Par grāmatām
09.02.2021

Viņa sieviete, viņa strauts

Komentē
0
Saglabā

Par Ričarda Brotigana grāmatu "Foreļu cope Amerikā", no angļu valodas tulkojis Arvis Viguls ("Orbīta", 2020).

Jau no pirmajām lappusēm šķiet skaidrs, kas ir "Foreļu copes Amerikā" lasītājs. Tas ir cilvēks, kurš šo grāmatu iebāzīs brezentīgā mugursomā līdzās nobružātai, varbūt pat pārrakstītai NSRD kasetei, kas tagad ir kļuvusi vēl vērtīgāka, jo nevienam nav kasetnieka, un tagad ar stopiem ceļo apkārt, meklējot kaut kādu maģiju, un neviens viņu nevar dabūt rokā, līdz viņš pats uzrodas nakts vidū un paprasa naktsmājas uz virtuves grīdas, un, protams, tu viņu ielaid, bet arī nedaudz uztraucies, ka viņš nekad neies prom (viņš aiziet prom). 

Pēc tam kļūst skaidrs, ka "Foreļu copes Amerikā" lasītājs visu ir pārpratis: šī grāmata ir par maģiju, bet ne obligāti par stopiem vai copi. Bet tas nekas, jo tā ir tā maģija, ko var dabūt, visu pārprotot, tāpēc "Foreļu copes Amerikā" lasītājs principā varētu pie tās nonākt arī pārpratuma pēc, domājot, ka vajag iebāzt somā Ričarda Brotigana grāmatu un NSRD kaseti un pacelt īkšķi, un reizēm vakaros izlasīt pa nodaļai jauktā secībā (lai gan patiesībā grāmata ir hronoloģiskāka, nekā izskatās). 

Ceļošana ir iederīga metafora tāpēc, ka ceļojot tu mūždien nonāc vietās, kuru likumus nesaproti, kurās tu visu pārproti, kurās tu iedomājies, ka šī savādā lietu kārtība un notikumi nav bijuši nejauši, bet paši sevis pieprasīti. Tev nav pieredzes un vēstures, kas padarītu šo dīvaino parādību izskaidrojamu. Tava distance no vietas ir ne tik daudz telpiska, cik poētiska: nejaušais kļūst īpašs, savādais kļūst galvenais, svešā vieta kļūst tava nevis kā realitāte, bet kā metafora – pārnesta nozīme. 

Ir cilvēki, kuriem šī pasaules izjūta ir vieglāk pieejama nekā citiem. Mirkļi, kurus Timotijs Mortons (Timothy Morton) raksturo grāmatā "Realist Magic" – mirkļi, kuros realitāte nošķiebjas un kļūst pārlieku klātesoša: šķiet, ka tieši ikdienas esamība ir apmāns, bet patiesība ir šī savādā pasaule, kura tev ir viscaur sveša un kurā tu pats esi sev svešinieks, un neko no tā visa nav iespējams nosaukt vārdā, tikai uzskatīt ar acs kaktiņu. Parasti tas notiek mainītos apziņas stāvokļos, paģirās vai negulējušam; dažiem šis stāvoklis atnāk pats. No tā droši vien arī leģendas par to, ka dzejnieki ir līdzīgi trakajiem. Lai gan šādu paralēļu pārāk viegla vilkšana nodara pāri gan vieniem, gan otriem, tomēr amerikāņu rakstnieks Ričards Brotigans (1935–1984) šķiet stereotipam atbilstīgs – cilvēks, kuram piemērotākā profesija ir "rezidējošais dzejnieks" un kam visu mūžu bijis drusku jācīnās ar faktu, ka pasaule nav gana ērta viņa ģēnijam. Arī tagad viņš ir no tiem autoriem, kas ir mazliet ārpus populārā kanona, bet atstājis pēdas visdažādākajos lasītājos, arī tādos, kuri sajūtu paņem un aiznes tālāk. Piemēram, kādam "Foreļu copes" izdevumam priekšvārdu rakstījis Nīls Geimens, un, skatoties uz nodaļu "Jūra, jūras arājiņš", gribas teikt – ahā, tad no turienes Geimenam šie motīvi! Lai gan droši vien drīzāk Geimens ir ceļotājs pasaulē, uz kuru atver vārtus (arī) Brotigans, un viņi nav vienīgie tādi, kas raksta atšķirīgi, bet notver to pašu burvību.

