Mēs šobrīd dzīvojam Polijā. Pēdējā gada laikā, kopš sākām domāt par pastāvīgu apmešanās vietu, neskaitāmus vakarus pavadījām sarunās par to, vai tiešām mēs spētu savu kopdzīvi un ģimenes dzīvi šajā valstī būvēt arī ilgtermiņā. Lai gan zināma pašizolācija un neiesaistīšanās gandrīz nekādās sociālās aktivitātēs, izņemot koncertu, teātru un restorānu apmeklējumus, mums bija raksturīga arī pirms pandēmijas sākuma, mani ikreiz mulsināja doma, ka es par savu varētu saukt valsti, kuras laicīgo varu tik ciešās spīlēs tur katoļu baznīca. Valsti, kurā saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem katoļu baznīcai piederīgi 97% iedzīvotāju, jo šajā statistikā tiek iekļauts ikviens, kurš agrā bērnībā nokristīts.
Vai es par savu varētu saukt valsti, kurā reliģiju (nevis reliģijas vēsturi) aizvien intensīvāk māca skolās, cita starpā aizliedzot arī jēgpilnas seksuālās izglītības apguvi un to aizvietojot ar priekšmetu "Gatavošanās dzīvei ģimenē" (droši vien lieki piebilst, ka nekādas alternatīvas tradicionālajam ģimenes modelim šajā priekšmetā netiek aplūkotas)? Valsti, kura izceļas ar vienu no striktākajiem abortu aizliegumiem Eiropā un kurā abortu iespējams veikt vien tad, ja grūtniecība iestājusies izvarošanas vai incesta rezultātā, ja tiek būtiski apdraudēta sievietes veselība vai dzīvība un ja embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti? Vismaz tāds šis izņēmumu saraksts bija līdz aizpagājušajai ceturtdienai.
Strajk kobiet
Pavasarī, kad Poliju paralizēja pirmais pandēmijas vilnis un vairāku nedēļu garumā mājas drīkstējām atstāt tikai, lai apmeklētu pārtikas veikalu vai aptieku, sapratām, ka ilgāk vairs šaubās un neproduktīvās diskusijās tērēt laiku nevēlamies. Pieņēmām lēmumu, ka paliksim Polijā, meklēsim mājvietu liberālās ostas pilsētas Gdaņskas apkaimē un valstī notiekošais mūs ietekmēs vien tik daudz, cik paši tam ļausimies.
Nospriedām, ka mēs reizē būsim un nebūsim Polijā – līdzīgi kā rietumvalstu tūristi Dienvidaustrumāzijā mēs šeit baudīsim pietiekami pārticīgu dzīvi (kas turklāt nebūs tik dārga kā Skandināvijā) ar apziņu, ka nepieciešamības gadījumā ar naudu un mobilitāti varēsim izpirkt ceļu ārā no visa, kas mums ir nepieņemams. Mēs pašizolēsimies savas mājas dārzā, paziņas un draugus izvēlēsimies pēc rūpīgiem kritērijiem un sūtīsim savus bērnus starptautiskajā skolā... Vismaz tā man šķita līdz pagājušajai ceturtdienai.
Tā īsti jau manā dzīvē nekas nemainījās. Bet mēs esam Polijā, un šobrīd šeit notiek revolūcija – vai, precīzāk, mēs ceram, ka šībrīža norises vismaz ir patiesas revolūcijas aizmetņi – notikumi, no kuriem atpakaļceļa vairs īsti nav. Aizpagājušajā ceturtdienā Polijas Konstitucionālā tiesa, kam izskatīšanai tika iesniegts jautājums par to, vai šobrīd spēkā esošais abortu likums atbilst valsts Konstitūcijai, paziņoja, ka nē – patiešām neatbilst. Konstitūcijā teikts, ka svēta ir ikviena dzīvība, tāpēc aborta likuma pants, kas pieļauj abortu gadījumā, ja embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti, ir uzskatāms par spēkā neesošu.
