Par grāmatām
29.07.2020

Kāpēc tu man neraksti

Komentē
0
Saglabā

Par Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmatu "Livonijas debesis" (Tīta Aleksejeva tekstu tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība "Dienas Grāmata", 2020)

Literatūra ir viens no rezervuāriem, kurā iegremdētas visas izjūtas, visas nojautas, viss cilvēcisko domu un jūtu spektrs. Reizēm lasot gadās nevis peldēt cauri citu pasaulēm, bet ieraudzīt dzelmē atblāzmojam savējo. Šī atblāzma tad arī piešķir nozīmi visai grāmatai, pat ja "patiesībā" tajā stāsts būtu par kaut ko citu. Tā es, lasot "Livonijas debesis", uztvēru to primāri kā stāstu par mīlestību. Un, lai arī mīlasstāsti dažādos veidos ievijas praktiski jebkura žanra literatūrā, "Livonijas debesīs" ir notverts kas tāds, kas prozā ir retums: mīlestības esence, kas pastāv nedaudz ārpus vārdiem un realitātes – pat fikcionālas realitātes.

Grāmatas ideja ir diezgan vienkārša: tajā ir divi stāsti – Tīta Aleksejeva stāsts "Adrians" (iepriekš uzrakstīta un godalgota stāsta citā vārdā pārdēvēta versija) un Ingas Žoludes stāsts "Marta", kas tapis ciešā sazobē ar Aleksejeva darbu un grāmatā ievietots pirmais. "Adrians" ir stāsts par igauņu mācītāju, Bībeles tulkotāju, Ziemeļu kara dalībnieku Adrianu Virgīniju – vēsturisku personāžu, kura dzīvei autors ir brīvā interpretācijā pievienojis neredzamu, bet klātesošu asi  – īslaicīgu, bet liktenīgu satikšanos ar sievieti, ap kuru pēc tam vijas viņa domas apkārt mutuļojošā kara laikā. Šī sieviete ir Marta Skavronska, pazīstama kā Bībeles tulkotāja Ernsta Glika audžumeita, vēlāk – Pētera I laulātā ķeizariene Katrīna I. Viņas stāstu grāmatas pirmajā daļā sniedz Inga Žolude. Lai arī vēsturiskajā realitātē nekādas mīlestības tur nav bijis un varbūt pat satikšanās ne, grāmatā tā īstenojas pārliecinoši un ticami – par spīti tam, ka tikšanās brīdis ir bijis pavisam īss.

Igauņu un latviešu autoru kopgrāmata neviļus rada vēlmi salīdzināt, un tieši salīdzinājumā izgaismojas viena no grāmatas caurviju līnijām, proti – tulkošanas problemātika. Katrs sevi cienošs tulkotājs mokās ar sajūtu, ka nav iespējams pārcelt oriģinālu savā citā valodā (tam pat nav jābūt izcilam oriģinālam, lai šāda sajūta rastos), un Bībeles tulkošanā šī problēma ir vēl izteiktāka. Lielā mērā tas ir mūža darbs, kuram pat nav jātiek uzliktam uz papīra – tas ir ierakstīts asinīs, elpā un prātā. Bet mūsu, Latvijas gadījumā situācija šķiet citāda: mums ir Dace Meiere, Dens Dimiņš un daudzi citi izcili tulkotāji, starp tiem arī Adriana stāsta tulkotāja Maima Grīnberga, un daudzkārt tulkotā literatūra ir dubulta dāvana. Pie Adriana stāsta ir dziļi un rūpīgi strādājuši nevis viens, bet divi cilvēki, kas mīl valodu, dziļi izprot tekstu un ciena savu lasītāju. Ja Tīta Aleksejeva darbā būtu kāda neveiklība, gan jau tulkotāja būs ar vai bez konsultācijas ar autoru to atrisinājusi vislabvēlīgākajā veidā.