Laikam jau šī burvība slēpjas metaforā, kas, reiz uzradusies tekstā, ieložņā tajā kā dzīva radība, pārvēršot katru vārdu. Ja ikdienas metaforas un salīdzinājumi darbojas tikai teikuma līmenī vai nedarbojas vispār – jo neviens pat nepamana šī izteikuma metaforisko dabu –, tad Brotigana metafora maigi pārņem visu tekstu; "Foreļu cope Amerikā" ir reizē foreļu cope, grāmata un cilvēks; foreļu strautā, kurā ieiets kā universālveikalā, ir visas universālveikala nodaļas, cilvēks, kas apsēžas uz soliņa kurš izskatās pēc Bendžamina Franklina brillēm, kļūst līdzīgs astigmatismam. Realitāte, uztvere, metafora – tas viss, kas veido to, kas ir, nav sadalāmi. Lūk: "Pagājušajā naktī kaut kas zils, dūmi no mūsu ugunskura, aizpeldēja lejup pa ieleju un ienāca vadošās ķēves zvaniņa skaņā, līdz to zilo un zvaniņu vairs nevarēja atdalīt, lai kā arī censtos. Nekur pasaulē neatrastos tik liels lauznis, kam tas būtu pa spēkam." (54. lpp.)

Arvja Vigula tulkojums ir ļoti uzmanīgs un rūpīgs pret šīm metaforām, lasot ir viegli tām uzticēties un sekot; šeit ir jūtama Vigula plašā atdzejošanas pieredze. Reizēm gan, šķiet, kaut kas ir palicis nepamanīts. Piemēram, 17. lpp. uzraksts "IEEJA AIZLIEGTA / 4/17 HAIKU" angliskajā oriģinālā ir "NO TRESSPASSING / 4/17 HAIKU", kur četras zilbes pirmajā rindā attiecīgi veido 4 zilbes no 17 haikas standarta formas zilbēm, – latviešu valodā šī spēle nav saglabājusies. Makšķerēšanas piederums, kas tulkots kā "līderis", latviski drīzāk tiek saukts par "pavadiņu". Un 102. lpp., kur ir "bļoda ar zelta zivtiņu", oriģinālā vārds "bowl" drīzāk attiecas uz "fish-bowl", apaļu akvāriju. Bet, prātā formulējot šo iebildumu, es teju vai dzirdēju Arvi klusi iesmejamies un sakām: "Bet man ļoti patīk, ka tā ir tieši bļoda ar zivtiņu," – un grāmatas redaktoru Vili Kasimu plati pasmaidām un sakām, ka jā, bļoda ar zelta zivtiņu ir daudz labāk, lai iet. Gan jau tā drīzāk ir nejaušība, bet – šeit mēs nonākam pie šī tulkojuma galvenās īpatnības. 

Ir pieņemts, ka tulkojumam jābūt "neredzamam", it kā autors jau būtu oriģinālā rakstījis latviski. Nē, vēl vairāk – reizēm šķiet, ka no grāmatas kopumā tiek gaidīts, lai valoda tajā ir neredzama un bez svara. "Neveikla valoda", "grūti lasāms" – tas viss tiek teikts par tekstu, kas nav stilistiski nepareizs, bet kurā valoda ir padarīta vieliska. It kā valoda būtu stikls, caur kuru mēs skatāmies grāmatas pasaulē, un kārtīgā mājā stikli ir tik tīri, ka šķiet – to nav vispār. Šajā gadījumā stikls ir nevis netīrs, bet slīpēts un savādi iešķiebts, un, katru teikumu lasot, tas nedaudz pagriežas mutē vai prātā, atgādinot par savu eksistenci. (Līdzīgs tulkošanas stils ir raksturīgs arī Denam Dimiņam, jo īpaši Kirila Kobrina "Vēsture. Work in Progress" tulkojumā, ko arī izdevusi "Orbīta".) Turklāt šī valodas redzamība nav tieša angļu valodas pārlikuma sekas – teikumi ir jokaini citos veidos nekā oriģinālvalodā. Šīs grāmatas lasīšana arī valodiskā ziņā kļūst līdzīga ceļojumam, kurā acīmredzamais-nepamanītais pēkšņi nāk gaismā un šķiet savāds, negaidīts, ievērības un pakavēšanās vērts.

Tomēr: sākotnējais priekšstats par to cilvēku, kuram somā ir Brotigans un NSRD, kurš stopē pa Latvijas laukiem, pārgulēdams te pie draugiem Rēzeknē, te siena zārdā, tomēr nav precīzs. "Foreļu cope Amerikā" ir ļoti amerikāniska grāmata, un tai piemīt tā savādā noskaņa, kas acīmredzot bija dzīva un romantiska sešdesmitajos gados un ir dzīva un prozaiska arī tagad. Atkāpe uz mūsdienām: Ārlijas Hohšīldas (Arlie Hochschield) grāmata "Strangers in Their Own Land", kuras lasīšana ir sirdi plosoša pieredze. Šeit ir tie paši foreļu strauti, mierīgie ūdeņi, visa šī romantika, tikai tagad – rūpniecisko notekūdeņu sagandēta, nevis vienkārši nedzīva, bet nedzīvojama, indīga, cilvēkam naidīga daba. Un cilvēki, kas šeit  dzīvojuši paaudžu paaudzēs, to nevar neredzēt – bet vienlaikus viņi savādā kārtā arī neredz šķietami acīmredzamo kauzalitāti starp vāji regulētu rūpniecību un upi, kurā plūst šķidra plastmasa. Tas nav ne salīdzināms ar Latvijas situāciju, kurā attiecības starp piesārņojumu un vidi, lai arī ne vienmēr optimālas, tomēr tiek saskatītas kā kauzālas. 

