Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

 
Par grāmatām
21.07.2022

Mūsdienu Krievijas diagnoze

Komentē
0

Par Tatjanas Tolstajas romānu "Lūška" (2022, izdevniecība "Prometejs", no krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis).

Šobrīd Krievijas literatūras lasīšana un vēl jo vairāk publiska apspriešana ir problemātiska. Vai mēs varam ignorēt ik dienas Ukrainā notiekošo, vienlaikus bez izšķirības izbaudot savus mīļākos krievu autorus? Man šķiet, ka literatūras lasīšana "bez konteksta" vispār nav iespējama; protams, mēs varam nezināt vai labticīgi aizmirst tās rakstīšanas kontekstu, bet mēs, lai cik ļoti to vēlētos, nevaram pilnībā izcelt sevi no lasīšanas mirkļa konteksta. Turklāt, pievēršot uzmanību rakstīšanas kontekstam, ir jāsaredz arī tas, ka liela daļa Krievijas literatūras patiešām ir imperiālistiska, tā ir atklāti propagandējusi vardarbīgus, nacionālistiskus un Putina režīmam labvēlīgus naratīvus. Varbūt mēs varam lasīt tikai tās balsis, kuras asi nostājas pret Putina režīmu un kritizē karadarbību Ukrainā? Gan Ukrainas kultūras darbinieki, gan protestējošās balsis no Krievijas problematizē to: priekšroka jebkurā gadījumā jādod Ukrainas balsīm. Bet tad vēl ir milzīgais skaits balsu, kuras izvēlas nenostāties nevienā pusē. Viena no kultūras darbiniecēm, kurai es nedaudz sekoju sociālajos tīklos, piemēram, uztraucas par to, kā sagādāt savam jaunajam pūdelītim barību, no kuras suņukam būtu labas konsistences vēdera izeja, bet vienlaikus citi sunīši, kaķīši un zvēriņi Ukrainā vai nu vairs nespēj atrast savus nogalinātos saimniekus, vai arī – ja viņiem paveicies – kopā ar saimniekiem ir aizceļojuši prom no mājām. Un tad ir tās balsis, kuras nav pilnīgi pasīvas politiski, bet principiāli runā Ēzopa valodā. Starp tādiem autoriem ir arī Tatjana Tolstaja, izcila rakstniece, kurai neapšaubāmi piemīt brīnišķīga spēja būt ironiskai, pat sarkastiskai, vienlaikus veikli izvairoties no lietu nosaukšanas vārdā un pasmīkņājot par tiem cilvēkiem, kas šo nosaukšanu vārdā pieprasa. Ko iesākt ar šādiem cilvēkiem? Pakļauties stereotipam par baiso "kancelēšanas kultūru", nelasīt, nerakstīt, nerunāt vai varbūt komentēt viņas darbus tikai ar bildītēm no Bučas, Mariupoles un Harkivas? Vai varbūt labticīgi pieņemt, ka viņa ir "mūsējā", tikai ļoti saprātīgi sargā savu ādu totalitāra režīma apstākļos, gluži kā latviešu literatūrā tas notika praktiski visu padomju laiku? Vai varbūt secināt, ka, dzīvojot Krievijā, jebkāda politiska apātija vai lavierēšana ir līdzdalība un līdzatbildība Krievijas agresijā? Neviena no šīm izvēlēm nešķiet komfortabla; bet būtu arī absurdi, ja kara apstākļos mēs alktu pēc kaut kāda dīvaina "nevainīgā lasītāja" komforta.

Tomēr visā šajā – manuprāt, diezgan pamatotajā – vēlmē pieklusināt un ignorēt Krievijas kultūru ir kāda bīstamība, par kuru būtu nepieciešams reflektēt. Proti, jebkuram, kurš kaut nedaudz seko līdzi ziņām vai tam, kas parādās sociālajos tīklos, ir ļoti viegli saskatīt Krievijas armiju – iznīcinošo, sakropļojošo, izvarojošo, daudzējādā ziņā necilvēcisko – kā tādu, kam "nav kultūras", un līdzīgi viegli ir šo kultūras trūkumu piedēvēt arī Krievijas sabiedrībai vispār. Nicinājums un riebums, kas šobrīd vērsts pret cilvēkiem, savienojumā ar kultūras boikotu var radīt sajūtu, ka "viņi" ir tādi, kādi ir, tāpēc, ka viņiem nav kultūras, kamēr "mēs" esam principiāli atšķirīgi no "viņiem" tāpēc, ka mums ir kultūra, un tāpēc – izrietoši – "mēs" varam pat neuztraukties par to, ka arī "mums" piemīt cilvēkam raksturīgās tieksmes – iznīcināt, sakropļot, izvarot. Tas var pat ļaut "mums" pieņemt, ka tā iznīcināšana, sakropļošana, izvarošana, kas notiek Latvijā, ir kaut kādā veidā principiāli citāda nekā tā, kas notiek Ukrainā; lai arī patiesībā šī dziņa ir daļa no cilvēces; turklāt kultūra – vismaz šī vārda plašākajā nozīmē – ir nevis virskārtiņa vai glazūra šai dabai, bet ir dziļi ar to savijusies.

