Teksts ar šādu nosaukumu jāsāk ar īsu paskaidrojumu par to, kāpēc man vispār ir svarīgi izlasīt (vismaz) 50 grāmatas gadā, kā arī atrunu, ka manis piedāvātie paņēmieni, iespējams, nevienam citam nederēs, vai vismaz – tos varētu būt sarežģīti piemērot cita mazu bērnu vecāka apstākļiem, jo tie, lai cik vienādi neizskatītos no malas, patiesībā ir ļoti piņķerīgā un nebūt ne aizraujošā veidā īpaši. Katram ir savs veids, kā likt bērnus gulēt, katram savs (ne)paredzamais diendusu ilgums, vakara gulētiešanas laiks un fiziskais (un emocionālais) stāvoklis tad, kad šis gulētiešanas laiks ir pievarēts. Un jā, kā jau no iepriekšējā teikuma var noprast, man grāmatu lasīšana šobrīd neizbēgami saistīta ar bērnu gulēšanas paradumiem.
Grāmatas vienmēr bijušas būtiska manas dzīves sastāvdaļa, bet līdz bērnu piedzimšanai varēju dzīvot laiskā pārliecībā, ka, ja arī kaut nedaudz nepalasu šodien, man priekšā ir neierobežotas laika rezerves, kad iekavēto atgūt. Protams, kā jau katru grāmatmīli, arī mani reizēm pārņēma eksistenciālās šausmas par to, ka nekad neizdosies izlasīt visas grāmatas, ko vēlos (tās pastiprināja arī grāmatu pirkšana kā ar lasīšanu šķietami nesaistīts hobijs), bet tas jau piederas pie lietas. Taču pēc bērnu uzrašanās (tagad vienam ir trīs gadi un otram – četri mēneši) es drīz vien sapratu, ka lasīšana pati no sevis nenotiks.
Tā kā man patīk sacensties, 2022. gadā pirmoreiz pieteicu sevi lasīšanas izaicinājumam "Goodreads" platformā, kur var apņemties gada laikā izlasīt jebkādu grāmatu skaitu. 50 šķita pieveicams skaitlis, un tā arī bija, lai gan tagad šķiet, ka sacensības maģija nostrādātu arī tad, ja es apņemtos izlasīt, piemēram, 60 vai 70 grāmatu. Taču, uzsākot 2024. gadu ar mēnesi vecu zīdaini, sapratu, ka būtisks izaugsmes solis būtu spēt sacensties ar sevi kaut vai tikai līdzšinējā apmērā. Jāpiebilst, ka lasīšanu gan uztveru ne tikai kā mazohistisku pašapliecināšanās sprintu vai obligātu darba sastāvdaļu cilvēkam, kurš šādā vai tādā veidā nodarbojas ar domāšanu un rakstīšanu. Pretēji tam, kā varētu šķist (jo grāmatu lasīšana tomēr ir darbs, kas prasa enerģiju), grāmatas patiesībā ir ļoti labi apvienojamas ar bērnu bēbīšposmu un var kļūt par dvēselisku glābiņu tad, kad no savas ikdienas fiziski izrauties ir teju neiespējami.
Lasīšana ļauj man saglabāt tuvību ar Latvijas kultūras vidi, kurai es nekā citādi kā vien ar grāmatu starpniecību šobrīd droši vien nevarētu piekļūt pat tad, ja dzīvotu Latvijā – par to ir parūpējies zīdainis un viņa krūtsbarošana, jo līdz šim veiktie eksperimenti ar mākslīgo piena maisījumu vai pat atslauktu pienu nav ļāvuši iegūt stabilus pozitīvus rezultātus, uz kuriem otram vecākam bez baisas neizdošanās nojautām paļauties. Tikmēr es sēžu mājās un... lasu grāmatas (ar vienu izņēmumu – kad bērnam bija mēnesis un desmit dienas, man izdevās aiziet uz filmas "Nabaga radības" pirmizrādi, turklāt nesaņēmu īsziņu, ka steigšus jābrauc mājās, jo bērns atsakās ēst no pudelītes!).
Nesen draudzene, ar kuru runājām par maziem bērniem un lasīšanu, man teica, ka aizvien ir pārliecināta: lai lasītu, nepieciešami īpaši apstākļi – ieplānots laiks un noskaņošanās. Man nācās atzīt – lai izlasītu (vismaz) 50 grāmatas gadā bērnu diendusu un naktsmiera laikā, pirmais, par ko jāaizmirst, ir "īpaši" lasīšanai piemēroti apstākļi. Zīdaini mēs liekam gulēt ārā ratos, kuri jāstumda pa dārzu, līdz mazais iemidzis, un tad, ja paveicas, tos var kaut kur apstādināt un sēdēt netālu, lasot grāmatu. Man visvairāk prātā palikusi kāda sestdiena, kad vēl sniga un bija ļoti auksti. Es sēdēju uz soliņa zem nojumes pie mājas, mugurā man bija slēpošanas jaka un cimdi, un lasīju Oksanas Zabužko eseju krājumu "Planēta Vērmele", priecājoties par grāmatas biezajām lapām, kuras iespējams pāršķirt, nenovelkot slēpošanas cimdus.
