Par grāmatām
19.10.2021

Ideoloģijas kalēji

Komentē
4
Saglabā

Par Māra Bērziņa romānu "Nākotnes kalējs" ("Dienas Grāmata", 2021).

Māris Bērziņš ir jau labi zināms un lasītāju iemīļots autors, kam raksturīgs plašs balss diapazons – no absurda līdz traģēdijai –, atturīgs, bet precīzs stils un rūpīga pieeja darbam. Tāds autors, kas, šķiet, labprāt pakāpsies solīti sāņus no sava teksta, lai ļautu runāt varoņiem un dzīves situācijām. Savā jaunākajā (bet vairākus gadus tapušajā) romānā "Nākotnes kalējs", kas iznācis sērijā "Es esmu...", Māris Bērziņš ir iejuties padomju laikos slavētā un pēcpadomju laikos stipri atturīgi vērtētā rakstnieka Viļa Lāča ādā. Stāstījuma forma ir izvēlēta ja ne tradicionāli, tad katrā ziņā racionāli: Viļa Lāča dienasgrāmatu ieraksti ievada garākus pārdomu tekstus no rakstnieka "tagadnes" (divdesmitā gadsimta piecdesmitie–sešdesmitie, proti, Viļa Lāča mūža pēdējās desmitgades), tie mijas ar izvilkumiem no dažādiem laikrakstiem – gan Padomju Savienības, gan trimdas, bet rakstnieka pusaudža gadus un jaunību aptver viņa "terapeitiski" rakstītie memuāri, kuri bagātīgi papildināti ar klasiķa jaunības gadu (visai šķērmajiem) dzejoļiem. Šī vienlaikus saprotamā un dinamiskā forma ir arī ārkārtīgi aizrautīgi lasāma, un, lai gan  "Nākotnes kalējs" nebūt nav īss vai tematiski viegls, pat vissmagākās tēmas aicina lasīt uz priekšu, nevis sveškaunā pievērt grāmatu, lai noliktu to malā. 

Ja līdz šim Māri Bērziņu pirmkārt varēja slavēt par īpatno, atsvešināti ironisko rakstīšanas manieri, kurā gan dramatiskais, gan traģiskais šķiet uzlūkots ar vieglu smaidu – un tāpēc reizēm iebliež pa pakrūti vēl jo jaudīgāk –, tad "Nākotnes kalējā" viņš drīzāk parādās kā izcils un spilgts stilizētājs: romānā viscaur izturēts kokaini patosīgs rakstības stils, kurā apvienojas gan priekšstats par to, kāds bija pats Vilis Lācis, gan arī stereotips par padomju laika rakstības veidu. Turklāt dīvainā kārtā Mārim Bērziņam izdevies šo stilu reproducēt tādā veidā, ka tas izraisa nevis nepatiku vai garlaicību, bet gan tādu kā nostalģiju pēc laika, kad literatūra varbūt nebija īsti laba, tomēr tā vienmēr bija saprotama. Proti, "Nākotnes kalēju" pilnīgi noteikti var izlasīt kā biogrāfisku romānu par Vili Lāci, darbu, kura vērtība slēpjas precīzi izklāstītos rakstnieka biogrāfijas faktos, personiskās un politiskās dzīves pavērsienos un rakstura atsegšanā – vārdu sakot, visā, ko mēs gaidām no slavena cilvēka biogrāfijas, kuru uzrakstījis kāds centīgs, apzinīgs un pieticīgs autors, tāds kārtīgs Jānis Kalniņš pretstatā, teiksim, Roaldam Dobrovenskim. Un, pat ja varētu iedomāties, ka post–postmodernisma situācijā šāds rakstības veids vairs "nav iespējams", tomēr mums vēl arvien ir pieejams plašs klāsts mazrefleksīvu tekstu, kuru lasīšana, mēģinot nošķirt "autoru", "stāstītāju" un "es personu", sagādā neproduktīvas pseidointelektuālas mocības. Nu, lūk, ar šādām mocībām Māris Bērziņš laipni ļauj mums nenodarboties. 

