Pienāca tas brīdis, kuru Nauris bija neapzināti gaidījis un no kura bija centīgi izvairījies. Visu vakaru viņš bija mudžējis starp citiem mākslas pasaules kukaiņiem milzīgā rūpnieciskā ēkā, kuras vēsturi īsti nenoklausījās. Kārtējā mākslas telpa, ieviesta izmisīgā mēģinājumā pacelt apkārtnes nekustamā īpašuma cenas. Šoreiz vismaz renovēta, un iekšā uz pelēkiem paklājiņiem saliktas šķībi sametinātas rūsējošu bleķu konstrukcijas. Pa vidu pieklājīgs daudzums vīna un cepumu vietā maizītes. Nav brīnums, ka salasījās vesels bars. Nauris centās uzturēties tikai lielākos cilvēku lociņos, šķiedās ar šarmu, sirsnību un komplimentiem. Vienmēr paturēja acīs Lolitu, lai nepārtver viņu vienatnē. Bet viņu pārtvēra gluži burtiski, satvēra aiz plaukstas, kas Naurim bija netīkami sasvīdusi, un aizrāva uz kaut kādu nesaprotamu koridoru bez izejas.
– Kāpēc tu mani ienīsti? – viņa noprasīja, un visas atbildes, kuras Nauris bija pusmiegā izsapņojis, pēkšņi vairs nestrādāja. Viņam gandrīz vai izspruka: "Nu, nē taču, neienīstu," – bet viņš pēc pieredzes zināja, ka to nevajadzētu teikt. Bet ko tad? Nevar tak stāvēt kā nolēmēts. Ja viņa būtu Mudīte, varētu pateikt: "Ai, tev stulbs vārds!", bet tur taču jābūt ļoti līdzjūtīgam cilvēkam, lai ienīstu Lolitu tikai vārda dēļ.
Par laimi, viņa neizturēja pauzi un sāka pati skaidrot, ka viņi taču praktiski vispār nav pazīstami, ka satiekas tikai izstāžu atklāšanās, ka Naurim nav nekāda iemesla tieši pret viņu izturēties vēsi un dzēlīgi, ka viņa pat jautājusi dažiem kolēģiem no mākslas sfēras, bet neviens neko nav mācējis skaidrot, viņi vispār nevarot iedomāties, ka Nauris pret kādu izturētos nejauki.
– Tu esi iereibusi, – Nauris konstatēja faktu. – Tu taču zini, ka man nepatīk dzērušas sievietes.
Lolita pavēra muti, lai kaut ko atcirstu, un tā arī palika. Viņa nenorādīja ne uz sarkanvīna glāzi Naura rokā, ne uz to, ka viņa nekādi nevarētu būt zinājusi, kas Naurim nepatīk. Arī ne uz to, ka patiesībā šī ir pirmā reize, kad viņš redz Lolitu manāmi iereibušu, un, iespējams, viņa ir iereibusi tikai tādēļ, lai… Vai vismaz uzdod šo jautājumu tikai tādēļ, ka ir iereibusi.
Bet tad pēkšņi Lolitas acis iepletās, viņa it kā pirmoreiz paskatījās uz Nauri. Un pasmaidīja. Nauris zināja, ka cilvēkam ir ierobežots skaits grimašu, kas tiek izmantotas atkarībā no situācijas, un šis bija smaids, kādu viņa varētu veltīt kaķim, kas pārnācis mājās ar ieplēstu ausi, pūžņojošām acīm un, iespējams, salauztu pakaļķepu, bet pārnācis pats, kad pie apkaimes kokiem pieskavotie brīdinājumi par atlīdzību jau sen izbalojuši.
Nauris gribēja aiziet un tikai tad atklāja, ka Lolita vēl arvien tur viņa plaukstu. Tagad viņa to viegli paspieda, ar īkšķi ieguldamās Naurim pašam nezināmā bedrītē starp delnas kauliem.
