Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?
Šis ir otrais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstiem, kuros secīgi aplūkosim brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par viedokļiem un ziņām, kafejnīcu "Ķieģelītis", "Dienas" ietekmi uz Latvijas mediju vidi un sprādzieniem.
Izveidot modernu avīzi topošā valstī, kurā ir milzīgs apjoms ziņu, bet nav neviena žurnālista bez padomju bagāžas, kurš zinātu, kā tās uzrakstīt. Savākt komandu, pēc pilnīgi jauniem principiem ikdienas režīmā sabiedrībai objektīvi aprakstīt pārmaiņu procesus, palīdzēt apgūt demokrātiju un brīvo tirgu. Tieši tik ambiciozi bija laikraksta "Diena" veidotāju uzdevumi. Pēc LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada martā Latvijas mediju attīstībā bija neiegrožotu ambīciju un eksplozīva radošuma laiks. Un šī laika lielākais mantojums ir avīze, kas vēlāk kļūs par Latvijas neatkarīgās ziņu žurnālistikas mugurkaulu. Tieši tāpēc tās tapšana pelnījusi atsevišķu rakstu.
Avīze ziņām un likumiem
Amerikāņu antropoloģei Mārgaretai Mīdai piedēvētā [1] atziņa – "Never underestimate the power of a small group of committed people to change the world. In fact, it is the only thing that ever has." [2] – ir banalizēta daudzo kafijas krūzīšu un T-kreklu dēļ, uz kuriem tā drukāta, taču tā ir ļoti parocīga 1990. gada notikumu aprakstam. Maza apņēmīgu cilvēku grupa mūsu gadījumā bija trīs spilgtas personības – publicists, laikraksta "Literatūra un Māksla" kādreizējais redaktors un Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes priekšsēdētājs Jānis Škapars, LTF Informācijas nodaļas vadītāja Sarmīte Ēlerte un Hārvarda universitātes absolvents Pauls Raudseps. Pirmie divi bija savulaik kopā strādājuši "Literatūras un Mākslas" redakcijā un vēlāk LTF, otrie divi satikās kādā ballītē Amerikā 1989. gadā (uz Paula jautājumu "Kā es varu palīdzēt?" Sarmīte atbildējusi vienkārši – "Brauc uz Latviju!" [3]).
Nepieciešamību pēc avīzes noteica straujā notikumu attīstība 1990. gada pavasarī, kas tuvināja Latviju neatkarībai. Taču arī šeit, tāpat kā iepriekšējā rakstā, nepieciešama atruna, lai mazinātu laika distances radītos maldīgos priekštatus. Arhīva kadri ar smaidošajiem deputātiem, kas 4. maijā pēc deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas iznāk no Saeimas nama, rādot žestu Victory! un saņemot aplausus un ziedus, rada priekšstatu, ka neatkarību atbalstīja plašas tautas masas un uzvara balsojumā bija teju pašsaprotama. Taču, kā norādījis kādreizējais LTF līderis Dainis Īvāns, "mūsu tauta kopumā nemaz nebija tik antisovjetiski un brīvdomīgi noskaņota, kā mēs tagad sev gribam izlikties" [4].
No tobrīd parlamentā esošās 201 deputāta vietas LTF vēlēšanās bija ieguvusi 131 – bija notikusi leģitīma varas pārņemšana, pieauga cerības par neatkarības atgūšanu. Neatkarības deklarācija nonāca Augstākās Padomes darba kārtībā mazāk nekā divus mēnešus pēc vēlēšanām – 4. maijā, un labvēlīgam balsojumam bija vajadzīgs kvalificēts vairākums. "Mēs nemaz nebijām tik droši, ka savāksim nepieciešamās divas trešdaļas parlamentāriešu balsis par neatkarību," atceras Dainis Īvāns [5]. Bez pašsaprotamajiem oponentiem (piemēram, "Interfrontes" [6]) pret LTF katrs savu iemeslu dēļ aģitēja gan "Lauku Avīze" galvenā redaktora Voldemāra Krustiņa vadībā, gan Latvijas Pilsoņu kongress, gan arī ietekmīgā kolhoza vadītāja Alberta Kaula izveidotā Latvijas lauksaimnieku savienība. "Tāpēc organizējām lielu masu spiedienu uz deputātiem, sasaucām Vislatvijas vietējo padomju deputātu sanāksmi Daugavas stadionā. Tikai pēc tam varēja notikt tas, kas notika 4. maijā," saka Īvāns.
