"Vīriešiem ir plati pleci un šauri gurni, un attiecīgi viņiem piemīt inteliģence. Sievietēm ir šauri pleci un plati gurni. Sievietēm būtu jāpaliek mājās; uz to norāda tas, kā viņas ir radītas, jo viņām ir plati gurni un pamats, uz kura sēdēt, rūpēties par māju, dzemdēt un audzināt bērnus."
(Mārtiņš Luters, 1531. gads)
"Netaisnīgas eksistences formas
grauj un pazemo dzīvības spēku."
(Elena Ferante, 2001. gads)
Apdalīta pēc noklusējuma
"Beigsim čakarēt jaunos vecākus, kuri vēlas strādāt bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Iedomājamies reālu situāciju – tēvs pazūd, jaunā māmiņa saņem mazāk naudas, viņai ir bērns, un mēs viņai neļaujam strādāt. Cits stāsts par jaunu profesionāli, kurai ir bērns, viņa vēlas saglabāt iespēju slēgt līgumus, būt nodarbināta, pelnīt naudu. Arī viņai jūs neļaujat strādāt," ar aicinājumu uzlabot nosacījumus nodarbinātībai bērna kopšanas atvaļinājuma laikā pagājušomēnes pie Labklājības ministrijas vērsās "Progresīvo" deputāte Mairita Lūse [1].
Latvijā pieejams viens no ilgākajiem bērna kopšanas atvaļinājumiem Eiropā [2], un vecākiem jau ilgstoši bijusi iespēja izvēlēties, kurš no abiem dosies apmaksātā atvaļinājumā, taču vīrieši bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā faktiski izmanto reti – lielākā daļa vīriešu, kas saņem pabalstu, ir strādājoši un pabalstu saņem samazinātā apmērā, kamēr bērnu patiesībā aprūpē sieviete, kura pabalstu nesaņem.
Lai nodrošinātu vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū, Eiropas Komisija 2022. gadā nāca klajā ar "Direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem" [3], kas paredzēja, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm abiem bērna vecākiem jānodrošina četrus mēnešus ilgs apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums un ka divi no šiem mēnešiem nav nododami otram vecākam. Latvijā direktīvas nosacījumi stājās spēkā no 2023. gada janvāra un faktiski nozīmēja "tēva kvotas" ieviešanu, jo līdz šim vairāk nekā 90% gadījumu ar bērniem pirmajā dzīves posmā mājās bija mātes.
Lai gan direktīvas mērķi – radīt situāciju, kur māte un tēvs bērna kopšanas atvaļinājumu izmanto līdzvērtīgi – nav iespējams sasniegt pāris gadu laikā, ar "tēva kvotas" izmantošanu saistītie nosacījumi, manuprāt, šobrīd Latvijā ir pārāk pielaidīgi un, iespējams, sievietes nodarbinātībai kaitē pat vairāk nekā līdzšinējā situācija. Tā vietā, lai vismaz divus mēnešus no vietas rūpētos par zīdaini, nenododamos bērna kopšanas atvaļinājuma mēnešus tēvs var izmantot, līdz bērnam paliek astoņi gadi, kā arī dalīt tos nedēļu garos posmos, kas faktiski nostāda sievieti neapskaužamā situācijā. Viņai atvēlētais bērna kopšanas atvaļinājuma posms ir "iztecējis", bet valsts dārziņa rindas sākums attālinājies vēl par diviem mēnešiem.
Protams, var cerēt, ka tēva rīcībā esošie divi atvaļinājuma mēneši kļūs par glābiņu laikā, kad bērnudārza gaitas nesen uzsākuša bērna slimošanas dēļ neskaitāmas slimības lapas citādi ņemtu mātes, kuras šādās situācijās nereti saskaras ar darba devēja spiedienu iesniegt atlūgumu. Taču pagaidām tēvs, kurš ar bērnu paliek mājās mazuļa slimības laikā, Latvijā vēl joprojām ir retums. Turklāt robs sievietes karjerā tiek iecirsts jau uzreiz pēc bērna piedzimšanas, kad viņa pēc noklusējuma kļūst par primāro aprūpes personu. Mātes ar sliktāk apmaksātu vai nepilna laika darbu, kurā ņemt slimības lapu bērna slimošanas laikā ir "loģiska" izvēle ģimenei, jau ir pastāvošās nevienlīdzības sekas.
