Decembra sākumā žurnālā "Punctum" manu uzmanību piesaistīja Ivara Šteinberga raksts "Silvijas Plātas vīra dzejas grāmatas sakarā", kurā autors "jaunākā "Neputna" vīrieša sakarā" (runa ir par Teda Hjūza dzejas grāmatu latviešu tulkojumā) izvēlas runāt par "dzimumu pārstāvniecības nelīdzsvarotības tēmu" jeb par iemesliem, kāpēc laika posmā no 2000. līdz 2021. gadam latviešu valodā atdzejots trīsreiz vairāk vīriešu nekā sieviešu autoru dzejas.
Šteinbergs uzsver: "Problēma, uz kuru norādu, ir sistēmiska," un šķēršļi autoru-sieviešu ceļā – strukturāli un institucionāli, turpinot: "Strukturāli šķēršļi ir tie, kas ir iestrādāti pašā mūsu literārās dzīves uzbūvē – atlases procesos, publicēšanās rituālos, sadzīviskās darbībās u. tml. Tas nozīmē, ka paradoksālā kārtā atbildība negulst kādā vienā indivīdā vai institūcijā. Savā ziņā – tā vienlaikus ir neviena un mūsu visu atbildība."
Tikko izlasījusi tekstu, biju mazliet pārsteigta, ka šī literatūras žurnāla lasītājiem būtu jāskaidro tādas it kā pašsaprotamas lietas, taču vairākas diskusijas, kuras pēc raksta publikācijas norisinājās sociālajos medijos, drīz vien lika man savus iebildumus pārskatīt, jo daudziem tajās iesaistītajiem Šteinberga skaidrojumi ne vien nešķita pašsaprotami, bet pat izsauca aktīvu noliegumu. Jo mēs taču vienkārši lasām un tulkojam labas grāmatas un nekādā ziņā nešķirojam autorus pēc dzimuma savu neapzināto aizspriedumu dēļ, vai ne?
Nācās vien secināt, ka raksta autors, skaidrojot feminisma ābeci, patiesībā visai precīzi noteicis sabiedrības temperatūru – līdzīgi kā feminismam veltītās izstādes "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023" kuratore Elita Ansone, kura feminisma pamatnostādnes izvēlējās skaidrot apmeklētājiem ļoti vienkāršotā veidā, kā arī iekļāva izstādē daudzu sieviešu-mākslinieču darbus, kuras feminisma tēmas savos darbos vismaz apzināti nav aplūkojušas, bet kuru lieliskie, atpazīstamie darbi, ļoti iespējams, varētu atmaidzināt pret feminismu skeptisku apmeklētāju sirdis.
Instinkts dzimumu pārstāvniecības nelīdzsvarotību skaidrot drīzāk samiernieciski un ne-politiski (jo politiska pieeja šajā kontekstā automātiski varētu tikt pielīdzināta tā dēvētajam "karojošajam feminismam"), manuprāt, skaidrojams ar izplatīto kultūrā strādājošu sieviešu nevēlēšanos tikt pieskaitītām pie "autorēm-sievietēm" – līdzīgi kā mēs vēlamies lasīt labas grāmatas, nešķirojot tās pēc autora dzimuma, rakstnieces vēlas rakstīt labas grāmatas, kurām nebūtu lemts palikt un sacensties ar citām šajā šķietami zemākajā – sieviešu svara kategorijā!