Nepieciešamība pēc avīzes "izauga" no 4. maijā formulētā skaidrā kursa uz neatkarību. Pirmkārt, jaunajai likumdevējai un izpildvarai bija vajadzīgs izdevums, kurā publicēt jaunos likumus un valdības rīkojumus (un to bija neaprakstāms daudzums, jo likumdošanas rāmis bija jāveido no jauna). Otrkārt, bija nepieciešama jauna, no padomju struktūrām neatkarīga avīze. Kāpēc? LTF deputāts Augstākajā padomē Jānis Škapars, kurš bija idejas galvenais virzītājs, labi zināja, "cik ļoti avīze var ietekmēt sabiedrību, prātus, domas" [7], Daugavpils HES stāsts to bija uzskatāmi parādījis [8].
Laikraksta izveidošanas kārtība, no šodienas viedokļa raugoties, šķiet nesavienojama ar jēdzienu "neatkarīga avīze", jo lēmumu par laikraksta izveidošanu 1990. gada 2. augustā pieņēma Latvijas Republikas Augstākās Padomes (AP) prezidijs un Ministru Padome (MP) [9] un abas institūcijas bija avīzes sākotnējie juridiskie saimnieki:
"Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Latvijas Republikas Ministru Padomes laikraksts (turpmāk LRL) ir patstāvīgs izdevums, kura dibinātāji ir Latvijas Republikas Augstākā Padome un Latvijas Republikas Ministru Padome, un tas darbojas, pamatojoties uz spēkā esošajiem likumiem un šo nolikumu. [..] LRL mērķis ir sniegt operatīvu, objektīvu un aptverošu informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē, veicinot Latvijas neatkarības un demokrātijas ideju nostiprināšanos. LRL savā darbībā balstās uz vārda brīvības principa." [10]
Turklāt Lēmumam bija pievienots Nolikums, kurā detalizēti aprakstīts, ka "Latvijas Republikas laikraksts" iznāks uz 8 lappusēm A2 formātā, ka tam būs jāpublicē oficiālie dokumenti un jāatspoguļo Augstākās Padomes un Ministru Padomes darbība, un galveno redaktoru amatā apstiprina AP un MP. Tātad – pēc būtības oficiāls laikraksts.
Taču valsts tapšanas agrīnos lēmumus diktēja akūtā nepieciešamība, demokrātiskās pieredzes trūkums un straujā notikumu virzība – jā, avīzes darbības principus un lappušu skaitu nevajadzētu noteikt ar parlamenta un valdības rīkojumiem, bet tā brīža akūtā nepieciešamība bija drukāt likumus un sākt rakstīt operatīvas ziņas par to, kā tie top. "Tas bija Augstākās Padomes un Ministru Padomes kopējais izdevums – kas īstenībā bija labi, jo tas nozīmē, ka ne viens, ne otrs nejutās kā tiešais saimnieks," saka Raudseps. Turklāt jau lēmuma pieņemšanas brīdī bija paredzēts, ka "Latvijas Republikas laikraksts" tiks privatizēts, tātad triju varu – likumdevēja, izpildvaras un ceturtās (mediju varas) – sadzīvošana vienā izdevumā bija jau pirmsākumos iecerēta kā pagaidu risinājums.
Par galveno redaktoru AP un MP apstiprināja Viktoru Daugmali. Lai gan amats sākotnēji bija piedāvāts Sarmītei Ēlertei, viņa atteicās ("Nē, nekādā gadījumā!" skanējusi viņas atbilde uz Škapara aicinājumu) un ierosināja Daugmaļa kandidatūru.
Skice pļavā
Ēlerte un Raudseps 1990. gada vasarā no LTF Informācijas centra jau bija pārcēlušies uz Augstākās Padomes (AP) preses centru, no LTF paņemot līdzi datoru, "lai būtu, ar ko strādāt" [11] (parlamentā šādas tehnikas nebija), un laikraksta veidošanai preses centru izmantoja kā štābu. Abiem bijis skaidrs, ka avīzei jābūt lielai, neatkarīgai un modernai. "Ar tādu domu – ja Latvija grib kļūt par rietumniecisku un demokrātisku brīvā tirgus sabiedrību, tad mums nepieciešams arī tāds laikraksts," atceras Raudseps. Tieši viņam bija uzdots izpētīt un izstāstīt domubiedriem, "kā izskatās nopietna avīze" [12], lai jau no sākuma tā darbotos pēc citiem principiem nekā padomju laika izdevumi.
