Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats?
Šis ir trešais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstiem, kuros secīgi aplūkosim brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām. Šajā rakstā – par X stundu, drukas iekārtu trūkumu, ziepju operām, haosu mediju tirgū, jaunām iespējām un zagtām autortiesībām.
Beidzot sava valsts. Pēc diviem neveiksmīgiem varas revanša mēģinājumiem – ziemas (Viļņa) un vasaras (pučs) – PSRS sabruka. Brīvajiem medijiem, kuri šo sabrukšanu rūpīgi dokumentēja un veicināja, turklāt 1991. gadā to darīja maksimāli nelabvēlīgos apstākļos, tagad bija jāsāk darboties pēc brīvā tirgus principiem. Dažiem padomju laikā dibinātajiem izdevumiem tas nozīmēja nāvi, bet citiem – iepriekš nepiedzīvotas iespējas. Izšķirošais 1991. gads un pirmie brīvā tirgus gadi Latvijas mediju attīstībā bija skarbi, bet arī nepieredzēti bagātīgi. Lai gan nebūt ne viss, kas tobrīd iekrita nepieradušās auditorijas klēpī, bija legālas izcelsmes.
Bez bailēm un tipogrāfijas
1990. gada decembrī PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze brīdināja, ka "tuvojas diktatūra" [1], un, protestējot pret to, atkāpās no amata, taču Latvijas žurnālisti neizjuta dziļas bažas, ka straujā virzība pretī demokrātijai un Latvijas neatkarībai varētu tikt bremzēta vai pagriezta atpakaļgaitā. Sprādzienu virkne Latvijā [2] it kā pastiprināja brīdinošo vēstījumu, taču "mēs nenovērtējām un arī nezinājām, cik liels ir pretspēks" [3], atceras Sarmīte Ēlerte, kas tobrīd bija laikraksta "Diena" galvenā redaktora vietniece. Iespēja, ka "visu var samalt", nevienam jaunajā neatkarīgās žurnālistikas vidē nebija ienākusi prātā, tādēļ arī nebija bail. Ēlerte to daļēji skaidro ar informācijas trūkumu – tobrīd neviens padomju varai nepietuvinātais (arī žurnālisti) nezināja, cik milzīga patiesībā ir PSRS karaspēka klātbūtne Latvijas teritorijā. Bija ziņas, ka karaspēks ir liels, taču, cik tieši liels – tas tapa zināms krietni vēlāk. 1990. gadā Latvijā atradās 223 PSRS militāro struktūru apakšvienības ar kopumā aptuveni 80 000 militārpersonu. Turklāt PSRS armiju apkalpoja liela daļa Latvijas tautsaimniecības, ieskaitot lielos uzņēmumus (piemēram, VEF un "Alfa") [4].
Papildu faktors baiļu trūkumam bija tas, ka neatkarības procesus un arī brīvās preses veidošanu vadīja cilvēki, kuriem tobrīd bija ap trīsdesmit gadu. Tas nozīmē, ka viņi nebija piedzīvojuši Staļina laikus un tiem raksturīgās dziļās bailes sabiedrībā. "Tā bija jauna paaudze, kurai nebija iedzīto baiļu, viņi uzauga laikā, kad [padomju] vara sāka kļūt arvien smieklīgāka," saka Ēlerte.
Pirmais komunistu revanšs notika janvārī, precīzāk, 13. janvārī, kad padomju armija uzbruka Lietuvas Televīzijai un Radio Viļņā. Laikraksts "Latvijas Jaunatne" (agrākā "Padomju Jaunatne") notikušo atreferēja telegrāfiskā stilā, kas atgādina šodienas teksta tiešraidi:
Plkst. 0.50 Uz Viļņu virzās bruņumašīnu un tanku kolonna.
Plkst. 1.30 Tanki piebrauc pie Lietuvas Augstākās Padomes ēkas. Tiek aplenkta Lietuvas televīzija.
Plkst. 2 Tanki atklāj uguni ar tukšām patronām.
