Par izstādi "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Jāzeps Grosvalds (1891–1920) ir viens no Latvijas mākslas vēsturnieku, mākslas mīlētāju un interesentu iecienītākajiem māksliniekiem, kuram kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi salīdzinoši neproblemātiska vieta mākslas vēsturē. Par viņu ir iznākusi Eduarda Kļaviņa akadēmiskā monogrāfija "Džo, Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla" ("Neputns", 2006), Grosvaldu dzimtai ir veltīts Kristīnes Želves apjomīgais romāns "Grosvaldi" ("Neputns", 2021), viņa māsai Mērijai par godu notika izstāde "Mērijas ceļojums" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un uzņemta dokumentālā spēlfilma "Mērijas ceļojums" (2018). Tagad arī Jāzepam Grosvaldam, māksliniekam un karavīram, ir veltīta plaša retrospekcija LNMM lielajā zālē – "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" (kuratore Ieva Kalnača).
Šķiet, ka Jāzepam Grosvaldam – gan kā personībai, gan kā māksliniekam – piemīt kaut kas tāds, kas padara viņu ļoti pievilcīgu tieši mūsdienās. Ja modernais latviskums būtu zīmols, Jāzeps Grosvalds tajā ideāli iederētos: viņš ir neapšaubāmi patriotisks, bet vienlaikus arī kosmopolīts; pieredzējis karu, bet nav tā salauzts vai sadragāts; dzīvojis ārzemēs un, cik saprotams, nav pilnībā izgāzies; turklāt nomiris jauns un attiecīgi izvairījies no lieluma politisku problēmu: ne viņš ir bijis trimdinieks (un tātad "ne gluži latvietis"), ne padomju kolaboracionists, pat ne Ulmaņa slavinātājs. Bet, ja nu viņa dzīves gājumā var atrast kādas problēmas, tad tās tik un tā var norakstīt uz viņa jaunību – nu, ko tad mēs varam gaidīt no 20+ gadus jauna puisēna, vai ne? Vārdu sakot, ja ir tāds modernā latvieša sapnis, tad tas varētu iesākties gauži līdzīgi: piedzimt turīgā ģimenē, iegūt labu izglītību, būt kulturāli izglītotam, jaunībā braukāt apkārt pa Franciju un Spāniju un tajā visā pasākumā iederēties un neizskatīties pēc lauķa un neprašas, radīt mākslu, kura ir vienlaikus aktuāla un saprotama. Specifiski vīriešu gadījumā: arī būt diezgan koptam un pievilcīgam, saņemt normālu piekrišanu no sievietēm, diezgan mierīgi atļauties par viņām neuztraukties, nesalauzt sev sirdi kaut kādās muļķīgās situācijās, neieķēpāties pārāk smagās attiecībās, būt "vīrišķīgam", doties karā, bet tajā netikt sakropļotam un nenomirt. Labi, nomirt 28 gadu vecumā nav forši, bet bez tā mūsdienu latvietis var iztikt. Kopumā Jāzepam Grosvaldam piemīt sava veida glamūrs.
Tādēļ liela personālizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagrabstāvā ir tikai loģisks nākamais solis Grosvaldu aktualizācijas procesā. Tā ir izveidota bezproblemātiska un mēreni atraktīva – Jāzepa Grosvalda mūža darba pārskats izvietots hronoloģiski un mijas ar viņa dienasgrāmatu fragmentiem, daži citāti izvietoti prominentās vietās virs gleznu sērijām – gluži kā kopsavelkošs komentārs vai nosaukums. Labvēlīgam skatītājam tie noteikti nolasās kā jauna, reizumis atjautīga, reizumis iedomīga, bet katrā ziņā ļoti saprotama cilvēka impresijas. Izstādes pavadošajos tekstos ir izstāstīts, ar ko šis mākslinieks bijis īpašs Latvijas mākslas vēsturē, un teksts ir veidots Latvijas mākslas vēsturei tipiskajā veidā – proti, mākslinieks, gan nezaudējot cilvēciskos vaibstus, tiek a priori pieņemts kā izcils cilvēks, kurš dara kaut ko satriecoši labu; pat studiju laika skices ir liecinājums par nākotnes spožākajiem darbiem, laiskās atvaļinājuma piezīmes – norāde uz īpašu māksliniecisku uztveri; muļķīgas piezīmes par to, kuras sievietes viņš varētu dabūt... es pat nezinu, droši vien apliecinājums viņa šarmam un romantiskajai dabai. Un, protams, mēģinājums apliecināt savu vīrišķību un patriotismu, dodoties karā un gleznojot bēgļus vai ierakumu ainas, izdodas ar uzviju. Šī attieksme mudina uz mākslinieka idolizāciju, viņa rakstura un izteikumu skatīšanu labākajā iespējamā gaismā vai arī tad, ja tas nebūtu iespējams, problēmu "norakstīšanu" uz viņa jaunību, pieredzes trūkumu, audzināšanu vai, teiksim, māksliniecisko raksturu.
