No one lives in this room
without confronting the whiteness of the wall
/no dzejoļa "Apziņas izcelsme un vēsture" ("Origins and History of Consciousness"),
Adrienne Riča/
2024. gada 21. janvāris
Ir agrs rīts – mana 36. dzimšanas diena. Manai meitai ir sešas nedēļas un sešas dienas, un mēs esam Gdaņskas bērnu slimnīcā, jo RSV vīruss, kuru viņai pielaida trīsgadīgais brālis, ir pārmeties uz plaušām; viņai ir grūti elpot. Pēc pirmajām pārbaudēm ir skaidrs, ka mājās nebrauksim un nāksies palikt slimnīcā vismaz dažas dienas. Ar meitu palieku es, jo baroju viņu ar krūti; spriedze un panika nebūt neuzlabo manas rudimentārās poļu valodas zināšanas.
Naktī viņu pieslēdz skābekļa padeves aparātam, un tā draudīgais paskats neļauj noticēt, ka nav jau tik traki. Plaušu ultrasonogrāfija uzrāda strukturālas izmaiņas (prātā idiotiski iešaujas aina no "Kroņa" ("The Crown") pirmās sezonas otrās sērijas, kur karalis Džordžs mira no plaušu vēža, ko ārsti izvairījās pieminēt viņa klātbūtnē, tā vietā lietojot vārdu savienojumu "structural alternations"). Tiek diagnosticēta infekcija, un acumirklī uzsākts antibiotiku kurss.
2024. gada 22. janvāris
Ir pirmdiena, uzzinu, ka mājās netiksim ātrāk par nākamo pirmdienu. Es sāku raudāt, ārste piedāvā aprunāties ar psihologu (kādā valodā?) un saka: varbūt vīrs var kādu dienu atbraukt un pāris stundas pasēdēt ar meitu, kamēr es izeju ārā. Viņš patiešām atbrauc gandrīz katru dienu, bet galvenokārt tāpēc, lai atvestu mums svaigas drēbes, mājās gatavotu ēdienu un palaistu mani dušā. Uzreiz var redzēt, kurās ģimenēs nav citu bērnu, jo pie šīm mammām (tās praktiski vienmēr ir mammas) ar bērniem tēti vakaros un nedēļas nogalēs ciemojas daudz ilgāk (ja māsiņas neizmet ārā). Mums tagad ir katram savs bērns, par ko rūpēties.
2024. gada 23. janvāris
Lielākā daļa ārstu un māsiņu ir ļoti jauki – ar dažām es runāju angliski, ar citām – poliski; tas, kādā valodā saruna noritēs, vienmēr kļūst skaidrs acumirklī, un pie tā arī paliekam. Vienā gadījumā grūti vienam, otrā – otram; viegli un ērti abām pusēm nav nevienā gadījumā. (Pirms pārcēlos uz Poliju, Pjotrs bija domājis, ka lielākā daļa poļu labi runā angliski, un tikai mana visai bēdīgā pieredze pierādīja viņam pretējo. Es savukārt vienmēr esmu domājusi, ka angļu valodu kaut cik saprot arī lielākā daļa latviešu, it sevišķi jaunākā paaudze – varbūt arī es kļūdos?) Viena ārste man ar nelielu ironijas devu bilst, ka viņa gan neesot no Anglijas, lai tagad runātu angļu valodā. Kad atbildu, ka arī es neesmu no Anglijas, viņa atzīst, ka kaut kāda svešvaloda jau nu patiešām būtu jāprot visiem.
2024. gada 24. janvāris
M. veselība uzlabojas, un viss sāk izskatīties mazliet gaišāk. Ir izveidojies kāds nebūt ritms, un es pagrabstāva kafejnīcā esmu nopirkusi ārkārtīgi garšīgu sendviču ar sieru un zaļajiem salātiem. Kad prasīju, vai nav nopērkams sendvičs ar sieru un šķiņķi, pārdevēja atbildēja, ka šķiņķa sendviči diemžēl beigušies, taču šim esot ļoti garšīga maize. Iekšēji jau nobolīju acis (man ļoti reti garšo Polijā nopērkamā maize), taču neticamā kārtā izrādījās, ka tas nav bijis tikai viltīgs mārketinga triks, lai novērstu manas domas no trūkstošā šķiņķa, – maize patiešām ir izcili garšīga. Lai viss tomēr nebūtu tik neticami spoži, nopirktā kafija izrādās viena no sliktākajām, ko jebkad esmu dzērusi.
