Ar bērniem
18.12.2015

Vijīgā taka uz lielo literatūru

Komentē
0
Saglabā

Par Ineses Zanderes grāmatu "Kaķis brīvdienās", ilustrējis Aleksejs Naumovs.

Izdevis apgāds "Liels un mazs", 2015

 

Ineses Zanderes "Kaķis brīvdienās" ir viena no tām bērnu grāmatām, kas pirmām kārtām piesaista ar ilustrācijām. Faktiski Alekseja Naumova gleznas šim krājumam nevar uztvert kā "ilustrācijas", tās ir pilnvērtīgi mākslas darbi, kas tekstu nevis "paskaidro" vai "ataino", bet interpretē, reizumis izstāstot vairāk, nekā izlasāms vārdos: jo īpaši to var teikt par īsākajiem un vienkāršākajiem stāstiem. Ilustrācijas arī bija pirmais un galvenais, kam grāmatā uzmanību pievērsa trīsgadīgā Stella, kas aizrautīgi iegrima košajās, emocionālajās un pārsteidzoši detalizētajās gleznās. Lai arī man pietrūkst zināšanu grāmatas mākslinieciskās puses izvērtēšanai, šķiet, ka šajā grāmatā izdevies panākt pilnīgu līdzsvaru starp teksta un mākslas daļu – un to faktiski ir iespējams izbaudīt un izprast gan kā mākslas darbu krājumu, kur teksts ir otršķirīgs (kā to darīja mazā Stella), vai ignorēt attēlus, lasot tikai tekstu (kā to darīja trīspadsmitgadīgais Džonatans).

Krājumā iekļautie stāsti liekas tik atšķirīgi, ka tie šķiet piederīgi dažādām grāmatām – un vietām pat rodas iespaids, ka tos varētu būt rakstījuši dažādi autori. Apmēram puse no stāstiem ir "pasakas bērniem", no tām, kuras man parasti izraisa vieglu disonansi – bērni tās lasa labprāt, bet es aizdomājos par stāsta dziļāko būtību un sāku raizēties par tā vēstījumu. Piemēram, "Ceptā sivēna stāsts" ir klasisks Ziemassvētku gabals, kurā galvenais varonis, ceptais sivēns, ir diezgan lielā sajūsmā par to, ka viņu apēdīs, un tik ļoti tiecas uz šo savas dzīves jēgas piepildījumu, ka ir ar mieru "pa ceļam" arī izglābt Ziemassvētku vecīti. Mulsinošā kārtā nākamajā stāstā visnotaļ ēdamie mājdzīvnieki ir cilvēciskoti vēl pirms izcepšanas un plāno savu dzīvi (iepirkšanos, kāzas un līdzīgas izklaides) gluži tā, it kā viņu mērķis nebūtu piepildīt cilvēka vēderu. Bērnu literatūrā atpazīstami sižeti izspēlēti arī īsajos gabaliņos "Pusdienlaiks" un "Pūces svinības". Un, pilnīgi pretēji manam viedoklim, šie stāsti maniem bērniem patika vislabāk. Piemēram, manā uztverē triviālais "Pusdienlaiks" iepatikās astoņgadīgajai Liai – viņasprāt, "cilvēkam ir jābūt ļoti gudram, lai varētu iztēloties, ko domā muša". Savukārt Džonatana simpātijas iekaroja pelēkstrīpainais kaķis – visi stāsti, kuros šis tēls figurē, tika atzīti par labākajiem.

"Ticis Neticis un pasakas par mūzikas instrumentiem" ir stāsts, kas droši vien izglīto bērnus, iepazīstinādams viņus ar dažādiem mūzikas instrumentiem un Nacionālās operas un baleta vilinājumu. Es šo darbu varētu iztēloties kā ļoti mīlīgu iestudējumu, bet lasot nespēju "savilkt kopā" tā atsevišķās epizodes. Turpretī Lia atzina, ka šis stāsts, lai arī bijis pārāk garš, viņai paticis vislabāk, jo bijis interesantākais. Protams, uzrakstīt "stāstu par mūzikas instrumentiem" vispār ir diezgan smalks meistarstiķis, kas ir izdevies tikai retumis – kā piemēru varētu minēt lielisko Lemonija Sniketa "Komponists ir miris". 

