Raksti
22.07.2020

Rakstnieka varā

Komentē
4
Saglabā

Par Paula Bankovska romānu "Pasaules vēsture", izdevniecība "Dienas Grāmata" (2020).

Iespējams, mūžības priekšā visas grāmatas ir vienādas; to autori vienlīdz mirstīgi, to teksti – vienlīdz kontekstuāli. Tomēr Paula Bankovska "Pasaules vēsture" ir piedzīvojusi divējādu likteni: tā iznāca kā vēl viens ražīga autora darbs, ko bija iespējams un vēlams vērtēt kritiski, bet jau pēc diviem mēnešiem kļuva par Paula Bankovska pēdējo pabeigto grāmatu, par kuru šobrīd ir grūti runāt citādi kā viņa nāves kontekstā.

Romāns sākas ar autobiogrāfisku ievadu, kas iezīmē vienu no tā galvenajām līnijām – rakstnieka varu ne vien pār tekstu, bet arī pār lasītāju: "Rakstnieks [..] ar valodā pieejamajiem rīkiem var radīt gan pavisam mikroskopiskas, gan gigantiskas pasaules, turklāt neierobežotā daudzumā [..]. Vai ņemt un paša radīto iznīcināt – arī tas ir iespējams un nav neviena aizliegts." (13.–14. lpp.) un "Pasaule, kurā jūs tūliņ ienāksiet, ir manis radīta, un, kolīdz jūs spersiet tajā pirmos soļus, arī jūs kļūsiet par tās daļu un nonāksiet manā varā." (14. lpp.) Un rakstnieks arī piepilda savu solījumu izdarīt visu, ko vien autors var izdarīt ar lasītāju.

Gandrīz simts lapu (t.i., pirmo ceturtdaļu) no šī romāna var lasīt kā grāmatu apakšžanrā "zinātniskā fantastika, kas izskatās pēc fantāzijas, jo rakstīta par tālas nākotnes sabrukumu". Šeit ieskanas doma par pasaules lāpīšanu – uzdevumu, kas ietver gan tās iepazīšanu, gan izstāstīšanu. Tomēr ātri vien kļūst skaidrs, ka Bankovska uzbūvētajai pasaulei ar lāpīšanu nepietiek – tā irst pa vīlēm, sabrūk un pamazām sadalās, turklāt katrā vietā šis sabrukums un izmisīgā cīņa pret to izpaužas citādi. Pasaules izzinātāji un aprakstītāji – Jēkaupiņš un viņa māsa Marta – brīžiem šķiet nonākuši nepaveicama uzdevuma priekšā.

Tad autors steidzas viņiem palīgā, piešķirot brūkošajai pasaulei jēgu nevis ar rīkiem, kas pieejami pasaules iekšienē – kā to prasītu fantastikas žanrs –, bet gan ar metatekstu. Darbā izmantotā arhaiskā valoda ir nevis pasaules uzbūves elements – variācija par valodu saplūšanas un sadalīšanās tēmu –, bet gan tieša atsauce uz latviešu literatūras klasiku un tai tuvu klātstāvošo Bībeles simboliku. Savijot iedomāto nākotni un tikpat iedomāto pagātni kopā ar lasītāja iespējamo (un manā gadījumā – visnotaļ reālo) nostalģiju pēc laika, kad postmodernisms bija mūsu viss, "Pasaules vēsture" tiek lāpīta nu jau vairākos līmeņos – ne vien telpas un laika, bet arī lasītāja apziņas līmenī. Fantastikas žanra principu vietā stājas fantazēšanas pasaule, kuras eksistences vienīgais pamatojums ir jau ievadā minētā rakstnieka vara – absolūta, žanra prasību un lasītāja gaidu neietekmēta un neietekmējama. Tomēr tieši tajā mirklī, kurā šķiet, ka rakstnieks savā tekstā patiesi ir visvarens un tādēļ vismaz tajā var atjaunot kārtību un laimi, akcenti pārceļas no stāsta pasaules uz realitāti, cik nu par to vispār iespējams runāt: jautājums par to, kas notiks ar (tik acīmredzami izdomātajiem) stāsta varoņiem un viņu vidi atkāpjas, bet rodas jautājums par to, vai rakstnieka vara sniedzas tiktāl, lai spētu salabot mūsu pasauli, kurā tik daudz kas ir aplam un tik daudz kas ir skumji, pasauli, kurā mēs neizbēgami pazaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai aizejam no cilvēkiem, kurus mīlam), un šīs šķiršanās tik bieži ir iekrāsotas ar vainas, kauna, nepareizības sajūtām.