Šādā ziņā Tatjanas Tolstajas "Lūška" var būt pretinde. Turklāt pretinde, kas ir izbaudāma un izgaršojama – grāmata ir patiešām brīnišķīgi uzrakstīta un iztulkota. Jūtams, ka autores "dabiskais" žanrs ir īsie stāsti – kas padara viņas vienīgo un turklāt arī diezgan īso romānu dinamisku un vienlaikus blīvu. Īsās nodaļas ir pārsātinātas ar detaļām un mājieniem uz plašāko pasauli. Atšķirībā no zinātniskās fantastikas standartiem šeit nav gari un plaši izstāstīts, kā pasaule ir iekārtota un kas tajā noticis: stāstītājs Benedikts, kurš sākumā ir parasts ierēdnis – pārrakstītājs – un vēlāk uzrāpjas augstākā činā, tā arī nepapūlas saprast, kāpēc vide viņam apkārt ir tāda, kāda tā ir. Tomēr no šiem mājieniem top saprotams, ka "Lūškas" darbība notiek postapokaliptiskā pasaulē – bijušās Maskavas teritorijā, kura pēc, visticamāk, kodolsprādziena vairs nav tāda, kāda bijusi – un, domājams, nekad arī nebūs. Pēc liktenīgā notikuma ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, vietējie ir pārvērtuši pilsētu par sādžu, apzinājuši ienaidniekus un nocietinājušies pret viņiem (lai gan visa stāsta garumā netop skaidrs, vai šiem ienaidniekiem varētu būt kāda vēlme pie viņiem doties), atdzīvinājuši senos mītus un izdomājuši jaunus, sadalījušies šķirās, dabūjuši uz kakla murzas un sanitārus. Lielākoties viņi pavada laiku, dzerot rudzeni, ķerot peles, pārrakstot un lasot burtiski lubu literatūru – uz tāsīm pārrakstītus fragmentētus un reglamentētus tekstus – un laiku pa laikam nododoties diezgan absurdām svinībām. Jā, un lielākā daļa iedzīvotāju cieš no radiācijas izraisītām mutācijām, kuras papildina ar pašu muļķības un kautiņu izraisītām traumām. Katrā ziņā, ja kāds vēlas pasmieties par šo iedomāto – bet savā ziņā biedējoši reālo – Krievijas atspoguļojumu, "Lūška" ir diezgan piemērota literatūra, un tās humors ir vienlaikus smalks un brutāli nesaudzīgs.

Tiktāl var pieņemt, ka "Lūška" ir kā radīta inteliģentam rusofobam, un jāteic, ka šis apzīmējums vairs neliekas pārāk absurds vai nevēlams. Tomēr vienlaikus tā neļauj izdarīt acīmredzamo secinājumu – pieņemt, ka "lūk, krievi ir tādi, kādi ir, jo viņi ir primitīvi un necilvēciski, pat tad, kad dabū rokā literatūru, tāpat neko no tās nesaprot", pretī liekot pieņēmumus par kultūru, morāli, vērtībām, dziļām jūtām un dziļu izpratni, kas piemīt, teiksim, "mums". Tik vienkāršoti lasīt "Lūšku" nozīmētu iekrist burtiskā skaidrojuma slazdā, par kuru paši nupat (kopā ar autori) gardi paņirgājāmies. Jo, lai arī grāmatā redzamā kultūra ir neapšaubāmi degradēta, tā vienlaikus saglabā daudzas no tām īpašībām, par kurām mēs kādreiz jūsmojām, domājot par krievu kultūru kā par varenu un krievu literatūru – kā par kaut ko izcilu un neaizmirstamu. Tajā ir smeldze un dziļas skumjas, brīnumaina dabas skaistuma izjūta un visu pasauli caurvijoša daudzslāņaina mitoloģija. 