– Paldies, ka pateici, – viņa līgani paziņoja un aizgāja pirmā, atstājot Nauri vienu koridorā bez izejas. Vot, muļķis, viņš nosprieda. Varbūt Lolita bija centusies izlikties brīvāka un vaļīgāka un viņš iespēlējis tieši viņai rokās.
Nauris noskatījās viņai pakaļ. Uz kleitas atsegtās muguras uztetovēts putns, bet kaut kāds nepareizs. "Man riebjas tetovētas sievietes," viņš jau par vēlu iedomājās varbūt labāku atbildi, "tā kā no cietuma."
Visu turpmāko vakaru Nauris valkājās ap Lolitu, it kā baudot sarunas un vīnu, bet patiesībā mēģinot saprast, kas tam putnam kaiš – vai tas viņam domāts kaut kas pozitīvs vai āķis rīklē. Tad dzirdēja Lolitu runājam par savu nākamo kūrēto izstādi un pietiekami skaļi noteica: "Kuratori – tā ir tāda suga, kas parazitē uz citu talanta." Viņa strauji pagriezās, ieraudzīja Nauri, pavēra muti un pēkšņi uzstaroja. "Kas tev, tukšajā paurī lampiņa iedegās?" viņš gribēja pajokot, bet saprata, ka nav vērts. Vēl arvien gaiša un tukša kā Naura ledusskapis viņa pavēra roku, kurā bija baltvīna glāze, un ieaicināja viņu bariņā, sev blakus.
– Lūk, Nauris, viens no labākajiem mākslas kritiķiem, – viņa teica. – Pirms diviem gadiem viņu nominēja Naumaņa balvai.
Nauris gandrīz aizrijās ar vīnu. Vai viņa atcerējās visus Naumaņa balvas kandidātus vai bija specifiski uzgūglējusi viņu?
Vēl joprojām mīlīgi skatoties uz Nauri, Lolita teica: – Tā ir prestižākā kultūras kritikas balva Latvijā.
– Ā, – teica viena no bakalauru māksliniecēm.
– Tad jau mums tev jāiepatīkas, – teica otra.
Nauris jau bija viņas ievērojis, abas bija gleznotājas un triepa krāsu tā, it kā to pārdotu humpalās uz svara. Viņš sirsnīgi uzsmaidīja abām. Komentāru par to, kā Lolita viņas nevainīgi izglābusi no izgāšanās, nevarēja teikt, jo tas sanāktu kompliments.
Lolita demonstratīvi iztrieca savu vīnu, un Nauris paskatījās, vai varētu ļaunprātīgi viņai piedāvāt vēl, bet mākslas telpa jau bija iztukšojušies. Viņš atvadījās no māksliniecēm, neatvadījās no Lolitas un devās mājās.
Kaut kas tajā visā viņam nepatika. Ka nenotiek atkal tāpat kā ar Agnesi… Un aizgāja atkal vecais cikls. Kā viņš ar Agnesi bija spēlējis šo pašu spēli, pavisam nejauši. Varbūt ne savas vainas dēļ – jo Agnese bija viņa bijušās labākā draudzene un kaut kad bija pienākusi klāt Naurim, teikusi, ka varbūt tas strīds ar bijušo esot pārpratums. Bet nebija. Pirmā dzēlīgā piezīme bija gandrīz vai pelnīta, bet Agnese mēģināja to izlīdzināt, pārvērst neveiklā jokā. Nauris turpmāk jokoja veiklāk un asāk, demonstratīvi novērsās un izvairījās. Tad atkal pateica kaut ko ļaunu, bet tā, ka var pārprast.
Un tad viņš bija nomīzis un pateicis Agnesei, ka patiesībā viņu neienīst, un atvainojies.
