem naudu no tā, par kuru raksta," piebilst bijušais "Dienas" galvenā redaktora vietnieks Pauls Raudseps [2]. Gadījums, kurš lika atvadīties no naivuma un "Atmodas jūsmas" [3], bija saistīts ar laikraksta "Diena" biznesa korespondenta Viktora Rudzīša darbībām – viņš bija ņēmis naudu no uzņēmējiem par rakstu publicēšanu avīzē. "Mēs ar viņu parunājām, viņš atzinās, bet piebilda – kas gan tur slikts?" [4] atceras Raudseps.

Daži žurnālisti bija apvienojuši arī valsts amatus ar žurnālistiku – piemēram, vienlaikus ministra preses sekretārs un žurnālists, kurš apraksta tā paša ministra pārraudzīto jomu. Bija arī gadījums, kad laikraksta "Lauku Avīze" reklāmas daļas darbinieks izkrāpis naudu no mākleru asociācijas NĪMA prezidenta, uzdodoties par laikraksta "Diena" korespondentu un pieprasot 150 latu par "reklāmas teksta izgatavošanu un publicēšanu", turklāt uzrakstījis rakstu tik nemākulīgi, ka asociācijas vadītājs piedāvājis sagatavot tekstu pats un samaksāt tikai "par ievietošanu" [5]. Arī šajā gadījumā vainīgais atzinās, bet ar piebildi: "Nevienam, arī "Dienā" un nekur citur, nav noslēpums, ka, ņemot vērā žurnālista algu, es tīri peļņas nolūkos esmu šad tad [..] paziņām uzrakstījis kādu gabaliņu par viņiem, neņemot reklāmas naudu, bet tā, lai gan aita dzīva, gan vilks paēdis." [6]

"Žurnālistu ētikas apziņas līmenis bija katastrofāls," atceras Ēlerte – redaktori un žurnālisti pat publiski atzinās, ka ņem naudu, neuzskatot to par nosodāmu vai no profesijas diskvalificējošu faktu. Piemēram, laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" redaktors Andris Jakubāns 1995. gadā intervijā izdevumam "Mediju Ziņas" neslēpa, ka priekšvēlēšanu laikā lielā intervija rubrikā "Tikai Jakubānam un Hānbergam" maksā 2000 latu. Vienlaikus Jakubāns apgalvoja, ka par naudu neko savā žurnālista mūžā neesot darījis.

Laikraksta "Diena" komentētājs Aivars Ozoliņš asā rakstā par korupciju žurnālistikā jautāja:

"Iznāk, ka Jakubāns vispirms bija godīgs, pēc tam pārdevās, bet tagad atkal ir godīgs? Vai cienījamais redaktors tiešām uzskata, ka reiz zaudētu nevainību var pēc vajadzības atkal atgūt? Ka žurnālists var būt negodīgs, kad tas ir ienesīgi, un tad atkal godīgs, kad pārdoties vairs neatmaksājas?" [7]

Jakubāns intervijā īpaši uzsvēra, ka rakstu pirkšana notiekot pilnīgi oficiāli – naudu par saņemto pakalpojumu partija avīzei nevis iedod aploksnē, bet gan pārskaita uz kontu. Tādējādi padarot to par ikdienišķu biznesa transakciju.

 

Bodīštelevīzija

Slēptā reklāma zēla un plauka arī blīvajā televīzijas tirgū (sīkāk par komerctelevīziju rašanos lasiet iepriekšējā sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā). Lielākā daļa komerckanālu bija "bodīštelevīzijas" – ne tikai tādēļ, ka pašas atgādināja mazu bodīti, jo raidīja no televīzijas prasībām neatbilstošām miniatūrām telpām, bet arī tādēļ, ka pārtika lielākoties no slēptās reklāmas ieņēmumiem, citiem vārdiem, tirgojot televīzijas sižetus par naudu. Kāds Latvijas Radio un televīzijas padomes [8] ierēdnis, kurš vēlējās palikt anonīms, intervijā laikrakstam "Diena" teica, ka mazajām televīzijām slēptā reklāma esot vienīgā iespēja izdzīvot un "viņi ir spiesti skraidīt pakaļ katram bodniekam" [9].