Nu jau esmu iedalījusi māsiņas foršajās, neitrālajās un ne tik foršajās. Ne tik foršo nav daudz, bet vienu acīmredzami kaitina mana putrošanās poliski un tas, cik lēni meklēju pareizos vārdus. Viņa atnāk ar pierakstiem, no manis nepieciešama atbilde jā/nē vai daudz/maz, vai bija/nebija, un, kad mēģinu viņai kaut ko gari un plaši skaidrot, viņa nevar noturēties un aizkaitināti skaļi izelpo. Nu tad bija vai nebija?
2024. gada 25. janvāris
Kad tikko degunā bija ievietoti skābekļa vadiņi, naktī gribēju iztīrīt viņai degunu, jo šķita, ka puņķi neļauj elpot. Degunu pēc ģimenes ārsta norādījumiem tīrījām vēl mājās, un tos, kuriem ir bijis tas prieks iepazīties ar dažādām zīdaiņu veselības likstām, nepārsteigs ne "putekļu sūcēja metode", ne manuālā – "izvelc puņķus ar muti caur trubiņu, kur tevi no puņķiem pasargā mazs švammes gabaliņš" – metode. Problēma tikai tā, ka nesapratu, kā lai to izdara ar visiem skābekļa vadiņiem, tāpēc spiedu personāla izsaukšanas pogu. Diemžēl atnāca tā pati aizkaitinātā elpotāja, un, kad lūdzu, lai izņem uz brīdi tos vadiņus (tā ir normāla prakse), viņa nesaprata (pārsteigums!) un teica, lai tik velku tos puņķus ārā. Mazajai no deguna līdz ar puņķiem iznāca asinis, un biju pārliecināta, ka vadiņu cietās malas ir savainojušas deguntiņu, bet neko sakarīgāku par stulbu raudāšanu tajā brīdī no sevis izdabūt nespēju.
2024. gada 26. janvāris
Mums ir pašām sava istaba – niecīgs, no visām pusēm stiklots krātiņš, kurā jūtos kā apaļajā akvārijā iesprostota zivs (tas, cik noprotu, ir dzīvnieku labturības standartiem neatbilstoši). Cenšos telpu uzturēt kārtībā un nepiedrazot visas virsmas ar ikdienā un ārstēšanai nepieciešamo (virsmu noklāšana ar priekšmetiem man riebjas arī mājās), taču vietas ir maz. Esmu palūgusi, lai mums atved arī ķengursomu un BabyBjorn krēsliņu, pirms kura iegādes šaubījos un biju droša, ka esmu kļuvusi par trulu baby-mārketinga upuri, kurš, naivām acīm blenžot uz reklāmā redzamo priecīgo zīdaini, gatavs izsviest miskastē 200 eiro. Taču tie izrādījās maldi, jo krēsliņš ir noderīgāks par noderīgu – neviens zīdainis negrib ilgstoši gulēt uz sedziņas vai gultā kā uz muguras apgāzta vabole, bet krēsliņā, kurš turklāt ir šūpināms, M. ir gatava palikt pat kopā ar kādu no praktikantiem, kam uzdots viņu pieskatīt, kamēr es skrienu uz tualeti vai pēc sendviča (bez kafijas). Tāpat arī ķengursoma: M. brālis to pirms trim gadiem nosmādēja, taču viņu es tajā nu jau daudzkārt esmu likusi diendusā, kamēr pati stutēju datoru uz pārtinamās virsmas un cenšos panākt degošākos dedlainus. Var teikt, ka esmu gandrīz atguvusi iepriekš zemē nomesto naudu un muļķu mārketingam atdoto pašcieņu.
2024. gada 27. janvāris
Esmu uz zemes blakus M., kura sēž BabyBjorn krēsliņā, un pa durvīm ieskrien māsiņa gados, kas nedaudz atgādina manu omīti. Ārprāts, kāpēc jūs sēžat zemē! Nē, nē, viss kārtībā, es vienkārši gribu sēdēt viņai blakus, lai mēs viena otru redzam! Bet tā taču nevar! Nē, nē, tiešām, viss kārtībā, man nav neērti! Viņa nav nelaipna, tas nav pret noteikumiem, var redzēt, ka viņai tiešām rūp. Viņa atsūta kādu no praktikantēm, kura runā angliski (vismaz, salīdzinot ar viņu), lai tā man vēlreiz pateiktu to pašu, kamēr es atkal cenšos paskaidrot, ka viss ir kārtībā. Pēc minūtes atgriežas arī omīte, rokā turot salocītu sarkanu segu, un cenšas to pabāzt man zem dibena. Es viņai pasaku sirsnīgu paldies, apsēžos uz segas, un man pēkšņi uznāk milzu raudiens.
