Pulksten vienpadsmitos vakarā 31. oktobrī, vairāk nekā trīs gadus kopš liktenīgā referenduma, Lielbritānijai bija jāizstājas no Eiropas Savienības. "Goč pendel," solīja premjerministrs Boriss Džonsons. Šoreiz tas patiešām notiks – "nekādu "vai", nekādu "bet"", viņš drīzāk mirtu renstelē, nekā prasītu vēl vienu pagarinājumu Briselei. Valdība pat uzsāka milzu informācijas kampaņu "Get Ready for Brexit", kas nodokļu maksātājiem izmaksāja simts miljonu mārciņu, brīdinot, ka tūlīt "Brexit" būs klāt. Taču datums pagāja, "Brexit" saņēma kārtējo pagarinājumu un renstele stāv tukša. Džonsons ne tikai nav pārvērties par "mironi" – no viņa žilbinoši baltās un apzināti izspūrušās matu rotas pat nav pazudis neviens mats. Līdzgaitnieki sākuši Džonsonu dēvēt par misteru Teflonu – lai gan daudzkārt pieķerts melojam un blefojam un lai gan "Brexit" īstenošanas process ir ilgs, mokošs un dārgs, Džonsonam no tā itin nekas "nepielīp".
Jau labu laiku pirms nonākšanas valdības vadītāja amatā Džonsons uzstājīgi apgalvoja, ka "Brexit" procesa vadībai pietrūkstot pašpārliecības, spara un entuziasma. Citiem vārdiem, īpašību, kuru nepietika premjerministrei Terēzai Mejai, bet ar kurām dāsni apveltīts pats Džonsons. Īpašību sarakstam vēl varētu pievienot aktiera talantu un īpašu politisku un morālu elastību. "Viņam nav nedz morāles, nedz principu, nedz arī pārliecības," intervijā "The New Yorker" teica kāds Džonsona bijušais kolēģis [1]. Viņš darīs "visu nepieciešamo, lai maksimāli palielinātu izredzes iegūt un noturēt varu". Arī Džonsona studiju biedrs, ilggadējais BBC žurnālists Džonatans Čārlzs, ar kuru vakariņoju Londonā dienu pirms "Brexit" pēdējā termiņa, apstiprināja, ka "Borisa Džonsona vienīgā patiesā ticība ir Boriss Džonsons". Un šī ticība ir nesatricināma.
Džonsona ticība Džonsonam nozīmē, ka viņa darbības un teksti būs pakārtoti konkrētā brīža vajadzībām – lietā var likt jebko, ja vien tas virza viņu pretī varai. Lai kļūtu par prestižā, tikai vīriešiem pieejamā Bulingdonas kluba prezidentu Oksfordas universitātē, Džonsons pārliecinoši tēloja, ka atbalsta sociāldemokrātus, jo viņi tolaik bija modē to studentu vidū, kuru balsis bija nepieciešamas uzvarai, bet pēc ievēlēšanas ātri pārtapa par konservatīvo atbalstītāju. Būdams Londonas mēra amatā, viņš tēloja liberāli, kurš dzīvo harmonijā ar multikulturālo Londonu, un arī šajā lomā bija ļoti pārliecinošs. Tieši viņa laikā notika 2012. gada Londonas olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonijā pasaule redzēja Lielbritāniju, kam nav svešs esības vieglums, tolerance un pašironija un kuras simbols drīzāk ir melnādains pusaudzis kedās, nevis vīrs cilindrā. Džonsons slavēja plaša spektra daudzveidību un iestājās par amnestiju nelegālajiem imigrantiem. Bet tas pats Džonsons dažus gadus vēlāk komentāros "The Daily Telegraph" rakstīs par afrikāņiem "ar arbūza smaidu", nosauks gejus par "dibenpuišiem maiciņās" un salīdzinās musulmaņu sievietes parandžās ar "bankas laupītājiem" un "vēstuļu kastītēm". Saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas "Tell Mama" novērojumiem, "pastkastīšu" komentārs izraisīja islamofobijas iedvesmotu uzbrukumu būtisku pieaugumu valstī, bet pat šādi fakti Džonsonam "nepielipa".