Slēptā reklāma bija ierasta prakse arī par sabiedrisko mediju kļuvušajā Latvijas Televīzijā, kuru daudzi – tostarp arī regulējošās institūcijas locekļi un paši LTV darbinieki – ieraduma pēc reizēm turpināja saukt par "valsts televīziju". Pat sabiedrībā cienīti televīzijas korespondenti slēptās reklāmas faktu atzina publiski:

"Tās ir nenokārtotās finansiālās attiecības televīzijā. Es būtu ar mieru iztikt bez šīs slēptās reklāmas meklēšanas, organizēšanas, ja mana valsts televīzija dotu man naudu, par ko raidījumus uztaisīt. Tad arī tiktu izskaustas šīs slēptās reklāmas un barteri. Tagad kurš izmanīgāks, tam vairāk reklāmas. Neslēpšu, ka arī es to daru. Protams, to visu ietērpju pikantos sižetos." [10]

Lielākajā daļā gadījumu šādos bartera darījumos nebija runa par naudu – nedz aploksnē, nedz bankā. Parasti ieinteresētais uzņēmums sedza korespondenta un operatora ceļojuma izmaksas un ēdināšanu. "Un es itin nemaz nekaunos, es priecājos, ka manas brigādes veči vismaz reizēm var paēst kārtīgas pusdienas," presei [11] teica LTV žurnāliste Ilze Strenga. LTV finansējums tobrīd bija katastrofāli zems – Latvija bija negatīvā čempione Eiropas raidorganizāciju apvienības (European Broadcasting Union – EBU) biedru vidū un turpināja tāda būt vēl ilgus gadus. "Latvijas Televīzijai ilgu laiku nebija vajadzīgo resursu un tehnikas, lai tā būtu profesionāla televīzija," uzsver Kārlis Streips [12]. "Paldies Marijai!" – lietas sāka mainīties uz labo pusi tikai pēc Marijas Naumovas uzvaras Eirovīzijā (par Eirovīzijas efektu sabiedriskajā televīzijā lasiet turpmākajos "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstos).

Arī tirgus regulators slēpto reklāmu skaidroja ar nabadzību. "Mēs esam nabagi, tāpēc tas tā notiek," 1995. gada sākumā intervijā teica anonīmais LRTP pārstāvis [13]. Bet būtisks faktors bija arī likuma caurumi – Radio un televīzijas likums [14], kurš beidzot definēs reklāmas parametrus un tās pieļaujamo apjomu sabiedriskajā un komerctelevīzijās, vēl nebija stājies spēkā.

 

Skolotājs nenosoda

Ja par to, ka naudas ņemšana no intervējamajiem nav pieļaujama, nebija izpratnes pat žurnālistu vidū, tad vēl mazāk tās bija plašākā sabiedrībā. Tas pats mākleru asociācijas NĪMA prezidents Gunārs Segliņš, no kura viltus "Dienas" korespondents bija veiksmīgi izkrāpis naudu, "Dienas" īstajam korespondentam Mārtiņam Ķibildam atzinās, ka "sabiedrībā joprojām nav skaidrības, par ko jāmaksā, par ko – ne. Izplatīts ir viedoklis, ka jāmaksā par visu, arī par avīžu rakstiem" [15].

Un pat jaunās, neatkarīgās žurnālistikas skolotājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Ābrams Kļockins (vēlākajos gados pazīstams kā Kleckins), neuzskatīja, ka Andri Jakubānu vajadzētu asi nosodīt par pārdotajām intervijām. Norādot, ka "mēs vēl tikai cenšamies tapt par demokrātisku sabiedrību un demokrātisku žurnālistiku", viņš ne tikai iebilda pret "Dienas" komentārā izteikto kritiku, bet pat atrada Jakubāna rīcībā pievienoto vērtību:

"Ja mēs uzticamies Jakubāna apgalvojumam, ka interviju formu un saturu noteikuši to veidotāji, nevis intervējamie vai pasūtītāji [..], tad runa faktiski ir nevis par žurnālistu vai avīzes pērkamību, bet gan par intervijas sagatavošanas darba un avīzes platības piešķiršanas apmaksu. Jo lasītāji ne tikai netika piemānīti, tieši otrādi tie ieguva daudz vispusīgāku un objektīvāku priekšstatu par kandidātiem [..]" [16]

"Diena" tobrīd bija vienīgais izdevums, kurš par korupciju žurnālistikā rakstīja konsekventi – gan par "savējo" Rudzīti, gan par "Neatkarīgās" Jakubānu un citiem. "Mēs bijām uzņēmušies tādu kā Cerbera lomu, tāpēc arī "Dienu" kolēģu vidē diezgan stipri nemīlēja," saka Ēlerte. Laikraksta redakcija jau pēc Rudzīša gadījuma 1992. gadā definēja spēles noteikumus rakstiski – izpētījis dažādu Rietumu mediju konsultantu atstātos materiālus, Pauls Raudseps uzrakstīja "Ētikas kodeksu". Kodekss kļuva par daļu no darba līguma – katram žurnālistam, kuru pieņēma darbā, bija jāparakstās, ka viņš apņemas to ievērot. Vistiešāk uz augšminētajiem gadījumiem attiecās kodeksa 1. punkts, proti, "žurnālists nedrīkst pārstāvēt nekādas citas intereses, izņemot sabiedrības tiesības zināt patiesību".