Savā žanrā šie stāsti ir visnotaļ patīkami – tie ir uzrakstīti atjautīgi un grodi, bez liekvārdības, moralizēšanas vai pārākuma sajūtas. Katrā stāstā atspīd ironijas dzirkstelīte, vismaz daži teikumi, pie kuriem var aizķerties prasīgāka lasītāja prāts – piemēram, lasot stāstu "Ko teica Gaiļa kungs", var uzdot jautājumu, ar ko gan beigsies Zoss jaunkundzes un Kaķa kunga kāzas. Tiesa, jautājumu pilnīgi noteikti var arī neuzdot, un turklāt, ņemot vērā to, ka pārējie stāsta varoņi Zoss jaunkundzi neuztver īpaši nopietni, kāzu iznākums arī nešķiet īpaši svarīgs.

Tajā pašā laikā pārējie grāmatas stāsti man šķita esam starp labākajiem, ko ir bijusi izdevība lasīt latviešu bērnu literatūrā. Lielmutis Fricis un viņa mīļotā Lielmute Marta sirsnīgajos un absurdajos stāstos "Vēja svētki" un "Brokastis trijatā" uzbur ideālas ģimenes – vai vismaz ideālas mīlestības – ainu, kurā ikviens ir gaidīts un pieņemts tāds, kāds viņš ir, pat ja viņa izpausmes reizēm var būt diezgan kaitinošas. Tā Fricis, kas "vienmēr skatījās patiesībai acīs un teica tieši to, ko domāja" (40. lpp.), ir taisnības cīnītājs šī vārda labākajā un sliktākajā nozīmē vienlaikus, kamēr Marta savā lielajā mutē nes ne vien visas pilsētas baumas, bet arī tās teiksmas un leģendas, savā ziņā – to stāstu kopumu, kas arī veido pilsētu kā vienotu būtni. Viņu atšķirības ir komplementāras, bet šī pretstatu saderība ir pasniegta maigā un sirsnīgā veidā, skaidras pamācības vietā pasniedzot burvīgu vārdu spēli (42. lpp):

– Es runāju pret vēju, – teica Lielmutis Fricis. – Es nepadevos.

– Es spēlējos ar vēju, – teica Lielmute Marta. – Tas man labi padodas.

Un, kad abiem pievienojas Lielmutis Kaķis, kurš labprāt norij visu, kas Fricim un Martai sakāms, pie reizes nokopdams arī abu brokastis, šķiet, viss labākais, ko no lielas mutes var sagaidīt, ir iegūts. Vēl tikai pievienojam ilustrāciju, kurā redzams, kā šūpolēs šūpojas Fricis un Marta, bet ēnu met vēl kāds trešais tēls – vai tas būtu vējš? Vai arī grāmatas mākslinieks, kurš šādā veidā ielicis sevi grāmatā (gluži tāpat kā ilustrācijās iekļuvusi arī stāstu autore Inese Zandere)?

Savukārt stāsti "Spoguļa bērni", "Teika par vientuļo tēvu" un "Sudraba karotīte" šķērso absurda robežu un drosmīgi sper kāju sirreālu skumju pasaulē, kurā bērnus parasti neieved. Tiesa, bieži vien vilcināšanās šo robežu pārkāpt vairāk pasaka par pieaugušo nevēlēšanos saskarties ar skumjām un grūti definējamas traģēdijas izjūtu, nevis šo emociju neesamību bērnu pasaulē. Ticamāk, ka ikviens bērns agrāk vai vēlāk saskaras ar skumjām un, tā kā pieaugušie reti spēj par tām adekvāti runāt, bērna pasaulē tās iezīmējas sirreālas, atsvešinātas un neatrisināmas.

