Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?
Šis ir noslēdzošais sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" raksts. Sērijā secīgi aplūkojām brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par preses dzeltēšanu, to, kā tradicionālie mediji zaudēja cīņā par internetu, ekonomisko krīzi medijos un piemirstiem sociālajiem medijiem.
Iedomājieties, ka jūsu ienākumi pēkšņi sarūk par trešdaļu. Vispirms būs jāatsakās no ekstravagantiem pirkumiem bez tūlītēja praktiska pielietojuma. Tad būs jāierobežo garderobe, iztiekot ar veco mētelīti. E-pastā sāks ieripot nikni atgādinājumi par nokavētiem kredītmaksājumiem. Un tad būs jāsamazina pārtikas pirkumu grozs, bet, kad arī ar to nebūs gana, jāuzar piemājas mauriņš un jāatjauno dārzeņu dobes, no kurām iepriekš bijāt atbrīvojušies. Šāds scenārijs kļuva par realitāti daudzām Latvijas ģimenēm 2008.–2009. gada finanšu krīzes (mīlīgi dēvētas par dižķibeli) laikā. Krīzes ietekme uz brīvo presi bija vēl skarbāka – reklāmas tirgus saruka par vairāk nekā pusi, liekot medijiem pamatīgi savilkt jostu. Tieši dižķibele lielā mērā noteiks to, kādā virzienā attīstīsies mediji turpmākajos desmit gados. Bet būs arī otrs "D" - tikpat dramatisks un ietekmīgs. Proti, digitalizācija.
Nasing spešal
Uzziņu literatūra par globālās finanšu krīzes atskaites punktu Latvijā min 2008. gadu, kad valsts bija spiesta glābt "Parex banku", ieguldot tajā ap 800 miljonu latu. Taču vietējie krīzes simptomi parādījās jau agrāk – divus gadus pirms ASV bankas "Lehman Brothers" [1] bankrota. "Līdz tam [2005.–2006. gadam] Latvijas ekonomikā bija pastāvīga izaugsme, turklāt ilgtspējīga, plaša un veselīga. Pēc veselīgas izaugsmes perioda nāca burbulis, kas uz brīdi atnesa vēl augstākus dzīves standartus, bet pēc tam izraisīja ievērojamu kaitējumu un apdraudēja visu Latvijas ekonomiku," analizējot krīzi, žurnāla "Rīgas Laiks" apaļā galda diskusijā teica ekonomists Pēteris Strautiņš [2] (par izaugsmes jeb "trekno gadu" ietekmi uz mediju tirgu lasiet iepriekšējā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā).
2008. gada beigās un 2009. gada sākumā notikumi attīstījās strauji un biedējoši – dramatiski kritās iekšzemes kopprodukts un samazinājās iedzīvotāju ienākumi, pieauga bezdarbs, cilvēki masveidā devās peļņā uz citām Eiropas Savienības valstīm, Vecrīgas ielās 2009. gada 13. janvārī ar valdības politiku neapmierinātie protestētāji apmētāja ar olām un bruģakmeņiem Saeimas ēku, demisionēja Ivara Godmaņa valdība. Latvija nonāca uz bankrota sliekšņa – bija brīdis, kad Valsts kasē līdzekļu pensijām un citiem pamata izdevumiem pietika tikai vienai dienai [3]. Lai glābtu ekonomiku, Latvijai bija jāaizņemas 7,5 miljardi eiro jeb "much, too much, very much", citējot izteiksmīgo TV3 parodiju [4] par finanšu ministra Ata Slaktera "nasing spešal" interviju kanālam "Bloomberg Television" 2008. gada decembrī [5].