Protestus, kuri visā valstī sākās jau pagājušajā piektdienā, protams, no sirds atbalstījām, taču šķita, ka šoreiz tiem ir maz izredžu gūt panākumus, jo teorētiski jau netika pieņemts nepopulārs un atceļams lēmums – Konstitūcijas tiesa vien apstiprināja, ka iepriekš izmantotais likums principā ir pretlikumīgs un tādējādi neizmantojams. Taču turpmākajās dienās kaut kas mainījās – protesti, kuru dalībnieces (un arī iepriecinoši daudzos dalībniekus) mobilizēja galvenokārt nevalstiskā organizācija "Nacionālie Sieviešu Protesti" (Ogólnopolski Strajk Kobiet), kļuva aizvien vērienīgāki, un tajos sāka piedalīties ne tikai liberālo lielpilsētu, bet arī to reģionu un mazpilsētu iedzīvotāji, kuri ilgstoši izrādījuši atbalstu pie varas esošajai labējai populistu partijai "Likums un Taisnīgums" (Prawo i Sprawiedliwość, PiS).
Simtiem cilvēku protestēja pie partijas līdera Jaroslava Kačiņska mājas, piespiežot viņu evakuēties, bet prasību nepieņemt izmaiņas līdzšinējā aborta likumā drīz vien nomainīja prasība pēc "Likuma un Taisnīguma" demisijas. Protesti turpinās, un liela daļa Polijas sieviešu piedalījušās arī divos līdz šim notikušajos streikos, jāpiebilst, ar vairāku lielpilsētu mēru, tostarp Varšavas mēra Rafala Tšaskovska, publiski paustu atbalstu.
Tikmēr mani centieni emocionāli pašizolēties no apkārt notiekošā ir cietuši neveiksmi. Jau kopš ceturtdienas mēs atkal vakarus pavadām šaubās un neproduktīvās diskusijās, kuru laikā mana emociju gamma svārstās no naida līdz priekam un vēlmei noticēt, ka pārmaiņas varbūt patiešām ir iespējamas. Brīžiem jūtu dziļas bailes, jo arī pie varas esošās partijas līderī jaušams Aleksandram Lukašenko raksturīgais saķeres trūkums ar realitāti, bet tad cenšos sev atgādināt – nē, šī vēl nav Baltkrievija! Poļu policisti, kuri daudzviet pievienojas protestu dalībniekiem, mani šajā ziņā laikam nomierina visvairāk.
Bet visbiežāk un visvairāk šajās dienās man nākas domāt tieši par notikumu epicentrā esošo abortu. Polijas sievietēm, kurām jau ir atņemts tik daudz – adekvāta dzimumaudzināšana skolās, bezrecepšu avārijas kontracepcija un iespēja grūtniecību pārtraukt bez medicīniska iemesla –, šobrīd jācīnās par pēdējām cieņas un pašnoteikšanās paliekām, par kurām lemj cilvēki, kam ar viņu pieņemto lēmumu sekām pašiem jāsaskaras nebūs. Jūtos pavisam sirreāli, mēģinot novērst domas no šī postošā lēmuma potenciālajām sekām un cenšoties fokusēties uz savu plānoto, laimīgo un neproblemātisko grūtniecību. Vai man ir kaut kas jauns, ko piebilst par abortu?
Ķermeņu donores un tiesības uz dzīvību
Man ir paveicies – man nekad nav nācies veikt abortu. Tajā pašā laikā esmu pārliecināta: ja es stāvoklī nejauši būtu palikusi agrāk – laikā, kad tā man nepārprotami būtu bijusi slikta ziņa –, es abortu noteikti būtu izvēlējusies veikt. Ņemot vērā to, ka šādas reālas pieredzes man nav, kāds varētu apgalvot, ka manam domu eksperimentam nav pārlieku liela svara. Taču šobrīd es piedzīvoju gribētu un patīkamu grūtniecību, un nekas, ko iepriekš dzīvē esmu pieredzējusi, nav tik lielā mērā stiprinājis manu pārliecību par to, ka iespēja veikt abortu gan medicīnisku, gan ar medicīniskām problēmām nesaistītu iemeslu dēļ ir fundamentālas katras sievietes tiesības. Piedzīvojot grūtniecības neizmērojamo ķermeniskumu, invazivitāti un tās emocionālo nospiedumu sevī, grūti iedomāties, ka varētu piedzīvot ko šausmīgāku un traumatiskāku – tad, ja tu to neesi vēlējies piedzīvot. Gribētās grūtniecības pieredze ir mani pārliecinājusi – ja es šādā situācijā nonāktu pret savu gribu, es, tāpat kā tās sievietes Polijā, kuras, iespējams, nevar atļauties abortu veikt ārzemēs, riskētu ar visu, lai nevēlamo grūtniecību pārtrauktu.