Sieviešu rakstības problemātikai esejā "Šekspīra māsas"* 2019. gadā izdotajā krājumā "Koventrija" pievēršas britu autore Reičela Kaska, ievadā rakstot: "[..] man šķiet, ka "sieviešu rakstniecība" jau pēc būtības netiecas pielīdzināties kaut kam vīriešu pasaulē. Tā drīzāk ir rakstniecība, kas tiecas atšķirīgo izcelt, ne noliegt." [1] Taču tālāk tekstā viņa pieļauj arī gandrīz pretējā iespējamību: "Kad sieviete divdesmit pirmajā gadsimtā apsēžas pie rakstāmgalda, viņa, iespējams, jūtas kā bezdzimuma būtne. Viņa netiecas nedz apgalvot, nedz noliegt: vislabāk viņai patiktu, ja viņu atstātu mierā, lai var turpināt iesākto. Viņa, iespējams, pat izjūt zināmu naidīgumu pret pašu sieviešu rakstības jēdzienu. Kāpēc viņai būtu jākļūst politiskai, ja viņa pati tā nemaz nejūtas? Iespējams, viņa to pat uzskata par goda lietu: turēt šo politiku tik tālu no savas prozas, cik vien iespējams. Tas, kas kompromitē sievietes – bērni, mājsaimniecība, viduvējība –, rakstniecību kompromitē vēl vairāk." [2]
Kaska 2001. gadā uzrakstīja autobiogrāfisku romānu "Mūža darbs", kurā pievērsās savai agrīnās mātišķības pieredzei, un intervijā "Punctum" skaidroja, ka "tieši mātes stāvokļa "dīvainība" un svešādums bija tas, kas [viņu] šajā pieredzē interesēja visvairāk un [..] pamudināja un radīja vēlmi to attēlot un aprakstīt". Tajā pašā laikā jau "Mūža darba" ievadā Kaska paredzēja: "Šo skaidrojumu es piedāvāju ar drūmām aizdomām, ka grāmata par mātišķību neinteresē nevienu, izņemot citas mātes, un pat tad tikai tās mātes, kurām, tāpat kā man, šī pieredze ir tik nozīmīga, ka lasīšanai par to ir dīvaini narkotiska iedarbība." [3]
"Mūža darbs", kuru Kaska uzrakstīja, laužoties caur visbiezākajiem agrīnās mātišķības džungļiem, mani uzrunāja kā bezkompromisa teksts – tā ir sieviešu rakstība šī jēdziena vislabākajā un visprecīzākajā nozīmē, taču, lasot daudzus citus viņas romānus (gan pirms, gan pēc "Mūža darba" uzrakstītus), rodas iespaids, ka autore tajos ieņem neitrālāku un, iespējams, niansētāku pozīciju. Jau piesauktajā intervijā jautāju Kaskai: "Vai tas kaut kādā veidā atspoguļo jūsu mainīgos uzskatus dzimumu līdztiesības jautājumos, vai arī atšķirību un vienkāršotu dihotomiju pārvarēšana, iespējams, ir tas, kas raksturo vērtīgu literatūru?" Uz jautājumu Kaska atbildēja: "Mani instinkti, iespējams, galu galā ir vairāk filozofiski nekā politiski. It īpaši tāpēc, ka esmu izkļuvusi no bioloģiskās sievišķības strukturālajām fāzēm, jūtos nedaudz vairāk atbrīvota un varu vairāk pievērsties citiem jautājumiem." Šī atbilde piedāvā vismaz vienu no ceļiem, kā sievietei-autorei izkļūt no situācijas, kas viņu dzen strupceļā: nogaidīt, līdz noslēdzas viņas reproduktīvā dzīves cikla – "bērni, mājsaimniecība, (šķietami neizbēgamā) viduvējība" – vāveres ritenis.
Vienā no savām pirmajām "Satori" redakcijas slejām "Vai tiešām apokalipse?" Santa Remere raksta, ka žurnālā nostrādātajā mēnesī nav kolēģiem ieteikusi nevienu autoru – tikai autores un vienu nebināru rakstnieku ("Ne speciāli, bet tā ir sanācis.") – un uzdod jautājumu: "Kā būtu gadu no vietas lasīt tikai sieviešu rakstītus tekstus par viņu neatliekamajiem jautājumiem?" Santas atbilde tajā pašā slejā: "Tas joprojām būtu vien piliens vīriešu pieraudātajā okeānā."
Caurskatot savu "Goodreads" skruplozi piefiksēto 2023. gadā izlasīto grāmatu sarakstu, secinu, ka jūtos līdzīgi: no 53 pagājušajā gadā izlasītajām grāmatām tikai piecām autori ir vīrieši (esmu izrīkojusies vēl nelīdzsvarotāk nekā pēdējo 20 gadu laikā sanācis latviešu atdzejotājiem un izdevniecībām, jo autori-vīrieši manis izlasītajā veido tikai 9%), taču, līdzīgi kā Remerei, arī man nešķiet, ka nākamajā gadā šo rādītāju vajadzētu pamainīt, jo tajā ir pārāk daudz sieviešu balsu. Vēl viens gads ar primāri autorēm-sievietēm joprojām būtu tikai piliens vīriešu pieraudātajā okeānā, kurā neapzināti esmu peldējusi, kopš pirmoreiz paņēmu rokās grāmatu.
Drīzāk esmu gatava apsvērt, ka esejā "Šekspīra māsas" paustā šķietamā pretruna (jo vai tad sieviešu rakstniecība, kas atšķirīgo izceļ, var pastāvēt līdzās ierastajai rakstniecībai, kas uz otru raugās ar nosodījumu un tiecas uz bezdzimuma objektivitāti?) ir saistīta ar atrašanos kādā no "bioloģiskās sievišķības strukturālajām fāzēm" un ar to, cik lielā mērā šīs strukturālās fāzes pārtapušas strukturālos ierobežojumos. Esmu gatava pieņemt, ka manas literārās intereses varētu arī mainīties, kad vairs neatradīšos agrīnās mātišķības džungļu pašā biezoknī.
