Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Sabiedrība
17.05.2022

Izvēles brīvības sindroms

Komentē
3
Saglabā

Ikreiz, kad par sievietes ķermeniskās autonomijas nepieciešamību nākas runāt kontekstā ar aborta aizliegumu (reizēm likumdošanas, reizēm – dažādu institūciju pārstāvju vēlmju domāšanas līmenī), gara acīm redzu daudziem interneta lietotājiem tik labi pazīstamo tēlu – kundzīti gados kādā no ASV rīkotajiem protestiem. Rokās viņa turēja plakātu – vienkāršu lapu, uz kuras balts uz melna bija uzdrukāts uzraksts "I can't believe I still have to protest this fucking shit"*.

Roja jau atkal pret Veidu

Reizēm, kā mums to lieliski iemācījuši ukraiņu robežsargi no Čūsku salas, "stiprie" vārdi nešaubīgi ir pareizie un situācijai visatbilstošākie. "Stipriem" vārdiem, protestu akcijām un ieteikumiem, kurus labprāt būtu gribējies lasīt vien kādā no Mārgaretas Atvudas distopiskajiem romāniem, aborta likuma kontekstā diemžēl ir vieta arī mūsdienu pasaulē. Vēl tikai pirms nedēļas nodrebinājos, lasot kādas amerikānietes trauksmaino norādījumu citām "Twitter" lietotājām ASV steigšus izdzēst no viedtālruņiem menstruāciju kalendāru aplikācijas, jo pēkšņas, ar grūtniecību neizskaidrojamas izmaiņas ciklā, kas varētu liecināt par nesankcionētu abortu vai avārijas kontracepcijas tablešu lietošanu, varētu tikt izmantotas pret viņām tiesā.

Šobrīd neskaitāmas amerikānietes ir aizturējušas elpu, jo nopludināts ASV Augstākās tiesas sprieduma uzmetums, kura saturs vieš aizdomas par tiesas gatavību atteikties no 1973. gadā pieņemtā sprieduma par mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu – tas līdz šim bijis aizsargāts ASV Konstitūcijā un tās četrpadsmitajā grozījumā (plašāk tas zināms kā lēmums "Roja pret Veidu" lietā). Ja šis spriedums tiks atcelts, katram no ASV štatiem būs iespēja individuāli lemt par iespēju ieviest aborta aizliegumu un sieviešu tiesības pieņemt reproduktīvos lēmumus jau atkal var tikt būtiski ierobežotas.

Tāpat "stipri" vārdi tika izkliegti un atmiņā paliekošas protestu akcijas tika rīkotas Polijā aizpagājušā gada nogalē, kad Konstitucionālā tiesa, kam izskatīšanai tika iesniegts jautājums par to, vai līdz šim brīdim spēkā esošais abortu likums atbilst valsts Konstitūcijai, paziņoja, ka nē – neatbilst. Konstitūcijā teikts, ka svēta ir ikviena dzīvība, tāpēc aborta likuma pants, kas pieļauj abortu gadījumā, ja embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti, kopš tā brīža tiek uzskatīts par spēkā neesošu. Šobrīd Polijas Konstitūcijā cieņa un tiesības uz dzīvību piešķirtas katram indivīdam – tostarp arī jebkuram tik smagi medicīniski defektīvam auglim, kurš ārpus sievietes dzemdes nespētu izdzīvot pat minūti, lai gan varētu iebilst, ka cieņa un tiesības tajā pašā laikā ir atņemtas ikvienai sievietei reproduktīvā vecumā bez finansiālas piekļuves drošam abortam kādā citā valstī.