Raudsepam jau bija iestrādes. Viņš gan nekad nebija domājis kļūt par žurnālistu (Hārvardā bija izvēlējies krievu un padomju studijas kā galveno priekšmetu, lai būtu iespēja rakstīt par Latvijas vēsturi, un viņa bakalaura darbs bija par 1905. gada revolūciju), taču kā mediju patērētāju žurnālistika viņu interesēja. Kursabiedru vidū bija "The New York Times" un "NBC News" redaktoru bērni un attiecīgi arī iespēja uzzināt par lielo redakciju ikdienu, tāpat Bostonā bija pieejami pasaules lielākie laikraksti, kurus Pauls kāri lasīja. "Pēc 12. klases man bija darbs, uz kuru 40 minūtes jābrauc ar autobusu, un es vienmēr nopirku gan "The New York Times", gan "The Boston Globe", lasīju abus un salīdzināju," stāsta Pauls [13]. Bostonas autobusā Pauls pētīja redakcionālo politiku – kāda ir ziņu atlase dažādos medijos, ko tie uzskata par svarīgiem.
1990. gada februārī ar automašīnu no Berlīnes atbraucis uz Rīgu, Pauls bija pārsteigts, ka Latvijas avīzes darbojas pēc citiem principiem. "Atklāju, ka tās šeit nav tādas kā tur [ASV]." [14] Paulam atmiņā spilgti iespiedies klusums pēc Lietuvas neatkarības pasludināšanas 1990. gada 11. martā.
"Gāju un domāju – nākamajā dienā iešu uz kiosku, sapirkšu visas avīzes un izlasīšu, kas tur Lietuvā ir noticis, bet nevienā avīzē par to nekā nebija, ja nu vienīgi pāris īsi teikumi. Jo visi, kas par to rakstīja, bija nolēmuši, ka atbrauks atpakaļ uz Rīgu un pavadīs trīs dienas, rakstot garo palagu par to, kā tur Viļņā bija."
"Dienas" pirmie uzmetumi tapa pļavā Piebalgas pusē, kur vēlākā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka vecākiem piederēja lauku īpašums. "Bija tāda brīnišķīga bildīte, kur mēs sēžam puķu pļavā un zīmējam," atceras Ēlerte [15]. Piebalgas pļavā tika formulēts būtiskais pamatprincips, saskaņā ar kuru vēlāk darbosies "Diena" un pārējā neatkarīgā prese, proti, atdalīt ziņas no komentāriem. Šķiet elementāri, taču iepriekš bija pastāvējušas "PR lapeles komunistiskajai partijai, vienkārši tīrs viedoklis ar kaut kādu faktu piemaisījumu" [16], tāpēc skaidra nodalījuma principa ieviešana nozīmēja radikāli jaunus spēles noteikumus Latvijas žurnālistikā. Arī LTF avīze "Atmoda" darbojās drīzāk padomju, nevis demokrātiskās žurnālistikas tradīcijās. "Principā kārtība bija pārņemta no padomju preses, kur nebija atsevišķi ziņas, komentāri [..] avīzes uzdevums bija popularizēt LTF lēmumus, un ziņu žurnālistikas klasiskā izpratnē tur nebija," atceras bijušais "Atmodas" darbinieks Askolds Rodins [17].