Ir vērts tik detalizēti aprakstīt tā brīža politisko un ekonomisko fonu, lai apzinātos krīzes dziļumu – valsti piemeklējusī drāma bija jāpareizina ar 2,5, lai iegūtu tādu dramatisma līmeni, kāds valdīja mediju nozarē. Jo reizē ar ekonomiku, kura saruka par aptuveni 20 procentiem, "nogāzās" arī mediju reklāmas tirgus, sarūkot par vairāk nekā 50 procentiem [6]. Ilggadējais portāla "Delfi" galvenais redaktors Ingus Bērziņš saka – tas bija krahs:
"Tas nozīmē absolūtu krahu, nekādas pēctecības zināšanās, prasmēs un kaut kādos ētikas principos absolūti lielākajā daļā Latvijas mediju, jo vispieredzējušākie, kuri sevi vērtēja pietiekami augstu, aizgāja uz citām nozarēm, kur varēja sev nopelnīt pienācīgu atalgojumu [..] Milzīgs satura kvalitātes zudums, jo skaidrs, ka ekonomē uz visu." [7]
Medijiem, kuriem pazuda reklāmas ieņēmumi, bija zibenīgi jāsamazina izmaksas, lai varētu turpināt iznākt reducētā formātā. Daudzi sāka ar darbinieku skaita samazināšanu – vispirms atbalsta dienestos, tad arī redakcijās, saruka algas, komandējumu skaits un informācijas avotu daudzveidība. "Laikraksts "Diena", kurš publicē arī biznesa pielikumu ["Lietišķā Diena"] bija spiests atteikties no "Bloomberg News" abonementa, bet Latvijas Radio pārtrauca iegādāties pilnīgi visas dienas avīzes, izņemot politiski angažēto "Neatkarīgo", kura turpināja piegādes par brīvu." [8] Drukātā prese, kurā reklāmas ieņēmumu kritums bija visaugstākais, papildus cieta arī no auditorijas sarukušās maksātspējas – "augstais bezdarbs un samazinātās algas lika patērētājiem pārkārtot prioritātes un [..] avīzes pārstāja būt par pirmās nepieciešamības preci" [9]. Olga Proskurova, kura tolaik bija "News Media Group" [10] galvenā redaktore, raksturojot situāciju, teica, ka, salīdzinot ar "treknajiem gadiem", kad mediji stingri stāvēja uz abām kājām, tagad tie "balansē uz viena kājas pirksta" [11]. Tirgū praktiski vairs nepalika nevienas pelnošas avīzes.
Īsumā: krīzes ietekme medijos bija dzeltenāks saturs ("nekautrējoties metāmies aprakstīt sensacionālo, seksuāli uzbudinošo" [12]), seklāka ziņu žurnālistika, mazāka viedokļu daudzveidība, paļaušanās uz sabiedrisko attiecību produktiem jeb relīžu kopēšana, konteksta trūkums un ētikas standartu erozija. Slēptā reklāma, kuru iepriekšējā desmitgadē bija izdevies samazināt, atkal bija kļuvusi par "standarta praksi", īpaši pirms vēlēšanām [13]. Mediju vadītāji atzina, ka presei ir arvien grūtāk pildīt ceturtās varas funkcijas, savukārt mediju patērētāji sāka zaudēt uzticību žurnālistiem. Iespējams, likumsakarīgi, ka medijos līdzās sensacionālākam saturam parādījās arī "stiprās rokas" naratīvs, piemēram, piedāvājot nostalģiskus stāstus par "vadoni" Kārli Ulmani [14].
Aleksandra nauda
Dižķibeles laika spilgtākais un ietekmes ziņā postošākais notikums ir laikraksta "Diena" īpašnieku maiņa, kuru, saucot lietas īstajos vārdos, var dēvēt par avīzes sagrābšanu. Ietekmīgo laikrakstu, kuru žurnāla "The Economist" žurnālists Edvards Lūkass savulaik nosauca par "labāko avīzi Baltijas valstīs", laikrakstu, kurš bija lielā mērā atbildīgs par kvalitatīvās žurnālistikas standartu izveidošanu Latvijā, vienkārši "nožņaudza, sagrāba un sagrāva" [15].