Plkst. 2.10 Lietuvas televīzija pārtrauc raidījumus.
Plkst. 2.17 Apklust Lietuvas radio.
Plkst. 2.35 Padomju Armija ieņem telegrāfu. [5]
Uzbrukumā Lietuvas Televīzijai gāja bojā 14 cilvēki, bija simtiem ievainoto. Radās pamats bažām, ka līdzīgi notikumi varētu atkārtoties arī Rīgā, tāpēc drīz pēc atbalsta demonstrācijas Lietuvai, uz kuru ar Latvijas Radio starpniecību aicināja Latvijas Tautas frontes līderi – Dainis Īvāns un Romualds Ražuks –, sākās barikāžu būvniecība Vecrīgā, Zaķusalā un pie Ministru Padomes ēkas Ļeņina (Brīvības) ielā. Latvijas Radio un Latvijas Televīzija tajā brīdī joprojām bija valsts televīzija un valsts radio, taču pēc būtības jau pildīja sabiedrisko mediju funkciju – tieši tādēļ neapbruņoti cilvēki janvāra salā bija gatavi tos sargāt pret militāru spēku.
Atšķirībā no Viļņas, tanki Rīgā janvārī neiebrauca, taču šāvienus Rīga piedzīvoja 20. janvāra naktī, kad padomju milicijas specvienība OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai. Tas pats OMON pēc Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālkomitejas rīkojuma jau janvāra sākumā bija ieņēmis Preses namu, atstājot vairākas redakcijas bez telpām un sakariem un liedzot lielākajai daļai laikrakstu, ieskaitot nesen dibināto "Dienu", pieeju Preses nama tipogrāfijai, kas tobrīd bija vienīgā modernā preses tipogrāfija Latvijā ("šis noteikti jāpiemin – "Lauku Avīze" palika Preses namā un turpināja drukāties tur", atceroties janvāra notikumus, uzsver Pauls Raudseps [6]). Kamēr neatkarīgā prese meklēja citas iespējas drukai, zviedru laikraksts "Expressen", solidarizējoties ar Latvijas žurnālistiem, 4. janvārī nodrukāja "Dienas" komentāru latviešu valodā un tā tulkojumu zviedriski. Jau tās pašas dienas vakarā "Expressen" žurnālists Gunnars Johansons ieradās Rīgā, vedot līdzi 1500 avīzes eksemplāru, kurus par ziedojumiem izplatīja pilsētā [7].
Janvāra notikumi ļāva uzaudzēt sabiedrisko mediju muskuļus un neatkarīgajai presei – atdalīties no kompartijas monopolizētās drukas infrastruktūras. Ar diasporas latviešu palīdzību tikuši pie drukas iekārtām, ko atveda uz Rīgu un uzstādīja Rencēnu ielā, trīs laikraksti – "Diena", "Neatkarīgā Cīņa" un "Latvijas Jaunatne" – atsāka iznākt, lai gan samazinātā biezumā un izmērā. Tipogrāfijas jauda bija par mazu trim avīzēm, tādēļ avīžu maketu nodošanas laiki bija absurdi agri (rotācijas kārtībā avīzes nodeva desmitos no rīta, agrā pēcpusdienā vai ap sešiem vakarā), un arī "papīrs bija drausmīgs – dažkārt likās, ka skaidas palikušas nesamaltas" [8], tomēr informācijas plūsmu kompartijai nebija izdevies apturēt.
X stunda
Vasaras revanšs notika 19. augustā – varu PSRS pārņēma kompartijas stingrās līnijas piekritēju izveidotā Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀSK), kas izsludināja ārkārtējo stāvokli. LKP pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks paziņoja par atbalstu apvērsumam, bet pučistu sūtnis Baltijā, ģenerālgubernators Viktors Alksnis, žurnālistiem Rīgā stāstīja, ka varu pārņēmušo rīcība būšot "strikta un nepielūdzama" [9]. Latvijas Tautas fronte (LTF) iedarbināja jau 1990. gada decembrī pieņemto "X stundas" darbības programmu, kas paredzēja nepakļaušanos un masveida politisko streiku.