Foto: Ģirts Raģelis.
Šādā veidā iekārtota izstāde ir ērta; tā nesagādā lielas grūtības skatītājam, kurš var vienkārši uzsūkt informāciju un pieņemt to, nešauboties un neuzdodot liekus jautājumus. Tas ir ne tikai vieglākās pretestības ceļš, kas atbilst veidam, kā par māksliniekiem (un arī citām radošām vai kā citādi izcilām personām) daudzi no mums ir mācījušies skolā. Kad apmeklēju izstādi, gide tieši iepazīstināja bariņu jaunu cilvēku ar Grosvalda dzīvi un gleznām, un bija jūtams, ka šis viņas darbs ir komfortabls un tīkams; jaunie cilvēki varēja uzsūkt informāciju kā sūklis un pēc tam droši vien aizpildīt savas darba lapas ar pareizajām atbildēm.
Šī attieksme arī asi kontrastē ar izstādēm, kurās kuratora mērķis jau no sākuma ir bijis problematizēt kādu jautājumu un padarīt to nevis vienkāršāk atbildamu, bet, tieši otrādi, sarežģītāku, koncentrējot dažādu mākslinieku darbus ap šo tēmu. Līdzīgā veidā arī liela daļa laikmetīgās mākslas personālizstāžu tiecas nevis sniegt atbildes, bet uzdot jautājumus; tās ir atvērtas un urdīgas, un "nesaprotamas" tieši tādēļ, ka principiāli izvairās no "pareizo atbilžu saprotamības", azartiski ieviešot ambivalenci un šaubas. Bet šī pieeja neattiecas tikai uz laikmetīgo mākslu; arī tā paša modernisma sākuma laika darbus ir iespējams skatīt kā problemātiskus, neviennozīmīgus: tādā veidā, piemēram, Natālija Jevsejeva pēta Aleksandras Beļcovas dzīvi un viņas sarežģītās attiecības ar dzīvesbiedru Romanu Sutu (sk. monogrāfiju "Aleksandra Beļcova" ("Neputns", 2019) un Jevsejevas kūrēto Aleksandras Beļcovas retrospekciju LNMM 2019–2020, tātad pirms četriem gadiem). Šajā gadījumā Beļcova tiek akcentēta, izcelta saulītē, tiek parādīts, kā viņas darbs dzīves laikā ir ticis nepamatoti pastumts malā – bet ne brīdi nerodas sajūta, ka Beļcova tādējādi būtu ienākusi kādā nenosodāmo un brīnišķīgo (pārsvarā vīriešu) mākslinieku panteonā. Tieši otrādi: jau viņas ierašanās šajā panteonā iezīmē viņu kā sarežģītu un traģisku personību. Turklāt, lai arī Romans Suta atklājas kā cilvēks ar diezgan briesmīgu raksturu un nepiedodamu attieksmi, viņš netiek no Latvijas mākslas vēstures dzēsts: viņš vēl arvien pastāv muzejā līdzās savai dzīvesbiedrei, bet tagad ar jauniem spēles noteikumiem, un apmeklētāja pieredze arī kļūst daudzslāņaināka; uz daudziem jautājumiem netiek dota atbilde, daudzi scenāriji nav iezīmēti kā pilnīgi skaidri (kā jau tas mēdz būt sarežģītās un, domājams, emocionāli vardarbīgās attiecībās).
Arī Jāzepa Grosvalda gadījumā, visticamāk, būtu bijis iespējams ieskatīties viņa dzīvē un mākslā ar šādu urdīgāku, prasīgāku skatienu, kas vairs nepakļaujas "ideālā mākslinieka" tropam. Būtu iespējams norādīt uz to, ka salīdzinājumā ar daudziem laikabiedriem māksliniekiem Grosvalds patiešām bija privileģēts – ja kolēģi bija spiesti izdarīt smagu izvēli starp jaunām krāsām vai ēdienu, Grosvalds varēja doties atpūtas ceļojumos uz Spāniju; ja citiem brauciens uz Parīzi nozīmēja vienreizēju, ilgi kārotu iespēju kaut ieskatīties Eiropas mākslas sirdī, Grosvalds šo laiku varēja pavadīt, mēģinot savaldzināt vietējās dāmas un komentējot viņu apģērba izvēli. Būtu laiks un telpa arī kritiskai refleksijai par viņa un dāmu attiecībām – proti, vai plātīgais apgalvojums, ka viņš esot iemīlējies veselās piecās un visas piecas varētu arī "dabūt", ir jauna cilvēka paškritikai nepakļauts sapnītis vai arī signāls par to, ka tām piecām lēdijām, visticamāk, ļoti nepaveiksies mīlestībā. (Šķiet, lai cik mēs Grosvaldu neidealizētu, pieņēmums, ka viņš varētu arī uzņemties atbildību par piecām dabūtām sievietēm vienlaikus, vienkārši netur ūdeni.)
