Par Eiropas vērtībām un Eiropas vēlētāju izvēli gaidāmajās vēlēšanās
"You must be European," Vašingtonas viesnīcas liftā noteica kāds runātīgs līdzbraucējs. Saņēmos un atbildēju ar smaidu un vārgi koķetu jautājumu: "Oh, how can you tell?" "Glasses and shoes," viņš atbildēja un šķita gatavs sniegt sīkākus paskaidrojumus, bet laimīgā kārtā bijām jau nobraukuši līdz 1. stāvam. Apzinos, ka šajā ziņā esmu stereotipiska, kā no somu karikatūrām izkāpusi ziemeļniece, kura būtu gatava veikt daudz sarežģītu darbību, lai izvairītos no sarunas ar svešinieku, un jo īpaši liftā. Bet līdzbraucēja komentārs bija trāpījis desmitniekā – arī pati biju domājusi par to, ka esmu European. Un tā tas nav pirmo reizi – viesojoties Amerikā, piederību Eiropai kā kopumam, nevis konkrētai Eiropas valstij parasti izjūtu asāk. Un ne tikai briļļu dēļ.
Domas par eiropeiskumu visbiežāk iznāk priekšplānā, saskaroties ar radikāli atšķirīgo ASV sociālās drošības koncepciju – drošības tīkls, kurā noķert neaizsargātos, ir ar daudz lielākām acīm nekā Eiropā un nereti rūpes par vājāko atstātas nevalstiskā sektora ziņā. Teju ikvienas lielas pilsētas ainavas neatņemama sastāvdaļa ir telšu pilsētiņas zem tiltiem vai pavārtēs esošās saliekamās gultas, kurās, pievilkuši ceļgalus krūtīm, guļ cilvēki. Tāpat kā katra štata realitāte ir neapdrošinātie iedzīvotāji, kuru vienīgā cerība, piemēram, salabot zobus, ir stāvēt pusi dienas rindā pie sporta zāles, kurā masveida bezmaksas urbšanu veic Charitable Smiles vai līdzīgas organizācijas. Bezpajumtnieki un veselības aprūpe nav vienīgie piemēri, bet, iespējams, skaudrākie, jo dzīve aukstumā un zobu sāpes ir paaugstināta diskomforta elementi. Un, drēgnā decembra rītā ejot garām bezpajumtniekam, kurš bija iekārtojis mājvietu kādā 14. ielas pavārtē Vašingtonā, pieķēru sevi domājam par to, ka mums paveicies – solidaritātes mehānismi, kas ieausti Eiropas oderē, eiropiešus no šāda diskomforta pasargā.
Labi, Amerika, lai gan labklājības sistēmas uzbūves ziņā atšķirīga no Eiropas, tomēr ir robusta demokrātija. Ja aizbraucu uz valsti, kura tāda vairs nav, – teiksim, uz Krieviju, kontrasts ir vēl skarbāks. Piemēram, lai nokļūtu neatkarīgās preses "pēdējā mohikāņa" Novaja Gazeta Pēterburgas redakcijā, ir jāiziet cauri masīviem dzelzs vārtiem un vairākām ar kodu aizsargātām (arī dzelzs) durvīm. Nevienas norādes uz to, ka šeit atrastos laikraksta redakcija, nav, jo ir pamats satraukties par žurnālistu drošību. Pērn, kad apciemoju redakciju, kolēģi mani izprašņāja par žurnālistu dzīvi Baltijas valstīs: "Vai žurnālistus bieži piekauj?" Nē, nepiekauj. Un arī LGBT tiesību aizstāvju gājiena dalībniekus neliek cietumā, kā tas vairākkārt ir noticis ar tās pašas Pēterburgas aktīvistiem. Preses un pulcēšanās brīvība arī ir Eiropas oderē: mēs varam brīvi rakstīt, brīvi domāt, brīvi iziet ielās rozā cepurēs, ar varavīksnes karogiem, bungām vai plakātiem. Šādi varētu turpināt – likuma vara, mazākuma tiesības – katrai savas izpausmes ikdienā, it kā neredzamas, bet klātesošas. Ieraudzīt un saprast, ko tās nozīmē manā eiropietes dzīvē acīmredzot visvieglāk ir tad, ja saskaros ar to neesamību, piemēram, aizbraucot citur vai atsaucot atmiņā laiku, kad vienīgā pieļaujamā pulcēšanās bija zem sarkaniem karogiem, un tai bija maz sakara ar brīvību.