Turklāt nevar apgalvot, ka šī kultūra un tieksme pēc tās būtu diametrāli pretēja ļaunumam, kas caurstrāvo grāmatas sižetu. Tieši otrādi: slāni pa slānim atklājoties "Lūškas" pasaulei, top skaidrs, ka cilvēks, kas pēc visiem parametriem ir augsti kulturāls un inteliģents, var vienlaikus veidot un uzturēt absolūti dehumanizējošu sabiedrības sistēmu; vēl vairāk – tieši prasme apieties ar vārdiem, formulēt idejas un prasības, piešķirt titulus un radīt propagandu palīdz šo dehumanizāciju veikt. "Lūškas" pasaule nebalstās fiziskā pārspēkā, bet gan caur kultūru, vārdu, autoritāti īstenotā varā pār cilvēkiem, kuri, saņemot tikai šo vārdu un kultūras drupačiņas, pamazām paši kļūst par briesmoņiem un rezultātā negribot attaisno varas darbības principus. 

"Bet tā taču nav īstā inteliģence, tā ir tikai zināšanu un prasmju perversija, mēs taču varam būt inteliģenti un kulturāli un vienlaikus saprast morāli," gribētos teikt. Un arī šāda cita inteliģence grāmatā figurē – kā palieka no senākiem, labākiem laikiem. Tie ir cilvēki, kas ir ne tikai izlasījuši, bet arī sapratuši gan literatūru, gan filozofiju, viņi ir tie, kas zina, kā pasaulei jābūt iekārtotai, un pilnīgi pamatoti izjūt nicinājumu pret tiem radījumiem, kas tagad apdzīvo viņu dzimteni. Viņi ir gudrāki un varenāki, viņi ir saprātīgāki un viedāki, un viņi... pavada romāna svarīgākās daļas, pīpējot, dzerot un diskutējot gan par filozofiju, gan morāli, gan politiku. Lai arī viņiem, pēc visa spriežot, piemīt superspējas (tādas superspējas, kuras cits krievu fantasts – agresīvs esošās varas atbalstītājs Lukjaņenko – līdz grāmatas beigām būtu izvērsis par galvenā varoņa absolūtas neievainojamības, morāla un fiziska pārākuma, kā arī visas pasaules pārveidotāja spēju un gribēšanu), viņi ar šīm superspējām burtiski neko nedara, turklāt pat nekā nepamato šo savu nedarīšanu – ideja mainīt pasauli vai vismaz nedaudz sašūpot esošo iekārtu ienāk prātā daudz trulākiem personāžiem, bet ne viņiem. Tā ir inteliģence, kas par savas inteliģences mēru un neatņemamu sastāvdaļu uztver pasivitāti un nicinošu apkārtējās pasaules stulbuma pieņemšanu.

Domājams, savā ziņā šis uzstādījums ir skatāms arī kā mūsdienu Krievijas diagnoze, kas uzstādīta jau 2000. gadā, un slimības gaita ir tikai pasliktinājusies. Neapšaubāmi mūsdienu politiskajā situācijā to tā var lasīt – un savādā, ļaunestīgā veidā tas pat ir patīkami. Precīzāk, varētu būt patīkami, ja vien nebūtu pamats nemieram par to, ka ļoti daudz kas atbalsojas gan Latvijas kultūras realitātē, gan arī priekšstatā par to, ka primārās rūpes vienmēr ir jāsniedz "savējiem", kamēr par "citiem" un "svešajiem" rūpētos tikai muļķi. Šāda pasaule, kurā viss, kas ir cits vai svešs, kļūst necilvēcisks, bet savējo loki kļūst arvien šaurāki, pamazām sažņaudzoties ap kaklu kā stīpa, kļūst eksistenciāli vientuļa, bet šīs vientulības un atšķirtības šausmas un neskaidrā nojauta, ka aiz ikdienas ir vēl kaut kas dziļāks un plašāks, izpaužas tikai mitoloģiskos tēlos, kurus var iznīcināt vai no kuriem var baidīties, bet vairs nav iespējams stāties kontaktā: kā nekā mitoloģija, kas dzīvo kopienas (bez)apziņā, nav pieejama tiem, kas egocentrisku iemeslu dēļ ir iznīdējuši kopienas savstarpējo dāsnumu un līdzjūtību. Un šajā grāmatā par iznīcināšanas ieroci kļūst ne vien cilvēciska degradācija, bet arī kulturāla izaugsme, kas, zaudējusi kontekstuālo piesaisti, zaudē savu dziedējošo spēku un kļūst par labākajā gadījumā izklaides un aizmiršanās rīku, bet sliktākajā – par destrukcijas ieganstu un attaisnojumu.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!