No tā viņa bija izdarījusi, viņasprāt, loģisku secinājumu, ka Naurim kaut kas kaiš, ka viņš par kaut ko jūtas vainīgs vai varbūt ir iemīlējies un baidās. Nevarot taču būt, ka patiešām eksistē tāds cilvēks kā viņš.
Viņa rakstīja Naurim, rakstīja pārāk daudz, aicināja satikties. Viņš atbildēja reti un kaut kādu sūdu. Bet viņa atbildēja: "Ak tu, ežulīti!" – ar smaidošu ģīmīti. "Neapspied sevi tik ļoti," tieši pēc kaut kāda neķītra joka, turklāt pretīga.
"Tev vienkārši jāiemācās kādam uzticēties, pat ja ne man," un mēģināja ierādīt Naurim, kā tas darāms. Šķiet, pagāja mēneši – ak dievs, tas vilkās tik ilgi –, līdz Nauris izdomāja, kā labāk pavērst Agneses atklātības brīžus pret viņu pašu.
Reiz viņš nokļūdījās un piespieda reakcijas sirsniņu. Pēc tam Agnese ilgi lika sirsniņas visam, ko viņš rakstīja, arī ar atpakaļejošu datumu. Bija grūti pat izfiltrēt, kā vispār uzrakstīt kaut ko tādu, lai nedabūtu sirsniņu.
Un visu laiku viņa izturējās tā, it kā Naura vispār nebūtu. Viss, ko viņš teica, bija tikai liecība par kaut ko citu. Katra nejaukā piezīme – tikai nejaušība. Ikreiz, kad viņa sabēdājās, tad it kā tādēļ, ka viņai kādreiz ko nodarījis kāds cits un tagad viņa to atceroties, bet tā jau neesot Naura vaina. Nauris ar ilgu ņemšanos izdomāja ko oriģinālu, ko viņai uzdirst, bet Agnese atbildēja, ka tas sāp tāpēc, ka ir patiesība. It kā viņa vispār Nauri neredzētu. It kā viņā iekšā būtu kaut kas pašam svešs un nepazīstams, neizraujams un neiznīdējams, kura dēļ viss, kas ir viņš pats, kļūst nesvarīgs. Vienreiz Agnese tā arī pateica: "Nauri, tev krūtīs ir maza gaismiņa, un es to redzu, tādēļ tava ārējā izturēšanās nav tik būtiska." It kā viņš būtu kaut kāds ledusskapis. Vēlāk ņēmās atvainoties par visu, ko viņam pateikusi, bet par to gan neatvainojās.
Viņš pat beigās vairs nesaprata, kas bija tas, kas viņai trāpīja. Varbūt tas nebija nekas konkrēts, vienkārši viss. Kādu nakti trijos Agnese viņam uzrakstīja: "Ak dievs, es esmu bijusi tāda dura." Viņš ielika reakcijā smejošo ģīmīti. Pēc tam pārdomāja un uztaisīja to par īkšķīti.
Tad atskanēja īsais, pretīgais trinkšķis un pēc tam vēl viens. Pēc maza brītiņa vēl. Nauri pārņēma iracionāla doma, ka pēkšņi pamodusies Agnese. Bet tā bija tikai nez kādēļ uzradusies Lolita. Viņš paskatījās feisītī, kur bija atvēries jauns čata logs, bet neieklikšķināja tajā, lai nav redzams, ka viņš lasa.
"Čau," viņa rakstīja.
"Es zinu, ka tu mani ienīsti," bez emocijzīmēm vai punkta teikuma galā.