Kādā citā avīzes plānošanā – šoreiz Rīgā, žurnālistes Daces Smildziņas mājās, ar vīnu – domubiedri nonāca pie nosaukuma "Diena". Esot ilgi taustījušies, domājuši par vārdu "diena" kombinācijā ar citiem vārdiem, bet beigās tapis skaidrs, ka pietiek ar vienu vārdu – un tas ir īstais. Nosaukumu aiznesa parādīt literārai autoritātei – Imantam Ziedonim, kurš tobrīd bija Augstākās Padomes deputāts. "Viņš teica – protams, "Diena". Tas skan." [18]
Nāk jaunie
Jaunā rakstīšanas principa ieviešana nozīmēja, ka redakciju nevar veidot no tiem cilvēkiem, kam bijusi pieredze padomju laikrakstos vai kuri bija studējuši žurnālistiku padomju laikā. Tā ir būtiska atšķirība no rietumu preses tradīcijām, kur pieredzējuši, viedi redaktori nodod zināšanas un amata knifus jaunākajiem kolēģiem, veidojot pēctecību. Pēctecība Latvijas valsts veidošanas agrīnajā posmā nebija iespējama, "mēs negribējām ņemt cilvēkus, kuriem ir vecie štampi – viņus būtu daudz grūtāk pārmācīt nekā iemācīt jauno žanru," stāsta Raudseps. Tādēļ "Dienas" reportieru korpusu veidoja 18 līdz 25 gadus veci cilvēki ar visdažādāko izglītību un pieredzi – vēsturnieki un inženieri, mūziķi un celtnieki, daži pat atnāca uz redakciju no skolas sola. Raudsepam bija uzticēts apmācīt jauno reportieru korpusu – "kas ir līds [19], kas ir raksta struktūra". Pēc žurnālistikas pamatu apgūšanas divu nedēļu garumā jaunos "Dienas" korespondentus sūtīja ielās – ziņot par jaunā parlamenta un valdības darbu, par cukura taloniem un rindām pēc alkohola, un par sprādzieniem Rīgā.
Sprādzieni – pie leģionāru piemiņas vietām, pie Valsts drošības komitejas, skolās, kopmītnē un citviet – bija "Dienas" pirmo darbības mēnešu skaņu celiņš. Padomju Savienība jau plīsa pa vīlēm, bet izšķirošais 1991. gads ar barikādēm, puču un neatkarības atgūšanu vēl nebija sācies. Tikai 1990. decembrī vien Latvijā bija veseli 15 sprādzieni, Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons parlamenta 28. decembra sēdē teica, ka šāds sprādzienu daudzums Latvijā nav piedzīvots kopš Otrā pasaules kara, un minēja, ka viens no galvenajiem iemesliem esot "politiski sabiedriskās spriedzes pieaugums mūsu republikā, kas sakāpināta, varētu teikt, līdz kritiskai robežai" [20]. "Dienas" lappusēs kārtējais sprādziena fakts piefiksēts īsi un lietišķi:
"Kā Dienu informēja Latvijas VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš, 13. decembrī plkst. 18.50 nenoskaidrota persona pavārtē pie VDK ēkas uzspridzināja pašizgatavotu ierīci, kas sastāvēja no aerosola baloniņa "Dana" un bikforda auklas. Materiālo zaudējumu un upuru nav." [21]
Pauls Raudseps atceras, ka bijusi sajūta – "sākas revanšs", bet toreizējā PSRS ārlietu ministra Eduarda Ševardnadzes vēsturiskā runa vēl nebija izskanējusi un drauds nebija vārdos formulēts. Runu Ševardnadze teiks 1990. gada 20. decembrī PSRS Tautas deputātu 4. kongresā, brīdinot par gatavošanos militāram apvērsumam: "Es ar visu atbildību paziņoju – tuvojas diktatūra!" [22] (Par diktatūras atjaunošanas mēģinājumiem un to ietekmi uz Latvijas mediju attīstību lasiet nākamajā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā.)
Klātbūtnes efekts
Par Ševardnadzes runu un tam sekojušajiem notikumiem laikraksts varēs ziņot nepastarpināti, jo Maskavā "Dienai" bija korespondents jau no pirmās dienas. Laikraksta dizainā iestrādātā zemeslode (dizaina autors – mākslinieks Kirils Šmeļkovs) piedāvāja jaunu skatpunktu – Latvija pēc ilgstošas piespiedu izolācijas tiek aplūkota kā daļa Eiropas un pasaules. Padomju presē ārzemes bija monolīts veidojums – sadaļa "Ārzemēs" laikrakstos vai, teiksim, televīzijas raidījums "Globuss" piedāvāja pastarpinātu un ideoloģiski iekrāsotu skatu uz pasauli aiz PSRS robežām bez niansēm un klātbūtnes. "Ārzemes" bija kaut kas tāds, kas ierindas lasītāju neskāra, un viņam arī nebija izredžu tajās nokļūt.