Izpētot tematisko literatūru, nākas secināt, ka manas sajūtas un secinājumi nebūt nav unikāli. Kristīne Overāla grāmatā "Human Reproduction: Principles, Practices, and Policies" raksta: "Paradoksālā kārtā tieši augļa iznēsāšana savā ķermenī vērā ņemami padziļināja manu izpratni par abortu divos veidos. Pirmkārt, sajūtot aktīvo, neparedzamo augli, kurš manī grozījās un spārdījās, žagojās un paretam arī atpūtās, nostiprinājās mana pārliecība, ka šī būtne manā ķermenī pavisam noteikti ir neatkarīga un dzīva, tas nav tikai piedēklis vai mana ķermeņa daļa, kā, piemēram, roka, acs vai sirds. Tajā pašā laikā, grūtniecības pieredze bija pietiekami ievelkoša, satraucoša un brīžiem nomācoša, lai pārliecinātu mani, ka nevienai sievietei tā [..] nebūtu jāpiedzīvo pret savu gribu." [1]
Overālas teiktajā būtiska ir ne tikai viņas pārliecība par aborta iespējas nepieciešamību, bet arī norāde uz to, ka tiesības uz abortu nav pretrunā ar augļa atzīšanu par dzīvu būtni. To man šķiet svarīgi pieminēt, jo daļa aborta atbalstītāju, piemēram, amerikāņu rakstniece un filozofe Mērija Anna Varena savā darbā "On the Moral and Legal Status of Abortion" nereti uzstāj uz pretējo – to, ka aborts ir pieļaujams tāpēc, ka tas nav "morāli nozīmīgs un smags solis", bet gan līdzvērtīgs "morāli neitrālai rīcībai, piemēram, matu nogriešanai" [2].
Manuprāt, šāda argumentācija nav optimāla triju iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir samērā subjektīvs, jo Overālas pusē mani rosina nostāties pašas līdzšinējā grūtniecības pieredze. Taču grūtniecība man, tāpat kā Overālai, nav likusi domāt, ka tāpēc vien, ka manā ķermenī augošā būtne jebkurā savas attīstības posmā ir pelnījusi dzīvas būtnes statusu, sievietēm drīkstētu tikt atņemtas tiesības uz aborta veikšanu. Otrs iemesls ir filozofes Bertas Alvaresas Maninenas esejā "Pro-Choice Philosopher Has a Baby" piedāvātais secinājums, ka "šāda augstprātīga un noliedzoša attieksme pret augļa dzīvību liek daudziem indivīdiem novērsties no aborta atbalstītāju pozīcijas" [3].
Jāpiebilst gan, ka izvēlēties argumentus pēc pretējās nometnes "morālās temperatūras" nomērīšanas var šķist amorāli. Taču, manuprāt, būtiski ir ņemt vērā to, ka, arbitrāri norādot embrija patiesās dzīves sākuma punktu, varam nonākt vēl lielākās pretrunās. Tas nenozīmē, ka valsts likumdošanā nevajadzētu tikt norādītam nedēļu skaitam, līdz kuram ir pieļaujams veikt abortu, taču uzstāšana, ka šis nedēļu skaits noteikti sakrīt ar embrija dzīves sākumu, manuprāt, būtiski vājina aborta atbalstītāju pozīciju.