Arī Džonsona attieksmē pret Eiropas Savienību valdījis mainīgs mākoņu daudzums – pirms paziņojuma par nostāju "Brexit" jautājumā (viņa pārstāvēto toriju oficiālā pozīcija bija par labu palikšanai) viņš bija uzrakstījis divus laikraksta komentārus – vienu par labu "Brexit", otru pret. Žurnālista Tima Šipmana monumentālajā "Brexit" analīzē "All Out War" minēta kāda īsziņa, kuru Džonsons nosūtījis toreizējam premjerministram un Ītonas skolasbiedram Deividam Kameronam: ""Brexit" tiks sašķaidīts kā krupis zem ecēšām." Bet dažas stundas vēlāk viņš reportieriem paziņoja, ka "trīsdesmit gadus es esmu par to rakstījis, bet tagad man ir iespēja kaut ko darīt, tāpēc es iestāšos par izstāšanos". Izšķīries par labu "Brexit", Džonsons kļuva par prominentu "Leave" kampaņas seju – viņš apceļoja Lielbritāniju sarkanā divstāvu autobusā, uz kura sāniem bija rakstīts solījums par 350 miljonu mārciņu nedēļā (kurus Lielbritānija it kā maksājot Eiropas Savienībai) ieguldīšanu valsts veselības aizsardzības sistēmā NHS. Teksts par 350 miljoniem bija kārtējais blefs, taču iedarbojās nevainojami – lai gan presē jau daudzkārt atspēkots, mīts par 350 miljoniem noturīgi dzīvo, un pat vairākus gadus pēc referenduma aptuveni puse Lielbritānijas iedzīvotāju turpina tam ticēt.
Džonsona vēja rādītājam līdzīgā šūpošanās starp ideoloģijām un nostājām var šķist neizlēmības pazīme, bet patiesībā ir asas ožas simptoms – Džonsons šūpojas, lai saostu antinaratīvu, kuru var labi pārdot savu mērķu labad. "Vienmēr atradīsies kāds, kurš ir gatavs iet pret straumi, gatavs pirkt, kad tirgū ir kritums," Džonsons rakstīja eseju krājumā "Lend Me Your Ears". Laba ilustrācija viņa antinaratīva dotumiem ir laiks, ko Džonsons pavadīja Briselē kā "The Daily Telegraph" korespondents. Džonsons nebūt nebija rūdīts eiroskeptiķis – viņa tēvs Stenlijs Džonsons savulaik bija prominents britu birokrāts Eiropas Kopienā un Boriss bērnību pavadīja Briselē. Taču viņš saoda iespēju – britu preses stāsti par Eiropas Savienību lielākoties bija objektīvi un garlaicīgi. Padarot tos krāsainākus, Džonsons bija ieguvējs. Tieši viņš ir autors mītiem par ES aizliegumu tirgot līkus banānus, par standartizētajiem prezervatīvu izmēriem un Briseles ļauno plānu aizliegt angļu iemīļotos čipsus ar garneļu kokteiļa garšu. Džonsons, kurš tekoši runā franciski, uzspēlēti sliktā franču valodā preses konferencēs uzdeva absurdus jautājumus apjukušajām Briseles amatpersonām, nereti pārvēršot tās par komiskām izrādēm ("Qui est ce monstre?" preses konferencē esot reiz izsaucies kāds franču žurnālists [2]).
Džonsona rakstos Eiropas Savienība kļuva par pastulbu birokrātu pārvaldītu svešādu veidojumu, kas Lielbritānijai izmaksā dārgi, bet tikpat kā nenes tai labumu. Intervijā BBC interviju raidījumam "Desert Island Disks" Džonsons 2005. gadā atzinās: "Viss, ko es rakstīju no Briseles, bija kā akmentiņu mešana pāri dārza sētai, un tad es klausījos, kā akmentiņi sašķaida siltumnīcu blakus dārzā – Anglijā. Tas man piešķīra dīvainu varas sajūtu." Eiropas Savienības birokrāti, protams, izmisīgi centās Džonsona melus atspēkot, bet viņi nebija pietiekami izklaidējoši, tāpēc atspēkojumi palika Eiropas "dārza pusē".