Foto: Ģirts Raģelis.
Un, iespējams, vissmagākais jautājums būtu par karu un tā atainojumu viņa mākslā – vai, precīzāk, par militāru agresiju un to, cik dažādi uz to viņš skatās atkarībā no tā, pret ko šī agresija ir vērsta. Izstādē šis jautājums netiek uzdots vispār, tas tiek apiets tik mīkstām ķepiņām, ka skatītājs vispār pat nenojauš, ka tur ir kāds jautājums. Skatītājs, izgājis cauri Grosvalda jaunībai, pievēršas viņa straujajai un dramatiskajai nobriešanai par īstu vīrieti un Latvijas patriotu – šeit ir iespaidīgas gleznas ar bēgļiem un pelēcīgi brūni dzeltenā kolorītā ieturētas refleksijas par Grosvalda laiku strēlnieku pulkā. Šķiet, nav un nevar būt nekādu, ne vismazāko šaubu par to, kuri ir "labie" un kuri ir "sliktie" – lūk, pret Latviju vērsta militāra agresija ir ļaunums, Latvijas brīvības cīnītāji ir pašaizliedzīgi "labie", un, lūk, šajā drosmīgajā karā ir kaldināta gan Latvijas neatkarība, gan katra individuālā karavīra vīrestība.
Šajā telpā šķiet neiespējami atcerēties vēlāk tapušos Kārļa Padega darbus, kuri daudz spēcīgāk un daudzslāņaināk ataino gan kara šausmas, gan tā atstāto traumu tautas un atsevišķo karavīru psihē – traumu, kura vairs neļauj domāt par "labajiem" un "sliktajiem", bet drīzāk izstaro vispārcilvēcisku sāpi par ļaunumu, ko mēs nodarām citiem un paši sev. Grosvalda darbi ir viennozīmīgāki, plakātiskāki un pareizāki – un to izraisītās jūtas (empātija, līdzjūtība un lepnums) ir vienkāršas un neapšaubāmas. Šeit var salīdzināt, piemēram, Dievmātes tēla risinājumu Grosvalda patosa pilnajā gleznā "Mirstošais kareivis" (1917) un Kārļa Padega gleznā "Madonna ar ložmetēju" (1932) – ja Grosvalda darbā "viss ir skaidrs", tad Madonnas morāle ne tuvu nav viennozīmīgi interpretējama. Tomēr varētu šķist, ka būtu negodīgi prasīt no jauna mākslinieka, kurš nonācis smagā situācijā, tik dziļu refleksiju – un, godīgi sakot, ir psiholoģiski grūti problematizēt dramatisku kara atainojumu laikā, kad mēs paši esam attapušies no "kari notiek tikai kaut kur citur un ar citiem cilvēkiem" ilūzijas.
Un tad nākamajā, beidzamajā zālē mēs nonākam tādā tūkstoš un vienas nakts pasaulē, kurā skatāmi Grosvalda akvareļi, skices un eļļas gleznas no Persijas ceļojuma – krāsainas, noslēpumainas, reizēm kariķētas. Austrumnieciskā eksotika ir apvienota ar Grosvaldam raksturīgo lakonismu, un darbus caurstrāvo pilnasinīgs dzīvesprieks. Šķiet, tieši šeit vislabāk atklājas pāragri mirušā mākslinieka potenciāls; lai gan, manuprāt, austrumu mākslas ietekme – līdzīgi kā iepriekš patriotisma prasības – ir drīzāk uzslāņojums vai stilizācija, nevis mākslinieka personības un pasaules redzējuma izpausme, tomēr šeit var saskatīt ironiju bez ļaunprātības un romantisku pasaules redzējumu ar cieņu pret iedvesmas avotu (vai arī, iespējams, šīs cieņas iespaids rodas no tā, ka sievietes ir piedienīgi aizsegušās un nav pilnībā pakļautas mākslinieka skatienam).