Un: "Vai atbrauksi uz izstādes atklāšanu, tas ir Ventspilī"
Tev jābeidz tik drausmīgi dzert, viņš gribēja uzrakstīt, bet tad atcerējās, ka tas Lolitu vispār neķēra. Un tāpēc neatbildēja neko. Labi zināja, ka uzrādās zaļš, bet viņa par to vēl var šaubīties. Gribēja ierakstīt "wtf nē", bet no pieredzes zināja, ka tad, kad ir nelaimīgs, naida spēle nestrādā. Varbūt viņš pēc tam nožēlotu, bet šajā spēlē bija svarīgi neko nenožēlot. Viņš uzņēma skrīnšotu, jo Lolita no rīta ziņas izdzēsīs, bet skrīnšotu viņš varētu pēc tam izmantot. Ar Agnesi tas strādāja vienkārši episki. Vienreiz viņš pat bija bezmaz vai dzirdējis krakšķi, ar kādu viņas galā kaut kas pārlūst, bet acīmredzot ne nāvējoši.
Vai varbūt viņam izlikās. Agnese tikai brīdi paklusēja un tad turpināja čalot, līdz tā huiņa aizplūda pa straumi. Viņš ignorēja Lolitu. Varbūt jau trīsdesmito reizi pārlasīja Agneses čatu, lai saprastu, kas bija viņa uzvarošais gājiens. Viņam bija vairākas teorijas, bet neviena veida, kā tās pārbaudīt.
Viņš pat pamodās vēlu, bet Lolita neko nebija padzēsusi. Varbūt toč pārdzērusi jēgu un plānoja gulēt līdz četriem. Bet nē, viņa bija zaļa un nošēroja kaut kādu komiksu. Acīmredzot viņu pilnīgi nepisa tas, kāda viņa ir dura.
Bet Lolita nav Agnese, viņš sev atgādināja. Tev vajag spēt skatīties uz viņu kā uz citu cilvēku. Tas, kas noticis agrāk, nedefinē tavu nākotni. Lolita nedzēš ziņas un neatgādina par sevi. Arī viņš pats nošēroja kaut kādu mēmi, un Lolita, čūska, to nolaikoja. "Stulbenis," Nauris nodomāja. "Vienreiz dabū, ko cerēji, un tagad mīz." Viņš ieklikšķināja Lolitas čata logā mazo burtu "k", visvienaldzīgāko "OK", kas vien iespējams. Pat ok būtu pārāk cilvēcisks.
Lolita, pilnīga ledus vecene, atbildēja praktiski uzreiz: "forši! ja tev nav mašīnas, es aizraušu, ja esi ar mieru būt drusk agrāk".
"FFS, tev tur bija jābūt nedēļu agrāk, lai palīdzētu uzbūvēt," viņš atcirta pat nepadomājis.
"yeah, bet man pa vidu bija jābūt rīgā," viņa atrakstīja, rīga ar mazo r, bet komati vienmēr salikti.
"pohuj, es labāk braucu ar autobusu nekā ar tevi," viņš rakstīja un tad aprāvās. Ar Lolitu tā bija tikai spēle, bet autobusus viņš ienīda pa īstam.
Viņš vienkārši iemeta savu adresi. It kā viņam liktos pilnīgi normāli, ka Lolita viņa dēļ tešas uz kaut kādu Mārupes čuhņu.
"bet tas būs rīt 7.00, Tev tas būs komfortabli?"
Viņš ierakstīja mazu, vienaldzīgu "y".
No rīta varētu pat neizdzert kafiju. Tad viņš būtu perfektā formā.
Padirsa visu turpmāko dienu, mēģinot atrast piemērotu apģērbu. Apstājās pie uzvalka žaketes. Apakšā varētu pavilkt T-kreklu ar kaut kādu piedauzīgu pushentai tīneidžeru beibi. Vispār viņš to bija pircis Agnesei, bet tad viņa bija pārstājusi Nauri aicināt satikties. Lolitai tas vispār būtu perfekti.
Ielika T-kreklu somas apakšā, lai braucot nesasvīst. Braucienam izvēlējās kaut kādu figņu ar krievu lamuvārdiem. Tas bija universālāk apvainojoši, bet tēmēts tieši Lolitai, jo brauktu viņi divatā.
