Smiltis zem manas ādas izstaro pēdējo dienas karstumu. Ir jau nakts, bet es turpinu ceļu. Šajā tuksnesī nav ne robežu, ne pieturas punktu. Laiks ir eļļaina čūska, kas iznirst no smiltīm. Ilgošanās ir putns, kas nekad neapstājas.
Baltā kāpa ceļo bez vēja, bez negaisa un zemes trīsēšanas. Tā, klusi sanot, dodas uz priekšu, atstājot aiz sevis vien platu smilšu sliedi, kas lēni izplūst uz visām pusēm, pārklājot mājas, upes un dārzus. Tā pārvērš pasauli, kas bija mana, baltā vienlaidu tukšumā.
Tur, otrā kāpas pusē, ir cilvēki, kurus es mīlu – vai vismaz mīlēju, jo, ja mana nojauta ir pareiza, tad viņi jau ir gājuši bojā un es viņus varu mīlēt tikai pagātnes formā.
***
Viņi bija brīnišķīgi cilvēki, bet pilnīgi bez kauna. Viņuprāt, veļasmašīna bija domāta tikai seksam – un principā tā arī varētu būt. Viņi reti apģērbās, un apģērbs nekad neaizsedza viņu kailumu. Veļasmašīnā es liku gandrīz tikai viņu sagulētos palagus un smiltīs izvārtītos dvieļus.
Vai, teiksim, es ienācu virtuvē un miltos, ar kuriem bija nobārstīts galds, redzēju iespiestas viņas plaukstu un dibena kontūras. Viņi paši sēdēja uz grīdas, skatījās manī ar četrām nevainīgām acīm. Ieva bija iebāzusi mutē banānu, kas pirms tam droši vien bija iebāzts kaut kur citur, un absolūti neizskatījās pēc cilvēka, kas spētu klausīties saprāta balsī. Es pievērsos viņas vīrietim.
"Dieva dēļ, Ādam," es teicu. "Nepisieties uz galda, citi tur ēd."
"Tur nebija drupaču. Es pārbaudīju," Ādams teica. "Ievai nepatīk, ja drupačas berzējas pa vidu."
Un tāda bija katra diena. Mēs reizēm palikām iekšā līdz pat vakaram, reizēm izgājām dārzā, reizēm viņi abi peldējās upē un iznāca no tās atjaunoti – zaudējuši atmiņu par visu, kas viņi bija bijuši līdz šim, lai varētu sākt visu ciklu no jauna un bez pieraduma.
Kas nozīmēja, ka frāzes "veļasmašīna nav domāta tikai seksam" un "nepisieties uz galda, citi tur ēd" es izteicu regulāri un ar zināmu apnikumu balsī.
"Nāc ar mums peldēties," teica Ieva un apskāva mani ap vidu, nolaižot roku pār manu gurnu uz leju. Bet es vienmēr izvairījos.
Kādam taču bija viņi jāpieskata.
***
Sadzērusies aroniju sulu, viņa ielīda pie manis gultā.
"Naktī tu esi tik skaista," viņa teica un ar pirkstu galiem vilka līnijas ap manu krūšu izciļņiem, tad tālāk, līdz mugurai, pieskārās vietai, kur no manām lāpstiņām izauga spārni, un tad gar mugurkaulu uz leju, līdz gurnu iedobei, kur sākās zvīņas. Viņa iezīmēja katru no tām, un es negribot piespiedos viņai ciešāk.
Ievas smiekli bija tumši un ņurrājoši, kā meža kaķim.
"Es taču zināju, ka tu esi arī vīrietis, Lilit," viņa teica, un es ar roku saspiedu viņas kaklu tieši zem žokļa – Ievai nebija baiļu, viņa nezināja, kas ir nāve.
"Tu nedrīksti tā darīt," es teicu. Mana balss bija aizkritusi. "Ādamam sāpēs."
Ieva padomāja. Mirkli es cerēju, ka viņa to noliegs, viņa teiks, ka Ādamam būtu vienalga; bet viņam nebūtu, viņš domāja, ka Ieva viņam pieder kā paša ķermeņa daļa, kā kalpone un palīgs, viņš bija maigs un neuzstājīgs, bet nekad ne dāsns.
"Man vienalga," Ieva teica. "Ādams ir garlaicīgs."
"Tu arī," es atcirtu, varbūt par asu, bet Ieva tikai smējās.
"Tas tāpēc, ka manī nav tevis," un viņa sakustējās tā, ka es piecēlos no gultas – nekas cits man neatlika.
"Iesim ārā, dārzā," es teicu, un Ieva man sekoja.
Nakts bija tumša un dziļa, un augstu koku lapotnēs kliedza pūces, un debesis bija radītas tikai mums.
"Tu nezini, ko tu dari," es izmisīgi teicu. "Tu dari slikti – jā, tā ir labi – pieskaries man tā vēl…"
Un es satvēru viņas trauslās roku locītavas, es turēju viņu nost no sevis, šo kustīgo, vijīgo augumu, kas neprata mīlēt, jo nezināja grēku.
"Paņem to augli. To, kuru nedrīksti. Un tad, ja tu vēl gribēsi…"
Es gribēju, lai viņa strīdas, lai viņa iebilst, lai viņa saka – Dievs ir to noliedzis. Ja viņi ēstu no tā koka, tad kļūtu tādi paši kā viņš – raižpilni, kļūdaini, pieauguši. Bet viņa tikai klusēdama pastiepās pēc augļa, norāva to un, skatoties man acīs, nokoda kumosu.
Auglis bija sīvs un rūgts, tas nebija līdzīgs nekam citam šai paradīzē.
"Tas garšo pēc tevis," Ieva teica. Bet viņa šķita atskurbusi.
"Ko jūs darāt?" man aiz muguras atskanēja Ādama balss. Es satrūkos un aizslīdēju, zāle bija gara un mikla, un no mājas plūstošā gaisma apspīdēja abu cilvēku kailos augumus.
"Pagaršo," Ieva teica. Un pielika augli Ādamam pie lūpām.
***
Viņi atstāja man zīmīti.
"Mēs tevi ieraudzījām, Lilit.
Un upe ir pilna ar smiltīm.
Nē, to nav iespējams piedot."
Es izslīdēju no mājas, un upe bija prom, un no dienvidu puses tuvojās baltā kāpa.
Stāsts tapis šovasar interneta žurnāla "Satori.lv" autoru radošajā nometnē Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Nometni atbalstīja Ventspils pilsētas dome un TINTO vīna telpa.
3