Latvijas Radio un Latvijas Televīzija (LTV) kļuva par pučistu pirmajiem mērķiem –tāpat kā janvārī, bija svarīgi ierobežot informācijas plūsmu. LTV žurnāliste Velta Puriņa vēl paguva ēterā pateikt, ka pie LTV ēkas Zaķusalā piebraukušas bruņumašīnas, un brīdināt, ka "tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs", diktore Anta Rugāte pieteica nākamo raidījumu (dokumentālo filmu par ekspedīciju Noriļskā), un dažas minūtes vēlāk televīzijas signāls pazuda. "Mēs zinājām, ka pirmajā stāvā omonieši jau visus tur esošos ir noguldījuši zemē. Nolēmām, ka negaidīsim, kamēr viņi ierodas pie mums, brauksim paši lejā," pēc notikušā kolēģiem stāstīja Puriņa [10]. Arī Latvijas Radio ēka tika pārņemta, taču radio neapklusa, jo jau 20. augusta agrā rītā sāka raidīt no pagrīdes raidītāja.
"Diena" iznāca uz vienas lielformāta lapas, brīdinot: "Visiem! Visiem! Pienākusi X stunda!" Redakcija apzinājās, ka brīvība, kas bija pamazām apgūta pēdējos piecos gados, joprojām ir trausla, un Guntis Valujevs komentārā aicināja Latvijas iedzīvotājus sevī atrast "brīvo elpu":
"Vai viņi, vai jūs, vai mēs – visi kopā jau esam paguvuši apgūt brīvas elpošanas mākslu? Tieši no tā būs atkarīgs ļoti daudz, pat viss. Jā, varbūt ne rīt – pučisti var noturēties pie varas dienu, nedēļu, varbūt pat vairāk. Taču galu galā – to rāda visas pasaules vēsture – jautājums par varu ir jautājums, ko risina un atrisina tauta." [11]
Valujeva prognozes nepiepildījās, un puča burbulis pārsprāga jau nākamajā dienā. 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu [12], izbeidzot 1990. gada 4. maija deklarācijā noteikto pārejas stāvokli un pasludinot neatkarību de facto. PSRS ziņu aģentūra TASS ziņoja, ka "Visi ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas locekļi nezināmā nolūkā devušies uz Vnukovas lidostu. [..] Krievijas prezidents devis rīkojumu viņus bloķēt lidostā" [13], bet armijas vienības cita pēc citas atbrīvoja ieņemtās ēkas Rīgā un citviet.
24. augustā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Sekojot principam būt klātesošai Latvijai svarīgos notikumos un nodrošināt Latvijas skatījumu, "Diena" par notiekošo ziņoja no Maskavas. "Es biju liecinieks tam, ka [uz Latvijas pārstāvniecību] atbrauca Anatolijs Gorbunovs, izkāpa no mašīnas un pacēla to mapīti gaisā," [14] atceras Ainārs Dimants, kurš tobrīd bija "Dienas" korespondents Maskavā. Jeļcina dekrēta tulkojumu latviešu valodā Dimants pārrakstīja uz savas rakstāmmašīnas ("tēvs to kādreiz Jelgavā nopirka, būdams neklātienes students"), jo juristi bija tulkojumu vienkārši uzšņāpuši ar roku uz papīra. Gatavais teksts bija jāsūta uz Rīgu pa faksu no pārstāvniecības preses centra, digitālo sakaru nebija. "Tas bija vistrakākais – vairāk laika prasīja nosūtīt rakstu nekā uzrakstīt," saka Dimants.