Bet iesākumā atgādinājums. Uzņēmuma "Dienas mediji" [16] īpašnieks, Zviedrijas mediju uzņēmums "Bonnier" bija pirmais ārzemju investors Latvijas mediju tirgū – tas ienāca drīz pēc neatkarības atgūšanas, kad notika laikraksta "Diena" privatizācija (par to sīkāk lasiet "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā). Raudsepa vārdiem, "Bonnier" redzēja, ka Latvijā darbojas izdevums, "kas viņiem likās simpātisks, kas runā par tām pašām vērtībām" [17]. "Dienas" bijusī vadība uzsver, ka "Bonnier" nekad nejaucās saturā. "Man bija jāskaidro, ka Zviedrijas karalis nezvana katru rītu, lai pateiktu, kas avīzē jāraksta," atceras bijusī galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte [18]. "Bonnier" nodrošināja "aizmugures sajūtu", saka Raudseps, piebilstot, ka aizmugure "tādā nopietnā finanšu veidā" nemaz nebija nepieciešama, katrā ziņā ne līdz 2008. gadam [19].
2008. gadu, līdzīgi kā citi preses izdevumi, "Diena" pabeidza ar dramatiskiem zaudējumiem. Reklāmas ieņēmumi bija kritušies par vairāk nekā divām trešdaļām. "Vienā brīdī nauda pazūd [..], viņas vienkārši nav, vispār nav," atceras Nellija Ločmele, kura tobrīd bija "Dienas mediju" galvenā redaktore [20]. Uzņēmums veica radikālu pārstrukturēšanos – "Diena" un tās pielikumi sāka iznākt ar divreiz mazāku lappušu skaitu, darbiniekiem tika samazinātas algas, daudzi (lielākoties mārketingā un citās atbalsta nodaļās strādājošie, bet arī daži žurnālisti) tika atlaisti.
"Mēs pārstrukturējām laikrakstu [..], vienlaikus domājot par to, kas ir tas obligātais, kas ir tie vaļi, uz kuriem avīze turas, kas ir vissvarīgākais, ko nedrīkstam pazaudēt, – ziņas, pētniecība, arī dzīvesstils." [21]
Jostas savilkšana un restrukturizācija bijusi veiksmīga – finansiālo situāciju izdevās stabilizēt un laikā, kad iedzīvotāji taupīja uz preses iegādi, panākt 15 procentu abonementu pieaugumu. "Jūs esat varoņi [..], tas ir brīnišķīgs darbs, ko jūs izdarījāt," "Dienas" vadību slavējusi "Bonnier" valde [22]. Tāpēc 2009. gada jūlijā, pēkšņi saņemot ziņu par uzņēmuma pārdošanu, tas bijis kā "duncis mugurā".
Jaunie īpašnieki, kā tobrīd apgalvots, bija Luksemburgā reģistrētā kompānija "Nedēļa S.A.", bet īpašnieku seja – bijušais laikraksta direktors Aleksandrs Tralmaks. Uz jautājumu "Aleksandr, no kurienes tev nauda?" ik reizi tika sniegta cita atbilde, un "Diena", gadiem cīnījusies par caurspīdīgumu, nonāca situācijā, kad pašas īpašnieki bija necaurspīdīgi un avīze pati savās slejās bija kļuvusi par galveno ziņu. Vienubrīd kā patiesais labuma guvējs tika nosaukta Roulendu ģimene no Lielbritānijas, taču dokumentālu pierādījumu tam nebija ("Es uzskatu, ka tie ir mani dokumenti!" [23] atbildēja Tralmaks, vaicāts, kādēļ žurnālistiem nerāda pierādījumus tam, ka Roulendi ir investori.). Kā pārdošanas darījumu raksturoja žurnālists Kārlis Streips, "situācija smird pa lielu, lielu gabalu" [24].
