Pēdējās dienās sociālajos medijos aktuālas ir divas gauži līdzīgas diskusijas, kas pirmajā acumirklī šķiet pilnīgi atšķirīgas, – produkti, uz kuriem attiecas vai neattiecas tirdzniecības ierobežojumi, un Nacionālās apvienības ierosinājums nostiprināt Satversmē ģimenes definīciju. Šķiet, ka arī sabiedrības noslāņošanās stresā par vienu vai otru jautājumu iezīmē savveida šķirtni starp tās slāņiem.
Sākšu ar sarežģītāko jautājumu: proti, kā kategorizēt un komunicēt preču grupas, kas pieejamas tirdzniecībai. (1) Piemēram, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem sapratu, ka man ir piparkūku mīkla, bet nav cepampapīra. Vienā no tuvējiem veikaliem tas bija marķēts kā "aizliegtā" prece, bet veikalā pāri ielai cepampapīrs bija atļauts. (2) Pēc rezignēta secinājuma, ka bērniem rotaļlietas netiks pirktas, atklājās, ka dažas rotaļlietas ir pārtikas produkti – ne vien kinderolas, bet arī saldumu paciņas ar mīkstajām mantiņām (t.i., "konfektes ar dāvanu"). (3) Veikalos pārsteidzoši ilgu laiku saglabājies arī "aizliegto preču" izkārtojums plauktos, kas norobežoti ar krāsainu lenti.
1. piemērs liecina, ka arī tiem, kas noteikumus ievieš, nav īsti skaidrs, kā kategorizēt produktus, 2. piemērs demonstrē, ka "aizliegto" produktu kategorijas ir plūstošas un lokanas, bet 3. daļa uzskatāmi parāda: lai stingra kategorizācija vispār būtu iespējama, nepieciešams parādīt aizliegto kā aizliegtu.
Kamēr ierobežojumi tiek traktēti kā labvēlīgi un vajadzīgi, tikmēr tie reti tiek interpretēti aplam. Tikko labvēlīguma izjūta zūd, mainās interpretācija: Jaunā gada laikā daļai komandantstunda nozīmēja aicinājumu palikt mājās, citiem – sagatavoties kolektīvai dzeršanai līdz nākamajai dienai, pat nemēģinot divos naktī izsaukt taksometru.
Šo situāciju var salīdzināt ar Nacionālās apvienības mēģinājumu sakārtot ģimenes jautājumu, reizi par visām reizēm nostiprinot Satversmē, kas tā tāda ir un kā "mēs visi" domājam. Viņu piedāvātais formulējums gandrīz noteikti nav tas, ko cilvēki domā, sakot vārdu "ģimene". "Es svinēšu ar ģimeni" vai "ģimenes apstākļu dēļ", vai "tā mums ģimenē iegājies" ietver ļoti plašu nozīmju klāstu, bet precīzi to noformulēt nav iespējams un katrs mēģinājums to izdarīt kļūst absurds. Sākotnējā versijā Satversmes 110. panta pirmais teikums bija: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." 2006. gadā stājās spēkā papildinātā versija: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." Ievietojot teikumā paskaidrojumu "savienību starp vīrieti un sievieti", pazūd skaidrība par tālāko teikuma daļu (nelabvēlīgi interpretējot, var saprast, ka laulība ir "savienība starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības"), precīzāk – teikuma otro daļu vairs nav iespējams saprast burtiski, bet tikai atceroties, ka Satversme tika mainīta, lai par visām varītēm iedabūtu iekšā šo "vīrieti un sievieti". Acīmredzami tajā laikā nepietika politiskās gribas ielikt arī otru domuzīmi aiz vārda "sieviete", kas uzlabotu teikumu ja ne no jēgas, tad vismaz no gramatikas viedokļa.
