Par Svena Kuzmina romānu "Skaistums un nemiers" (izdevniecība "Dienas Grāmata", sērija "Es esmu...", 2023)
Vēsturiskais romāns ir savāds žanrs ar saviem izaicinājumiem, kurus autors var interpretēt dažādi. Piemēram, vēsturisks romāns var tikt traktēts kā primāri didaktisks materiāls, kurā aizraujošā veidā izstāstīta apgūstamā viela, iepazīstinot ar konkrētā laika notikumiem un apstākļiem, vienlaikus maksimāli noslēpjot tā interpretējošo dabu vai sniedzot izvērstu pēcvārdu, kurā paskaidrots, kas no šī romāna ir uztverams kā "patiess" un kas – kā "izdomāts". Pilnīgi pretējs skatījums ir vēsturiskais romāns kā radikāla mistifikācija, absolūti interpretējošs darbs, kurā vēsturiskais pamats tiek uztverts tikai kā atsperšanās platforma, iedvesmas avots. Spektrā starp abām galējībām atrodas gan, piemēram, pseidovēsturiski mīlas un/vai piedzīvojumu romāni, kuros saglabāti atsevišķi attiecīgā laika perioda elementi, ignorējot citus, gan ideoloģiski iekrāsoti darbi, kuros vēsturiskie notikumi izstāstīti tādā veidā, lai lasītājam nebūtu ne mazāko šaubu par to, kuri šajā stāstā ir "labie" un kuri "sliktie", nepārprotami aktualizējot morāles vērtības kā nemainīgas pagātnē, tagadnē un nākotnē. Protams, arī lasītājam ir savas gaidas no vēsturiskā romāna, un vai! tam autoram, kurš trāpījis rakstīt citā modusā, nekā lasītājs sagaidījis. Vēl jo vairāk vai! tajos gadījumos, kad vēsturiskajā žanrā veidotais darbs ir kinofilma vai seriāls un ikkatrs ekrāna skatītājs var uzstāties kā vēstures vai stāstniecības eksperts.
"Dienas Grāmatas" izdotā romānu un monogrāfiju sērija "Es esmu..." šķietami padara visu vienkāršāku, glīti sakārtojot gaidas: vēsturiskās monogrāfijas, kuru autori ir literatūras zinātnieki, varētu iekļauties "objektīvajā", "uzticamajā" vēsturiskā teksta spektra galā, kamēr rakstnieku romāni varētu brīvi izplosīties pa interpretējošo, vēsturiskajai patiesībai mazāk piesaistīto daļu, stāstījuma uzlabošanai ieviešot arī pārliecinoši neiespējamus notikumus. Tomēr varbūt šis pretnostatījums var nedaudz biedēt arī pašus autorus: vēsturisko monogrāfiju autori varētu nevēlēties būt pārāk sausi un garlaicīgi salīdzinājumā ar rakstniekiem, kamēr rakstnieki, kas labi apzinās, ka viņu tekstam būs pretnostatāma "objektīvi patiesa" monogrāfija, varētu vēlēties drusciņ piebremzēt ar drosmīgām interpretācijām, lai netiktu apvainoti vēstures nezināšanā. Vienlaikus šis pretnostatījums arī noslēpj, ka ikviens vēsturisks teksts – pat vissausākais un akadēmiskākais – ir neizbēgami interpretējošs, bet ikvienu literāru tekstu ierobežo nerakstītas, bet nežēlīgas konvencijas par to, kas tad, sasodīts, ir literatūra. Tas, ka šie noteikumi ir nerakstīti, padara tos vēl biedējošākus: katram autoram ir it kā jāizgudro literatūra no jauna, bet vienlaikus jāmēģina arī uzminēt it kā iepriekšdotu priekšstatu par to, kādai tai jābūt.
Svens Kuzmins romānā par Kārli Skalbi "Skaistums un nemiers" šo problēmu risina gandrīz no sāniem: no vienas puses, pieņem vēsturiskā romāna spēles noteikumus, no otras puses, uztver tos burtiski kā spēles noteikumus, lai jautātu sev (un varbūt arī lasītājam): ko nozīmē vēsture kā stāsts? Kas ir tās stāstnieks? Ko vispār nozīmē rakstīt stāstu, kura sižets būtībā jau uzrakstīts pagātnē? Ko šajā gadījumā nozīmē "radošā brīvība", precīzāk, kas ir tas, ko "drīkst" piedomāt no jauna, un kuri pavērsieni šķiet nemaināmi? Un Svens Kuzmins atrisina šo jautājumu, izmantojot Skalbi kā rakstnieku/stāstītāju, kas izstāsta savu stāstu, vietām saplūstot un pārklājoties ar Svenu Kuzminu kā grāmatas autoru, kuram ir pieejams arī plašāks konteksts – piemēram, atbilstošā laika posma notikumi Krievijā.