 

Šķeltā ētika

Turpmākajos gados bija mēģinājumi izveidot žurnālistu pašregulācijas mehānismu, kas būtu saistošs plašam mediju lokam un palīdzētu izskaust netīru praksi žurnālistikā. Pie "Ētikas kodeksa" izstrādes ķērās gan no padomju laika pārmantotā arodorganizācija Latvijas Žurnālistu savienība (LŽS), kuras biedri bija individuālie žurnālisti, gan 1993. gada decembrī izveidotais Latvijas Mediju fonds (medijos dēvēts arī par Media fondu), kura biedri bija juridiskas personas.

Latvijas Mediju fonds (LMF) darbību uzsāka ambiciozi, paziņojot, ka atbalstīs brīvas un demokrātiskas žurnālistikas un masu informācijas līdzekļu attīstību "finansiāli un praktiski" un veidos preses ētikas kodeksu un iespējamo ētikas pārkāpumu izvērtēšanas mehānismu. Par LMF prezidentu tika ievēlēts iepriekš minētais Ābrams Kļockins, un dažādos amatos nonāca vadošie vārdi neatkarīgajā žurnālistikā un komunikācijas zinātnē, to vidū Jānis Domburs, Inta Brikše un Kārlis Streips. LMF ieviesa arī "regulārus pasākumus kluba formā" [17], lai profesionāļu vidū pārrunātu žurnālistikas problēmas.

LMF izstrādāja "Ētikas kodeksa" projektu, kura pamatā bija 12 baušļi:

– tev būs godīgi informēt,
– tev būs pārbaudīt faktus,
– tev būs glabāt profesionālos noslēpumus,
– tev būs respektēt cilvēka tiesības uz privāto dzīvi (ar sabiedrības interesēs balstītiem izņēmumiem),
– tev nebūs naidu kurināt,
– tev nebūs tiesāt pirms tiesas,
– tev nebūs slēptas intereses pārstāvēt,
– tev būs publikācijas atdalīt no reklāmas,
– tev nebūs strādāt politiskos vai valsts amatos,
– tev nebūs pieņemt labumus,
– tev nebūs zagt cita rakstīto,
– tev būs publiski savas kļūdas atzīt [18].

Atšķirības starp LŽS 1992. gadā tapušo kodeksu un LMF divus gadus vēlāk publiskoto nav lielas, taču LŽS kodeksā trūkst specifiskas norādes uz to, ka žurnālista darba apvienošana ar valsts vai politisku amatu nav pieļaujama, toties īpaši uzsvērts plaši interpretējamais Latvijas žurnālista pienākums "respektēt latviešu tautas svētākos simbolus, vēsturi un kultūru, Latvijas neatkarību un brīvību" [19].

LMF vadība uzsvēra, ka ētikas kodekss nav tikai "žurnālistu iekšējā lieta" [20] un ir jāveido autoritatīva ētikas padome, kurā varēs vērsties jebkurš mediju patērētājs, tādējādi stiprinot auditorijas uzticību brīvajai presei. Taču jau pirmajā LMF biedru kopsapulcē pēc dibināšanas fonda vadība bija spiesta atzīt, ka kodeksu bijis vieglāk izstrādāt nekā panākt, lai tas "reāli sāktu ietekmēt žurnālistu dzīvi" [21], jo pietrūka vienprātības dažādu redakciju vadītāju starpā. 1994. gadā toreizējais Preses izdevēju asociācijas prezidents Arvils Ašeradens raksturoja situāciju šādi: "[..] organizācijas ir nekoordinētas, katra darbojas pati par sevi. Ja neizveidosies dialogs, nekas neiznāks, veidosies neskaitāmas padomes, kas nebūs augsta prestiža struktūras." [22]

Un dialogs neizveidojās, vismaz tobrīd ne. Tā vietā mediju tirgū iezīmējās šķelšanās līnija, kura turpmākajos gados auga arvien platāka. Vienā līnijas pusē bija laikraksts "Diena" un tā domubiedri, bet otrā – laikraksts "Neatkarīgā Cīņa" un tā domubiedri (par politisko interešu grupu ietekmi uz mediju tirgu lasiet turpmākajos "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstos), un katrai no grupām bija sava ētikas mēraukla un pašregulācijas struktūra. Toreizējais laikraksta "Dienas Bizness" redaktors Juris Paiders publiski iebilda pret LMF kā ētikas latiņas turētāju, apšaubot tā leģitimitāti un liekot pamatus vēlākajos gados attīstītajam naratīvam par "sorosītu" medijiem:

"Uzskatu, ka katram ir tiesības dibināt ētikas padomes, cik uziet, pelt un nopelt rakstus un karikatūras, taču, ja kāds tagad taisās pieteikties par preses soģi, tas ir jāuztver kā drauds preses brīvībai. Latvijas demokrātijas asni jau tā ir pietiekami vārgi, taču kādam nepatīk pat tās nedaudzās brīvības, kuras tika atkarotas atmodas sākumā. Aicinu Latvijas žurnālistus nepiedalīties privātstruktūru mēģinājumos radīt presi kontrolējošas institūcijas, bet žurnālistu darba ētikas izvērtēšanu atstāt profesionālo savienību ziņā." [23]

Pie vienotas pašregulācijas struktūras, kuru respektēs reprezentatīvs mediju skaits un zem kuras "Ētikas kodeksa" [24] parakstīsies vairāk nekā 40 mediju un profesionālo asociāciju, Latvijas žurnālistika tiks gandrīz ceturtdaļgadsimtu vēlāk – 2018. gadā, nodibinoties Latvijas Mediju ētikas padomei. Taču 90. gados definētie principi ir atstājuši paliekošas pēdas, un bez tiem diezin vai būtu iespējams šodien nonākt pie ētikas kopsaucēja. "Visiem, kas izgājuši "Dienas" skolu, tika ielikti pamati tālākajai profesionālajai darbībai," uzskata Ēlerte [25]. Un tā arī ir. Tev nebūs pārstāvēt nekādas citas intereses, izņemot sabiedrības tiesības zināt patiesību. Punkts.

 


[1] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.

[2] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Ķibilds, Mārtiņš. Cilvēks, no kura jāuzmanās! Bijušais "Dienas" žurnālists, uzdodamies par "Dienas" pārstāvi, izkrāpj naudu. Diena, 1996, 13. janvāris.

[6] Turpat.

[7] Ozoliņš, Aivars. Cik maksā Jakubāns? Diena, 1995, 5. decembris.

[8] Elektronisko mediju tirgus regulators līdz 1995. gadam bija Latvijas Radio un televīzijas padome (LRTP), bet pēc "Radio un televīzijas likuma" pieņemšanas šīs funkcijas pārņēma Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). No 2021. gada, kad stājās spēkā "Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums", elektronisko mediju uzraudzība tika sadalīta – komerciālos tirgus dalībniekus uzrauga NEPLP, bet sabiedriskos – jaunizveidotā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP).

[9] Smiļģe, Solvita. Katram pienapuikam sava televīzija. Diena, 1995, 7. janvāris.

[10] Smiļģe, Solvita. Ilze meklē rozīnītes. Skatītājiem tās dikti patīk. Diena, 1995, 4. marts.

[11] Turpat.

[12] Kārļa Streipa intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.

[13] Smiļģe, Solvita. Katram pienapuikam sava televīzija. Diena, 1995, 7. janvāris.

[14] "Radio un televīzijas likums" stājās spēkā 1995. gada 11. septembrī, bet zaudēja spēku 2010. gada 11. oktobrī, https://likumi.lv/ta/id/36673-radio-un-televizijas-likums

[15] Ķibilds, Mārtiņš. Cilvēks, no kura jāuzmanās! Bijušais "Dienas" žurnālists, uzdodamies par "Dienas" pārstāvi, izkrāpj naudu. Diena, 1996, 13. janvāris.

[16] Kļockins, Ābrams. Cik vērta ir tricinoša retorika? Diena, 1995, 9. decembris.

[17] Ērglis, Kārlis. Media fonds veidos preses ētikas kodeksu. Diena, 1994, 5. janvāris.

[18] Latvijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss (projekts). Latvijas Vēstnesis, 1994, 24. septembris.

[19] Latvijas žurnālistu ētikas kodekss, LŽS, pieejams https://www.zurnalistusavieniba.lv/index.php?p=3519&lang=923&pp=3768

[20] Bērziņa, Agita. Top Latvijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss. Diena, 1994, 10. septembris.

[21] Bērziņa, Agita. Mediju fonds izvērtē padarīto. Diena, 1995, 6. februāris.

[22] Žihare, Laima. Žurnālisti nevar vienoties. Neatkarīgā Cīņa, 1994, 8. janvāris.

[23] Paiders, Juris. Vai plāno ierobežot preses brīvību? Neatkarīgā Cīņa, 1994, 21. septembris.

[24] Biedrības "Latvijas Mediju padome" Ētikas kodekss, http://site-775587.mozfiles.com/files/775587/Etikas_kodekss_20190227_pdf.pdf?1552826658

[25] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.

 

Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir žurnāliste, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis, vājība uz lēno žurnālistiku un ticība argumentētas diskusijas spēkam.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!