Šī brīža Nacionālās apvienības piedāvājums aicina mainīt šo teikumu vēlreiz (bet neskarot to nelaimīgo domuzīmi). Jaunais formulējums ir šāds: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)." Šeit "ģimene" tiek formulēta divkārt: kā tāda, kas "balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā" un – specifiski domājot par bērna tiesībām – kā tāda, "kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)". Tātad ģimeni var veidot, pirmkārt, laulība, otrkārt (ja nav laulības), tad asinsradniecība vai adopcija. Šajā formulējumā, kā to pamanīja Iveta Ratinīka, jau ir iebūvēts absurds – proti, rodas iespaids: ja vecāki nav laulāti, tad viņu vienīgā iespēja kļūt par ģimeni ir vai nu būt asinsradiniekiem, vai adoptēt vienam otru. Ģimene, kurā neprecētas mātes (sievietes) un tēva (vīrieša) attiecības jābalsta bioloģiskā vai juridiskā incestā, diezgan noteikti nav tas, ko vēlējās aizstāvēt Nacionālā apvienība.
NA vēlme, kā tas pausts viņu "Facebook" ierakstā, ir izvairīties no "interpretācijām" par to, kas ir ģimene, un palikt pie tā, kas ģimene "ir", pie tās acīmredzamības. Līdzīgs bija arī iepriekšējais grozījums – tas tiecās nevis pārveidot priekšstatu par laulību, bet gan precīzi formulēt un kategorizēt to, kāds šis priekšstats ir bijis un kādam tam it kā būtu jāpaliek. Tomēr pati skaidrākā un saprotamākā ir 110. panta pirmā versija, kurā nav paskaidrots un definēts nekas, kamēr katra nākamā redakcija, mēģinot uzsvērt, ka "tas ir tieši tas, ko mēs visi ar to domājam, bet tagad mēs to pateiksim vēl burtiskāk un nepārprotamāk", ved tālāk prom no saprotamības.
Šī precizēšana un robežu novilkšana šķiet nepieciešama tieši tādēļ, ka cilvēkiem acīmredzami nav skaidrs, kas ir ģimene. Līdzīgi: pirmajā Covid-19 vilnī lielākajai daļai bija acīmredzami skaidrs, ko nozīmē lieki neuzturēties veikalos un pirkt tikai patiešām nepieciešamās preces (proti, griķus un tualetes papīru, nevis grāmatas un rotaļlietas). Tagad, otrajā vilnī, šī acīmredzamā skaidrība ir zudusi un mēs vairs nespējam paši izvērtēt, vai mums ir nepārvarami nepieciešams cepampapīrs piparkūkām, impulsīvi nopirkta grāmata vai kaut kas, ar ko izklaidēt mājmācībā nomocītos bērnus. Tādēļ arī ir sarkanbaltās lentes, ar kurām tiek norobežots viss, kas tev "nav nepieciešams" un kas "nav ģimene".
Līdzīgi kā tagad es katrā veikala apmeklējumā ilgpilni paskatos uz aizliegto Ziemassvētku krūzīti ar briedi, tāpat tagad cilvēki ar iekāri, ilgošanos un ziņkārību skatās uz to, kas, "kā mēs visi saprotam, nav ģimene". Varbūt ne ar vēlmi tādu iegūt, bet vismaz aptaustīt, apsvērt iespēju, iedomāties – kā būtu, ja...? Cilvēki, kurus savu mūžu nav pārlieku interesējušas homoseksuālas attiecības, ar katru gadu tās apspriež arvien ieinteresētāk un detalizētāk, lasa statistiku un apsver tūpļa vēža risku. Cilvēki, kas vienmēr sevi uztvēruši par neapšaubāmi vīrišķīgiem vīriešiem vai sievišķīgām sievietēm, aizrautīgi pēta drag kultūras pārstāvju kājstarpes, mēģinot noteikt, vai tur viņai neizslīdēja un vai tur viņam ir piebāzta zeķe; vai šīs krūtis ir pietiekami lielas vai pārāk lielas, vai šie mati aizsedz ādamābolu un ko nozīmē šis smaids.