Kolektīvais apzīmējums augšminētajām Eiropas oderes sastāvdaļām ir "Eiropas vērtības". Vārdu savienojums diemžēl novalkāts, jo pārāk bieži izskanējis tukšās politiskās runās un deklaratīvos dokumentos, bet, ja atmetam fona troksni un runājam pēc būtības – šīs vērtības padara kontinentu par vietu, kur var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi drošā un labklājīgā vidē. Taču Eiropas vērtības arī pašas ir sargājamas, ja gribam turpināt dzīvi ar samazinātām zobu sāpēm un brīvo presi. Un šobrīd šķiet, ka eiropiešu pārliecība par to, ka vērtības ir sargājamas, ir sašķobījusies un odere sāk irt.
Domas smagsvari Eiropā zvana trauksmes zvanu, un ne bez pamata. Nesen publicētajā atklātajā vēstulē, kuru parakstījuši 30 spilgti vārdi – Milans Kundera, Anna Aplbauma, Orhans Pamuks, Salmans Rušdi, Saimons Šama un citi –, diagnoze ir formulēta šādi: "Eiropas ideja sabrūk mūsu acu priekšā." Vienojošās vērtības, kas bija ļāvušas kontinentam pacelties pāri pagātnes kariem un izveidot kopīgu cieņpilnu dzīves telpu, tagad saņem sitienus no "viltus praviešiem, kuri apreibuši paši no savām dusmām". "Viltus pravieši" pretstata "nacionālo dvēseli" Eiropas kopējai idejai, un šīs abstraktās dvēseles raksturlielumi ir ksenofobija un nievas pret domas skaidrību un zināšanām. Vēstules parakstītāji prognozē katastrofu, ja vairākums vēlētāju paliks mājās Eiroparlamenta vēlēšanās, ļaujot "Eiropas kapračiem" pabeigt iesākto cīņu pret atvērtās sabiedrības vērtībām.
Tieši zemās vēlētāju aktivitātes dēļ (2014. gadā Lielbritānijā nobalsoja tikai nedaudz vairāk par 30% balsstiesīgo) Eiropas Parlamentā iekļuva Naidžels Farādžs – viens no Brexit projekta arhitektiem. Neiecietība, kas reizēm ļoti atgādina klaju rasismu, ir viņa vadītās Lielbritānijas Neatkarības partijas (UKIP) zīmola elements – gandrīz puse partijas atbalstītāju atzīst, ka viņiem piemīt aizspriedumi pret citu rasu pārstāvjiem, un 20% atbalstītāju 2015. gada sabiedriskās domas aptaujā apstiprinoši atzīmēja apgalvojumu "melnādainie cilvēki ir mazāk inteliģenti par baltajiem". Viena no vadošajām UKIP politiķēm Rozanne Dankana BBC dokumentālajā filmā pieķerta sakām, ka viņai nepatīkot "negroīdi vaibsti". Zema vēlētāju aktivitāte piešķir neproporcionāli lielu svaru UKIP un tai līdzīgiem radikāliem spēkiem, un šodien "katrai [Eiropas] valstij ir savs Farādžs", kurš gaida savu uznācienu, citējot Mišelu Barnjē – Brexit sarunu vadītāju no ES puses. Barnjē, novembrī uzstājoties Eiropas Tautas partijas delegātu sanāksmē Helsinkos, arī aicināja cīnīties pret tiem, "kuri vēlas iznīcināt Eiropu ar savām bailēm un populistisko maldināšanu".
Publisko intelektuāļu vēstulēs un politiķu publiskajās uzrunās krāsas ir sabiezinātas un dominē cīņas un katastrofas retorika – iespējams, situācija pieprasa tieši šādu terminoloģiju. Neiroze Eiropā ir sakāpināta, un tas ietekmē valodu. Tāpat kā deklaratīva vērtību piesaukšana, arī satraukts patoss ierindas eiropietim var likt paraustīt plecus, jo "uz mani taču tas neattiecas", tie ir tāli, nesaprotami un kaitinoši procesi. Un tad ir jāsaņemas kā introvertam, kurš nonācis pūlī (vai liftā). You must be European. Kā tad, esmu. Un runa patiesībā ir par maniem zobiem un manu brīvību – šķiet, ka neiesaistoties riskēju palikt bez viena un bez otra.
Eiropas Parlaments aicina Eiropas vēlēšanās 2019 ne vien balsot, bet jau tagad iesaistīties procesā, pievienojoties iniciatīvai un reģistrējoties platformā www.ŠoreizEsBalsošu.eu.
#ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019
4