Rakstnieka varā

Nespēju iedomāties nevienu šodienas literātu, kurš teiktu un rīkotos kā savulaik Vizma Belševica- ka tautas un valodas apdraudējuma gadījumā, par to nedrīkst klusēt.
Tā vietā ir gļēvs klusums un nabiņu rubināšana.

Es domāju, ka literāti baidās , bet arī nespēj radoši koši un krāšņi atainot šodienu. Tāpēc ir visādas dzīvošanās pa citām realitātēm. Tāpēc ir iznīcināta kritika, kritiskā domāšana un visu izšķir vien katra paša spēja likt noticēt sev .
Jūlija Konteksta numurā dzejniece I.Šimkus saka -apmēram tā- kaut kam ir jānotiek, tā nevar turpināties, tas ir briesmīgi , bet ja nekas nenotiks- tas arī būs briesmīgi. Un es padomāju , ka varētu teikt burtiski tos pašus vārdus, tikai mēs katra liktu tajos citu - atšķirīgu jēgu.
Tas ir labi, normāli. Viedokļu dažādība. Slikti, ka šie viedokļi nekur nekad neparādās. Tikai šādi pusteikumi

Jā, interesanti. Kad P.Bankovskis rīta intervijā O.Silabriedim teica,ka rakstniekam ir milzīga vara, es to sapratu pavisam citādi, kā to skaidro Melgalve. Proti, viens rakstnieks=dzejnieks var ietekmēt veselu laikmetu. Rīgas Laikā izlasītas intervijas iespaidā vēlreiz lasīju Monteskjē Persiešu vēstules. Labi, nerunāsim par pasauli, mūsu Latvijas valsts nebūtu radīta un nosargāta bez Raiņa vārdiem.
Kad sāka atklāti runāt par padomju okupācijas laiku latviešu dzejnieku elites kolaborāciju ar asiņaino čeku, tad daudzi pārmetumus atspēkoja apgalvodami, ka bez Ziedoņa nebūtu bijisi Atmoda ( čekistu kontrolēta un vadīta, bet ne par to ir runa).
Lūk, Brodskis Domuzīmēs apgalvo,ka dzejniekiem nekad nav sekojuši pūļi. Arī nepiekrītu - divtūkstoš gadu pēc dzejnieka Ovīdija nāves , viņu svin, sumina un viņam seko simti tūkstoši.

Kā es saprotu lietas - ka Latvijā esam jau tādā postā, ka literātu vienīgā " varenība" ir dzemdināt un mirdināt varoņus, sabiedrību tajā iesaistīt nespējot.

Īsāk sakot - literātiem šodienas Latvijā nav nekāda ietekme ne uz sabiedrību, ne varas eliti, ne notiekošo.