Tralmaks sākotnēji solīja, ka turpinās uzturēt "Dienas" izkoptos augstos ētikas standartus, bet vēlāk atklāti pauda šaubas par to, vai "kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis" [25], un pieprasīja nesamērīgu izdevumu samazinājumu – par 40 procentiem, kas būtībā nozīmētu atteikšanos no kvalitatīvas žurnālistikas. Intervijā "Bonnier" grupas laikrakstam "Expressen", ar kura žurnālistiskās solidaritātes žestu 1991. gada janvārī [26] savulaik sākās "Dienas" un "Bonnier" attiecības, Ločmele teica: ""Bonnier" mūs ir pārdevuši īpašniekiem, kurus neinteresē kvalitatīvā žurnālistika." [27] Cīnījusies par īpašnieku caurspīdīgumu un nesaņēmusi atbildes no Tralmaka vairākus mēnešus, Ločmele oktobrī nolēma aiziet. Viņai pievienojās Raudseps, laikraksta galvenā redaktore Anita Brauna, vairāki vadošie žurnālisti un redaktori, kā arī ar "Dienas" zīmolu ilgstoši saistītie komentētāji, to vidū Aivars Ozoliņš. Atlūgumu uzrakstījušajiem lika sapakot mantas stundas laikā – "kā amerikāņu filmās", saka Ločmele.
Pilnīgas skaidrības par notikušā detaļām nav vēl joprojām, bet daļēji "Dienas" sagrābšanas aizkulisēs ļāva ielūkoties ""Rīdzenes" sarunas" [28], kurās galvenie personāži bija Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un Aivars Lembergs – pret kritiku medijos īpaši jūtīgi politiķi un uzņēmēji, medijos dēvēti par oligarhu trijotni. "Viss, kas viņiem bija vajadzīgs – nostartēt abonēšanas kampaņā, savākt naudu un pēc tam vienkārši iztīrīt to redakciju", lai panāktu to, ka "Diena", citējot ""Rīdzenes" sarunas", beidz "čakarēt visiem smadzenes" [29]. "Dienas" kodols drīz pēc īpašnieku maiņas izveidoja žurnālu "Ir" – to pašu, kura publicētās ""Rīdzenes" sarunas" atklāja, kā notika valsts un mediju sagrābšana – čomiski, ciniski un mērķtiecīgi.
Necaurspīdīgā "Dienas" pārdošana atbalsojās Latvijas preses brīvības rādītājos. Starptautiskās organizācijas "Reporters Without Borders" ("Reportieri bez robežām") indeksā [30] Latvija no 13. vietas 2009. gadā pārvietojās uz 30. vietu gadu vēlāk, bet "Freedom House" reitingā [31] nogāzās līdz pat 55. vietai, līdzās Ganai un Klusā okeāna salu valstiņai Tuvalu – tieši uz robežas starp valstu grupu, kurās pastāv mediju brīvība, un grupu, kurās mediji ir tikai daļēji brīvi. Sargsuns "bija pazaudējis savu lielāko zobu", teica Anita Brauna [32].
WWW
Krīzē, protams, būtiski cieta arī interneta mediji, taču tā veicināja digitālo patēriņu, kas interneta medijiem nāca par labu. Vēl pirms dižķibeles novērotā tendence, ka arvien lielāka auditorijas daļa izvēlas internetu par galveno informācijas patēriņa platformu, pieņēmās spēkā – augošā bezdarba dzīti, arī 50 līdz 59 gadus vecie cilvēki sāka pastiprināti apgūt trīs "w" iespējas, lai, piemēram, pārskatītu darba sludinājumus portālā "ss.lv", kas tobrīd bija populārāko piecniekā (pieaugums 2009. gadā šajā vecuma grupā, salīdzinot ar gadu iepriekš, bija 10 procenti) [33]. Un, reiz pieslēgušies, viņi ieklīda arī citur.