Arī vietējās reliģiskās institūcijas un to sekotāji verbāli un ar dažāda veida akcijām nereti vēršas pret latviešu sieviešu tiesībām izvēlēties – saglabāt grūtniecību vai ne. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts, tātad reliģiskām institūcijām tiešā veidā varas šajā jautājumā nav – vienlaikus skaidrs, ka tām ir tiesības brīvi paust savu nostāju. Tomēr, manuprāt, šī brīvība paust savu nostāju nav beznosacījuma, un turpmāk tekstā vēlos vērst uzmanību uz to, kā katoļu baznīcas pārstāvniecība Latvijā to ir pārkāpusi.

Kāpēc?

Katoļu baznīcas nostāju aborta jautājumā pēdējo mēnešu laikā aktualizējusi visai būtiska Ukrainā notiekošā kara sastāvdaļa – neskaitāmās nevēlamās grūtniecības, kuras iestājušās izvarošanas, Krievijas armijas karavīru iecienītas kara tehnikas, rezultātā. Aprīlī uz "Delfi.lv" žurnālistes Olgas Dragiļevas vadīto raidījumu "Kāpēc?" tika aicināts pašreizējais Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, lai komentētu Ukrainā notiekošo karu, baznīcas iesaisti atbalsta organizēšanā Ukrainai un, cita starpā, arī aborta jautājumu.

Raidījumā izskanējušie Stankeviča izteikumi Ukrainas kara kontekstā ir nežēlīgi ciniski un tendenciozi, piemēram: "Ļoti būtisks aspekts šajā kara mehānismā un lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, kuros nogalina vairāk bērnu nekā pasaules karos kopā," un "Karš sākas mātes miesās. Ja māte var nogalināt savu bērnu, kas traucē pēc tam mums vienam otru nogalināt?"

Taču Stankevičs raidījuma laikā ne tikai aicina uz abortu paraudzīties kā uz kara dziļāko cēloni un atkārto plaši zināmo baznīcas nostāju aborta jautājumā – "ja tas bērns mātes miesās tiek ieņemts, tad ar to brīdi viņš vairs nav mātes īpašums, viņš ir cilvēciska būtne, kam ir tiesības dzīvot, un viņu nogalināt – tā ir slepkavība". Stankevičs uzstāj, ka, palīdzot nodrošināt izvarotajām ukraiņu sievietēm aborta procedūru, uz viņu psiholoģisko veselību tiks atstāta lielāka trauma par to, ar kādu viņas saskartos, grūtniecību saglabājot – tā dēvētais "pēcaborta sindroms" ("...jūs paliekat zem sitiena viņu pašu, aizstāvot viņas tā saucamās tiesības uz abortu, jo vienalga postaborta sindroms paliek tur, viņš nekur nepazūd", un "viņai tā trauma ir vēl lielāka no tā aborta, nekā ja viņa iznēsātu to bērniņu un atdotu viņu uz adopciju").

Uz raidījuma vadītājas jautājumu: "Kā jūs to zināt?" – Stankevičs atbildēja: "To rāda konkrēti pētījumi, to rāda prakse; man ir pietiekami daudz zināšanu par sievietēm, kuras ir veikušas abortu; viņas mokās ļoti ilgi, un ir vajadzīga dziedināšana, kas nāk no Dieva, lai viņas tam tiktu pāri."

Iespējams, šis ir brīdis, kad lasītājam varētu rasties jautājums: "Nu, un kas?" Skaidrs, ka, ja uz raidījumu tiek aicināts katoļu baznīcas arhibīskaps un tiek tieši jautāta viņa nostāja aborta jautājumā, šāda atbilde ir tikai likumsakarīga. Zināms, ka arī tas, ka grūtniecība iestājusies izvarošanas rezultātā, baznīcas acīs lietas būtību nemaina, jo, saskaņā ar Stankeviča teikto, "bērniem nav jāmaksā par vecāku grēkiem"!

Šajā rakstā es nevēršos pret baznīcas formālo nostāju aborta jautājumā. Tā vietā es vēlos norādīt, ka atsaukšanās uz "pētījumiem" un "pēcaborta sindromu" ir klaji melīgi paņēmieni to sieviešu psiholoģiskai ietekmēšanai, kurām nepieciešama grūtniecības pārtraukšana.