Cilvēki, kas aizgājuši lāpīt lielo pasauli, ir atstājuši savu mazo vienas lauku sētas mikrokosmu pamestu un bezpalīdzīgu, līdzīgi kā rakstnieks, veicot tik svarīgo pasaules lāpīšanas darbu, var pa ceļam pazaudēt pats savu cilvēcisko (un mirstīgo) es. Un jautājums šoreiz paliek atbildams mums, palicējiem: vai pasaules lāpītāja mikrokosmā notikusī nelaime, melno asiņu sērga, ir tikai lokāls negadījums, kam cilvēks mēģinājis atrast neiespējamu risinājumu caur visas pasaules izprašanu... Vai tieši otrādi: nelaime, kas piemeklējusi vienu sētu, ir simptomātiska visai pasaulei un to tikai palielina mūsu nespēja sarunāties un pārliecība, ka svarīgākais – lai man viss ir labi, bet pārējā pasaule var arī iznīkt, ja reiz tādā nelaimē nonākusi. No tiešas atbildes Bankovskis izvairās, bet vēlreiz atgādina, ka it viss, kas romānā notiek, ir ilūzija – līdzīgi kā ilūzija ir visa literatūra, māksla un vēl vairāk. Kur aiz tā visa palikusi realitāte? Grāmatas ietvaros to neatrast, sevī – varbūt.

Vēl pat nesasniedzis grāmatas vidu, Bankovskis piepilda ievadā solīto: uzbūvē pasauli, kas darbojas pēc rakstnieka noteikumiem un kurā lasītājs ir vien līdzi vadātais, reizēm drusciņ aiz deguna vazātais, vienlaikus tūrists un padotais. Bet jebkurās varas un pakļautā attiecībās tieši varas puse ir pastāvīgi apdraudēta: pakļautais var atteikties turpināt (un grāmatas lasīšanas gadījumā tas ir pavisam viegli), pakļautais var kritizēt, iebilst un interpretēt. Rakstnieka vara balstās prasmē lasītāju piesaistīt un noturēt, mudināt viņu izurbties cauri visam (diezgan iespaidīgajam) grāmatas apjomam. Mani "Pasaules vēsturē" nopirka autora lieliskā valoda un stilizācijas prasme, kā arī nostalģisks prieks par postmodernismu latviešu gaumē. Turklāt, vedot lasītāju cauri dažādiem vairāk vai mazāk filozofiskiem spriedumiem, zinātniskiem priekšstatiem un sociālo attiecību modeļiem, kas pārspīlētos vai pat kariķētos veidos atainoti galveno varoņu ceļā, Bankovskis sniedz visnotaļ asprātīgas variācijas par tēmu – piemēram, džinu/dēmonu/gēnu pasāža 168.–170. lpp., cilvēka zūdīguma apcere 293.–295. lpp. vai viedierīču pasaules kritika 579.–581. lpp. Šādi atjautīgi dažlappušu pārspriedumi būtībā arī veido lielāko daļu no grāmatas, piešķirot milzīgajam apjomam tādu kā mirklīgu uzzibsnījumu efektu.

Autora fragmentārais skatījums ļauj aplūkot katru grāmatas tēlu no dažādiem aspektiem, nereti upurējot tēla vai idejas viengabalainību (šeit, protams, ir vērts vēlreiz jautāt, vai tādas viengabalainas idejas maz pastāv – vai arī tās allaž ir tikai interpretācijas un variācijas par tēmu). Tipisks piemērs varētu būt melno asiņu un iekšu caurviju līnija. Sākumā tā parādās kā ļauna, teju vai pasaules galu sludinoša zīme, kas mudina latvju saimes pārstāvjus doties noskaidrot, kas notiek, un mēģināt salāpīt postā ejošo pasauli. Pamazām izrādās, ka šīs melnās asinis ir drīzāk līdzīgas sērgai, kas pārņem pasauli – un kvazizinātniskais uzstādījums ļauj domāt, ka tā varētu būt kāda no tālas senatnes atgriezusies slimība. Vienu brīdi ieskanas doma par stigmatizāciju: melno asiņu nēsātāji tiek atstumti un iznīcināti, lai gan paši ne pie kā nav vainīgi. Pēcāk melno asiņu sērga tiek saistīta ar tehnoloģisko attīstību – ideālais dzīves modelis tad būtu tas, kur tu ar savu saimi dzīvo viensētā, un, kamēr vaiga sviedros apkop laukus, cienīgtēvs apsēklo tavu sievu. Tad pēkšņi izrādās, ka melno asiņu nēsātāji ir objektīvi samaitāti un ļauni. Šīs daudzkārtējās variācijas noved apjukumā arī stāsta varoņus, kuriem nepieciešams pārbaudīt sevi, lai uzzinātu, vai viņi vēl uzskatāmi par jēdzīgiem, īstiem, augļoties un vairoties spējīgiem cilvēkiem.