Tā nu Aleksejeva teksts izvairās no neprecizitātēm, kas vēl arvien (lai gan stipri retāk nekā agrīnajās grāmatās!) ielavās Žoludes tekstā. Tā var būt neskaidra poētika, kā pirmajā teikumā "Aiz lietainā loga sudraba pile kaļ manu mieru" (7. lpp) – kāpēc "pile", nevis daudzas un vai "kaļ" ar nozīmi 'izkaļ' vai 'knābā'? Žoludes teksts ir arī vēsturiski vairāk nosacīts – es neesmu pārliecināta, ka 17. gadsimtā kāds vērtētu baznīcu eņģeļus kā "skaistus" vai "neglītus" mūsdienu estētiskajā izpratnē, arī vārds "sekss" 50. lpp. šķiet iespraucies no cita gadsimta. Lasītājs, kas grāmatas sākumā ir pieradis pie šādas vēstures stilizācijas, var pat nenovērtēt sekojošā Aleksejeva teksta daudz skrupulozāko izpētes darbu. Abu autoru pieeja vēsturei ir tik atšķirīga, ka šie stāsti var tikt uzskatīti par žanriski dažādiem.

Tomēr man šajā grāmatā svarīgākais bija veids, kā abi autori raksta par liktenīgo mūža mīlestību, turklāt tādu, kuras piesaiste reālam cilvēku kontaktam ir ļoti īslaicīga – Adrians un Marta ir satikušies vien dažas dienas. Lai arī, kā mēdz teikt, "starp viņiem nekas nenotika", neviens no abiem nespēj šo satikšanos izdzēst no atmiņas.

Aleksejevs izmanto šo mīlestību kā sižetisku savilcējspēku un kontrapunktu – tā attaisno to, ka mācītājs atstāj savu ģimeni, lai dotos karā, un vienlaikus padara kara ainas nevis ierasti drūmi asiņainas, bet gan izteikti ķermeniskas, vienlaikus kontrastējošas un līdzīgas tam, ko ar Adrianu izdara mīlestība. Aleksejeva tekstā iezīmējas jēdzienisks četrstūris – tieksme uz Dievu un gaismu; vārda un tulkojuma pasaule; alkas pēc sievietes un, visbeidzot, ķermeņa un tā "tumšo asiņu" pasaule. Lai arī iemīlētā vai iekārotā sieviete tiek savā ziņā dievināta, tā vienlaikus tiek skatīta arī kā ķermenis, mīlestības "objekts", nevis subjekts. Lai gan mīlestība seko Adrianam visu mūžu, tā arī nav skaidrs, vai viņa pārmaiņas notiek, pateicoties vai par spīti tai.

Žoludes stāstā "Marta" arī iezīmējas līdzīga liktenīgās mīlestības aina, tikai šeit tā šķiet pilnīgi citāda: reiz ieraudzījusi Adrianu un reiz bijusi Adriana ieraudzīta, Marta šīs attiecības nes sev līdzi visu mūžu, lai kas ar viņu arī nenotiktu, un tās vienmēr ir saskaņā ar viņas tiecību uz kaut ko vairāk; tās sabalsojas ar viņas iekšējo nemieru, kas tiecas pārtapt par visaptverošu mieru. Žoludes stāsts var tikt lasīts kā mēģinājums aprakstīt to, ko filozofs Martins Būbers sauc par "Es-Tu" (pretstatā "Es-Tas", "Es-Viņa", "Es-Viņš") attiecībām. Būbers raksta: "Stāvot iepretim kādam cilvēkam kā savam Tu, es viņam saku pamatvārdu Es-Tu, viņš nav lieta starp lietām un nesastāv no lietām." (15. lpp.) [1] Un: "Attiecība ar Tu ir nepastarpināta. Starp Es un Tu nav nekāda jēdzieniskuma, nekādu priekšzināšanu un nekādas fantāzijas; un pati atmiņa pārvēršanas, tiecoties no atsevišķā veselumā. Starp Es un Tu nav nekāda mērķa, nekādas kārības un iepriekšējas nokārtošanas; un pašas alkas pārvēršas, tiecoties no sapņa izpausmē. Jebkurš līdzeklis ir šķērslis. Tikai tur, kur visi līdzekļi ir sairuši, noris sastapšanās." (18. lpp.)