Foto: Ģirts Raģelis.
Neuzmanīgi pētot Grosvalda ceļa karti un telpas aprakstu, var pat rasties iespaids, ka jaunais cilvēks ir devies eksotiskā ceļojumā izklaidei un skaistuma baudīšanai, kā jau pienākas pārtikušas ģimenes dēlam, kas nupat izgājis cauri kara šausmām. Patiesībā gan Grosvalda ceļojums notika Britu impērijas armijas sastāvā, kur viņš kopā ar Mezopotāmijas frontes nodaļu cīnījās ar Osmaņu impērijas karaspēku. Tieši citējot izstādes materiālus: "Kad Londonā palikušajiem cara armijas virsniekiem izteica piedāvājumu iestāties īpašā Mezopotāmijas frontes nodaļā un doties uz Senās Persijas teritoriju, Jāzeps Grosvalds atsaucās un 1918. gada janvāra beigās uzsāka ceļu, kas deva viņam pavisam jaunu un bagātinošu pieredzi. Tās iespaidā radītie mākslas darbi kļuva par unikālu liecību latviešu mākslā kopumā un ļāva Grosvaldam izveidoties par vērā ņemamu orientālistu." Protams, par to, kuri šeit bija "labie" un kuri "sliktie", varētu diskutēt daudz un dikti (bet skaidrs, ka viss šis pasākums beidzās ar britu koloniālās valdības izveidi Mezopotāmijā un Palestīnā); tomēr kaut kur starp uzjautrinošu un skumdinošu paliek fakts, ka Grosvalda izstādē par to netiek diskutēts vispār. Lūk, karš Latvijā ir traģēdija, kurā Grosvalds ir varonis un cietējs. Bet britu armijas kontekstā viņš ir... mākslinieks, ceļotājs, "eksotikas" apjūsmotājs. Šķiet, ka Grosvaldam piemītošais "glamūrs" šeit patiešām darbojas kā glamour, britu pasakās elfiem/fejām piedēvētā maģiskā spēja izskatīties tieši tā, kā gribas izskatīties mirstīgo cilvēku acīs, apslēpjot nepilnības vai pat ko atbaidošu.
Un atkal – es šeit neuzstāju uz to, ka mums būtu obligāti jānovaikstās, dienasgrāmatu izvilkumos lasot par "nēģeriem" vai par to, kā priekameitu kontekstā Grosvalds sapņo par "dzeltenām un melnām", nebūtu jāpieprasa vairāk politkorektuma tādās frāzēs kā "Arī bazāri – ielās vairāk žīdu un armēņu tirgoņi nekā parastie turbānotie tipi". (Nu labi, ja no Grosvalda dienasgrāmatām izmestu visu, kas mūsdienās šķistu nepolitkorekts, paliktu tikai krāsiņas, laiskošanās un jauna cilvēka augstprātības un pašapšaubīšanas kombinācija.) Mēs varam sarunāties par to, cik lielā mērā tas viss ir laikmeta iezīme, kādā mērā – audzināšana un ciktāl to būtu grūti pieņemt pat tad, kad visas "atlaides" ir izdalītas. Problēma nav Grosvalda tekstos, problēma nav viņa neslēpti stereotipiskajā – un droši vien ērtajā – pasaules skatījumā; viņš taču sen ir miris un būtu uzskatāms par vēstures daļu, tostarp arī Latvijas mākslas vēstures daļu: līdzīgā veidā, kā par vēstures daļu ir uzskatāmi citi mākslinieki, piemēram, jau iepriekšminētās Beļcovas kontekstā kā ļoti problemātisks iezīmētais Romans Suta. Problēma ir tur, ka problēmas šķietami nav un tā netiek saskatīta, ne šos darbus un tekstus eksponējot, ne arī veidojot izstādi pavadošos materiālus.
Ja māksla – jo īpaši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja līmenī – kļūst par pavisam vieglu ceļu uz sapņainu tīksmināšanos par ērtām un viegli saprotamām (pat ja dramatiskām) tēmām, tad ar to tiek nodarīts pāri pašai mākslai un tās tapšanā iesaistītajām personībām, kuras būtu pelnījušas, lai tās atsedz kā daudzšķautņainas, iekšēji pretrunīgas un ne vienmēr ērti apgūstamas. Bet tieši tas atšķir ikdienas ērto "galvenais, lai ir pa smuko un bez problēmām" estētiku un Mākslu ar lielo burtu – to, kurai piemīt sarežģītības un domu raisīšanas potenciāls, kas šajā izstādē palicis lielākoties neaizskarts.
0