Bērnu soda atlants
Lūses aicinājums ļaut vecākiem (lasīt: mātēm) bērna kopšanas atvaļinājuma laikā savu iespēju robežās strādāt rosina pretoties sieviešu sistēmiskai izkrišanai no profesionālās aprites, kas raksturīga gan Latvijā, gan arī citviet pasaulē. Precīzāk – visur pasaulē. Pagājušā gada augustā grupa Londonas Ekonomikas augstskolas un Prinstonas Universitātes akadēmiķu nāca klajā ar pētījumu "Bērnu soda atlants" (The Child Penalty Atlas), kurā apkopoti dati no 134 valstīm un pārklāj 95% pasaules iedzīvotāju.
Balstoties Hārvarda Universitātes ekonomistes Klaudijas Goldinas (Claudia Goldin) pētījumā par dzimumu nevienlīdzību darba tirgū (autore par to saņēma Nobela prēmiju ekonomikā), šī pētījuma autori aplūko "bērna sodu" – to, cik lielā mērā sieviešu nodarbinātības rādītājus, salīdzinot ar vīriešu nodarbinātības rādītājiem, negatīvi ietekmē bērna piedzimšana, un secina, ka gandrīz visās pētījumā iekļautajās valstīs pēc bērna piedzimšanas sievietes saskaras ar vērā ņemamu nevienlīdzību darba tirgū.
Autori atsaucas uz dzimumu līdztiesības aktīvistu aprindās labi zināmo konceptu "mātbūšanas sods" (motherhood penalty), kuru savā 2001. gada pētījumā "The Wage Penalty of Motherhood" pirmoreiz izmantoja socioloģes Mišele Budiga (Michelle Budig) un Paula Inglanda (Paula England). Šajā pētījumā tika pierādīts, ka ar katru bērnu, kas jaunāks par pieciem gadiem, sievietes ienākumi krītas par 15%, taču "Bērnu soda atlantā" papildus aplūkota arī sievietes nodarbinātības varbūtība ilgtermiņā: vidēji 24% sieviešu atstāj darbu pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, 17% joprojām nav nodarbinātas pēc pieciem gadiem, un 15% – pēc 10 gadiem. Izmaiņas tiek aplūkotas kontekstā ar vīriešu-tēvu nodarbinātību – raksturojot bērna piedzimšanas ietekmi uz viņu profesionālo dzīvi, trāpīgi tiek izmantots apzīmējums non-event: "[Pētījumi] norāda uz līdzīgām tendencēm starp vīriešiem un sievietēm pirms bērna piedzimšanas un krasu atšķirību uzreiz pēc bērna piedzimšanas. Bērna piedzimšana vīrietim ir ne-notikums, savukārt sievietei tas izraisa tūlītēju un ilgstošu nodarbinātības pasliktināšanos." [4]
Sen jau atrisināts?
Eiropā, piemēram, vismazākais "bērnu sods" ir Dānijā – 14%, bet vislielākais Čehijā – 50%. Atšķirība starp šīm valstīm atspoguļo vispārēju atšķirību starp Ziemeļeiropu un Centrāleiropu – kamēr Skandināvija nepārsteidz ar zemiem skaitļiem, tikmēr Austrijā, Vācijā, Ungārijā, Slovākijā un Šveicē "bērnu soda" rādītāji ir augsti.
Taču visbūtiskākais šajā pētījumā aprakstītais novērojums, manuprāt, ir, ka ar "bērnu sodu" izskaidrojamā dzimumu nevienlīdzības daļa sistemātiski mainās kontekstā ar valstu ekonomiskās attīstības un strukturālo pārmaiņu rādītājiem – nav tiesa, ka (kā varbūt šķiet tiem, kuri uzstāj, ka "pie mums Rietumos sievietes jau sen savu vienlīdzību ir dabūjušas!") bērna ienākšana ģimenē sievietes nodarbinātības un finansiālo situāciju vairāk pasliktina ekonomiski vājāk attīstītās valstīs. Gluži pretēji – valstīs ar zemāku ekonomiskās attīstības līmeni "bērnu sods" veido samērā niecīgu dzimumu nevienlīdzības daļu.