Romāna stāstītājs ir autors, kurš var brīvi sekot vēsturiskajiem notikumiem, uztverot šo fonu drīzāk kā priekšā uzrakstītu sižeta karkasu – tātad kā atbrīvojumu no nepieciešamības izdomāt, "kas tur vēl varētu notikt", jo vēsture to ir jau pateikusi priekšā. Svena Kuzmina versijā vēsture ir priekšrakstīta, bet tā nav priekšraksts: tas ir karkass, ko var arī droši, reizēm pat barokāli apaudzēt ar niansēm, raksturiem, toņiem; tas ir kā labi zināms stāsts, ko viņš izstāsta vēlreiz, tikai šoreiz interesantāk. Šo iespaidu paspilgtina Kuzminam raksturīgā ikdienas realitātes pakāpeniskā pāriešana sapņa vai murga īstenībā – ainu vai sižeta līniju nobeigumi, kas izplūst un pārveidojas lasītāja acu priekšā, iegūstot fantasmagorisku kvalitāti un pēc tam atkal atgriežoties ikdienas stāvoklī, it kā nekas nebūtu noticis, un tādējādi sašūpojot priekšstatu par realitāti jau pašos tās pamatos. Turklāt šāda pāreja uz sapņojumu vai fantasmagoriju nav tikai Kuzminam raksturīga iezīme – to var pamanīt arī Skalbes literārajās pasakās. Proti, grāmatas stāstītāji saplūst ne tikai formas izvēlē, bet arī rakstīšanas veidā, liekot priekšplānā Skalbes darbu sirreālos, sapņainos aspektus. Vienlaikus Kuzmins gan rūpīgi izvairās no Skalbes darbu citēšanas, pieņemot, ka lasītājam droši vien pašam kaut kas prātā aizķēries no "Ziemeļmeitas", gan arī, iespējams, veidojot priekšstatu par Skalbes darbiem, kas, būdams izsapņots, kļūst labāks par reālajiem tekstiem. Šajā kontekstā, manuprāt, tā ir izcila izvēle, jo skaidrs, ka, ar laika distanci skatoties uz Skalbes tekstu, taptu uzkrītošas tā vecmodīgās iezīmes (un veids, kā latviešu literatūru mēdz pasniegt skolā, situāciju neuzlabo), bet Kuzmina mērķis ir parādīt Skalbes rakstīto kā jauna, aizrautīga, varbūt sākotnēji nemākulīga, bet ar rakstīšanu apsēsta cilvēka darbu.
Gan šīs stāstītāja lomas dēļ, gan, iespējams, arī paša Skalbes rakstura dēļ viņa tēls romānā iezīmējas drīzāk kā cilvēks, kurš notikumus absorbē un apraksta, nevis virza. Šķiet, lielākā daļa trauksmaino notikumu līdz 1905. gada revolūcijai un arī pirms tās ir nevis kaut kas tāds, ko Skalbe būtu izvēlējies, bet gan kaut kas tāds, ko viņš ir refleksīvi piedzīvojis, līdz pat sajūtai, ka vēstures pavērsieni viņa skatījumā ir vien jēlmateriāls literatūrai, kura tos atbalso. Šī pozīcija ir ārkārtīgi simpātiska – jo īpaši uzsvērti grāmatas noslēgumā, kad skarbi iezīmējas atšķirība starp intelektuālo eliti, kas smalki izplāno to, kā tautai jāsaceļas labākas nākotnes vārdā, un vardarbības notrulinātajiem ļaudīm, kuri šo sacelšanos īsteno, pa ceļam gan slepkavodami, gan kultūras vērtības iznīcinādami. Šo paradoksu Kuzmins ne apiet, ne atrisina, atstājot uz jautājuma zīmes (un, cerams, atstājot šo jautājuma zīmi gruzdošu arī lasītāja prātā): kā tas nākas, ka nodomi, ar kuriem bruģēts ceļš uz elli, patiešām ir labi? Kaut kādā ziņā viegli attaisnot Skalbi kā reflektējošu ideālistu, kurš apzināti novēršas no reāli notiekošajām šausmām, bet vienlaikus intelektuālam lasītājam, kurš ar Skalbi varētu gribēt identificēties, būtu jāuzdod jautājums sev – jautājums par savām maigajām un ideālistiskajām pārliecībām, kuras var ietērpt skaistos un pārliecinošos vārdos, varbūt nesaskatot šo vārdu ilgtermiņa iespaidu. Vienlaikus vērotāja-stāstītāja pozīcija šķiet arī pasīva; pēc romāna izlasīšanas pat grūti pateikt, kas tieši Skalbe bija par cilvēku un kur tajā visā ir viņa īstās izvēles, bet kur – tikai plūšana pa vēstures straumi.