Tā viņš cerēja, bet pēdējā brīdī nomīza. Aptvēra, ka varbūt viņa savāks vēl kādu, tas būtu normāli. Bet prasīt viņai, kas vēl brauks, būtu stulbi. Izvēlējās citu universāli kaitinošu maiku: ar sarkaniem burtiem uzrakstītu "green". Gan jau viņa sākumā pasmiesies, bet tas bija krekliņš ilgtermiņa derdzīgumam.
Viņi brauca divatā. Viņš iesēdās priekšā. Dusmojās uz sevi par to, ka nezina pietiekami daudz par auto, lai varētu kritizēt viņas braukšanu. Pieķēra sevi smagi elpojam, sirds sitās dobji un apgrūtināti, plaukstas svīda.
Bet viss taču iet pēc plāna, viņš domāja, lai gan pats nezināja, kāds ir plāns, kāda ir šī spēle. Kurā brīdī viņš ir uzvarējis? Ar Agnesi nebija īsti tas. Viņa vienkārši pārstāja ar Nauri runāt. Arī tad, kad viņš sveicināja, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tā nebija naidīga ignorēšana. Viņa izskatījās nokaunējusies un nervoza. Atsāka pīpēt, visu laiku skrēja aiz stūra un stundas laikā vispār pazuda ar kaut kādu nesaprotamu un nepiedodamu seju.
– Es bērnībā zagu tēvam naudu, lai nopirktu mātei vīnu, – Lolita bez kāda ievada teica.
– Ko? – Nauris pārprasīja kā tāds muļķis.
– Nu, viņi bija šķīrušies, un nedēļas nogalēs es braucu pie fātera, un man šķiet, ka viņš nenojauta, cik drausmīgi viņa dzer.
– Muldi, – Nauris teica. – Tu taču biji bērns, neviens tev vīnu nepārdotu. – Ak dievs, kas par absurdu.
– Nē, tas bija diezgan normāli, – Lolita atteica. Viņa pavisam mierīgi vēroja ceļu, un Nauris vēroja viņas profilu, gaišos matus, kas to ietvēra, zīda žaketīti, ko viņa bija uzvilkusi. – Mēs dzīvojām diezgan nomalē, visi zināja, ka māte dzer un ka viņai kauns tādā stāvoklī iet uz bodi.
– Muldi, – Nauris atkārtoja. Viņš pat nezināja, no kura gala vispār sākt atmudžināt šo lietu. – Viņa ko, nepamanīja, ka no kaut kurienes uzrodas vīns?
Lolita uzmeta viņam žiglu skatienu un pasmaidīja, šoreiz kaut kā citādi. Agnese viņam reizēm tā uzsmaidīja. Parasti tad, kad Nauris bija izdomājis papildināt repertuāru ar kaut ko cilvēcisku, lai pēc tam ieblieztu vēl sāpīgāk.
– Tu nekad neesi dzīvojis kopā ar alkoholiķi, vai ne? – viņa teica. It kā tā būtu labākā lieta pasaulē.
"Fuck," Nauris nodomāja. Viņš kaut kā nekad nebija interesējies par alkoholiķiem, lai gan vispār taču uz bērēm bija gājis. Uzskatīja to par kaut kādu nelaimi, kas bija sliktāka par, teiksim, šķībiem zobiem, bet labāka par, piemēram, katastrofālu talanta trūkumu.
"Fuck, fuck, fuck," viņš nodomāja un izrāva telefonu, lai tajā ieskatītos. Jaunu ziņu nebija. Bet tas nekas, truli skatīties tukšā telefonā, kad ar tevi mēģina runāt, ir vēl drausmīgāk. "Delfos" bija ieliktas jaunas receptes, piemēram.
