Par ukraiņu eseju krājumu "Karastāvoklis" (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevniecība "Dienas Grāmata", 2023)
Katrs no mums atceras – un atcerēsies, visticamāk, līdz mūža galam –, kur bija un ko darīja 2022. gada 24. februāra rītā. Es biju mājās un pusseptiņos no rīta, kā ierasts, iegāju virtuvē, lai uzliktu vārīties ūdeni kafijai un pārbaudītu, vai uz balkona nav beigušās zīlīšu bumbiņas. Taču līdz balkonam netiku, jo pa ceļam biju ielūkojusies telefonā, kas iepriekšējās nedēļās bija teju pieaudzis pie plaukstas, ziņas bieži lasīju arī naktīs. Vairāki ziņu avoti gan latviešu, gan angļu valodā torīt vēstīja – sācies Krievijas iebrukums Ukrainā. Aizmirsusi par kafiju un zīlītēm, pagriezos un devos modināt dēlu. "Celies, karš sācies." Tālāk sekoja īsziņu un telefona zvanu virkne Ukrainas žurnālistiem, lai pārliecinātos, ka viņi ir drošībā, un mammai, lai pārliecinātos, ka viņai no šīm ziņām nav sākusies aritmijas lēkme.
Identisku frāzi savam dēlam teica ukraiņu žurnāliste Miroslava Barčuka. Viņa pamodās 24. februāra rītā pulksten 4.30, kad sākās pirmie sprādzieni, un viedpulkstenis uz rokas vēstīja: "Pulss 122. Miera ilgums 4 h 30 min." Barčuka esot bijusi pārliecināta, ka karš būs. "Taču, kad es piecos no rīta izgāju no guļamistabas, man bija grūti izrunāt šos vārdus. Bija neizturami dēlam teikt: "Celies, ir sācies karš."" Televīzijas žurnālistes Svitlanas Povaļajevas mājās bija otrādi – dēls uzmodināja viņu. "Māte, celies, pa Borispiļu vālē ar ballistiskajām raķetēm." Piecdesmit ukraiņu domātāju eseju krājumā "Karastāvoklis" šādu ainu ir daudz. Dzīve, kurā ielauzies karš, kaklā iesprūduši vārdi, no kakla izlauzies kliedziens, jaunā realitāte, kuru nav iespējams izskaidrot cilvēkiem ārpus Ukrainas, kuri reizēm uzvedas tā, "it kā tas viss būtu spēle" (Pīters Zalmajevs). Varētu šķist – kā gan var rakstīt, ja apkārt plosās brutāls karš? Rakstīt taču nozīmē radīt, bet karš nozīmē destrukciju. Teksts var likties kā ciešanu ekspluatācija, valodas kapacitāte aprakstīt kara šausmas ir ierobežota ("pēkšņi izrādās, ka valodas iespējas ierobežo jaunā ainava – ainava, kas veidojas nāves telpā," kā raksta Serhijs Žadans), un vispār daudz lietderīgāk taču būtu darīt kaut ko taustāmu, ar tūlītēju praktisku pielietojumu.
Tomēr rakstīt ne tikai var, bet arī vajag, un katrs no "Karastāvokļa" eseju autoriem savā veidā apliecina, kāpēc. Pieķeroties grāmatai un lasot vienu no pirmajām esejām – rakstnieces Viktorijas Ameļinas "Klusēšanas dienasgrāmatu" –, atcerējos, kā 2022. gada pavasarī notikušajos "Punctum" festivāla lasījumos "Un pēkšņi es atrodos ceļā" Ameļina diskusijā teica – jā, sākumā bija šoks un domas par to, ka rakstnieka darba jēga kara laikā ir apšaubāma, tomēr nevar nerakstīt, jo kurš gan cits, ja ne rakstnieks, atradīs valodā jaunajai realitātei atbilstošus vārdus, izstāstīs kara stāstu. Vai arī neatradīs un rakstīs par klusēšanu kā "Karastāvoklī" iekļautajā esejā. Bet arī klusēšana ir stāsts par karu. Ameļina, karam sākoties, nolēma rakstīt dubultā – ne tikai esejas un dzeju, bet arī dokumentālas kara liecības. Pēc Krievijas iebrukuma apguvusi kara noziegumu pētnieces darbu, viņa braukāja uz Krievijas armijas vardarbību piedzīvojušiem reģioniem, vācot un pierakstot liecības par noziegumiem. Ameļina nomira 2023. gada 1. jūlijā no smagiem ievainojumiem, kurus bija guvusi Krievijas raķetes uzbrukumā picērijai Kramatorskā. "Varbūt man jāpaklusē vēl mazliet: vienu minūti katru dienu deviņos no rīta, visu dzīvi," esejā raksta Ameļina. Deviņos no rīta Ukrainā atceras karā kritušos, tagad viņu vidū ir arī Viktorijas Ameļinas vārds.
