Ar bērniem
05.02.2013

Nakts muzejā, kukū

Komentē
0

 

 

Juris Zvirgzdiņš

"Kad Muzejā iespīd Mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi"

Izdevniecība: "Liels un mazs"

 

 

 

 

Bērnu grāmata ir viens no grūtākajiem literatūras meistarstiķiem. Labai bērnu grāmatai ir jābūt interesantai bērniem – un tas nebūt nav viegli panākams, it īpaši tad, ja bērniem šo grāmatu jālasa patstāvīgi, bet tas vēl tik raiti nepadodas. Bet, no otras puses, tai ir jābūt pievilcīgai arī pieaugušajiem, t.i., jārada iespaids, ka šī grāmata ir vai nu audzinoša, vai vismaz pietiekami bērnišķīga. Lielākoties taču bērnu grāmatas izvēlas vecāki un vecvecāki, un viņu gaume un priekšstati par vērtīgu lasāmvielu būtiski atšķiras no bērnu uzskatiem.

Šajā ziņā "Kad muzejā iespīd Mēness" ir izcili trāpīga. No vecāku viedokļa – kur nu vēl vērtīgāka lasāmviela kā apskats par Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju? Bet no bērnu viedokļa grāmata pilnīgi noteikti nav tik putekļaini garlaicīga, kā varētu iedomāties – trīs rotaļu zvēriņi Tobiass, Eliots un Fufū muzejā piedzīvo "Viens pats mājās" cienīgu sižetu, kurā muzeja eksponāti lielākoties tiek izmantoti zagļu pārmācīšanai, un visā grāmatas gaitā neparādās ne gadskaitļi, ne vēstures fakti (par ko bērni noteikti ir ļoti pateicīgi).

Šo grāmatiņu pārbaudīt iedevu saviem vecākajiem bērniem – Liai Sofijai (5 gadi) un Džonatanam Mikam (10 gadi). Lācīti Tobiasu viņi jau pazīst no "Spicītē" publicētajiem stāstiņiem, tādēļ grāmata jau uzreiz piesaistīja viņu uzmanību.

Lai arī Lia jau māk lasīt, šis apjoms viņai vēl nebija pa spēkam, tāpēc grāmatu nolasījām priekšā. Grāmatas septiņas nodaļas gan ir pārāk nevienāda garuma, lai varētu katru vakaru izlasīt pa nodaļai, bet, nedaudz improvizējot, šī grāmata ir piemērota pirmsmiega lasāmviela. Liai grāmata šķita interesanta un sižets bija viegli uztverams – pietiekami viegli, lai arī pēc vienas lasīšanas reizes viņa  labi atbildētu uz jautājumiem par grāmatā notiekošo un ieteiktu grāmatu arī jaunākiem bērniem. Tomēr uz kontroljautājumu "Vai tagad tu gribētu aiziet uz muzeju?" viņa atbildēja ar pārliecinošu "nē". Grāmatā visinteresantākie viņai šķita amizantie varoņi, smieklīgie un briesmīgie laupītāji un piedzīvojumi, bet pat īsta nocirsta roka (kas ir pat redzama ilustrācijā) nebija pietiekami kārdinošs iemesls sākt interesēties par vēsturi. Protams, viņai patika Brīnumu stunda, kad atdzīvojas gan eksponāti, gan senie tērpi – bet to, ka tas ir tikai reklāmas rullītis un pašā muzejā šādas lietas nenotiek, viņa saprata gana labi. Lias mīļākais tēls bija sunītis Fufū, ko viņa uzskatīja par meitenīti ("Jo viņš ir smuks!"), tādā veidā patstāvīgi izrediģējot vienu no Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatu lielākajiem trūkumiem – izteikti maskulīno vidi, kurā sieviešu dzimuma tēliem nav būtiskas vietas. (Arī šajā grāmatā ir tikai viens sieviešu dzimuma tēls, kas parādās tikai epizodiski – nu, ja vien neskaita Brīnumu naktī atdzīvojušos kleitu, kuras vienīgā funkcija ir dejot ar laupītāju. Piezīmēsim, ka vīriešu kārtas pārstāvji – piemēram, mūks – atdzīvojas pilnībā.)