Tā "Teika par vientuļo tēvu" seko pasakas formulai ar trīskārtēju atkārtošanos, veidojot jauna cilvēka sapņu "es" attiecības ar divām dažādām sievietēm, kas dzīvo attiecīgi bēniņos un pagrabā, kā arī ar peli, kas pārvēršas par balodi, – un teikas beigas, kurās jaunais cilvēks iet bojā, šķiet vismaz daļēji saistītas ar to, ka viņš nav sapratis savu sapņu nozīmi un nav spējis laikus izdarīt izvēli starp dažādajiem ceļiem, kurus viņš varētu iet šajā nedrošajā pasaulē. Vēl jo mazāk viņš var tikt galā ar atbildību, ko uzņēmies, nezinot un droši vien pat nevarot zināt savas rīcības sekas. Džonatans uzreiz šo stāstu noraidīja kā pārāk dramatisku, it kā tīši sakāpinātu. Arī Liai šis stāsts atstāja skumju iespaidu, un viņa to salīdzināja ar kādreiz lasītu šausmu stāstu par bērnu skolā populāro biedēkli – Slendermenu – un meiteni, kas meklējusi savus vecākus, bet sastapusi Slendermenu un pazudusi bez vēsts. Tikai Lias stāstā meitene droši vien būtu varējusi izglābties, ja būtu rīkojusies prātīgāk, bet Ineses Zanderes stāstā izglābšanās ceļš nepastāv vai vismaz nav acīmredzams.

Tikpat traģiski izskan stāsts "Spoguļa bērni", kuros pieaugušie sastopas ar saviem alter ego – savu "bērna es", kas ienes viņu sadzīvē haosu un dzīvību, paštaisnumu un neapdomību, bet arī – iespēju apzināt un integrēt savas patiesās jūtas un emocijas. Tikai arī viņi šo uzdevumu atrisina sāpīgā veidā, sadauzot spoguli un sašķeļot savu identitāti vēl vairāk. Bet vai notikušais ir bijis viennozīmīgi aplams? Varbūt tieši iespējami daudzu savu "es" apzināšanās ir viņu atbilde uz dabiskajām nesaskaņām starp divām personībām – un, dzīvojot ar deviņām spoguļa lauskām, viņi vienkārši kļūst par "daudzbērnu ģimeni" (30. lpp.).

Savukārt "Sudraba karotīte" un "Kaķis brīvdienās" ir stāsti, kuru šķietami vienkāršais un labestīgais sižets pārsteidz ar sirsnīgu empātiju, kas ļauj izdzīvot gan kaķa bailes un nedrošību, pirmoreiz sastopot jūru, gan jaunās čūskas mulsumu un līdzjūtību, sastopot trūcīgo, bet pašcieņas pilno kuci, kas atnes viņai – vai drīzāk viņas gaidāmajam bērniņam – sudraba karotīti.

Es biju pārsteigta, izlasot šo "Kaķi brīvdienās" un saņemot savu bērnu reizēm radikāli pretējās atsauksmes par tās stāstiem. Tas, kas man, pirmo reizi lasot, šķita mīnuss – tas ir, pārāk daudz "tradicionālu stāstiņu bērniem", ja varēja taču publicēt tikai neordināros un sirreālos, – varbūt ir grāmatas pluss: pievilinot ar tipiskiem "antropomorfizēto dzīvnieku" stāstiņiem, bērns tiek aicināts arvien dziļāk grūtāk saprotamas, bet tēlainākas un fascinējošas literatūras laukā. Un līdz ar bērnu – arī pieaugušais, kas paņēmis rokās šo grāmatu un atgriezies bērna pasaulē – ne tādā, kāda tā bija, bet tādā, kā viņš to atceras caur savas dzīves pieredzes prizmu.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!