Protams, tas nenozīmē, ka šajās valstīs līdztiesības situācija ir spoža – lai gan sieviešu dalību galvenokārt lauksaimniecībā balstītajās ekonomikās "bērna sods" būtiski neietekmē, nepārvarami šķēršļi viņu finansiālajai neatkarībai izlikti jau pirms bērnu ienākšanas ģimenē.
Tas, ka, ekonomikai attīstoties (ienākumiem pieaugot un darba tirgum pārejot no lauksaimniecības uz algotu darbu rūpniecībā un pakalpojumu sfērā), "bērnu sods" kļūst par dominējošo faktoru dzimumu nevienlīdzībā, ir iztaujāšanas vērts fakts. Kamēr, piemēram, augstais "bērnu sods" Tuvajos Austrumos izskaidro tikai nelielu daļu no nodarbinātības jomā sastopamās dzimumu nevienlīdzības, nelielais "bērnu sods" Skandināvijā izskaidro praktiski visu tur ar nodarbinātību saistīto dzimumu nevienlīdzību.
Visai interesants ir arī pētījumā atklātais rādītājs, ka ekonomiski attīstītās valstīs visaugstākajā ienākumu līmenī "gender gap" rādītājiem ir pat negatīvas vērtības – tas nozīmē: ja sievietes šajās valstīs nebūtu saskārušās ar "bērnu sodu", nodarbinātības rādītājos viņas vīriešiem būtu ne tikai līdzvērtīgas, bet pat priekšā. Kāpēc mātes joprojām tiek profesionāli un finansiāli sodītas pat valstīs, kuras uzskatām par dzimumu līdztiesības etaloniem?
Loģiska izvēle
"Vai feminisms piemirsa par mātbūšanu?" britu autore un aktīviste Džoelija Brērlija (Joeli Brearley) jautā monogrāfijā "Pregnant Then Screwed" (šo visnotaļ trāpīgo nosaukumu pat necentīšos tulkot), turpinot: "Līdz šim politiķi, kampaņu rīkotāji un pat sieviešu organizācijas [mātes situāciju] pārsvarā ir ignorējuši. Tā ir tikai tāda pēcdomiņa, kad galvenais darbs jau ir paveikts. Drīzāk jau neērtības, ne kas cits." [5] Brērlija ir ne vien šīs grāmatas autore, bet arī nevalstiskās organizācijas "Pregnant Then Screwed" izveidotāja – tā nodrošina bezmaksas informatīvu un juridisku atbalstu sievietēm, kuras grūtniecības laikā vai pēc bērna piedzimšanas ir saskārušās ar diskrimināciju darba vietā, kā arī aktīvi pievēršas jautājumam par bērna aprūpes iespēju (ne)pieejamību.
Šī organizācija Lielbritānijā veica aptauju, kurā piedalījās 24 000 respondentu. Rezultāti vēsta, ka 10% sieviešu bērna aprūpes (dārziņu, auklīšu) izmaksas pārsniedz viņu pašu ienākumus, kamēr ASV, Īrijā un Jaunzēlandē (ekonomiski attīstītās valstīs, kurās, kā tagad zinām, "bērna sods" ir praktiski vienīgais sieviešu un vīriešu finansiālās nevienlīdzības avots) šīs izmaksas pārsniedz pusi no vecāku kopējiem ienākumiem [6]. Tikmēr pasaulē 95% vīriešu vecumā no 25 līdz 54 gadiem ir nodarbināti, kamēr tajā pašā vecuma grupā nodarbināti ir tikai 52% sieviešu [7].
Teorētiski Latvijā bērna kopšanas atvaļinājumā vienlaikus var iet abi vecāki, bet tikai viens no viņiem var izmantot apmaksātu BKA. Tas ilgst, līdz bērns sasniedzis gada vai pusotra gada vecumu, – pabalsta kopsumma nemainās, bet mēnesī izmaksātā summa atkarīga no atvaļinājuma kopējā ilguma. Pašvaldības bērnudārzā bērnam vieta paredzēta no pusotra gada vecuma, taču nereti tā uzreiz nav pieejama (bieži nākas gaidīt pat vairāk nekā gadu) un bērns jāsūta privātajā bērnudārzā, kura izmaksas pat ar pašvaldības piešķirto līdzfinansējumu nereti tāpat atstāj lielu ietekmi uz ģimenes budžetu.