Tā vietā Berta Alvaresa Maninena iepriekš minētajā esejā piedāvā realitātei, manuprāt, daudz atbilstošāku situācijas analīzi. Maninena uzstāj, ka cieņa pret embrija dzīvību nav iemesls ļaut valstij piespiest sievieti šo dzīvību pret savu gribu ar savu ķermeni uzturēt. "Nevienas personas tiesības uz dzīvību neietver sevī prasību, ka cita persona var tikt pakļauta ķermeniskai invāzijai, lai šo dzīvību uzturētu." [4] Citiem vārdiem sakot, lai gan zinām, ka asinsdonoru ziedotās asinis vai niere transplanta saņēmējam ir vitāli nepieciešamas, turklāt saņēmējam ir absolūtas tiesības uz dzīvību un cieņu, neviens vēl nav atzinis par pieņemamu domu, ka indivīdus drīkstētu piespiest ziedot asinis vai iekšējos orgānus pret viņu gribu.
Likums un taisnīgums
Pārlieku spekulēt nevēlos, bet ticu, ka lielai daļai to sieviešu, kuras veikušas abortu, šis process nebūt nav bijis vienkāršs vai "morāli neitrāls solis, kas līdzinās matu nogriešanai". Taču tajā pašā laikā nepavisam negribu apgalvot, ka šī embrija dzīvību cienošā pieeja abortu jautājumam nozīmē papildu spiedienu pret sievietēm, kurām nepieciešams aborts, – justies vainīgām un pārdzīvot. Es patiesi priecātos, ja sieviete, kurai nākas veikt abortu, šo procesu izdzīvotu ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām un spētu kaut nedaudz no notiekošā distancēties. Taču, kā jau minēju, ticu, ka lielākajā daļā gadījumu tā diemžēl nav.
Cilvēka iekšējās sajūtas konkrētā procesa laikā ir tikai un vienīgi katra paša darīšana, taču nepieciešamība likumdošanā atspoguļot to, ka sieviete nav tikai pasīvs konteiners citas personas uzturēšanai pie dzīvības, ir pavisam reāla. Polijas Konstitūcijā cieņa un tiesības uz dzīvību piešķirtas katram indivīdam, nu jau arī jebkuram tik smagi medicīniski defektīvam auglim, kurš ārpus sievietes dzemdes nespētu izdzīvot pat minūti. Taču realitātē Polijā dzīvojošajām sievietēm pēdējās šīs cieņas paliekas tika atņemtas pagājušajā ceturtdienā.
Kā tālāk risināsies situācija Polijā un vai tuvākajā laikā ar valsts iedzīvotāju vērienīgo protestu palīdzību izdosies panākt liberālāku, sievieti vairāk cienošu abortu likumu, vismaz šodien vēl nav zināms. Bet viens gan ir skaidrs – tāpat kā Aleksandrs Lukašenko nesen pamatīgi pārvērtēja baltkrievu tautas gatavību samierināties ar kārtējo pazemojumu un demokrātijas idejas piesmiešanu, Polijas sieviešu gatavību paciest kārtējos centienus nacionalizēt viņu ķermeņus un autonomiju aizpagājušajā ceturtdienā pārvērtēja Jaroslavs Kačiņskis. Bailes un neticību šobrīd notiekošajam "Likuma un Taisnīguma" līdera balsī varēja saklausīt viņa pagājušajā otrdienā televīzijā pārraidītās uzrunas laikā, kurā viņš partijas atbalstītājus aicināja aizstāvēt katoļu baznīcas pret kreiso bandītu uzbrukumiem protestu laikā. Acīm redzot, viņš runāja par tiem uzbrukumiem, kurus pāris protesta dalībnieku veica, mēmā klusumā dažās baznīcās svētdienas mises laikā turot gaisā paceltus plakātus ar uzrakstu "Mans ķermenis, mana izvēle".
[1] Overall, Christine. Human Reproduction: Principles, Practices, and Policies. Toronto: Oxford University Press, 1993, p. 1.–2.
[2] Warren, Marry Anne. On the Moral and Legal Status of Abortion. In The Monist 57,1973, 43.–61.
[3] Alvarez Manninen, Bertha. Pro-Choice Philosopher Has Baby: Reflections on Fetal Life. In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010, p. 48.
[4] Alvarez Manninen, Bertha. Pro-Choice Philosopher Has Baby: Reflections on Fetal Life. In Sheila Lintott (ed.): Motherhood: Philosophy for Everyone: Wiley-Blackwell, A John Wiley & Sons, Ltd., Publication 2010, p. 44.
3