Pučam beidzoties, Rīgā atsāka raidīt gan LTV, gan Latvijas Radio, un de facto bija iestājusies Latvijas neatkarība, kā arī beigusies mediju pāreja no pilsoniskā aktīvisma, kad mediji uzņēmās vadošo lomu liberalizācijas un neatkarības atgūšanas procesos, uz sargsuņa funkciju, kad jāsāk skatīties uz pirkstiem kādreizējiem cīņubiedriem – jaunajai varai. Un "fakss no vēstniecības" šajā posmā vairs nevarēja būt ierasta prakse (par sargsuņa funkcijas nostiprināšanos lasiet nākamajā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā).
Turpmāk – kapitālisms
Pamati jaunas, neatkarīgas drukāto mediju sistēmas izveidei tika ielikti jau 1990. gada vasarā. Vētrainā sapulcē Preses namā toreizējais premjerministrs Ivars Godmanis laikrakstu galvenajiem redaktoriem paziņoja, ka redakcijām, kuras darbojās LKP Centrālkomitejas vai komjaunatnes paspārnē, jākļūst par patstāvīgām juridiskām personām un jāizveido konts Latvijas Bankā, pārējo noteikšot katra izdevuma spēja darboties brīvā tirgus apstākļos. "Tas tika sacīts Ivaram Godmanim toreiz raksturīgajā nervozajā, pat nedaudz histēriskajā stilā, tāpēc īpašu atsaucību auditorijā neguva," atceras žurnāla "Avots" redaktors Aivars Kļavis [15], kurš jautājis, vai tas nozīmē, ka tiek likvidēta esošā preses struktūra, neradot vietā neko jaunu, taču atbildi neesot saņēmis.
Reāla pāreja uz neatkarīgu mediju sistēmu varēja sākties tikai 1991. gadā – pēc tam kad tika pieņemti divi būtiski likumi – "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" un "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Ne visi izdevumi jaunajos apstākļos izdzīvoja, jo jaunizveidotie konti bija tukši, papīra cenas bija kapitālistiski augstas, bet avīžu cenas – sociālistiski zemas. 1991. gadā no visiem tobrīd iznākošajiem žurnāliem neviens nespēja saglabāt agrāko periodiskumu (vienu vai divas reizes mēnesī), kas ietekmēja lasītāju gatavību tos turpināt abonēt [16]. Arī "Avots" pēc sešu gadu iznākšanas 1992. gadā pārstāja eksistēt. Savu misiju tas bija izpildījis – "mēs mainījām izpratni par kultūru, un caur kultūru mēs mainījām izpratni par dzīvi" [17] (sīkāk par "Avota" ietekmi – "Latvijas mediju arheoloģijas" pirmajā rakstā). Iepriekš pastāvējušo populāro žurnālu vietā nāca jauni, sadaloties pa interešu grupām, un visspēcīgāk sevi pieteica sieviešu žurnāli (to vidū "Santa" un "Zeltene"), aizstājot vienīgo šai auditorijai iepriekš adresēto žurnālu ilgdzīvotāju "Sieviete" (iznāca kopš 1952. gada).
Laikraksta "Diena" privatizācijas kārtība atšķīrās no Preses nama redakciju pārejas uz brīvo tirgu, jo tam bija nepieciešams īpašs "Latvijas Republikas laikraksta" dibinātāju lēmums (dibinātāji bija Padomju Latvijas parlaments – Augstākā Padome – un padomju valdība – Ministru Padome). Lai gan privatizācija bija paredzēta jau avīzes izveidošanas pirmsākumos, "ceļš uz privatizāciju bija ilgs un mokošs", atceras Ēlerte. "Vienā brīdī viņi [AP un MP] izdomāja – kāpēc privatizēt? Viņiem pieder avīze, kāpēc lai viņi to atdotu?" [18] Tomēr pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem likums par laikraksta "Diena" privatizāciju tika pieņemts [19]. Privatizācijas modelis – 51% akciju nonāca darbinieku īpašumā, bet 49% – Zviedrijas mediju koncernā "Bonnier" ietilpstošajai izdevniecībai "Expressen". Tai pašai, kurai piederošā avīze 1991. gada janvārī ļāva pārvarēt OMON ieņemtā Preses nama izraisīto informācijas blokādi.