Pauls Bankovskis eleganti spēlējas ar idejām un konceptiem, kas pasmelti no mūsdienu sociālās realitātes, aptverot, bet nešķirojot visdažādākā spektra pieņēmumus. Vilinājums pasludināt kādu ideju par vienīgo pareizo vai vismaz patiesībai tuvāko ir teju nepārvarams – bet autors atstāj šo iespēju neizmantotu. Lasītājs var brīvi pieķerties jebkurai no tām, parisināt tālāk, novest līdz neizbēgamam absurdam un atkal ķerties pie kaut kā jauna, ko autors varbūt jau būs paredzējis un iepriekš iezīmējis viltus taciņu purvā. Būt Bankovska lasītājam – ja neesi naivi uzticīgs visam, ko autors saka, – nudien nav viegls uzdevums; intelektuāli tu nonāc pozīcijā, kurā esi spiests būt kritisks un uzmanīgs pret visu, arī pret to, kas šķiet simpātisks un pievilcīgs... Un pa to laiku pasaule brūk un sadalās, gluži kā ledus gabali Blaumaņa "Nāves ēnā".

Ar šo jau pietiktu, lai varētu spriest par "Pasaules vēsturi", kas lieliski iekļaujas latviešu literatūras pēdējo desmitgažu kontekstā, atsaucot atmiņā labāko no pagātnes un vienlaicīgi turot roku uz aktuālo ideju pulsa. Tomēr, romāna beigām tuvojoties, iezīmējas vēl viena teksta varas izpausmes līnija. Abiem galvenajiem varoņiem – Jēkaupiņam un Martai – atklājoties kā rakstniekiem, ieskanas jauna sajūta: virsroku ņem nevis rakstnieks pār lasītāju, bet gan teksts pār autoru. Sākotnēji tas vēl šķiet diezgan tieši: teksts skan Jēkaupiņa galvā kā Dieva nodiktēts un prasās tikt pierakstīts. Teksta balss mierina un stabilizē nesaprotamā, naidīgā pasaulē, kurā tu esi ieslodzīts kā dubultā cietumā: gan sociālajā vidē, gan savā ķermenī. Bet teksta balss arī vada un kontrolē: Jēkaupiņa uzrakstītais piepildās, bet, lai to piepildītu, viņam jāseko paša uzrakstītajam. Pamazām top skaidrs, ka rakstnieka veidotā sapņu un ilūziju pasaule pieļauj bezgalīgas variācijas – arī tādas, kurās mēs atkal esam kopā ar saviem mīļajiem –, un nozušana šajā šķituma un sapņa labirintā ir bezgala vilinoša. Turklāt ņemot vērā, ka rakstnieks dzīvo tekstā, – nekādu citu variantu jau īsti nav, kādēļ tad neizvēlēties to ceļu, kurā var atvērt durvis, izsaukties: "Vai manu Dieviņ, cik še jauki!" – un pazust? Un, ja šī pazušana gaismā būtu iespējama ne vien tekstā, bet arī īstenībā...

Bet rakstnieka pazušana var būt arī citāda: teksts var ievilkt stāstītāju sevī tik dziļi, ka nekas netiek uzrakstīts, lai gan galvā mutuļo stāsti, bet realitātes logs kļūst pavisam neliels un biedējoši tukšs – tā pati baltā lapa, kurā neko neesi uzrakstījis. Romāna pēdējā daļa (jeb trešais ājums) "Pavasaris" ir salīdzinoši pavisam īss, pat ne trīsdesmit lappušu garš gabaliņš, kas lielā mērā ir neatkarīgs no visa iepriekš lasītā, bet tomēr nesaprotams, ja lasītājā jau nav uzkrāts iepriekš izlasītais teksts. ("Pasaules vēsturi", iespējams, ir svarīgi lasīt ātri, dažu dienu laikā, kā to izdevās man.) Lasot pēdējo tekstu, neviļus salīdzināju to ar Andra Zeibota darbu "Okeāniskais Es" (2013). Zeibota grāmata gan šķiet teju viscaur vienādi blīva, līdz pie beigām varbūt iznirst caurspīdīgākos ūdeņos – un ne mirkli par vēlu, jo lasītājam jau sen ir pietrūcis elpas. Bankovska darbs ir pretējs – tas visu laiku šķiet irdens, caurspīdīgs un maigi plūstošs, līdz pašās beigās ierauj iepriekš neapjaustā melnā akacī, no kura nav izejas. Stāsts aprij pats savu pasauli un varoņus, tad arī visu tekstu un autoru pašu, turklāt dara to ar svešādu, lavkrāftisku vienaldzību, kurā lasītājs var vienīgi šausmās noskatīties, izjūtot savādu rakstnieka varai pakļautā gandarījumu. Lielāko daļu laika, ceļojot šajā grāmatā, nezināju, kurp tieku vesta, bet pēdējās trīsdesmit lappuses ieveda mani neziņā, kuru nevajadzētu ne interpretēt, ne tulkot, jo tās pašas par sevi ir maksimāli precīzs zīmējums: ko nozīmē būt rakstniekam un vienlaikus cilvēkam.

Iespējams, ar to mēs, kas lasām šo romānu tagad, esam nedaudz izredzēti. Jau pēc desmitgades Pauls Bankovskis būs rakstnieks, kas vienmēr bijis rakstnieks, un turklāt kādreiz arī cilvēks. Mums viņš vēl arvien ir (pagātnes izteiksmē neizrunājams) cilvēks, kurš brīnumainā kārtā bija arī rakstnieks.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!