Būberam Es-Tu attiecības brīvi pārplūst attiecībās ar Dievu (šis gan nav kristietiskās tradīcijas Dievs), kas ir vārdos neizsakāmas, bet klātesošas. Arī Žoludes Marta, izturot savu un Adriana attiecību līniju, nonāk pie šīs sajūtas: "Dažkārt vārdi ir bezspēcīgi, dažkārt spēj runāt vairs tikai sirds ticība. [..] Ar savas sirds labāko pusi es tikai sajūtu, ko tādi vārdi nosauktu. Bet tādi vārdi būtu pārāk lieli, lai piedzimtu. Un, pat ja tie izlauztos izrunājamajā pasaulē, neviena mute nebūtu pietiekami liela, lai tie tur ietilptu. Neviena auss nebūtu pietiekami liela tiem." (52. lpp.) Tomēr šī nav pretruna starp garīgo un ķermenisko. Martas mīlestība ir viscaur iemiesota, un caur šo iemiesotību viņa spēj vērst uzmanīgu, vērīgu skatienu ne vien pret Adrianu, bet arī pret citiem – piemēram, ķeizaru Pēteri, kurš tāpat nespēj pretoties sajūtai, ka ir ieraudzīts un līdz ar to otra cilvēka ieskauts.

Protams, šāda mīlestība, kas, balstoties tikai īslaicīgā reālā kontaktā, ar laiku pieaug un apaug ar sapņiem un ilgām, balansē uz trauslās robežas ar apsēstību, muļķīgu aizraušanos, naivu ieķeršanos cilvēkā, kas tevi varbūt vispār nav pamanījis. Šī sajūta vijas cauri grāmatas lappusēm; jo īpaši Adrians nemitīgi sev jautā: "Kādēļ viņa man neraksta?" – refrēns, kas mūsdienās, kad lielākā daļa kontaktu izbeidzas ar tā saucamo ghosting jeb pazušanu no ētera, neatbildot uz ziņām un zvaniem, ir īpaši labi pazīstams. Un skaidrs, ka Marta nepazīst Adrianu un Adrians nepazīst Martu; viņi ir viens otru tikai uz mirkli ieraudzījuši pavisam citā gaismā. Jeb, kā to formulē Būbers: "Es neiepazīstu cilvēku, kam saku Tu. Taču es stāvu attiecībā pret viņu, stāvu svētā pamatvārdā." (16. lpp.) Grāmatas gadījumā ironiskā kārtā Marta Adrianam neraksta tāpēc, ka neprot rakstīt. Visu, ko viņa zina, viņa nevis izlasa, bet mācās ex coeur, no sirds. Bet viņš to nekad nav zinājis, nekad nav Martu tik tuvu iepazinis vai vēlējies par viņu tik daudz uzzināt.

Fascinējošākais šīs grāmatas aspekts ir tas, ka, lasot "Livonijas debesis", ir iespējams izvīt visdažādākās versijas par "morāli", par to, kurš mīlēja vairāk, kurš bija labāks cilvēks, kurš izdarīja vairāk un kura ceļš bija patiesāks. Mēģinot salāgot divu cilvēku iekšējo realitāti ar pasaules ārējo realitāti, mēs vienmēr nonāksim pie pretrunām un mīklām. "Livonijas debesu" veiksme un meistarība slēpjas tur, ka, lai gan starp Martas un Adriana stāstiem pastāv gan stilistiskas, gan daļēji pat žanriskas atšķirības, katram stāstam piemīt iekšēja neatkarība un pilnvērtīga tēlu sistēma, kas ir patstāvīga un vienlaikus labi salīdzināma ar paralēlo stāstu, tā dodot plašu un dziļu lauku dažādām interpretācijām un lasījuma veidiem.

[1] Šeit un turpmāk citēts pēc: Būbers, Martins. "Es un Tu". Igora Šuvajeva tulkojums. (Zvaigzne ABC, 2010)

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!