Lasīšanu bērna diendusas laikā raksturo ne tikai pielāgošanās vairāk vai mazāk ekstrēmiem laikapstākļiem, bet arī tas, ka process ir neparedzams un saraustīts. Bērns ratiņos var mierīgi nogulēt stundu vai pusotru, bet tikpat iespējama ir arī pēkšņa uzmošanās ik pa desmit minūtēm – tad jāmetas atkal stumdīt ratiņus, lai ieaijātu bērnu miegā. Tā kā līdz šim man bijusi patoloģiska vajadzība dzīvi kontrolēt, šai situācijai atradu risinājumu, kas palīdz ne tikai turpināt lasīt, bet arī pielāgoties un mierināt nervus par nosacīto "neizdošanos" (būtu taču jauki, ja bērns gulētu visu paredzēto laiku no vietas un neuztrūktos!) – kad bērns pamostas, metu pie malas papīra grāmatu un lieku ausīs austiņas, lai turpinātu klausīties kādu citu, platformā "Audible" iesāktu klausāmgrāmatu.
Tātad – aizmirstam par "īpašiem apstākļiem" un nesmādējam audiogrāmatas! Stāstniecības pirmsākumi meklējami mutvārdu tradīcijā, tāpēc neviens mani nepārliecinās, ka audio "lasīšana" nav īsts grāmatu patērēšanas veids. Gluži pretēji – līdzīgi kā Olivers Sakss savā monogrāfijā "Seeing Voices" ar cieņu un apbrīnu aplūko kopš dzimšanas nedzirdīgu cilvēku vizuālās valodas neiroloģiskos un sociālos pamatus, kā arī dzirdīgajiem nepieejamos valodas telpiskos aspektus, grāmatu piedzīvošana audioformā, kas vismaz manā gadījumā parasti tiek apvienota ar pārvietošanos telpā, ļauj atklāt jaunas uztveres dimensijas. Respektīvi, klausoties (kas, manuprāt, ir tikai prakses un pieraduma jautājums!) ir iespējams ne tikai nezaudēt, bet pat iegūt vairāk.
Piemēram, es vienmēr atcerēšos vēlā rudens pustumsā mirdzošās sniega pārslas un grants šņirkstoņu, kad dēla pirmajā dzīves gadā neskaitāmas stundas pastaigājos ar viņu ratiņos, klausoties "The Three Body Problem", fantastisko un apjoma ziņā milzīgo ķīniešu zinātniskās fantastikas romānu, kas uz zvaigznēm virs galvas lika paraudzīties pavisam citām acīm (starp citu, šobrīd "Netflix" iespējams noskatīties triloģijas pirmās daļas ekranizāciju – lai gan tā nepārsteidzošā kārtā pamatīgi pielāgota anglosakšu videi un uztverei, seriāls galīgi nav slikts! Iesaku to noskatīties, bet vēl labāk, protams, izlasīt/noklausīties visas trīs grāmatas!). Tāpat es atcerēšos karsto vasaras dienu parkā, kad klausījos Mārgaretas Atvudas "Testamenta" asinis stindzinošākās nodaļas. Un jā – lai gan Zabužko eseju krājumu lasīju, nevis klausījos, "īpašo apstākļu" trūkums, iespējams, pieredzi padarīja vēl īpašāku – manas mīļotās autores triumfs pār Brodski paneļdiskusijā ASV, kad viņš centās joka pēc "aizmirst", kur atrodas Ukraina, man vienmēr saistīsies ar spīvu aukstumu, sniegpārslām un lappušu pāršķiršanu ar slēpošanas cimdiem, paralēli cenšoties uzrakstīt "WhatsApp" ziņu autorei, lai par šo pieredzi pateiktos.