Džonsona meli tika regulāri atmaskoti, viņa rasistiskās piezīmes izpelnījās asu kritiku, taču Teflona kungs turpināja kāpt augšup. Kad pēc "Brexit" balsojuma no amata atkāpās toriju premjerministrs Deivids Kamerons (tas pats, kurš izsludināja referendumu nolūkā apklusināt partijas eiroskeptisko spārnu un pārrēķinājās), par valdības vadītāju kļuva Terēza Meja. Džonsons uz šo krēslu bija cerējis jau tolaik, bet īslaicīga pašpārliecības trūkuma dēļ no cīņas izstājās, toties tika par ārlietu ministru, kas ir viens no ietekmīgākajiem amatiem valdībā. Komentētāji bija neizpratnē – "Džonsons diplomātijai nozīmē to pašu, ko Staļins demokrātijai" [3]! Arī Eiropas "dārza pusē" šī ziņa izraisīja sašutumu. "Tagad es nebrīnītos, ja par veselības aizsardzības ministru kļūtu Drakula," teica vācu politiķis Rolfs Mīcenihs [4]. Džonsona darbība ārlietu ministra amatā noritēja bez pārsteigumiem – viņš uzvedās kā izklaidīgs nerrs, kuram nav konkrētas dienas kārtības (izņemot personisko). Viņš nedarīja neko, lai liktu pamatus pēc-"Brexita" partnerībai ar Eiropas Savienību, un turpināja bārstīt nepārdomātas replikas, kas izpelnījās lielu uzmanību presē. 2017. gadā viņš parlamenta sēdē paziņoja, ka irāņu izcelsmes britu pilsone, Britu Padomes darbiniece Nazanīna Zahari-Redklifa, kuru Irānas varas iestādes bija arestējušas un apsūdzējušas spiegošanā, bija ieradusies Irānā mācīt žurnālistiku. Zahari-Redklifas ģimene vienmēr bija apgalvojusi, ka viņa uz Irānu devusies atvaļinājumā – apraudzīt radiniekus, un tieši nepolitiskais brauciena mērķis bija viņas aizstāvības pamatā. Pateicoties Džonsonam, apsūdzība pret Zahari-Redklifu kļuva smagāka. Viņa joprojām atrodas ieslodzījumā bēdīgi slavenajā Evinas cietumā, un viņas vīram Ričardam Redklifam vairs nav ļauts ar sievu telefoniski sazināties. Politisku seku Džonsonam pēc šī notikuma nebija.
Nelieli skrāpējumi Džonsona teflona pārklājumā parādījās pāris mēnešos pirms 31. oktobra termiņa. Britu komentētāja Metjū Dakonas vārdiem, Džonsons bija cerējis "gūt panākumus ar tīru rakstura spēku, gatavību apiet procedūru un pat (izrādās) likumu, kā arī ar ātrumu, kuru viņš pats un viņa sekotāji piekopa" [5], taču šoreiz viņš nedaudz pārrēķinājās. Ar kinētisko enerģiju un pašpārliecību izrādījās par maz, lai piespiestu parlamentu pakļauties viņa "do or die" [6] "Brexit" taktikai, kura pieļāva arī izstāšanos bez vienošanās ar Eiropas Savienību. Džonsons mēģināja apturēt parlamenta darbību uz veselu mēnesi, izmantojot likuma normu, kas paģērē īsu pauzi pirms karalienes gadskārtējās uzrunas, un tādējādi paverot sev iespēju darboties bez opozīcijas un parlamenta uzraudzības. Lēmumu, kuru parlamenta spīkers Džons Berkovs nosauca par "konstitucionālu ārprātu", vēlāk atcēla Lielbritānijas Augstākā tiesa, atzīstot to par nelikumīgu. Parlaments atsāka darbu un lika Džonsonam trūkties – viņš zaudēja vienu balsojumu pēc otra, opozīcijā viņa radikālajiem paziņojumiem nostājās arī vairāki paša partijas deputāti, parlaments pieprasīja ekonomiskos aprēķinus par izstāšanās sekām un pieņēma likumu, kas uzlika par pienākumu Džonsonam pieprasīt Briselei vēl vienu pagarinājumu gadījumā, ja līdz 31. oktobrim nebūs panākta vienošanās. Deviņas dienas pirms termiņa Džonsons spēra pēdējo izmisīgo soli cerībā panākt izstāšanos līdz 31. oktobrim – viņš piedāvāja parlamentam steidzamā kārtā pieņemt Izstāšanās vienošanās likumu. 110 lappušu likumu ar 124 lappušu garu skaidrojošo daļu Džonsons ierosināja pieņemt triju dienu laikā, lai gan paša premjerministra juridiskā biroja vadītāja Nikija da Kosta bija aprēķinājusi, ka likuma izskatīšanai būtu nepieciešamas vismaz 37 dienas. Parlaments nepiekrita pieņemt likumdošanas aktu tādā ātrumā, un Džonsons bija spiests lūgt Briselei vēl vienu pagarinājumu. Taču Džonsonam izdevās panākt savu vienā jautājumā – 12. decembrī notiks parlamenta ārkārtas vēlēšanas (tikai divus gadus pēc iepriekšējām ārkārtas vēlēšanām 2017. gadā), kurās viņš joprojām cer uz uzvaru.
