Komentē
3
Saglabā

Par Daces Rukšānes romānu "Krieva āda" ("Dienas Grāmata", 2020).

Ja būtu nepieciešams kāds gaumīgs paraugs, lai ilustrētu to, "par ko" un "kāda" ir aptuveni pēdējo piecu gadu latviešu proza, Daces Rukšānes jaunākais romāns "Krieva āda" ļoti labi atbilstu vairākām obligāti iekļaujamām kategorijām. Turpinot romānu sērijas "Mēs. Latvija, 20. gadsimts" iesākto darbu, tas risina Latvijas traumatiskās pagātnes neatbildētos jautājumus no vienkāršā, vēsturē klātesošā, bet to mainīt nespējīgā cilvēka skatpunkta. Tas ir divu sieviešu stāsts, kas iecementē stiprās latviešu sievietes arhetipu, pat nemēģinot koķetēt ar vēlmi būt vārgai un aizsargājamai. Lai cik drūma nebūtu darba tēma (padomju laiks tajā rādīts savos netīkamākajos aspektos), romāns ir emocionāls, juteklisks un dzīvi apliecinošs. Tā dalījums nelielos fragmentos, kas savstarpēji ātri mijas, un raitā, grodā valoda romānu padara tuvāku un saprotamāku lasītājam. Dace Rukšāne, autore, kas nav kautrējusies izdabāt "vienkāršā lasītāja" gaumei ("Romāniņš", "Beatrises gultas stāsti", abi 2002) un vienlaikus apliecinājusi sevi kā spējīgu celt un nest arī augstā gala literatūras uzstādījumus (jo īpaši – īsstāstos, piemēram, "Mīlasstāsti" (2015)), ir uzrakstījusi romānu, kas nosaucams par meinstrīmu šī vārda vislabākajā nozīmē – visnotaļ lasāms cilvēkam, kas grāmatas patērē reti, un vienlaikus izbaudāms arī prasīgam lasītājam.

Šeit būtu vietā norādīt manu lasītājas pozīciju. Lai cik daudz es arī nelasītu vēsturiskos romānus, to vēsturiskums man vienmēr šķiet sekundārs un garāmslīdošs – gluži vienalga, vai tas ir vien aptuvens "varēja būt tā" uzmetums, vai arī rūpīgi savāktu faktu, noskaņu un nianšu kolāža, kā tas ir šajā gadījumā. Jātic vien interneta atsauksmēm, kurās cilvēki šausminās par "tiem laikiem" un priecājas, ka nav tos piedzīvojuši. Varbūt tieši tādēļ, ka laika atainojums pats par sevi mani neaizkustina, es īpašu uzmanību pievērsu abu sieviešu – mātes Emīlijas un meitas Meldras – portretējumam un attiecībām, kādas viņas veido ar savu laiku un cilvēkiem tajā, mēģinājumiem saprast un aprast ar seksualitāti, attiecībām un ar politiskā režīma ieviestajiem svešajiem – krieviem.

Lielāko daļu no lasījuma šķiet, ka darba sadalīšana īsos fragmentos – jo īpaši romāna vidusdaļā – ir palīdzējusi padarīt to mazāk nomācošu, bet vienlaikus arī samazinājusi lasītāja spēju iejusties varoņu pārdzīvojumos. Dažos askētiskos teikumos ir norādīts uz kaut ko dramatisku vienas varones dzīvē, un tūlīt pat autores "kameras acs" pārslēdzas uz otru varoni, kas šo notikumu vai nu vispār nepamana, vai arī interpretē pilnīgi citādi. Rodas dīvaina atsvešinātības izjūta, ko vēl vairāk pastiprina tieši šis teju vai kinematogrāfiskais aspekts: mēs notikumus redzam un dzirdam, bet reti ko sajūtam, izgaršojam vai saožam. Šeit jāmin, ka askēze sajūtās un emocijās, un vēl jo vairāk – autora balss klātesamībā ir Daces Rukšānes apzināti izkopts rakstības veids. Romāns balstās uz jutekliskumu, smaržām un ēdieniem, radot iespaidu, it kā viss tiktu vērots caur stiklu. Tikai romāna beigu daļā šī pieeja attaisnojas: brīdī, kad mātes un meitas dzīves radikāli nošķiras, paaudžu savstarpējā atsvešinātība kļūst absolūta ne vien sižeta, bet arī stāstījuma ziņā. Šādā ziņā tā ir parafrāze par Noras Ikstenas 2015. gada romānu "Mātes piens", kurš, uzrakstīts pilnīgi pretējā stilā, rada iespaidu, ka mātes un meitas nesatikšanās ir dramatiski netaisnīga, nevis traģiski pašsaprotama.