Pieminot Ameļinu, pārņem žņaudzoša vainas sajūta. Jauna, spilgta, sociāli aktīva dzejniece un cilvēks, kuru man bija tas gods satikt, nogalināta precīzi tēmētā uzbrukumā mierīgajiem iedzīvotājiem. Jūtos vainīga, rakstot par viņu, jūtos vainīga citu bojāgājušo priekšā un arī visu ukraiņu priekšā, kuri ik dienu izdara izvēles un veic darbības, kuras mums – pateicoties viņiem – nav jāizdara. "Vai man ir tiesības dzert kafiju un iet uz vecmeistaru galeriju, kamēr cilvēki Mariupolē kausē sniegu?" raksta ārste Irina Finherova, un tās ir pazīstamas izjūtas. Taču "vainas kolorītā", kā to trāpīgi nosauca kāds rakstnieces un kinorežisores Irinas Cilikas paziņa (eseja "Viens, divi, trīs"), es ar savu komfortā dzīvojošā latvieša vainas sajūtu, protams, esmu diezgan marginālā kategorijā. "Tie, kas ir izbraukuši no Ukrainas, [..] jūtas vainīgi to priekšā, kas ir palikuši. Tie, kas ir mājās, taču kā civilpersonas, bieži jūtas neērti armijnieku priekšā. Armijnieki, kas dien drošākās zonās, jūtas vainīgi to priekšā, kuri atrodas "nullē". Un tie, kas ir karstajās zonās – mirušo vai sakropļoto cīņu biedru priekšā." Latvijā šim kolorītam arī ir vairāki toņi, bet, kā grāmatas atvēršanā teica Māra Poļakova, mēs nezinām, ko nozīmē no kāpnēm mazgāt sava bērna asinis, tāpēc pozīcijas nav līdzvērtīgas. Irina Cilika uzsver, ka "nav objektīva iemesla sevi grauzt par to, ka neatbilsti citu pieredzēm", jo mums ir dažādi sāpju sliekšņi un dažādas emocionālās reakcijas. "Tādēļ, klau, varbūt saudzīgāk."
Grauzt, iespējams, patiešām nevajag, bet just gan. Un tieši tāpēc "Karastāvoklis" ir svarīga un pareizajā laikā iznākusi grāmata – karš kļūst par rutīnu, līdzi jušanas intensitāte mazinājusies. Tikmēr karastāvoklis turpinās un tā ilgums var izrādīties tieši proporcionāls mūsu spējai just – jo mazāk jūtam, jo garāks un, pragmatiski domājot, arī bīstamāks mums. "Karastāvoklis" palīdz just, atgādina par to, ka ik izšautā raķete atstāj pēdas ne tikai mūros, bet arī cilvēku dzīvē.
Atkarībā no lasītāja sāpju sliekšņa Cilikas ieteikums "varbūt saudzīgāk" varētu būt vietā. Ja esat izlasījis juristes un aktīvistes Larisas Denisenko eseju "Būt skolotājam okupācijā" un spilgti iztēlojies, kā okupētajās teritorijās skolotāja sēž spīdzinātavā ar maisu galvā, ieturiet pauzi. "Pēc visa, kas ar viņu bija noticis, viņa no jauna mācījās elpot, jo bija pieradusi pat elpošanu padarīt ienaidniekam maksimāli nemanāmu," raksta Denisenko. Arī pēc rakstnieka un tulkotāja Artema Čapaja esejas "Kā stiprie pleci mūs sargā" varētu būt nepieciešama pauze. Viņš raksta par ne-glamūrīgajiem karavīriem, nevis "hipsteriem, IT džekiem" ar kontiem instagramā, bet par klusajiem celtniekiem, šoferiem un lielveikalu apsargiem, kas paņēmuši rokās ieročus, jo citādi nevarēja. "Tu sēdi pretī cilvēkam, kurš ir nogalinājis. [..] Lūk, te viņš ir, pusmetru no tevis. Un tu zini, ka viņš ir nogalinājis, un viņu mīli, mīli viņu tā, ka sajūti plūstam tos hormonus, oksitocīnu vai kā tur viņu sauc, sajūti enerģijas straumi, kas iet no tevis pie viņa, un gribi viņu apskaut, bet baidies, baidies pieskarties."
Katra eseja ir atšķirīga gan tēmas ziņā, gan stilistiski, un tulkotājas Māras Poļakovas meistarība ļauj saskatīt katra autora īpašo rokrakstu – vai tas būtu Ukrainas literatūras rokzvaigzne Serhijs Žadans, kura tēlainais teksts ievelk lasītāju sāpīgi sadzīviskās karalaika ainās, vai žurnālistikas rokzvaigzne Vitālijs Portņikovs, kurš telegrāfiskos teikumos reflektē par ukraiņu identitāti. Dažas esejas liek ilgi domāt, citas izraisa kamolu kaklā, bet visas vieno kopīgs, dažādos vārdos izteikts dzīvības apliecinājums. Arī mani, tāpat kā Miroslavu Barčuku, dziļi aizķēra viņas esejā pieminētā Martina Lutera doma: "Pat ja uzzināšu, ka rīt pienāks pasaules gals, es šodien vēl iestādīšu ābelīti." "Karastāvoklis" ir iestādījis piecdesmit ābelītes. Turēsimies pie tām un stādīsim vēl.
0