Uzvarai ir labvēlīgs fons, jo "Brexit" ir pamatīgi papluinījis britu politisko eliti. Toriji, kuru valdība savulaik panāca Lielbritānijas iestāšanos Eiropas Savienībā un kuri tolaik bija stabila un izteikumos lielākoties mērena partija, tagad kļuvuši agresīvi un padarījuši populistisko nacionālismu par savu zīmolu (tādējādi atņemot vēlētājus tradicionālajiem eiroskeptiķiem ar Naidželu Farādžu priekšgalā). Galvenais opozīcijas spēks, leiboristi, ir sašķēlušies – partijas gados jaunais gals joprojām stingri pieturas pie proeiropeiskās pārliecības, ko īpaši raksturoja Tonija Blēra laiks, bet tagad partijas vadībā ir Džeremijs Korbins, kurš, nākdams no partijas galēji kreisā spārna, vienmēr pret ES izturējies kā pret aizdomīgu kapitālistisku projektu un joprojām nespēj skaidri formulēt, kādu pozīciju viņa partija pārstāv.
Šodien reti kurš apgalvo, ka "Brexit" nāks par labu nācijas veselībai un attīstībai. "Mēs esam un paliksim sašķelti vienas paaudzes garumā," konstatēja kustības "People’s Vote" priekšsēdētājs Rolands Rads, bet kādas Eiropas valsts diplomāts šodienas stāvokli Lielbritānijā nosauca par "toksisku pašblokādi" [7], arī ekonomistu aprēķini nedod pamatu optimismam, un pastāv bažas par konfrontācijas atdzimšanu Ziemeļīrijā. Taču sekas Džonsonu nekad nav nodarbinājušas. Pēc referenduma 2016. gadā, kura iznākumu lielā mērā ietekmēja gan Džonsona radītie mīti par Eiropu, gan viņa sarkanā autobusa viesizrādes, prese ziņoja par to, kā dažādas amatpersonas reaģējušas uz balsojuma rezultātiem. Dauningstrītā visi raudājuši – "raudāja visi, gan vīrieši, gan sievietes, pat ierēdņi; un tad Deivids [Kamerons] arī sāka raudāt" [8]. Tikmēr Džonsons, iznācis no savas mājas, lai pēc referenduma tiktos ar presi, jautri paziņoja: "Jēziņ! Būs jāaizbrauc uzspēlēt kriketu." [9] Džonsons paķēra kriketa nūjas, iekāpa mašīnā un aizbrauca ciemos pie sava drauga grāfa Spensera. "Consequences are for the little people," [10] kā briti mēdz teikt. Uzvarētāji spēlē kriketu.
[1] Sam Knight, "The Long Goodbye", The New Yorker, 4 November 2019.
[2] Sam Knight, "I’ve Got Nothing", The New Yorker, 2019. gada 24. jūnijs.
[3] Jean Quartremer, "The road to Brexit was paved with Boris Johnson’s Euromyths", The Guardian, 2016. gada 15. jūlijs.
[5] Matthew d’Ancona, "No ifs, no buts- brio and vim alone won’t deliver Brexit, Prime minister", The Evening Standard, 2019. gada 23. oktobrī.
[6] "Izdarīt vai mirt", angļu val.
[7] Sam Knight, "The Long Goodbye", The New Yorker, 4 November 2019.
[8] "Referendum reactions: cricket, church and cider", The Guardian, 2016. gada 27. jūnijā.
0