Tieši 2009. gadā eksploziju piedzīvoja vietējais sociālais tīkls "draugiem.lv", sasniedzot tam laikam neticami augsto 750 000 lietotāju atzīmi un daudzkārt apsteidzot tuvākos konkurentus ar šobrīd jau aizmirstajiem nosaukumiem "One.lv", "Boomtime.lv", "Orb.lv" un "Amigos.lv". Pieauga arī "Twitter" lietotāju skaits latviešu valodā, kas veicināja ziņu patēriņu digitālajā vidē, bet galvenie ziņu portāli sāka "cīņu par rīču" [34]. Šī cīņa nozīmēja sensacionālā satura pieaugumu jeb clickbait ziņas un lika žurnālistikas grandiem saraukt pieri. "Latvijas internets ir pilns ar muļķībām! Kur jaunais interneta lietotājs lai atrod padziļinātu informāciju?" tolaik teica ilggadējais Latvijas Radio raidījumu vadītājs Aidis Tomsons [35].
Taču "klikbaits" portālam "Delfi" ļāva ne tikai izdzīvot krīzē, bet arī nostiprināties, divu gadu laikā pieaudzējot 100 000 lietotāju (no 566 691 2008. gadā līdz 655 750 2010. gadā [36]). Tas gan atstāja pēdas reputācijā:
"Mums tobrīd naivi šķita, [ka cilvēki ar] pietiekami veselīgu psihi labprāt paskatīsies, cik Biedriņš iemetis bumbas, kā Saeima nobalsojusi par kaut ko, kas saistās ar attiecībām ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, un pēc tam paskatīsies, kādu vēl muļķīgu izlēcienu, ko, demonstrējot savu kailumu, vakar veikusi kāda pašpasludināta slavenība. Mums likās, ka sabiedrība to tā var pieņemt. Sabiedrībai tā nelikās, un mēs iekļuvām ļoti nozīmīgā reputācijas krīzē un pat vēl nesen sev par to kaisījām pelnus virsū. Bet labā ziņā ir tā, ka tas mums ļāva uz visu šausmu fona, kas nozarē notika, izdzīvot, uzkrāt drusciņ līdzekļus attīstībai." [37]
Kamēr ziņu portāli audzēja auditoriju un izvirzījās informatīvajos līderos, tradicionālajiem medijiem (lasi: laikrakstiem, televīzijai un radio) internetā bija vāji rezultāti ar dažiem izņēmumiem – piemēram, vērā ņemama auditorija bija izklaidējoša satura portālam "Kasjauns.lv" (230 000) [38]. Lielie mediji interneta startu bija nogulējuši, un krīze šo plaisu bija tikai padziļinājusi. "Ja "Diena" būtu investējusi internetā, tad noteikti būtu kļuvusi par "Delfiem" vai "TVNET". Bet tajā laikā, protams, ar to nevarēja nopelnīt," atskatoties uz interneta mediju pirmsākumiem, stāsta Raudseps. "Tā nu portāls bija vieta, kur bez sevišķi lieliem ieguldījumiem pārpublicēja jau esošās ziņas." [39] Digitālā un papīra redakcija darbojās katra atsevišķi un reti sadarbojās – laikraksta redaktori pat bijuši neapmierināti, ja drukātā medija žurnālisti rakstīja "Diena.lv" [40]. Līdzīga kārtība bija arī citos vadošajos medijos – lielākā daļa resursu tika tradicionālajam formātam, internetam veltot minimālu uzmanību. Piemēram, Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio tobrīd bija tikai pa vienam štata darbiniekam, kas nodarbojās ar ziņu saturu internetā [41].
Latvija šajā ziņā atšķīrās no citām valstīm. "Ja mēs paskatāmies pa visu pasauli, kuri šobrīd ir vadošie zīmoli digitālajā pasaulē, kuriem ir visvairāk abonentu, kuriem ir tehnoloģiski visattīstītākie produkti, kuri ir ar vislabāko reputāciju ļoti plašā auditorijā, tad tie ir tie paši, kuri valdīja drukātajā pasaulē – sākot no "The New York Times" un "The Washington Post" un beidzot tepat ar "Helsingin Sanomat", "Postimees" un tā tālāk," saka Bērziņš. Tikmēr Latvijā digitālās žurnālistikas celmlauži bija tie, kuriem nebija tradīciju tradicionālajos formātos – tie, kurus tobrīd sauca par "pure-play" jeb tikai internetā pieejamie mediji.