Viņa ir sapratusi, ka es meloju, kad teicu, ka viņu ienīstu. Idiots. Protams, man pohuj par viņas dzeršanu. Tagad uzbraukt par to, ka viņa dzērumā raksta ziņas? Tas varētu palīdzēt. Bet laikam jau par vēlu. Vai varbūt tomēr? Bet nē, tagad vispār nedrīkst runāt. Jobanā balss varbūt aizžņaugusies, jāgaida, kad pāries. Nevar taču sākt uzdirsienu ar nervozu krekšķi.
Bet Lolita neko neteica.
Dieva dēļ, kaut nebūtu tā kā ar Agnesi. Lai gan šī spēle nebija kā ar Agnesi. Viņas stāsti bija skumji, bet arī tādi kā naivi. Nekad šāda nesaprotama čerņa.
Kaut Agnese nebūtu bijusi tik stulba. Kaut viņa būtu ieklausījusies savā labākajā draudzenē. Bijusī noteikti bija viņai atstāstījusi to, ko pateica Naurim.
"Tu nekad mani neesi mīlējis," bijusī teica, un Nauris zināja, ka viņai ir taisnība. "Tāds cilvēks kā tu vispār nekad un nevienu nespēs pa īstam mīlēt."
Bet viņš nespēja to izturēt. Viņš mēģināja, bet tieksme bija pārāk stipra. Saskatīties ar kādu un tad novērsties. Notvert smaidu. Notvert to mirkli, kad cilvēks satver tavu roku, kaut tikai mazliet un pretīgi sasvīdušu. Rakstīt ziņas un nodzēst nenosūtītas. Pēc trim drebošajiem punktiņiem zināt, ka otrs arī dara to pašu.
Un tad zināt, ka otram ir kāda dziesma, kas pirmoreiz noklausīta viņa dēļ. Kāds stāsts, kas ir iemīlēts nevis paša stāsta dēļ, bet tādēļ, ka Nauris to minējis sarunā, un tagad tas atbalsojas. Alkt pēc kāda atrisinājuma, tuvoties, attālināties, baidīties, ļauties, beidzot ļauties.
Bet to viņš vairs nekad nenodarītu cilvēkam, kas viņam patiešām patīk.
Un tāpēc naida spēle.
– Viņa laikam domāja, ka tie vīniņi ņemti uz parāda, – Lolita teica. – Reizēm iedeva kaut kādu naudu, lai nopērku ēst, un es vienmēr atnesu atpakaļ čeku, tāpēc viņa zināja, ka tas lielais parāds kaut kur krājas, nu, tu nezini, kā tas alkoholiķu smadzenēs notiek, bet vienmēr krājas kaut kāds parāds.
Dieva dēļ, Lolita, vai tagad tu ienīsti mani un spēlē šo spēli vēl labāk, pastāvīgi atgādinot, ka es it neko nezinu par to, kā kas alkoholiķu smadzenēs notiek.
– Bet vispār varbūt es nemaz nezagu to naudu, – Lolita padomājusi teica. – Tēvs vienmēr atstāja to redzamā vietā un nekad mani nepieķēra, lai arī es it kā gribēju, lai pieķer, bet tik un tā neuzdrīkstējos to ņemt pārāk atklāti. Varbūt viņš domāja, ka man vajag kabatas naudu, bet nejēdza citādi iedot, man šķiet, ka viņš īsti nesaprata, ka tik mazam bērnam nav, ko par tik lielu naudu pirkt.
– Tikai mātei lētu vīnu, – Nauris teica.
Lolita iesmējās. – Jā.
Nauris nezināja, vai tas ir bijis labs gājiens. Sajūta bija laba. Nauris nezināja, vai tas ir labs gājiens, ja sajūta ir laba.
– Es laikam beigās nodzirdīju māti līdz nāvei, – Lolita teica vēl arvien tajā smieklu tonī. – Nu, tas ir, es domāju, ka tas ir tas, ko viņa gribēja, un man visu laiku bija tik bail, ka viņa mēģinās izdarīt pašnāvību, bet nesanāks. Bet ar alkoholu ir tā, ka tu tikai turpini un turpini, un tad vienubrīd, man šķiet, ir tā, ka tev vienlaikus izbeidzas plaušas un sirds, un tad tajā dienā es noliku viņai pie istabas durvīm pudeli vīna, bet viņa to nepaņēma.