Sākumā es pamanīju dīvainības nevis attieksmē pret dabu, bet attieksmē pret sievieti. "Foreļu cope Amerikā" ir izteikti maskulīna grāmata – tādā ziņā, ka tajā kaut ko teikt vai darīt var vīrieši, kamēr sievietes ir svešas un nesaprotamas būtnes, ar kurām īsti nav iespējams sarunāties. Jo īpaši, ja tā ir sieviete reproduktīvajā vecumā: tad viņa gandrīz nekavējoties tiek noreducēta uz reproduktīvajiem orgāniem un to funkcijām. Nav tā, ka šī grāmata būtu īpaši šovinistiska; rodas iespaids, ka sieviete tajā ir kādas citas sugas radījums, kas tīri mimētiski atgādina cilvēku, bet diezgan pārliecinoši un pašsaprotami nav cilvēks, tādēļ ir labi un pareizi, ja viņa iztiek bez vārdiem vai pāris reižu pasaka "jā": "tādā jaukā veidā. Viņa izmantoja visas vārda "jā" priekšrocības, kad to neieskauj it nekāda nozīme un citi vārdi to ir likuši mierā." (103. lpp.) 

Un kāds tam sakars ar strautiem? Līdzīgā veidā arī tie eksistē, kaut kādā mērā atrauti no realitātes, tie ir tīri vai netīri, ar forelēm vai bez, un foreles ir vai nu dzīvas, vai nosprāgušas. Tam varētu būt saistība ar to, vai strauts ir smalks un dārgs vai arī gluži parasts un neizglītots, tāds, kuram ienācis prātā plūst pa piesārņotām vietām, un tur nu neviens neko nevar darīt. Necieņa pret dabu, piemēram, lejot portvīnu forelei mutē, netiek saistīta ar to, ka šī daba ir sapostīta: tas ir noticis pirms mums, nevis mēs to darām tagad. Šķiet, apogeju šī domāšana sasniedz nodaļā, kurā ļoti labs foreļu strauts ir sadalīts gabalos un tiek pārdots saimniecības preču veikalā; protams, aina ir ironiska, bet drīzāk absurda nekā kritiska. Saskaņā ar visu, ko mēs no grāmatas zinām par strautiem un Ameriku, šāda rīcība šķiet tikai loģiska, pat apsveicama: beidzot taču normālam cilvēkam ir iespēja nopirkt gabalu strauta un ielikt piemājas dārziņā, kur neviens tajā nesadzīs industriālu aitu baru. Skaidrs, ka vienam indivīdam vairāk par pāris metriem strauta nevajag un nebūtu taču loģiski to pāris metru dēļ pēkšņi sākt rūpēties par visu dabu. 

Šeit gan mēs šķietam nonākuši tajā dīvainajā pata situācijā, kas mēdz rasties, ja feministiskas (vai šajā gadījumā ekofeministiskas) kritikas gaismā parādās teksta problēmas. Pārāk viegli rodas secinājums, ka autors ir slikts, slikts cilvēks, kas uzrakstījis sliktu, sliktu stāstu, ko vajadzētu svītrot ārā no skolu literatūras – un no tā savukārt pārāk viegli rodas secinājums, ka kritiskā teorija iznīcina visu, kas literatūrā jebkad ir bijis labs. Bet nē: tāpat kā morālā panika par kritisko teoriju būtu pārspīlēta, arī Brotigana svītrošana no literatūras sarakstiem būtu absurda. Tieši otrādi. Brotigans, kas neapšaubāmi ir ļoti labs rakstnieks, un "Foreļu cope Amerikā", kas neapšaubāmi ir brīnišķīgs un iedvesmojošs darbs, sniedz iespēju (līdztekus citām lasīšanas baudām un prieciņiem) arī iedziļināties un saprast, kā domā šis svešinieks savā zemē, atnācējs realitātē, kura ir brīnumaina un maģiska, un šķietami neaizsniedzami skaista, un vienlaikus trausla, klātesoša, katra mūsu žesta un skatiena mainīta un ietekmēta.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!