Dižķibele un digitalizācija uz neatgriešanos izjauca vienkāršo un relatīvi ienesīgo kvalitatīvās žurnālistikas uzturēšanas modeli, kurš Latvijā – atšķirībā no vecākām demokrātijām – bija eksistējis vien desmit gadus. Proti, mediji pārdod reklāmas laukumus, un reklāmas ieņēmumi nodrošina līdzekļus ziņām, pētniecībai, kultūras un izklaides saturam. Abi "D" mūs ievilka internetā uz palikšanu, liekot reklāmdevējiem pārorientēties un ar laiku mainīties pat medijiem-tradicionālistiem. Atdzimusī brīvā prese Latvijā izrādījās sīksta un apķērīga – tā ne tikai izdzīvoja ķibeli un paradumu maiņu, bet atrada jaunus veidus, kā pelnīt un kā pie mums nokļūt, lai mēs savā trauslajā un sarežģītajā demokrātijā neapjuktu. Protams, digitālais uzrāviens desmit gadus pēc krīzes mums izmetīs jaunus šķēršļus – reklāmas aizplūšana uz sociālajiem medijiem un to pašu sociālo mediju (vairs ne "Amigos.lv", bet daudz lielāku) loma dezinformācijas izplatīšanā. Bet tas jau ir cits stāsts, kurā, gribas cerēt, brīvās preses sīkstums joprojām triumfēs.
[1] 2008. gada 15. septembrī par bankrotu paziņoja banka "Lehman Brothers", kas bija ceturtā lielākā investīciju banka Amerikas Savienotajās Valstīs. Tās bankrotu uzskata par izšķirošo faktoru globālās finanšu krīzes attīstībā, jo bankrotam bija domino kauliņu efekts citos kontinentos.
[2] "Latvijas krīzes", apaļā galda diskusija, "Rīgas Laiks", 2011. gada augusts.
[3] Latviju no bankrota šķīra viena diena. Delfi.lv, 2015. gada 23. marts: https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/latviju-no-bankrota-skira-viena-diena-prezidents-bija-pedeja-glabejinstitucija-verte-zatlers.d?id=45726576
[4] Parodija par Ata Slaktera interviju "Bloomberg". 2009. gada 1. janvāris: https://www.youtube.com/watch?v=U2o04ojkTV8
[5] Ata Slaktera intervija "Bloomberg Television" (saīsinātā versija pieejama šeit: https://www.youtube.com/watch?v=VcTaaBeuEnY) izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā sliktās angļu valodas un nekompetento atbilžu dēļ. Slaktera intervija vēlāk iekļuva "Politiķu gada izgāšanās" topā un kalpoja par iedvesmu kreklu apdrukas biznesam Latvijā "uzvelckreklu.lv", kurš sāka ražot t-kreklus ar Slaktera citātiem – "Nasing spešal", "We will be pretty taupīgi" un "My answer will be, but I will not say".
[6] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009: https://www.opensocietyfoundations.org/uploads/00fd825f-a4f9-4564-b313-00a94ba0277c/latvia-20091201_0.pdf
[7] Ingus Bērziņa intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris.
[8] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009.
[9] Ruduša, Rita. Mediju apputējušais skatlogs. politika.lv, 2010. gada 9. februāris: https://providus.lv/raksti/mediju-apputejusais-skatlogs/
[10] Uzņēmums "News Media Group" izdeva laikrakstu krievu valodā "Telegraf".
[11] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009.
[12] Ingus Bērziņa intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris.
[14] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009.