"Ērtā" diagnoze

Vispirms – kas ir "pēcaborta sindroms"? "Pēcaborta sindroms" nav oficiāli klasificēta medicīniska diagnoze, tā neparādās Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā (ICD-10). Šis apzīmējums stāvoklim, par kura esamību neliecina arī pētījumu rezultāti (lai gan patiesībā interesants būtu jautājums: kāpēc izdomātas slimības vai stāvokļa esamība vai neesamība būtu jāpierāda ar zinātnisku pētījumu metodēm?), ticis radīts 70. gados ASV, kur to aktīvi sāka izplatīt pretabortu organizācijas un savos informatīvajos materiālos izmantot krīzes grūtniecības centri (Crisis Pregnancy Centers).

Šie ASV īpaši izplatītie krīzes grūtniecības centri, lielākoties internetā, uzdodas par abortu klīnikām, lai piesaistītu to jauno sieviešu uzmanību, kurām nepieciešama grūtniecības pārtraukšana. Ikvienu sievieti, kura ieradusies krīzes grūtniecības centrā ar pārliecību, ka nokļuvusi klīnikā, kurā būs pieejama aborta veikšana, šajā iestādē ar dažādām psiholoģiski vardarbīgām metodēm cenšas pārliecināt par to, ka grūtniecība jāsaglabā, un, protams, aborta pakalpojumu nepiedāvā. Viens no šiem ietekmēšanas veidiem ir Stankeviča minētā "pēcaborta sindroma" piesaukšana.

Krīzes grūtniecības centri darbojas arī Latvijā, turklāt arī šeit centru mājaslapās tiek aprakstīts "pēcaborta sindroms", piemēram: "Pēcaborta sindromu var definēt kā psiholoģisku, emocionālu, fizisku un garīgu traumu, kuras iemesls ir aborts un kura ir ārpus parastās cilvēka pieredzes. Savā būtībā tas ir pēctraumatiskā stresa sindroms. PAS var variēties no uztraukuma un depresijas līdz pat dziļai psiholoģiskai traumai." Lasot šī centra piedāvāto "pēcaborta sindroma" aprakstu un salīdzinot to ar Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā atrodamo informāciju, var secināt, ka tā iezīmju un simptomu saraksts patvaļīgi "adaptēts" no reāla stāvokļa – posttraumatiskā stresa sindroma iezīmēm un simptomiem.

"Pēcaborta sindroms" nav reāli eksistējoša diagnoze, tomēr to ne tikai brīvi izmanto reliģisko institūciju pārstāvji un par abortu klīnikām maskējušies "krīzes grūtniecības centri", bet tas diemžēl izskan arī presē, tostarp Latvijā, kur, piemēram, 2015. gadā ziņu platformā "Delfi.lv" publicētajā rakstā plaši un nekritiski citēti iepriekš minētā krīzes grūtniecības centra mājaslapas apraksti. Atliek vien secināt, ka šī "ērtā" diagnoze tiek izmantota vien kā iebiedēšanas taktika, un tas ir veiksmīgs paņēmiens, kurš ļāvis dezinformācijai koncentrēti izplatīties pasaulē jau 50 gadus.

"The Turnaway Study"

Tā kā raidījumā "Kāpēc?" Stankevičs konkrētus pētījumus, kuros it kā secināts, ka aborta veikšana sievietēm ir psiholoģiski traumējošāka nekā nevēlamas grūtniecības turpināšana, nepiemin, talkā ņemšu Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" veikto izpēti, kuras laikā Stankevičs aicināts paša minētos pētījumus uzrādīt: "Re:Check arhibīskapam jautāja, kuri pētījumi to rāda. Stankevičs atsūtīja 37 avotus. Lielākā daļa nenāk no akadēmiskiem žurnāliem vai medicīnas institūtiem, bet galvenokārt no katoļu ziņu organizācijām, politiski motivētām domnīcām un aktīvistu grupām. Tas ir būtiski, jo raidījumā arhibīskaps pauda, ka viņa teiktais balstās pētījumos. Svarīgākais – neviens arhibīskapa avots nesalīdzina abas viņa minētās traumas: pēcaborta sindromu ar traumu no grūtniecības, kas iestājas pēc izvarošanas."