Šādā ziņā otrā plāna varoņi pat mēdz iznākt romāna priekšplānā, uzstājoties spilgtāk un pārliecinošāk. Daļēji tas attiecas uz latviešiem (jo īpaši jāatzīmē Blaumaņa tēls – kluss, bet dziļš un Skalbem nesaprastos veidos nemierīgs), bet visvairāk uz Krievijas revolūcijas darbiniekiem, kuri to vien dara, kā ar dažādām oportūnistiskām metodēm mēģina kaut ko sakūdīt, uzspridzināt, ievest ieročus vai spēlēt spiegus. Turklāt tas viss viņiem pārsteidzošā kārtā arī izdodas, veidojot spilgtu un reljefu notikumu un varoņu virkni. To izteiksmīgums ir tāds, ka attaisnojas romānā vairākkārt minētā doma, ka notikumi Krievijā ir tik spēcīgi atbalsojušies Latvijas vidē, ka šķiet kā klātienē piedzīvoti. Jo īpaši spilgts ir pareizticīgo priesteris un revolūcijas darbinieks Gapons – fantastisks, spilgts un vietumis ļoti pārspīlēts personāžs, kurā var samanīt Kuzmina romāna "Dizažio"("Dienas Grāmata", 2021) galvenā varoņa vaibstus. Savā ziņā Gapons ir Skalbes antitēze – ekstraverts un pārliecināts par sevi. Lai arī viņu, tāpat kā pārējos, sev līdzi rauj vēstures straume, šķiet, ka viņa raksturs ļauj kļūt par to, kurš acīmredzami izlauž tai jaunu ceļu, pat ja ir skaidri redzams, ka būtībā Gapons ir neapdomīgs oportūnists bez tālāka plāna vai izpratnes par pārmaiņām, kuras rada. Bet šo pašu pārmetumu – savas rīcības seku nezināšanu un neapzināšanos – var pārmest ikvienam revolucionāram, arī pašam dziļdomīgākajam. Grāmatas kontekstā gan šis kontrasts atstāj vēl papildu efektu – lai arī Krievijas notikumi reizumis šķiet mulsinoši (ne vienmēr to sākumā vai pat beigās ir saprotams, kāda tieši ir to nozīme tekstā), tie ir arī aizraujoši, spilgti, pat karnevāliski, kļūstot par grāmatas interesantāko daļu, kamēr Latvijas notikumi šķiet drīzāk blāvs to atspulgs.
Lasot "Skaistumu un nemieru", šķiet, man bija vairāk jādomā ne tik daudz par Skalbi kā autoru vai pat kā literāru varoni, bet gan par to pozīciju, ko mēs varam ieņemt, kad tepat tuvumā notiek ekstrēmi politiski notikumi – mūsu gadījumā, protams, tas ir Krievijas karš Ukrainā. Ukrainas notikumi atbalsojas Latvijā, bet vienlaikus rada iespaidu, ka tas, kas notiek pie mums, ir tikai blāvs atspulgs īstajām pārmaiņām; ka mēs esam kļuvuši par vērotājiem un domātājiem, kamēr rīcības cilvēki ir kaut kur citur. Un vienlaikus daudzi no mums saskata lielu nozīmi arī mazajās izvēlēs – gluži kā Skalbes mīļotā Lizete, apzināti aizkavējot iecerēto, netieši izglābj viņu no piedalīšanās 13. janvāra asinspirtī Daugavmalā, vai kā Skalbe pats, rakstot gan literatūru, gan publicistiku, kā arī izplatot aizliegtu vai pusaizliegtu literatūru, nedaudz maina cilvēku domāšanu. Šī rīcība vērienā nav salīdzināma ar aktīvu karadarbību, un tās personiskās sekas nav salīdzināmas ar to, ko psihei nodara gan piedzīvota, gan pastrādāta vardarbība.
Šī stāsta pamatā ir cits ētoss, kuru formulēt nav viegli un varbūt pat nav vajadzīgs: jo, rakstot par skaistumu un nemieru, autors (gan Skalbe, gan Kuzmins) pievēršas skaistumam un nemieram pasaulē, vienlaikus jūtīgi reģistrējot tā izraisīto viļņošanos sevī un uzdodot sev jautājumus, kurus aktīvie darboņi palaiž garām vai nu tādēļ, ka viņiem nav tiem laika, vai arī tādēļ, ka nevar atļauties šaubīties par sevi. Varbūt tas ir vājums un neizlēmība, gandrīz vai bezatbildīga ieraušanās sevī tad, kad vienmēr ir iespējams darīt vairāk. Bet varbūt pasaule būtu citāda, ja šis vājums, domīgums, sapņainums būtu rakstura īpašības, kuras mēs alktu redzēt sevī un savos varoņos – gan literatūrā, gan dzīvē.
0