[15] Nellijas Ločmeles intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris: https://satorilv.podbean.com/e/1-latvijas-mediju-arheologija-nellija-locmele/
[16] 2009. gadā uzņēmumā "Dienas mediji" ietilpa tipogrāfija, vairāki reģionālie laikraksti, žurnāli, abonēšanas serviss
[17] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[18] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[19] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[20] Nellijas Ločmeles intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris: https://satorilv.podbean.com/e/1-latvijas-mediju-arheologija-nellija-locmele/
[23] Arāja, Dita, Petrenko, Dmitrijs. Es nomiršu ar avīzi padusē. Intervija ar Aleksandru Tralmaku. politika.lv, 2009. gada 14. oktobris: https://providus.lv/raksti/es-nomirsu-ar-avizi-paduse/
[24] Streips, Kārlis. Diena RIP. politika.lv, 2009. gada 10. oktobris: https://providus.lv/raksti/diena-rip/
[25] Citāts no Nellijas Ločmeles un vadošo laikraksta "Diena" žurnālistu atklātās vēstules "Kāpēc mēs aizgājām". Diena, 2009. gada 9. oktobris.
[26] 1991. gada 4. janvārī, kad OMON specvienība bija pārņēmusi Preses namu, liedzot laikrakstiem pieeju tipogrāfijai, "Expressen" nodrukāja "Dienas" komentāru latviešu valodā un tā tulkojumu zviedriski 1. lappusē, atveda laikrakstus uz Rīgu un izplatīja pret ziedojumiem, palīdzot neatkarīgajai presei Latvijā. Vairāk par 1991. gada notikumiem – "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā "Privatizācija": https://satori.lv/article/latvijas-mediju-arheologija-privatizacija#
[27] Bonnier får hård kritik I Lettland. Expressen, 2009. gada 11. oktobris: https://www.expressen.se/nyheter/bonnier-far-hard-kritik-i-lettland/
[28] 2017. gadā žurnāls "Ir" publiskoja būtiskus fragmentus no amatpersonu sarunām, ko izmeklēšanas iestādes bija fiksējušas viesnīcā "Rīdzene" laikā no 2009. līdz 2011. gadam un kas vēlāk kalpoja par pamatu valsts nozagšanas jeb tā saucamās "oligarhu lietas" izmeklēšanai. Sarunu saturu "Ir" publiskoja trijos rakstos: "Tu ar politiku taisīji sev naudu, Ainār!" (15.06.2017.), "Lembergu par premjeru, bļaģ" (22.06.2017.) un "Preses kastrēšana" (29.06.2017.). Pēdējais raksts atklāj, kā oligarhi būvēja savu ietekmi, pakļaujot un kropļojot Latvijas medijus.
[29] Nellijas Ločmeles intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris.
[30] Reporters Without Borders, "Press Freedom Index", 2010.
[31] Freedom House, "Freedom of the Press. 2010 Edition. Full Report". 2010, 29. lpp.
[32] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009.
[34] Ingus Bērziņa intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris.
[35] Footprint of Financial Crisis in the Media, Latvia country report. Open Society Institute, December, 2009.
[36] "Gemius" dati, citēti pētījumā "Digitālo mediju karte", Open Society Foundations, 2011.
[37] Ingus Bērziņa intervija "Latvijas mediju arheoloģijas" podkāstam, 2021. gada decembris.
[38] "Digitālo mediju karte", Latvijas ziņojums, referents Jānis Juzefovičs, redaktori Marks Tomsons, Mariuss Dragomirs un Magda Voltere, Open Society Foundations, 2011. gada 9. novembris: https://www.opensocietyfoundations.org/uploads/ca8d3be6-f0ba-4bc7-9d69-3c509952078b/mapping-digital-media-latvia-latvian-20120829.pdf
[39] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[40] "Digitālo mediju karte", Latvijas ziņojums, referents Jānis Juzefovičs, redaktori Marks Tomsons, Mariuss Dragomirs un Magda Voltere, Open Society Foundations, 2011. gada 9. novembris.
Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1