Bagātie arī raud
Atšķirībā no preses, kurai pāreja uz brīvo tirgu bija smaga, jo to vistiešāk ietekmēja valsts ekonomiskās grūtības un attiecību saasināšanās ar Krieviju (attiecīgi pieeja poligrāfijai nepieciešamajiem izejmateriāliem), elektronisko mediju tirgū strauji iestājās pārbagātība – jaunu kanālu atvēršana bija relatīvi lēta, turklāt likuma caurumi ļāva izvairīties no iepirktā satura licenču maksām, citiem vārdiem – audzēt piedāvājumu varēja ar pirātisku izklaidi. Elektronisko mediju tirgū netrūka investoru, lai gan dažos gadījumos arī viņu līdzekļiem – tāpat kā saturam – bija šaubīga izcelsme.
Gadu desmitiem pārtikuši no diviem televīzijas kanāliem – "Centrālās televīzijas" jeb Maskavas 1. kanāla un LTV –, Latvijas iedzīvotāji dažu gadu laikā tika pie vairākiem desmitiem raidstaciju. LTV 1992. gadā oficiāli kļuva par sabiedrisko mediju, iestājās Eiropas Raidorganizāciju apvienībā (EBU) un atvēra jaunu kanālu – LTV2. Dzima arī komerctelevīzijas. Pārsvarā izklaidējoša satura, taču tirgū ienāca arī pirmais kanāls ar neatkarīgu ziņu dienestu – NTV-5. Divi uzņēmīgi jaunieši ar vienādu uzvārdu, bet bez savstarpējas radniecības – Mārtiņš Barkovskis (šobrīd pazīstams kā Otto Ozols) un Gints Barkovskis – uzmeklēja Kārli Streipu, kurš Amerikā bija studējis televīzijas žurnālistiku un vadījis ziņu raidījumus, bet Latvijā pēc darba LTF nonācis Ārlietu ministrijā, un uzaicināja viņu vadīt ziņu nodaļu. Tāpat kā iepriekš, dibinot "Dienu", arī jaunajā televīzijas ziņu žurnālistikā nebija "gatavu kadru", kurus iesaistīt NTV-5 darbā, un ekrāna sejas tika meklētas ārpus žurnālistikas. Piemēram, tagadējais šovu vadītājs Eduards Švāns strādājis Augstākās Padomes autobāzē.
"Tā nu mēs ēterā gājām 1992. gada 4. maijā, divus gadus un vienu dienu pēc neatkarības deklarācijas," stāsta Streips [20]. Komerctelevīziju īpašnieku vidū bija augsts jaunbagātnieku procents. Arī NTV-5 bija "savs miljonārs":
"Tas bija laiks, kad miljonāriem skaitījās stilīgi, ja viņiem bija mašīna, māja un sava televīzija. [..] Mēs pie Voldemāra Selgas gājām naudu diedelēt, es biju sliktais policists un teicu, ka televīziju nevar ar striķiem un līmi taisīt, ir vajadzīga tehnika un viss pārējais. Bet mūsu miljonāru Voldemāru Selgu ar laiku nošāva [21], un NTV-5 pajuka." [22]
1993. gada nogalē Satiksmes ministrijā tehniskās licences raidīšanai bija saņēmušas kopumā 35 televīzijas un 10 radiostacijas, kuru lielākā daļa strādāja hiperlokālā režīmā, proti, to signālu varēja uztvert vien pāris kilometru rādiusā no raidītāja. Agrīnajām televīzijām bija īpatnēji, fonētiski samocīti nosaukumi – "KS Video", "IGE TV", "Prizma Prim". Lai auditorija tās atšķirtu un neapmulstu pastāvīgi mainīgajā piedāvājumā, laikrakstos tika ieviesta jauna rubrika "Jaunumi tālrādē".