"Mēs ļoti piestrādājām pie tā, lai būtu ziņas no visurienes," saka Ēlerte. Pirmajā avīzē 1990. gada 23. novembrī bija gan Kārļa Streipa ziņa no Vašingtonas par PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova plāniem ieviest prezidenta pārvaldi Baltijas valstīs un par ASV Valsts departamenta reakciju uz to, gan Aināra Dimanta ziņa no Maskavas par Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova tikšanos ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. "Mēs esam daļa no pasaules, un to bija ļoti svarīgi tobrīd nodemonstrēt." [23]
Dimants laikraksta tapšanas brīdī studēja Maskavā un pats bija pieteicies darbā jaunajā avīzē, jo, atšķirībā no Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes absolventiem, kuriem bija garantēta nodarbinātība pēc diploma saņemšanas ("kaut vai "Vefietī" vai Ludzā" [24]), tiem, kas studēja Maskavā, par sevi bija jāparūpējas pašiem. Dimanta skatījums sakrita ar redakcijas vadības uzstādījumu: "Es to uzskatīju par savu misiju, ka [..] es esmu Latvijas latvietis Maskavā, kas nāk ar Latvijas skatījumu." [25]
"Ķieģelīša" faktors
Gados jaunu reportieru pieņemšanai darbā "Dienas" redakcijā bija blakne – gaidot rindā uz datoru (tie bija deficīts), žurnālisti pavadīja laiku kafejnīcā "Ķieģelītis", malkojot dažādus tajā laikā pieejamos dzērienus un veikalā grūti nopērkamo kafiju. Redakcija atradās Doma laukumā 8a, jumta stāvā, bet "Ķieģelītis" – tās pašas ēkas 1. stāvā. Neviens vairs neatceras, vai "Ķieģelītis" bija kafejnīcas oficiālais nosaukums vai "Dienas" reportieru izdomāts mīļvārdiņš, bet bezlogu telpā aiz lifta bija brūnas ķieģeļu sienas, mākslīgās ādas ķeblīši un par visiem visu zinoša bufetniece, kura īpaši mīlētiem klientiem ļāva reizēm iedzert uz krīta. "Bija trakāki vakari, bija mazāk traki vakari, bet, jā, bija daži kadri, kuri diemžēl pilnīgi bez tā nevarēja iztikt," atceras Raudseps.
"Ķieģelītis" piedzīvoja daudz radošu strīdu un jautrības un bija tāds kā pārmaiņu laika mikrokosms – tur uzturējās pirmās brīvās avīzes pirmie brīvie žurnālisti, bet personāla un klientu attiecībās un biznesa praksē turpinājās padomju kārtība. Askolds Rodins atceras, ka tieši "Ķieģelītī" guva "sociālistiskā reālisma paraugstundu". "Man nāca dzimšanas diena, un es tai bufetniecei jautāju, vai es nevarētu no viņas kādu puskilogramu kafijas nopirkt. Draugi atnāks, kafiju tomēr vajag. Viņa man atbildēja: "Tu esi labs mužiks, bet, redzi, ir viena nelaime – pat savējiem nepietiek." Un tā "savējiem nepietiek" jēga man pielēca vēlāk – viņa mazlietiņ kafiju tirgoja, bet savējiem. Tādiem, kas savukārt kaut ko deva pretī. Es tev 300 gramus kafijas, tu man – jaunu importa kreklu." Tā bija sociālisma būtība – "tu man – es tev". No žurnālista nekādu labumu nevarēja iegūt, tāpēc dzimšanas dienā Askoldam bija jāiztiek bez kafijas.
Bez orgāniem
"Latvijas Republikas laikraksts" – šāds teikums papildināja "Dienas" nosaukumu iznākšanas dienā un arī turpmākos sešus gadus. Kā pirmā numura komentārā atzīmēja toreizējais galvenais redaktors Viktors Daugmalis, iepriekš parlamenta un valdības izdota laikraksta galviņā būtu teikts, ka tas ir "Augstākās Padomes un Ministru Padomes orgāns". Taču topošajā Latvijas Republikā nebūs "orgānu", būs demokrātiskas valsts pārvaldes struktūras un demokrātiska prese. Citiem vārdiem, trīs varas atzari un ceturtā – neformālā.
