Ieva Melgalve
Autors
Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" un fantāzijas romāns "Mirušie nepiedod". 2014. gadā izdota grāmata bērniem "Bulta, Zvaigzne un Laī", 2015. gadā - "Mēness teātris".
publikācijas
pēdējā publikācija pirms
vērtējumi
kopā saņemti komentāri
kopā izteiktie komentāri
Populārākie autora raksti
Ģimenes sapratnes robežas
Līdzīgi kā tagad es katrā veikala apmeklējumā ilgpilni paskatos uz aizliegto Ziemassvētku krūzīti ar briedi, tāpat tagad cilvēki ar iekāri, ilgošanos un ziņkārību skatās uz to, kas, "kā mēs visi saprotam, nav ģimene".
Kāpēc tu man neraksti
"Livonijas debesīs" ir notverts kas tāds, kas prozā ir retums: mīlestības esence, kas pastāv nedaudz ārpus vārdiem un realitātes – pat fikcionālas realitātes.
Rakstnieka varā
Bet rakstnieka pazušana var būt arī citāda: teksts var ievilkt stāstītāju sevī tik dziļi, ka nekas netiek uzrakstīts, lai gan galvā mutuļo stāsti, bet realitātes logs kļūst pavisam neliels un biedējoši tukšs.
Cita āda
Ja būtu nepieciešams kāds gaumīgs paraugs, lai ilustrētu to, "par ko" un "kāda" ir pēdējo piecu gadu latviešu proza, Rukšānes jaunākais romāns ļoti labi atbilstu vairākām obligāti iekļaujamām kategorijām.
Visi autora raksti
Ieva Melgalve
0Citas domāšanas kods
"Programmēšana skolēniem" noteikti ir piemērota tiem bērniem, kas izrāda vēlēšanos programmēt, bet vēl nav atraduši tiešsaistes resursus, no kuriem mācīties. Savukārt "Sveika, Rūbij!" varētu droši iekļauties nepieciešamajā grāmatplauktā ikvienam bērnam no trīs gadu vecuma.
Ieva Melgalve
0Rakstīt bērniem. Rakstīt sev
Iespējams, tieši bērnu literatūra paradoksālā kārtā visvairāk pasaka par tās autoru. Paradoksālā kārtā – jo, rakstot bērniem, cilvēks nereti jūtas pasargāts no tiem stingrajiem kritērijiem, kas attiecas uz pieaugušo literatūru, un tas padara viņa tekstu brīvāku.
Ieva Melgalve
0Rotaļlietu filozofija
Bērnība ir dīvains laiks. Tu, cilvēks, ar mainīgām sekmēm mēģini apgūt dzīves likumsakarības, bet lielākā daļa no tavām domām un jūtām – kuras tev neizdodas izpaust precīzi un līdz galam, jo tu vēl neproti tik veikli lietot valodu, – tiek uztvertas kā jau bērna domas un jūtas: aizkustinošas, mīlīgas, bet lielajā pieaugušo pasaulē nebūtiskas.
Ieva Melgalve
0Ko izstāstīja briesmonis
Iespējams, ir nepieciešams izsaukt no pirmatnējas pagātnes dzīlēm briesmoni, kas pazīstams – un vienlaikus teju nepazīstams – jau no ķeltu mitoloģijas laikiem, un, iespējams, jāieskatās sevī tik dziļi, lai atrastu visu savu vainas apziņu, savu kaunu un bezspēcību, un ieskatītos tam acīs.
Ieva Melgalve
0Prezidents ir cilvēks
Mīlestība pret prezidentu vienmēr ir ar nosacījumiem, tā ir grūti iegūstama un viegli pazaudējama. Latvijas prezidentiem uzstāda augstas prasības vai arī izmisumā paceļ rokas un paslēpjas sarkasmā, nežēlīgi komentējot katru prezidenta publiskās vai privātās dzīves soli.
Ieva Melgalve
29Nelaidiet bērniņus pie manis
Galējā versijā skola kļūtu par vietu, kas neiemāca sevi izprast un attīstīt. Tā kļūtu par vietu, kas iemāca vienīgi melot un izlikties, lai netiktu atstumts un nosodīts, – pieeja, kas ir ne vien necilvēciska un psiholoģiski sagraujoša, bet arī pašos pamatos nekristīga.
Ieva Melgalve
0Melnbaltā nostalģija
Tās pašas izjūtas, kuras mūsdienu bērniem droši vien sniedz X-cilvēku filmas un supervaroņu komiksi, es ieguvu no vienīgā manas bērnības supervaroņa, kurš figurēja ne vien sabiedriski pieņemamās, bet pat obligātās un katram bērnam nepieciešamās grāmatās – stāstos par V. I. Ļeņinu jeb "Viscilvēcīgāko cilvēku".
Ieva Melgalve
1Ekskursijā ar bailēm
Pat ja ir iespējams pasargāt bērnu no briesmām, tad no bailēm man nav izdevies nosargāt vēl nevienu no viņiem, vai tās būtu zīdaiņa komiskās izbailes, pamostoties no negaidīta trokšņa, vai bailes no sliktiem sapņiem un tumsas, vai arī bailes, ka mamma tevi sabārs, atstās mājās, aizmirsīs tramvajā, vai arī varbūt naktī pa piektā stāva logu iekāps laupītājs un tevi nolaupīs.
Ieva Melgalve
0Viltotā bērnība
Vienā no grāmatas sākuma epizodēm apmēram 4-5 gadus vecā Ulle ir klaiņojusi visas dienas garumā, šajā laikā dabūjusi paēst vienu sviestmaizīti, ir pienākusi nakts, līst lietus, un vispār viss ir slikti un bezcerīgi. Šādā situācijā viņa ienāk kādas mājas pagalmā, un... ""Tad jau noteikti visi guļ, un tik vēlā stundā traucēt būtu nepieklājīgi," Ulle nodomāja." Un pavada visu nakti slapjā un aukstā malkas šķūnītī.