Otrā svarīgā iezīme ir, ka tieši "Nākotnes kalējā" Māris Bērziņš atklājas kā spilgts raksturotājs. Nav tā, ka citos darbos viņš nebūtu prasmīgi modulējis balsi atbilstoši personāžam, kurā iejuties, tomēr iepriekš varoņu raksturojumu papildinājuši arī dažādi notikumi (bieži vien – visnotaļ dramatiski) un varoņu reakcijas uz tiem (nereti – pat ļoti ekspresīvas). Vilis Lācis romāna gaitā lielākoties slimo, nīkst, slaistās, drusku dzerstās apkārt, drusku skatās uz sievietēm (bet tikai skatās), ar gariem zobiem pilda kaut kādus birokrātiskus vai reprezentatīvus pienākumus, ar zināmu apmierinājumu rediģē vecus romānus, un tas arī viss. (Man šķiet, ka tieši fakts, ka labākā viņa ikdienas daļa ir vecu romānu rediģēšana, visspilgtāk izteic tās vispārējo bezcerību un eksistenciālās šausmas, bet, iespējams, tas ir pārāk personisks lasījums.) Tādēļ faktiski romāna galvenā aktivitāte un šarms ir pakāpeniska Viļa Lāča rakstura atsegšana, vienlaikus sekojot viņa lēnajai, bet neizbēgamajai iziršanai. Rakstnieku vajā dažādas fiziskas kaites, kas daļēji atspoguļo viņa mentālās problēmas – depresiju, bailes un pašpārmetumus, kurus viņš mēģina neitralizēt ar gribasspēku un pozitīvu domāšanu, kas viscaur iezīmēta viņa tekstā.

Šeit arī slēpjas galvenais Viļa Lāča raksturošanas paņēmiens: viņš ir caurcaurēm neuzticams stāstītājs, kura tekstā bez īpašām grūtībām saskatāmas pretrunas un divkosība; turklāt neuzticams viņš ir ne tik daudz lasītājam, cik pats sev. Lasītājam nepavisam nebūtu grūti atzīmēt vietas, kur Lācis, iepriekš nosodījis plātīšanos un egocentrismu, pēcāk izvēršas slavas dziesmās sev, lieliskajam un nozīmīgajam rakstniekam, kas spēj aizkustināt cilvēku sirdis un mainīt viņu dzīvi, tikai vienlaikus nez kādēļ – neskatoties uz savu politisko un diskursīvo varu – uzskata sevi par pilnīgi nevarīgu un nespējīgu kaut ko mainīt. Nevar nepamanīt arī viņa izteikti šovinistisko attieksmi pret sievietēm, kas vienlaikus nav īsti vērā ņemamas un ir vainīgas pie visām nebūšanām. Viļa Lāča fiktīvais monologs ir garš un visai neveikls mēģinājums sevi apmānīt, bet lasītājs, šim apmānam neļaujoties (skepsi ļoti sekmē arī specifiskais "padomiskais" stils, kas īpašu uzticību nevieš), sāk kritiskāk vērot arī citas darbības, ko Lācis cenšas paslaucīt zem paklājiņa – gan viņa nodevīgo politisko darbošanos, gan pastāvīgo izdabāšanu tābrīža varai literatūrā.

Tā nu atjautīgais lasītājs, kurš nav ļāvies Lāča apmānam, var apmierināti secināt, ka tas Vilis Lācis gan ir bijis viens gļēvs, divkosīgs, iedomīgs un arī citādi derdzīgs tips (kā jau kolaboracionistam pienākas) un tāpēc ir pilnā mērā pelnījis gan depresiju, gan fiziskās vainas ("ja būtu bijis labāks cilvēks, tad būtu arī veselāks"). Turklāt vietām ļoti aizkustinošie pusaudzības un jaunības apraksti ļauj arī just viņam līdzi vai vismaz just žēlumu par to, ka savas muļķības, naivuma un melnbalto ideālu dēļ no dedzīga un gudra jaunieša izauga tas, kas nu izauga. Tomēr nav pamata domāt, ka Māris Bērziņš, kurš ir ļoti erudīts autors, būtu atturējies no personiskām pārdomām par literatūras ideoloģisko angažētību vispār, tādēļ ir iespējams – un būtu svarīgi – apsvērt arī tālākās implikācijas.

Lielu daļu romāna Vilis Lācis pavada, gatavodamies savu darbu tulkojumam krieviski un pārrakstot agrīnos darbus – piemēram, "Veco jūrnieka ligzdu", kas pārtop par "Zītaru dzimtu". Izmaiņas diktē ideoloģija – romāns jāpieskaņo padomju laika prasībām. Lielākie un sarežģītākie labojumi pieprasa mainīt sižeta gaitu – skaidrs, ka negatīvi atainot boļševikus vairs nedrīkst, un tas nozīmē svītrot veselus notikumus, kas savukārt pieprasa izmaiņas arī tālākajā darba gaitā. Citas epizodes var mainīt, pārstatot uzsvarus, ievietojot citādas kaismīgas runas, nomainot personāžu tautību vai vārdu. Tas viss būtu gana melnbalti ("ir slikti pārrakstīt romānu ideoloģijai atbilstošā veidā"), tikai... arī pirmais romāna variants, kā sev skaidro autors, ir radīts Ulmaņa laika ideoloģijas diktātā. Tas ir, nekad nav pastāvējis tāds ideoloģiski "nevainīgs" romāna variants; par tāda iespējamību Lācis pat neiedomājas. 