Tāpat liela daļa vecāku ar šokējošo realitāti saskaras pirmajā gadā, kad bērns sācis apmeklēt dārziņu – bērna slimošanas dēļ slimības lapu var nākties ņemt reizi mēnesī vai pat biežāk, un, ja aprūpes darbs netiek dalīts starp abiem vecākiem, aprūpējošais vecāks riskē ar darba vietas zaudēšanu. Un jā – tāpat kā došanās bērna kopšanas atvaļinājumā, arī "slimošana" mājās ar bērnu Latvijā lielākoties ir sievietes darbs; pat tajās ģimenēs, kurās tēvs labprāt iesaistītos bērna aprūpē, parasti tiek kopīgi un "godīgi" nolemts, ka mātes darbs ir mazsvarīgāks, jo (saskaņā ar statistikas datiem) zemāk atalgots, kamēr vīrieša labāk atalgotā darba apdraudēšana ģimenei ir lielāks finansiāls risks.
Raksta sākumā minētais Lūses ierosinājums Labklājības ministrijai "nečakarēt jaunos vecākus" (t.i., ļaut strādāt bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un pelnīt vairāk par minimālo algu, nezaudējot iespēju saņemt pabalstu), protams, automātiski nepalielinās vīriešu iesaisti bērna aprūpē. Taču, ņemot vērā, cik līdz šim nepārvarams un visā pasaulē sastopams ir "bērnu sods", iespēja sievietei vismaz daļēji saglabāt saikni ar profesionālo vidi un gūt ienākumus būtu pietiekami liels solis pretī finansiālai neatkarībai – lai pēc 10 gadiem nebūtu jāattopas grafika līknes zemākajā punktā.
"Vai feminisms piemirsa par mātbūšanu?" – par šo jautājumu ar draudzenēm (tostarp mammām) pēdējo gadu laikā sanācis runāt visai bieži. Nav grūti iztēloties apstākļus, kuros pat izcilā feminisma celmlauze, franču rakstniece un filozofe Simona de Bovuāra, kļūšanu par māti pagājušā gadsimta vidū aprakstījusi kā "sievietes fundamentālu atteikšanos no savas brīvības" [8]. Šī nostāja, šķiet, vairākās otrā viļņa feministu paaudzēs nostiprināja paliekošu pārliecību, ka šķēršļi, ar kuriem mātes saskaras, nav pārvarami un, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, no kļūšanas par māti jāatsakās vispār. Protams, de Bovuāra monogrāfijā "Otrs dzimums" par sievietes brīvību runā plašāk, ne tikai sistēmiski realizētas līdztiesības kontekstā – galu galā, pat vislīdztiesīgākajā un finansiāli labvēlīgākajā situācijā bērns nenoliedzami vismaz uz laiku kļūs par "šķērsli" vecāku brīvībai. Un tomēr mātbūšanas korelācija ar līdztiesības trūkumu pat ekonomiski visattīstītākajās sabiedrībās apstiprina, ka feminismam šajā lauciņā vēl ir, ko darīt. Tā vietā, lai pieņemtu, ka finansiāla brīvība, iespēja pašrealizēties un veidot līdztiesīgas partnerattiecības pieejama, tikai atsakoties no kļūšanas par māti, ir jārunā skaidra valoda – jāmudina valstis beigt "čakarēt sievietes" un sākt sistēmiski risināt problēmas, kas mātes brīvībai stāv ceļā.
[2] https://www.rebootonline.com/digital-pr/assets/best-european-countries-become-parent/
[3] No Labklājības ministrijas "Direktīvas par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem".
[4] https://www.nber.org/system/files/working_papers/w31649/w31649.pdf
[5] Brearley, Joeli. Pregnant The Screwed: Gallery Books, an imprint of Simon & Schuster UK Ltd, 2021, p 8.
[6] https://www.economist.com/interactive/graphic-detail/2024/01/30/how-motherhood-hurts-careers
[7] https://www.economist.com/interactive/graphic-detail/2024/01/30/how-motherhood-hurts-careers
[8] Rose, Jacqueline. Mothers: An Essay on Love and Cruelty: Faber & Faber Ltd, 2018, p 130.
0