Ir dzirdēts par cilvēkiem, kuriem riebjas vienlaikus lasīt vairākas grāmatas – arī no šādiem aizspriedumiem jāatbrīvojas tiem mazu bērnu vecākiem, kuri grib lasīt. Kā jau minēju: glaunas "īstās" papīra grāmatas der veiksmīgo diendusu laikā, bet audiogrāmatas – stumdot ratus (vai arī mašīnā, braucot pakaļ vecākajam bērnam uz dārziņu un mēģinot aizmidzināt bērnu ķengursomā!), bet vēl, protams, ir arī "Kindle" aplikācija telefonam, kurā grāmatas var lasīt krūtsbarošanas laikā, kad brīva tikai viena roka. Šādi jaunākā bērna pirmajās dzīves nedēļās izlasīju Elisas Albertas (Elisa Albert) brīnišķīgo autobiogrāfisko romānu "After Birth", kur viņa, tāpat kā es tajā brīdī, cīnījās ar krūtsbarošanas iespējamās neizdošanās dēmoniem, kurus vēl nepanesamākus padara pārliecība, ka "otrajā reizē taču visam jāizdodas uzreiz". Esmu droša, ka šī pieredze – kad autors cauri gadiem un kontinentiem pastiepj pretī roku brīdī, kad tev tā visvairāk nepieciešama – pazīstama visiem grāmatu mīļotājiem, bet tik un tā katrreiz šķiet kā teju neiespējama, tev vien domāta maģija. Starp citu, "Kindle" grāmatas ir vislabākās arī brīžos, kad atslauc pienu ar elektrisko pumpi (ja vien tas nav kāds jaunāks vai advancētāks modelis, kur abas rokas paliek brīvas).
Vēl svarīgi piebilst, ka man, kā jau droši vien lielākajai daļai lasošo vecāku, bērni devuši iespēju no sirds izbaudīt arī bērnu grāmatas un lasot kopā pavadīto laiku. Brīžos, kad mazā gatava mierīgi pasēdēt "BabyBjörn" krēsliņā, esmu skaļi izlasījusi viņai priekšā Laura Gundara "Sveiks, Vali!" (izdevniecības "Liels un mazs" izdotā "Vaļa sērija" ar, ja nemaldos, trim grāmatām ir patiesi lieliska!), Dainas Tabūnas "Lasi Stasi un Atlasijas okeānu", un šobrīd esam jau pāri pusei Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas "Slepenajai parolei" ("Mākslas detektīvu" sēriju, kā redzams, sākam no beigām). Turklāt kurš teicis, ka bērniem priekšā nevar lasīt arī ne-bērnu grāmatas? Kad gribas viņiem palasīt ko pieaugušajiem domātu, izvēlos dzeju – mazā ir klausījusies, piemēram, Kārļa Vērdiņa "Lībiešu balādes", kurām ir brīnišķīgs, priekšā lasīšanai piemērots ritms. Protams, ir taču arī bērnu dzeja – rindā aiz "Slepenās paroles" nu gaida arī jaunumi: Vērdiņa "Jandāliņš" un Lindas Gabarajevas "Kosmoss ir virs bēniņiem".
Lasot līdzās maziem bērniem, svarīgi arī nesatraukties, ja vienā piegājienā sanāk izlasīt smieklīgi, pat kaitinoši maz – pāris lapas šur vai tur, pāris minūtes uz austiņām. Kārtējo reizi nedaudz nikni lecot kājās, lai darītu kaut ko citu, neatliekamu (gatavotu ēst, barotu ar krūti, slaucītu netīrus dupšus vai jau atkal netīru virtuves grīdu), cenšos sev atgādināt, ka tieši tā – pa lapiņai, pa minūtei, pa pusteikumā pārtrauktai domai – es izlasu (vismaz) 50 grāmatas gadā. Un joprojām esmu tā pati es, lasošā es. Un, lai gan tas ir kaitinoši, man nešķiet, ka saraustītā lasīšana nodara pāri teksta uztverei un baudīšanai. Drīzāk iedarbojas tieši nedaudz aizliegtā, nepieejamā, tik ļoti kārotā princips – tevi kaut kad, kaut kur, kaut kādā formātā atkal gaidīs šis dārgums: autors, viņa domas, tēli, un tu nevari sagaidīt jūsu nākamo tikšanos. Tu neaizmirsīsi, par ko runājāt toreiz, kad septiņos rītā sēdēji pirmajos saules staros uz mājas lievenīša, dzēri kafiju un pāri galvai pārlaidās zosu kāsis.
Ko vēl varu ieteikt? Ja izdodas, lieciet bērnus gulēt 19.00 un lasiet tad, kad viņi aizmiguši. Un nē, nelasiet gultā, jo, tā kā droši vien dzīvojat vismaz mērenā miega badā, uzreiz aizmigsiet (mans vīrs, kurš spītīgi tomēr cenšas lasīt gultā, jau nez kuro nedēļu lasa tās pašas divas grāmatas lappuses...). Labāk lasiet virtuvē pie galda. Un, ja arī tad nāk miegs, uzēdiet čipsus – patiesi, arī tā esmu centusies turēties nomodā, lai palasītu kādu no savām gada 50 grāmatām!
0