Kas notiktu, ja Lācis šo darbu rediģētu mūsdienās, kad it kā nekāda organizēta cenzūra nepastāv? Būtu muļķīgi un naivi iedomāties, ka 21. gadsimta demokrātijas darbs būtu bijis no kaut kā brīvs; arī mūsdienās ir skaidrs, kuri ir "labie" un kuri ir "sliktie". Šo līniju romānā skaidri iezīmē "brīvajā pasaulē" – aiz dzelzs priekškara – tapušie raksti, kuros necenzētā, bet pārliecinošā vienprātībā Vilis Lācis minēts ar izsmieklu, dusmām un nicinājumu, tā iezīmējot pretstatu padomju diskursa slavinošajam tonim. Arī mūsdienu Latvijā, ja kāds rakstītu romānu par Vili Lāci, viņš tajā tiktu tēlots kā negatīvs tēls, turklāt atbilstoši mūsu pieņemtajai attieksmei pret tiem, kas padomju laikos sašmucējušies, – ne kā absolūts ļaunums, bet gan kā vājš un gļēvs cilvēks, kas, komunisma sapņa sākotnēji pievilts, ar laiku pamazām aptver, ko nodarījis, un tomēr visiem spēkiem turas pretī šai nepatīkamajai atskārtai... 

Un šis pēdējais apvērsiens – apjauta, ka Māra Bērziņa "Nākotnes kalējs" ir ideoloģiski iekrāsots romāns, līdzīgi kā dažādu ideoloģiju iekrāsoti bija Viļa Lāča darbi – strauji un nekomfortabli piespiež citādi skatīties ne tikai uz šo romānu, bet arī uz citiem mūsdienās tapušajiem tekstiem. Par dažiem darbiem šaubu nav: ir autori, kuru pārliecība izskan skan skaļi un skaidri, nepārprotami signalizējot par darba rāmējumu. Šie teksti ir tie, kas visbiežāk izsauc lasītāju pretreakciju: šis darbs, lūk, ir feministisks, tas savukārt nosoda kapitālismu vai idealizē atgriešanos pie dabas, tas savukārt ir klaji nacionālistisks, bet šis atkal – pilnīgs cinisms, nihilisms un anarhija. (Protams, "savas" ideoloģijas pārstāvjus pamanīt ir nedaudz grūtāk.) Daudz grūtāk ir ar darbiem, kuru autors šķietami noslēpjas tekstā – tā kā "Nākotnes kalējā", kur Māra Bērziņa balss šķiet gandrīz vai izkususi, dodot vietu Viļa Lāča tonim un personībai. Ārzemju literatūrā šādi darbi tiek pakļauti nežēlīgai ideoloģijas vētīšanai, gan izceļot un analizējot paša teksta vai sižeta nianses, gan sekojot autora izteikumiem publiskā telpā (un izraisot pat ļoti prominentu autoru sūdzēšanos par to, ka viņi tiek "kancelēti" vai pat cenzēti). Latvijas literatūras lasītāji un kritiķi ir daudz pieklājīgāki; pazīstam taču cits citu un nesāksim publiski saukāt par rasistu, kristieti vai feministi. Tomēr šī pieklājība, šis šķietamais kancelēšanas un cenzēšanas trūkums vai vismaz maigums, iespējams, traucē mums pat pievērsties teksta ideoloģiskā rāmējuma ieraudzīšanai un analīzei, liek pieņemt teksta "ideoloģiskās nevainības" prezumpciju. Varbūt pat – autoram pašam iztēloties sevi brīvu no jebkādas ideoloģijas, tādu, kurš pasaka visu, kā ir, tādu, kurš redz pasauli pilnīgi skaidri (nevis rasistiski, kristietiski vai feministiski). Un lasīt "Nākotnes kalēju" kā romānu par "tiem citiem", tiem, kuri melo sev un lasītājiem, mēģinot iebarot sagrozītu realitātes versiju. 

Daudz godīgāks (un skaudrāks, un nepatīkamāks) būtu lasījums, kurš atsegtu visu iesaistīto pušu angažētību un pašapmānu, lai pēc tam jautātu: "Un ko man ar to visu tagad darīt?" – jautājumu, uz kuru man atbildes nav. 

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!