Otrs romāna aspekts, kas pilnīgi negaidīti izspēlē tā darbības un uzrakstīšanas laika kontrastu, ir Krieva loma tajā. (Šeit tiešām gribas teikt "Krievs", nevis Vitālijs, Sergejs vai vismaz krievs ar mazo burtu.) Jā, es kā lasītāja atceros padomju okupācijas laikus, kad valdošo režīmu īstenoja iebraucēji no Krievijas (vai vēl tālākām zemēm), neatkarīgi no tā, kā viņi bija nonākuši šeit un kā viņi te jutās. Ja toreiz "krrrrievs!" bija viens no tiem vārdiem, ko pieklājīgi cilvēki izteica vien smagā reibumā – un riebumā –, tad tagad, šķiet, Krieva loma latvieša dzīvē ir gluži citāda. Mīlēt krievu man šķiet līdzīgi kā mīlēt britu, amerikāni, portugāli vai kanādieti – protams, mēs nekad nevarētu būt "kopā" tādā veidā, kā var būt kopā cilvēki ar vienu dzimto valodu, protams, mēs laiku pa laikam atklātu viens otrā kādas negaidītas kultūru atšķirības. Tomēr Krievs man ir jau "tuvais cits", viegli eksotisks, bet tomēr saprotams, – meitas klasesbiedrs, taksists, ar kuru man grūti sarunāties, vietējais, kura mātes valodas vārdus es mēdzu aizņemties. Un tieši kā šis "tuvais cits" – arī iekārojams.

Savādā kārtā šī dihotomija parādās arī romānā. Tajā aprakstītā latviešu sabiedrība pašsaprotami uztver "krrrrrievu" kā kaut ko riebīgu, nepieņemamu un naidīgu, turklāt tik pašsaprotami, ka argumenti ir vai nu lieki, vai nepārliecinoši (atsaukšanās uz visu-ko-esam-pārcietuši, vienlaikus ēdot kūkas, kas ceptas no darbā paņemta sviesta un olām, īsti nepalīdz). Emīlijas kaislīgā mīlestība pret krieviem – mīlestība, kas izteikta caur smaržām, caur teju dzīvniecisku kaislību un kopīgas valodas neiemācīšanos – šķiet mazāk līdzīga intīmām līdzvērtīgu cilvēku attiecībām un vairāk atgādina aizraušanos ar šo eksotisko, nesaprotamo un mežonīgo "citu", kas nekad nekļūs par "savējo". Un – vai gan vajag "savējo", ja meitas Meldras visnotaļ pareizās attiecības ar latviešu puišiem ir tik... pareizas, godīgas, teju vai šķīstas.

Mans lasījums noteikti ir dziļi subjektīvs, parādot romāna, iespējams, fascinējošāko iezīmi: tā daudzās caurviju tēmas, kas visas ir iezīmētas un kopā savāktas, bet vienlaikus pietiekami vaļīgas, ļauj katram lasītājam konstruēt stāstu par tiem motīviem, kas viņu mulsina vai satrauc vai arī – tieši otrādi – vēlreiz apliecina jau zināmo pasaules kārtību. Tā izdošana notikusi laikā, kad Padomju Latvija ir vēl rekonstruējama pagātne – jā, mītiska, bet tai piemīt atmiņu, nevis leģendu mītiskums, un grāmatas auditorija varbūt glīti dalīsies uz pusēm: tie, kuri skatīsies uz tekstu kā uz skaidrojumu par savām mātēm un vecmāmiņām, un tie, kuri mās ar galvu un teiks: jā, mūsdienu jaunatne šo te vairs nezina un nesaprot. Atturoties sniegt savu komentāru, vien skaidri un vienlaikus līdzjūtīgi vērojot cilvēku dzīvi un attiecības, autore dod iespēju katram lasītājam uzbūvēt savu priekšstatu – "par ko" ir šis romāns, un neliek šaubīties par sava lasījuma pareizību. Kas, protams, ir vēl viens literatūras – un vēstures – paradokss: patiesība ir viena vienīga un katram sava.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!