Vislabākajiem tekstiem par agrīnās mātišķības pieredzi šobrīd uz mani nudien ir teju vai narkotiska iedarbība – un tā dzen meklēt aizvien jaunas iespējas apdolbīties. Pēc tam kad biju izveidojusi 2023. gadā izlasīto grāmatu top 15, secināju, ka sešas [4] no tām lielā mērā ir par mātišķības tēmu, kamēr vēl četras [5] – par sieviešu piedzīvoto masveida seksuālo vardarbību karā vai vardarbību ģimenē.
Varētu jautāt: kāpēc mēs katrs vienkārši nevaram turpināt lasīt to, kas mums patīk? Tāpat kā man nešķiet, ka vajadzētu savu literatūras sarakstu šogad apzināti papildināt ar autoru-vīriešu kvotu, līdzīgi, iespējams, varētu domāt arī ārzemju dzejnieku-vīriešu cienītāji. Šteinbergs, rakstot par iespējamiem risinājumiem dzimumu līdzsvaram atdzejā, min, ka "ideālā gadījumā notiktu kāds ilgtermiņa nepieciešamais pārspīlējums". Kā noprotu, ar to domāts apzināts ilgtermiņa ekvivalents gadam ar autorēm, ko piepilināt vīriešu pieraudātajam okeānam, paralēli rodot veidu vīriešiem (un arī daudzām sievietēm) palēnām izskaidrot, ka viņu pieredze un tās atspoguļojums literatūrā nav kas universāls, neitrāls un vispārcilvēcisks un "sieviešu literatūra" nav vien nišīgs un aiz burtnīcas vākiem sabiedriskajā transportā slēpjams chick lit.
Un tomēr – sāpīgs un urdošs man joprojām ir Kaskas drūmajās aizdomās balstītais jautājums: vai grāmatas par mātišķību neinteresē nevienu, izņemot citas mātes? Un arī tad tikai tās, kurām pašām šī pieredze ir smaga, neviennozīmīga un liek rakties citu uz papīra izliktajās dvēseles dzīlēs, lai atrastu tur atbildes, kas mierinātu vai sniegtu vismaz īslaicīgu kaifu? Kāpēc šī visai cilvēcei – vismaz no bērna perspektīvas – tuvā pieredze šķiet tik nišīga un vienmuļa par spīti tam, ka daudzi ar prieku lasa par dažādām nodarbēm, kas aktuālas vien procenta simtdaļai pasaules iedzīvotāju?
Kamēr gaidu, kad pati izkļūšu no bioloģiskās sievišķības strukturālajām fāzēm (ņemot vērā, ka šo tekstu saspringti rakstu, kamēr auklīte pastaigājas ar manu nepilnu mēnesi veco jaunāko bērnu, tas nebūs tik drīz), varu vien sirsnīgi ieteikt 2024. gadā izlasīt kādu grāmatu, kas mātišķības tēmai pievēršas nopietni, sirsnīgi un ar milzīgu drosmi, piemēram, Ingas Gailes "Jaukumiņu", Adrienas Ričas romānu "No sievietes dzimis" un Annijas Erno "Sasalušo sievieti". Vai vismaz ar jebkuras citas autores-sievietes darbu uzlabot dzimumu līdzsvaru savā literatūras sarakstā.
*atsauce uz Kaskas esejā daudzkārt pieminētās Virdžīnijas Vulfas grāmatā "Sava istaba" iztēloto "Šekspīra māsu"
[1] Cusk, Rachel. Coventry: Faber & Faber Limited, Bloomsburry House, Great Britain, 2019, p. 163
[2] Cusk, Rachel. Coventry: Faber & Faber Limited, Bloomsburry House, Great Britain, 2019, p. 163
[3] Cusk, Rachel. A Life’s Work: Fourth Estate, a division of Harper Collins Publishers, Great Britain, 2001, ievads
[4] Adrienne Rich "Of Woman Born"
Rachel Yoder "Nightbitch"
Inga Gaile "Jaukumiņš"
Jane Lazarre "The Mother Knot"
Annie Ernaux "A Frozen Woman"
Guadalupe Nettel "Still Born"
[5] Alaine Polcz "One Woman in the War"
Marta Hillers "A Woman in Berlin"
Jess Hill "See What You Made Me Do"
Punctum/ Lietisko pierādījumu muzejs "Neviens tev neticēs"
0