2024. gada 28. janvāris
Zinu, ka rīt dosimies mājās – ja viss būs kārtībā, ja USG rezultāti pierādīs to, ko visi jau saklausījuši ar saviem stetoskopiem, ja, ja... Es nervozi jokoju, daudz runāju, te lasu, te skatos filmu, te klausos podkāstu (visas šīs darbības ir iespējams apvienot ar krūtsbarošanu). Iedomājos, vai es vēl sastapšu Beatu – sešdesmitgadīgo māsiņu, kura man pastāstīja, ka šajā slimnīcā nostrādājusi jau 36 gadus – tik, cik man apritēja šīs neprātīgās nedēļas sākumā – un ka šī ir visbrīnišķīgākā profesija pasaulē, bez kuras viņa savu dzīvi nevarētu iztēloties. Beatu, kura ir jauka un draudzīga un kurai piemīt šī manis sastaptajiem poļiem tik reti piemītošā īpašība – neuztraukties par to, cik slikti mēs abas pārzinām otras runāto valodu. Tam nav lielas nozīmes, un mēs tāpat runājam. Ar viņu es centos arī pajokot. Vienreiz viņai bija atkārtoti pie mazās pēdiņas jāpiestiprina skābekļa koncentrācijas sensors, kurš visu laiku pīkstēja un rādīja nulles, un viņa gāja meklēt papildu leikoplastu. Kad viņa atgriezās, es teicu: "You know what they say: if you can’t fix it with duct tape, you just haven’t used enough." Tā arī nezinu, vai tas vienkārši bija izcili nesmieklīgs dad joke, vai arī Beata manis teikto īsti nesaprata.
2024. gada 29. janvāris
Vakarnakt, pēc triju gadu izvairīšanās, beidzot nolēmu noskatīties filmu "Pieces of a Woman" par sievieti, kuras meitiņa mirst mājdzemdībās. Viena no ārstēm, kurai sarunas laikā pieminēju, ka M. un J. ir dzimuši mājās, nogrozīja galvu: viņa, tāpat kā lielākā daļa medicīnas personāla, uzskatīja, ka tas ir bīstami un bezatbildīgi. Nezinu, vai aktrisei Vanesai Kirbijai ir bērni, bet filmā viņa dzemdēja pārliecinoši – spēja dažādi un realitātei atbilstoši notēlot gan kontrakcijas, gan izstumšanas sāpes. Man tas nekad iepriekš nebija licies bīstami un bezatbildīgi, bet tagad, sēžot slimnīcas palātā ar mazo tārpiņu, kurš vēl pirms pāris dienām bija pieslēgts skābekļa aparātam, bīstams man šķita gandrīz viss. Aiz loga tieši priekšā debesīs karājās milzīgs, dzeltens mēness, un šajā pēdējā vakarā es nesteidzīgi pārdomāju nedēļas notikumus. Rutīna, kas man un slimnīcai ir kopīga, nesalauza manu garu, patiesībā tā deva man laiku, struktūru un pārliecību, ka arī es (ne tikai Pjotrs) spēju ilgāku laiku no vietas parūpēties par savu bērnu. Mēs bijām ieslodzītas šajā mazajā telpā, un es no viņas nevarēju aizbēgt. Mani pēkšņi ielenca viss, no kā biju centusies izvairīties, viss, pret ko bērnkopības un sev tik nepanesamā zīdaiņa vecuma sakarā biju centusies nodrošināties, man neatlika nekas cits, kā ieskatīties tam sejā un saprast, ka biedējošais nav nemaz tik biedējošs, ka reizēm var domāt tikai par nākamo dienu vai varbūt tikai par šo pašu.
Šorīt, pirms sāku vākt kopā mantas un krāmēt somas, sēžot gultā, izlasīju Adriennes Ričas dzejoli "To the Poet", kurā ir rindas:
"for you are not a suicide
but no-one calls this murder
Small mouths, needy, suck you: This is love".
Vairākām draudzenēm, kurām šīs rindas nosūtīju, tās likās draudīgas un skarbas, bet man tā nešķiet. Mēs izturējām; this is love; visas šīs lietas var būt patiesas vienlaikus.
0