Orientieris bija nepieciešams arī tādēļ, ka televīzijas nepiepildīja kanālus, bet gan dalīja pieejamās frekvences dažādos laikos un dienās (jāņem vērā, ka šis ir virszemes raidīšanas jeb antenu laikmets, kad pieejamo frekvenču skaits bija ierobežots). Piemēram, Igaunijas uzņēmējs Ilmārs Tasko nodibināja televīziju, kura 31. kanālā raidīja no pulksten 12.00 līdz 16.15, un programmā bija "viena ārzemju mākslas filma (pārsvarā ASV) un viena igauņu veidota mākslas filma" [23]. Tajā pašā kanālā dzīvoja arī "Picca TV", tikai darbadienu rītos no 7.00 līdz 11.00, pāris stundas agrā pēcpusdienā un brīvdienās no 8.00 līdz 10.00. 1994. gadā, izziņojot "Picca TV" ienākšanu tirgū, "Jaunumi tālrādē" solīja ko nebijušu – "izmantojot datortehniku, uz TV ekrāna vairākos logos tiks izvietota dažāda informācija (laika ziņas, valūtas kurss)", un to visu kopā dēvēja par "multimedija variantu" [24]. "Multimediju variants" un rotaļīgais informācijas pasniegšanas stils jaunajā televīzijā kaitināja laikmeta grandus. "TV "Picā" puspliks varonis ar dzeltenu lietussargu rokā dziedāšanu iesāk ar vārdiem "Tur ir Ulmanis, tā ir Rīga". Tas "Picai" raksturīgi, tur patiesas asprātības sajauktas ar izmocītām, pat saistītām ar buršikozu vaļību pret valsts prezidentu," sašutis dienasgrāmatā rakstīja rakstnieks un publicists Miervaldis Birze [25].
Agrīno komerctelevīziju laikmets sagādāja krāsainu izklaidi, kas ļāva uz brīdi atslēgties no Ivara Godmaņa valdības īstenotās šoka terapijas ekonomikā un straujajām sociālajām pārmaiņām. Jaunie kanāli piedāvāja Holivudas filmas ar monotonu, nazālu aizkadra tulkojumu krievu valodā, kā arī Paragvajas, Čīles un Meksikas ziepju operas. Izmantojot robus likumdošanā, liela daļa jaunās izklaides tika iegūta pirātiskā ceļā, nemaksājot tiesību turētājiem par pārraidīšanas licenci.
Ja būtu jāizvēlas laikmeta mirkļbirka ziepju operu žanrā, tad tā būtu #bagātiearīraud. Telenoveli "Bagātie arī raud" ("Los ricos también lloran") Latīņamerikā rādīja septiņdesmito gadu beigās, bet pie postpadomju skatītājiem tā nonāca vairāk nekā desmit gadus vēlāk. "Bagātajos" bija viss, kas žanram nepieciešams – miris tēvs, ļauna pamāte, neplānota grūtniecība, miljonārs, alkoholisms, izpalīdzīgi svešinieki, mīla. Seriāla ievada kadri [26] ar galveno varoni Mariannu, kas ložņā starp salmu ķīpām, joprojām ir spēcīga popkultūras atsauce šo seriālu piedzīvojušajiem, savukārt ziepju operas nosaukums ir nonācis latviešu sarunvalodas apritē.
"Bagāto" laikmets bija bagāts sākums Latvijas mediju tirgum, kaut arī nebija pilnvērtīgas likumdošanas, kas nodrošinātu visu tirgus spēlētāju precīzu un caurspīdīgu uzskaiti un autortiesību ievērošanu, kā arī trūka pašregulācijas mehānismu, kas definētu žurnālistu spēles noteikumus un attālumu starp trim oficiālajām varām un ceturto (par mediju ētiku lasiet nākamajā "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā). Bet mēs turpinājām mācīties – ka auditorija nav viendabīga masa un ka, piemēram, ir iespējami nišas izdevumi un sievietes paštēls daudzskaitlī, ka pastāv dažādi audiovizuālās izklaides žanri un viena varoņa stāstu var turpināt stāstīt 200 sēriju garumā. Sapratām, ka ir iespējama daudzveidība ziņu ražošanā un daudzveidība izklaidējoša satura pasniegšanā. Un arī "buršikoza vaļība", lai man piedod Miervaldis Birze, ir pelnījusi vietu ekrānā, jo demokrātija, kas nespēj par sevi ironizēt, atgādina sistēmu, no kuras mēs ar pārliecinošu balsu vairākumu bijām nolēmuši aiziet.