Tas brauciens līdz Ventspilij bija tik nolādēti garš.
– Es gribēju to izliet, bet nemācēju atvērt, un beigās man likās, ka viņi atklās, ko esmu izdarījusi. Atstāju pudeli pie kaut kāda dzērāja, kas tur gulēja grāvmalē, viņi tur visu laiku gulēja. Un tad tēvs mani paņēma pie sevis.
Nauris atcerējās, ka Lolitai bija bijis tēvs. Mākslinieks, ļoti talantīgs, un dzēra ļoti maz. Tik un tā aizgāja pārāk jauns, ar vēzi.
Tas izskaidro, kāpēc viņa diezgan strauji kļuva par pieprasītu kuratori, iedomājās Nauris. Mākslinieku aprindas tomēr ir šauras. Netalantīgam slavena mākslinieka bērnam šis ir ļoti piemērots ceļš.
Nauris brīdi domāja, kā to noformulēt īsi un kodolīgi. Tā, lai ir nevis gara murmulēšana, bet viena jaudīga frāze, kas aizbliež pakrūti ciet. Bet varbūt nebija vērts. Viņam bija sajūta, ka Lolita pati to zina.
Izstādes atklāšana bija diezgan okei, ja neņem vērā to, ka Naura Lolitas krekls tomēr bija diezgan debils. "Green" kreklu atstāt nevarēja. Galīgi piesvīda, skraidot pa pilsētu – meklējot puķes māksliniecei, pilnīgi neko Lolitai un varbūt citu kreklu sev. Bet pārdošanā bija tikai tādi ar Ventspils logo.
Izstāde bija tiešām labi uzbūvēta. Visās neredzamajās gaisa strāvās plandījās kaut kādi caurspīdīgu akrila plāksnīšu spārni, celofāna medūzas un kailas lampiņas, kas bija gan māksliņa, gan apgaismojums. Bet Naurim pagaidām likās, ka šeit sentiments nepārkāpa gaumes robežas. Cienījamā māksliniece smaidīja. Nauris viņai izteica komplimentu un pat no sirds. Atrada, par ko nokritizēt Lolitu, kura pateicās un atvainojās, ka nevar tagad pievērsties. Bet labprāt aprunātos vēlāk.
Tur bija arī Naura bijusī. Viņš kaut kā piegāja klāt un pavisam normāli parunājās. Tas ir, sākumā. Pēc tam Nauris pilnīgā beztēmā pajautāja: "Vai tu vēl aizvien draudzējies ar Agnesi?" Tas bija riktīgi stulbi. Bet, pirms bijusī paspēja no visām iespējamām atbildēm izvēlēties labāko, pie viņiem pievirpuļoja Lolita, vēl nebeigusi smieties no iepriekšējās sarunas, un teica bijušajai: – Čau, vai tu pazīsti Nauri?
Un Nauris nodomāja, ka tas ir pilnīgi idiotisks jautājums. Pirmkārt, mākslas aprindas ir šauras. Bet to viņš pats, idiots, nebija padomājis, pirms spļāva tajā akā. Otrkārt, Nauris ar bijušo jau sarunājās, tātad acīmredzot bija iepazinušies. Viņš gan pārāk nešuvās par to, kā uz to labāk atreaģēt; ar Lolitu viss bija diezgan viegli.
Bet Lolita pirmā uzlika roku Naurim uz muguras; pavisam viegli un caur žaketi, bet tik un tā sajūtami vai vismaz nojaušami. Nauris trīsēdams sastinga. Un Lolita teica: – Tas ir Nauris. Viņš mani ienīst.
9