Džonatans grāmatu izlasīja tikpat aizrautīgi, bet skatījums uz tās vērtībām bija cits, lielāku uzsvaru liekot uz muzeju kā darbības vidi (jāpiezīmē gan, ka viņam vispār patīk vēsture). Viņš raksta: "Man patika šī grāmata. Tur bija daudz interesantu notikumu, un katrs notikums turpinājās – nekas nebeidzās. Vislabāk man patika brīnumainie notikumi pusnaktī. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt visiem bērniem, kam patīk lasīt stāstus un grāmatas. Ja grāmatai būtu turpinājums, es gribētu, lai tur būtu rakstīts par to, ko Tobiass piedzīvoja, kad viņi atgriezās muzejā. Šajā grāmatā bija daudz interesantu lietu par muzeju." Arī pēc tam sarunā viņš ar milzīgu entuziasmu atsaucās uz piedāvājumu aiziet uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju apskatīt tā ekspozīciju un pavēstīja, ka vēlas tur atrast visu, kas grāmatā aprakstīts. Džonatans uzsvēra, ka šī ir viena no retajām bērnu grāmatām, kas nevar notikt "jebkur", – muzejs ir svarīgs tās sižetam. Arī viņam Brīnumu stunda likās visinteresantākā – labi vēl, ka bērni šobrīd nepieprasa doties gulēt tikai pēc Brīnumu stundas beigām, t.i., vienos naktī.

Šo grāmatas lasāmību dažādās vecuma grupās nosaka "Kad muzejā iespīd Mēness" daudzslāņainais stāstījums – viens ir klasiskais piedzīvojumu līmenis, kas var ieinteresēt visus bērnus, īpaši jau mazākos, un otrs ir ne pārāk izvērstais, bet kārdinošais un noslēpumainais muzeja ekspozīcijas slānis, kas patiks lielākajiem bērniem (un, protams, mācītkārajiem pieaugušajiem).

Ir arī trešais slānis, kas drīzāk uzjautrinās pieaugušos, – zaglis, kas aiz katra otrā vārda saka "kukū" (man lasot gan bija grūti saprast, kāpēc vienzilbīgs lamuvārds aizstāts ar divzilbīgu vārdu), ķīniešu sunīša kaujas sauciens "Gan Bei!" un citas viegli iezīmētas atsauces uz pieaugušo pasauli. Tāpat arī valodas un teikumu konstrukcijas līmenī grāmatu ir viegli lasīt nostalģiskā padomju laiku filmas intonācijā (vai, stingri ņemot, gluži kā pārtulkotu no krievu valodas). Šī grāmata vispār ir ļoti pateicīga priekšā lasīšanai – tajā ir daudz dialogu, precīzi aprakstītas intonācijas un ar lielajiem burtiem rakstīti uzsveramie vārdi. Būsim godīgi – vakara pasaciņas priekšā lasīšana ne tuvu nav tik interesanta, kā tā likās bērnībā, un ļoti liela daļa bērnu grāmatu ir uzrakstītas tik infantilā un vienlaikus sterilā valodā, ka to lasīšana skaļi rada drīzāk neveiklības sajūtu nekā gandarījumu. Šajā ziņā ar grāmatu "Kad muzejā iespīd Mēness" viss ir kārtībā – valoda tajā ir dzīvīga un interesanta, un pieaugušajiem zināmas valodas konstrukcijas un raksturi padara grāmatu pietiekami aizraujošu, lai to nebūtu kauns lasīt balsī.

Īpaši jāpiemin grāmatas ilustrācijas. Kā jau parasts izdevniecības "Liels un mazs" grāmatām, tās ir neparastas un fantāziju rosinošas. Ingrīdas Pičukānes ilustrācijās ir apvienota fotogrāfija (lielākoties muzeja eksponāti un iekārtojums) un zīmējums, kas lieliski ataino arī grāmatā apvienoto reālo un iztēloto līmeni, rada priekšstatu par to, kā izskatās muzejā (ja nu grāmata veic savu audzinošo darbu un pamudina vecākus aizvest bērnus ekskursijā), un, jo īpaši ar mazāko bērnu, ir pamats rotaļai "Kas šajā bildē ir īsts un kas – uzzīmēts".

Kopumā "Kad muzejā iespīd Mēness" ir laba, patīkami lasāma un lieliski noformēta bērnu grāmata, kurā ir viss, kas nepieciešams, – gan aizraujoši notikumi, gan mīļi varoņi, gan nepieciešamā briesmu deva, gan arī pietiekami diskrēti pasniegta morāle iz sērijas "Muzejā pīpēt nav labi" un "Ja tu izdari kaut ko sliktu un pēc tam labojies, tad tevi par to neliks cietumā". Piedevām grāmata vēl nepiespiesti iepazīstina ar Vēstures un kuģniecības muzeju. Daudziem bērniem tā būs pirmā patstāvīgi izlasītā lielgrāmata, citus pārliecinās, ka vēsture un muzeji var būt interesanti, un vecāki var mierīgi dot šo grāmatu teju jebkura vecuma bērniem bez pārmērīgām bažām, ka tā sagādās psihotraumu un/vai ar savu primitīvismu bremzēs mazuļa attīstību. Nekādu milzu pārsteigumu te nav, bet, no otras puses, parasti jau bērni paši parūpējas par dažāda mēroga un kvalitātes pārsteigumiem, un grāmata, kurā viss notiek, kā jau tam grāmatās jānotiek, un beidzas laimīgi, ir tieši laikā gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!