[1] Четвёртый съезд народных депутатов СССР // Бюллетень No 7., 1990.
[2] Sīkāk par sprādzieniem skat. iepriekšējo "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstu, https://satori.lv/article/latvijas-mediju-arheologija-diena
[3] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[4] "Padomju otrreizējā okupācija Latvijā", Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/22220
[5] 13. janvāris. Latvijas Jaunatne, 1991. gada 17. janvāris, 3. lpp.
[6] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[7] ""Expressen"speciālizlaidums Rīgai", LETA, publicēts "Latvijas Jaunatnē" 1991. gada 9. janvārī.
[8] Paula Raudsepa intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[9] Miķelsone, Māra. Baltijas ģenerālgubernators Viktors Alksnis grib politisku stabilitāti. Latvijas Jaunatne, 1991. gada 20. augusts.
[10] Egle, Ināra. Velta Puriņa: "Man mazliet bija bailes". Latvijas Jaunatne, 1991. gada 27. augusts, 4. lpp.
[11] Valujevs, Guntis. Vara un tauta. Diena, 1991. gada 20. augusts, 2. lpp.
[12] Likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", https://likumi.lv/ta/id/69512-par-latvijas-republikas-valstisko-statusu
[13] TASS ziņa pulksten 14.27. Latvijas Jaunatne, 1991. gada 22. augusts, 1. lpp.
[14] Aināra Dimanta intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada oktobris.
[15] Kļavis, Aivars. Avota laiks, fragmenti no topošās grāmatas. Domuzīme, 2021. gada 6. augusts.
[16] Rožukalne, Anda. Latvijas žurnālu tirgus attīstības tendences 1991–1995. No: krājums "Komunikācija: kultūras un vēstures diskurss", Latvijas Universitātes raksti, 683. sējums, LU Akadēmiskais apgāds, 2005.
[17] Kļavis, Aivars. Avota laiks, fragmenti no topošās grāmatas. Domuzīme, 2021. gada 6. augusts.
[18] Sarmītes Ēlertes intervija "Satori" projektam "Mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[19] Likums "Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes valsts uzņēmuma laikraksta "Diena" privatizāciju", pieņemts 1992. gada 1. aprīlī, https://likumi.lv/ta/id/65294-par-latvijas-republikas-augstakas-padomes-un-ministru-padomes-valsts-uznemuma-laikraksta-diena-privatizaciju
[20] Kārļa Streipa intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[21] Miljonāru vardarbīgā nāve 90. gadu sākumā bija relatīvi bieži sastopama parādība, piemēram, bijušais VDK darbinieks, naftas kompānijas "Lat-West-East" viceprezidents Sergejs Generalovs tika uzspridzināts savas mājas liftā, bet "Mercedes" automašīnu tirgotājs Ādolfs Sadausks gāja bojā aizdomīgā autoavārijā.
[22] Kārļa Streipa intervija "Satori" projektam "Latvijas mediju arheoloģija", Rīga, 2021. gada novembris.
[23] Bērziņa, Ilze. Jaunumi tālrādē. Neatkarīgā Cīņa, 1994. gada 26. marts.
[25] Birze, Miervaldis. Augusts: Ģēte, Zīgerists, Karmena un pārējie, fragmenti no dienasgrāmatas. Karogs, 1994. gada 1. decembris.
[26] https://www.youtube.com/watch?v=wlpVdQVWFLQ
Sērijā top arī podkāsts, kurā Rita Ruduša sarunājas ar Latvijas brīvās preses būtiskākajām personībām, kā arī video "Satori" sociālajos medijos par pēdējo 30 gadu spilgtākajiem preses izdevumu vākiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0