Un, lai gan pirmo pastāvēšanas gadu "Diena" turpinās atrasties AP un MP nominālā paspārnē, jau no pirmā numura tajā tika ielikti neatkarīgas žurnālistikas pamati, kuri joprojām ir spēkā Latvijas kvalitatīvajos medijos. Proti, medijs bez cenzūras, kurā ziņas skaidri atdalītas no komentāriem, kurā ir pārstāvēti dažādi viedokļi, ir informācija no dažādiem Latvijas reģioniem un Latvija pozicionēta kā daļa no Eiropas un pasaules, kā valsts, kurā indivīds ir vērtība un parlamentārisms ir aizstāvams:
""Diena" brīvas un demokrātiskas republikas vārdā meklēs reālus kompromisus starp dažādiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem, "Diena" iestāsies par personības sociālo nozīmi, atbalstīs privātiniciatīvu kā sabiedrības dzenuli un aizstāvēs parlamentārismu kā valsts varas organizācijas humānāko formu." [26]
"Diena" ticēja informētas sabiedrības spēkam ("neinformēta tauta ir pūlis, ar ko viegli manipulēt," rakstīja Sarmīte Ēlerte [27]) un ļāva tam noticēt arī lasītājiem. Mēs pieradām pie ziņām, kas ir ziņas, un komentāriem, kas ir komentāri, un varējām sekot līdzi Latvijas valsts veidošanai. Tas, cik lielā mērā mēs likām lietā savu jauniegūto informētību, lai arī paši piedalītos veidošanas procesā, ir temats citam rakstam.
[1] Lai gan citāts izmantots vairākās grāmatās (citu vidū – Donald Keys, Earth at Omega: Passage to Planetization, The Branden Press, 1982) un publiskās runās, piesaucot Mīdu kā autori, nav dokumentāla apliecinājuma tam, ka autore ir tieši Mīda. Pirmā publiskā atsauce uz šo citātu parādījās 1982. gadā, četrus gadus pēc Mīdas nāves.
[2] "Nenovērtējiet par zemu mazas apņēmīgu cilvēku grupas spēju mainīt pasauli. Būtībā tikai šādi to ir iespējams mainīt." (no angļu val.)
[3] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[4] Laganovskis, Guntars. No totalitārisma līdz brīvībai (intervija ar Daini Īvānu). LVportāls, 2010. gada 30. aprīlis. https://lvportals.lv/viedokli/209070-no-totalitarisma-lidz-brivibai-2010
[6] Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte (Interfronte) – organizācija, kas tika nodibināta 1989. gadā kā pretspēks Latvijas Tautas frontei . Tajā bija pārstāvēta padomju režīma nomenklatūra, lielo padomju rūpniecības uzņēmumu administrācija un atvaļinātie padomju armijas virsnieki.
[7] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[8] Jānis Škapars bija laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktors 1986. gadā, kad tajā tika publicēts Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot". Sīkāk par šī raksta ietekmi uz brīvās preses attīstību – iepriekšējā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā https://satori.lv/article/latvijas-mediju-arheologija-dumpis
[9] Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmums "Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Latvijas Republikas Ministru Padomes laikraksta nolikuma apstiprināšanu un valsts akciju sabiedrības "Latvijas Republikas laikraksts" izveidošanu". https://likumi.lv/ta/id/281692-par-latvijas-republikas-augstakas-padomes-un-latvijas-republikas-ministru-padomes-laikraksta-nolikuma-apstiprinasanu-un-valsts-...
[11] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[13] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[15] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[16] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[17] Askolda Rodina intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada septembris.
[18] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[19] Ievada rindkopa ziņu rakstā.
[20] 1998. gada 28. decembra Augstākās Padomes sēdes stenogramma. https://www.saeima.lv/steno/AP_steno/1990/st_901228v.htm
[21] Seržants, Kārlis. Sprādziens pie VDK. Diena, 1990. gada 14. decembris.
[22] Четвёртый съезд народных депутатов СССР // Бюллетень No 7., 1990.
[23] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[24] Aināra Dimanta intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[26] Daugmalis, Viktors. Starp sadzīvi un mūžību. Diena, 1990. gada 23. novembris.
[27] Ēlerte, Sarmīte. Kā mūs saprast. Diena, 1990. gada 23. novembris.
Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1