Skatiens neviļus, aiz ieraduma, aizslīd arī uz citu kājstarpēm, krūtīm, kakliem, žokļa kauliem, jautājot: vai tu tiešām esi tas, pēc kā man nupat izskatījies? Šis skatiens pievēršas arī sev spogulī: vai es esmu īsta sieviete, ja nevalkāju svārkus? Īsts vīrietis, ja...? Ar katru precizējošu, definējošu, uzbrūkošu teikumu, interviju vai rakstu tiek atsegta šo robežu nedrošība, trauslums un plūstamība, ar katru žestu, kura mērķis ir izslēgt "citādos", tos, kas "acīmredzami nav", tiek viesta trauksme tajos, kuri agrāk pat nebija jautājuši, vai viņi "ir" vai "nav". Vai tā lieta, ko tu sagribēji nopirkt, ir nepieciešama vai nav? Vai vari apgalvot, ka tev patīk grāmatas, ja patiesībā vēlējies tikai ieelpot to smaržu grāmatnīcā? Vai tev tiešām pietiek apakšveļas? Varbūt tie, kas uztraucas par apakšveļas trūkumu, ir tīrīgāki par tevi un ik mēnesi nomazgā līdz lupatām sešus pārus biksīšu? Kas ir tava ģimene? Vai tu droši zini, ka esi pa īstam sieviete? Pa īstam tēvs?
Pirmajā Covid-19 vilnī un pirmajā Satversmes redakcijā nebija nepieciešama detalizēta skaidrošana un kategorizācija, tādēļ ka pastāvēja nerakstīta izpratne par to, kā kopumā būtu labi, un labvēlība pret tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ šajās shēmās neiekļāvās. Protams, arī vēsturiski, Satversmes pirmās redakcijas laikā, pastāvēja homoseksuālas attiecības un pastāvēja ģimenes, kuru pamats bija savstarpējas rūpes, atbildība un piederības sajūta, nevis māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Tāpat pastāvēja arī zināmas tolerances pelēkās zonas, kas ļāva dažādām anomālijām uzsūkties, vienlaikus stiprinot status quo: uz katru tanti, kas veikalā apšķaudīja baziliku, desmit citi apmeklētāji vēlreiz nodezinficēja rokas; uz katru neparastāku ģimeni tika uzzīmētas desmit Ziemassvētku kartītes, kurās viss bija glīti, draudzīgi, āriski un heteroseksuāli.
Tirdzniecības ierobežojumi ir zīme nevis tam, ka "tagad mēs kontrolējam stingrāk", bet tam, ka mums vairs nav agrākās paškontroles, ka tagad mēs neskaidri apjaušam, ka dzīvei nepieciešami ne vien griķi un tualetes papīrs, bet arī kaut kas cits. Nacionālās apvienības ierosinātie grozījumi ir nevis par to, ka ir viena pareiza, visiem saprotama ģimene, kas nav interpretējama, bet gan par to, ka ģimene tiek interpretēta, tās izpratne mainās un paplašinās, šis tas kļūst iedomājams un redzams (piemēram, viendzimuma partneri ar bērniem), šis tas jau kļūst nepieņemams (piemēram, ikdienišķa vardarbība un pazemojumi). Vilciens ir aizgājis, un nokavējušie metas pie stacijas priekšnieka ar kliedzienu: "Papildiniet uzrakstu sekojošā redakcijā: "IENĀKOŠĀ VILCIENA PIRMĀ (VADĪTĀJA) VAGONA PRIEKŠĒJĀ GALA APSTĀŠANĀS VIETA IR ŠEIT", jo iepriekš acīmredzot nevarēja saprast!"
Tad, kad vilciens bija šeit, tad visu varēja saprast. Ja tagad šķiet, ka labākai saprašanai vajag rakstīt precīzākus noteikumus, tad, visticamāk, tas ir tādēļ, ka vilciens jau ir citā stacijā.
4