Nav skaidrs, kuri pētījumi it kā pierāda Stankeviča apgalvojumus – "viņai tā trauma ir vēl lielāka no tā aborta, nekā ja viņa iznēsātu to bērniņu un atdotu viņu uz adopciju" un "viņas mokās ļoti ilgi, un ir vajadzīga dziedināšana, kas nāk no Dieva, lai viņas tam tiktu pāri". Tajā pašā laikā – ir veikts plašs pētījums, kas pierāda pretējo.

Kalifornijas Universitātē izstrādātās pētījumu programmas ANSIRH (Advancing New Standards in Reproductive Health) ietvaros veiktajā "The Turnaway Study" piedalījušās 1000 amerikāņu sieviešu, no kurām 667 pētījuma sākumā piedzīvojušas mākslīgā aborta procedūru, kā arī sievietes, kurām piekļuve mākslīgajam abortam tikusi liegta. Pētījuma veicēji datus par šīm sievietēm turpinājuši ievākt vēl piecus gadus pēc aborta veikšanas, un viens no būtiskākajiem secinājumiem ir tas, ka vairāk nekā 95% sieviešu piecus gadus pēc procedūras atzinušas, ka lēmums bijis pareizs un ka viņas to nenožēlo.

Tāpat pētījuma rezultāti liecina par to, ka visbiežāk sastopamie apgalvojumi par aborta negatīvo ietekmi uz sievietes psiholoģisko veselību ir nepatiesi. Piemēram, sievietēm, kuras veikušas abortu, nav izteiktāka tendence piedzīvot depresiju, trauksmi vai vēlmi nodarīt sev paškaitējumu. Tajā pašā laikā šajā pētījumā pierādīts arī tas, ka aborta atteikšana atstāj būtisku negatīvu iespaidu uz sievietes veselību un labklājību. Sievietes, kurām tika liegta aborta veikšana un kuras bija spiestas nevēlamo grūtniecību iznēsāt, ir četrreiz biežāk pakļautas riskam dzīvot zem iztikas minimuma.

Tādējādi nākas secināt, ka Stankeviča apgalvojumam: "Viņas mokās ļoti ilgi, un ir vajadzīga dziedināšana, kas nāk no Dieva, lai viņas tam tiktu pāri," – nav reāla seguma, un tas tiek izmantots gan kā iebiedēšanas taktika sievietēm, kurām nepieciešams aborts, gan kā aplinkus veids, kā rekrutēt sievietes kristīgajā ticībā.

Nobeigumā vēlos piebilst – kad iesaistos diskusijās par abortu, nereti viens no (civilizētajiem) pretargumentiem manam personiskajam uzskatam par to, ka reliģiskajām institūcijām diskusijās par sievietes ķermenisko autonomiju nav vietas, ir, ka baznīcas pārziņā ir dvēseliskais un mūsu analītiskajam prātam netveramais, tāpēc tai ir tiesības spriest par dzīvību no šī skatpunta. Lai nu tā būtu. Taču brīdī, kad katoļu baznīcas pārstāvji "apsēžas uz laicīgā krēsla" un sieviešu psiholoģiskās ietekmēšanas nolūkos izmanto atsauces uz safabricētām medicīniskām diagnozēm un neeksistējošiem zinātniskiem pētījumiem, prasība respektēt viņu dvēselisko un analītiskajam prātam neaptveramo nostāju aborta jautājumā, manuprāt, vairs nav spēkā.

 

* "Es nespēju noticēt, ka man pret šito sūdu vēl joprojām ir jāprotestē."

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!